Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Vēsturiskā atmiņa, vēsturiskais centrs un piemineklis Konstantīnam Čakstem
Jānis Andris Osis, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors, LZA goda loceklis

Citzemju viesi, to skaitā kolēģi no mākslas pasaules, aizvien atzīdami Rīgu par skaistu un tīru pilsētu, ļoti bieži uzdod jautājumu: «Kāpēc Rīgā ir tik maz pieminekļu?»

Apzinoties, ka Latvijā aizvadītajā gadu simtenī un arī mūsdienās talantīgu tēlnieku netrūkst, atbildēt jautātājiem nav nemaz tik vienkārši. Tad nu cenšamies skaidrot ar sakāpināti pretišķām, krasām varas maiņām senāku un jaunāku laiku vēsturē, kuras ne vien fiziski noārda iepriekšējās varas atribūtus, kas dažkārt ir neizbēgami, bet vienā vai citā sabiedrības daļā radījušas nepārvaramu tieksmi strikti noliegt vienu, absolutizēt un glorificēt citu leģendu. Vienīgā absolutizētā leģenda, protams, nelabprāt pieļauj vēl kādas citas, kur nu vēl spilgtākas leģendas līdzās stāvēšanu. Nenoliedzot kādas mūsu mentalitātē dziļāk šifrētas motivācijas iespējamību, arī minētie apstākļi uzspieduši savu zīmogu pieminekļu tapšanai un klātbūtnei pilsētvidē un Latvijā vispār.

Vairākās publikācijās parādījusies ačgārna tendence - sarežģītās Latvijas vēstures kolīziju un dalībnieku lielo skaitu, vēl vēsturnieku neizzināto un neizsvērto «plankumu» gūzmu reducēt uz to vai citu pieminekli.

Nejauksim visu vienā! Kamēr vēstures pētnieki izslīpēs mūsu pagātni līdz tīrradnim un kamēr vēl dzīvā vēsture ar tās lieciniekiem nav neatgriezeniskā miglā tīta, darīsim to, kas mūsu spēkos šobrīd. Jau tā dozētās, vispārpieņemtās vēsturiskās atmiņas radītās tendences un interpretācijai reglamentēti sašaurinātais tēmu loks līdz šim būtiski iespaidojis arī mākslinieciskās izteiksmes uztveres griestus, nivelējot to līmeni iespējami tuvāk viduvējam vai vismaz politiski gandarītam.

Tomēr deviņdesmito gadu demokrātijas skola teju teju nes augļus, atsedzot mazāk ierastā redzes leņķī mūsu tautas pagātnes traģiskos samezglojumus, atsvabinot pirmavotus jaunu, garīgi piepildītu leģendu dzimšanai, izgaismojot retāk izklāstītus, hrestomātijas nodaļās vēl neminētus vēstures notikumus un cildenas personības.

Nekāda pamata bažām par kāda jauna mīta uzspiešanu nebūs tad, ja paši būsim gana demokrātiski atvērti un garā brīvi daudzu un atšķirīgu patriotu, cietēju un upuru piemiņas saglabāšanai un izteiksmes pārdzīvojumā neierobežotai iemūžināšanai.

Ir vērts apzināties, ka viena dažkārt pat savrupa personība, iespējams, nebūdama pat varonīga, spēj pilnīgāk, koncentrētāk vai citkārt niansētāk ietilpināt un emocionāli pārliecinošāk izteikt kopējo sāpi, cerības un ideālus nekā daudzi masu skati vai vispārēji, nosacīti simboli, kuri tāpat īstajā vietā un laikā, patiesi talantīgā interpretācijā var sasniegt mērķi.

Domājot tieši par iecerēto pieminekli Konstantīnam Čakstem, paveram vienu no pretošanās kustības lappusēm Latvijā no 1943. līdz 1945.gadam, kuras aizsākumi rodami jau 1940.-1941.gada uzplaiksnījumos un kuras ideja izdzīvojusi līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai.

Vēsturnieka prof. Dr. Edgara Andersona, Leonīda Siliņa un citu autoru pētījumā iekļauts Benno Z.Ābera teiktais pēc Konstantīna Čakstes nāves, kas profesoru pieveica ziemas ceļos, necilvēcīgā pārgājienā no Štuthofas koncentrācijas nometnes uz citu nāves nometni.

«Tā vēl pirms Otrā pasaules kara beigām traģiskos apstākļos aizgāja bojā vīrs, kura lielākais sapnis bija uz kara drupām celt jaunu patstāvīgu Latvijas valsti, kur valdītu tauta demokrātiskā, tiesiskā iekārtā. Vīrs, kura dzimtas saknes norādīja uz izcilu vietu latvju nācijā. Vīrs, ko lielāko Latvijas politisko partiju līderi bija izraudzījuši par savu vadītāju un nākamo Latvijas Ministru prezidentu.

Konstantīns Čakste arī nešaubīgi ticēja, ka latvju tautai neatkarību atgūt palīdzēs Rietumu sabiedrotie. Tāpēc arī Latvijas Centrālā padome K.Čakstes vadībā centās jau kara laikā nodrošināt latviešu sadarbību ar rietumu nācijām, uzņemoties vislielāko risku vācu okupācijas apstākļos.

