Herberts Cukurs. 2005

Herberts Cukurs. 2005

Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes paziņojums

Ar dziļu satraukumu ebreju kopiena vēro Rīgas geto bendem — Herbertam Cukuram veltīto publikāciju un pasākumu plūsmu. «Dokumentālas filmas» pirmizrāde, «jubilejas» izstāde, raksti lielākajos Latvijas preses izdevumos — to visu vieno mēģinājumi pielietot «objektīvu», pēc ārējā izskata «vēsturisku» un «taisnīgu» pieeju šīs odiozās personas novērtēšanā. Kaut gan vairums šo materiālu ir sagatavoti un attēloti polemiskā formā, viedoklis, kas nosoda Cukuru, tiek parādīts neskaidri un ne visur ir pamanāms.

Tādējādi ir skaidri redzams mēģinājums apšaubīt pašu Cukura nozieguma faktu pret cilvēci 1941.— 1944.gg., mēģinot «dod iespēju runāt viņam pašam» un beigu beigās sagatavot augsni vēsturiskam (un iespējams, pat juridiskam) Cukura attaisnojumam. Cukura, līdzīgi kā Ārāja, uzvārdu pazīst katrs ebrejs. Ebreji, kas pārdzīvojuši Rīgas geto un palikuši dzīvi, ir izstāstījuši patiesību tagadējām paaudzēm par šiem nezvēriem - ebreju tautas bendēm.

Mūsuprāt, visi šie materiāli ir daļa no Cukura un viņa līdzzinātāju reabilitācijas kampaņas. Šai kampaņai ir savi pasūtītāji un «diriģenti», kas, spriežot pēc notiekošā, ir pārliecināti, ka paliks bez soda, kā