Savā politiskajā ticības apliecībā un Rietumu orientācijā profesors Konstantīns Čakste nepārprotami bija latvju tautas lielā vairākuma gribas un noskaņojuma pārstāvis un dedzīgs, nesavtīgs cīnītājs šo nacionālo ieceru īstenošanai.» (prof. Dr. Edgars Andersons, Leonīds Siliņš u.c. Latvijas Centrālā padome LCP, Upsala, 1944., 94.lpp.)

Šodien, šajos Konstantīna Čakstes laikabiedra un kolēģa vārdos der ieklausīties teorētisku, iespējams pat gana argumentētu un modernu, tomēr pārsvarā racionāli aukstu prāta konstrukciju cienītājiem. Kā vienojošs kopsaucējs varbūtēji atšķirīgiem viedokļiem jautājumā par pretošanās kustības dimensijām un sastāvu Latvijā spētu kalpot pašas pretošanās idejas tuvināšana filozofiskām kategorijām, raugoties caur individuālas personības traģiskajiem pārdzīvojumiem visas tautas likteņa ietvaros.

Tieši šajās dienās Leonīds Siliņš, viens no viszinošākajiem Konstantīna Čakstes līdzcilvēkiem, patiess mūsu vēstures liecinieks un vienlaikus pretošanās kustības Latvijā pētnieks, dokumentētājs, atkal bija sastopams Rīgā, pildot savu ziņneša sūtību mūža garumā. Leonīda Siliņa tik piesātinātā dzīve un darbība LCP pati par sevi pelnījusi dziļi nopietnu apzināšanu un plašāku izklāstu ceļā uz leģendu.

Iecerētajam piemineklim, manuprāt, ticamāk telpiski plastiskam ansamblim, izvēlētā vieta nav nekāda miera oāze, bet kurš gan šodien ņemsies rast un ierādīt ideālu situāciju jaunam objektam pilsētas vēsturiskās apbūves pašā centrā.

Tomēr šeit autoru uzdevums būs īpaši sarežģīts, tiešā tuvumā, kopējā skata laukā viesnīcas Reval Hotel Latvija celtne ar drīzāk kuriozam līdzīgo tieksmi uz neremdinātu gigantomāniju, kas tā arī palikusi proporcionāli nesabalansēta, kaut arī tas tā bija iecerēts.

No vienas puses pilsētai nozīmīgs vēstures un arhitektūras piemineklis - pareizticīgo Kristus Dzimšanas katedrāle, piesātināta ar daudzveidīgām arhitektūras formām, detaļām un aktīviem zeltījuma elementiem kupolos, no otras puses iecerētajam piemineklim - tematiski saistošā, atturīgi pompozā Tieslietu pils. Gauži negribīgi nāk prātā arī butaforiskais Barklaja de Tolli atlējums, kas tomēr asistēs visam kopsavilkumam. Pa Brīvības ielu tuvojoties Elizabetes ielai, virs izvēlētās teritorijas tālumā paceļas Brīvības pieminekļa vertikāle.

Lūk, tas tik ir uzdevums!

Līdztekus jāatzīst, ka funkcionāli un emocionāli pamirusī liepu aleja tieši šajā Brīvības ielas posmā kā mobilizējošs placdarms izaicina idejai un videi atbilstošā monolītā rast spriegi uzlādētu dinamiku vai sabalansēti līdzsvarotu mieru, bet to jau izšķirs autoru vēsturiskā atmiņa un nervu galu tiešais pieskāriens.

Kaut arī nozīmīgi centrēta un iekārota, izvēlētā vieta paģērēs izcilu autoru veiksmi, radot gana iespaidīgu tik būtiskās tēmas veidolu vēsturiskās vides un jaunās formveides dialogā. Vienlaikus komplicētā un līdz šim nerisinātā situācija šajā pilsētas daļā tieši aicina uz rītdienai orientētu, drosmīgu un pārdomātu iejaukšanos, kas kļūtu par impulsu Rīgas centra sakārtošanai, sabalansēšanai un attīstībai nākotnē.

Šoreiz pārņem izjūta, ka vairāku negaidītu, bet pārliecinošu motīvu sakritība spētu radīt notikumu sabiedrībai, mākslai un līdz ar to arī Latvijas valstij un tomēr varētu nepiepildīties sākotnējā prognoze, ka granīta postaments + bronzas statuja + līdzība = ...

Vispirms - Konstantīna Čakstes pieminekļa iniciatīvas grupas kodolu vai tās gaisotni veido cilvēki, kuri bija pārliecināti un aizrautīgi arī citu Latvijas vēstures liecinieku, it īpaši Brīvības pieminekļa atjaunošanas, restaurācijas un tai nepieciešamo līdzekļu vākšanas rosinātāji un īstenotāji - Eižens Upmanis, Jānis Peters, Andris Grūtups, Raimonds Pauls.

Zināms garants tam būs arī Konstantīna Čakstes pieminekļa projektu starptautiskais konkurss ar sološu, nupat jau apjaušamo Latvijas un ārzemju radošo spēku dziļo interesi un jaunrades potenciālu.

Pārdomas gan raisa tempa forsēšana, pieminekļa izveides īsie termiņi. Vai pagūsim septiņas reizes nomērīt un vienu reizi nogriezt?

Diena, 2003. gada 20. janvāris.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home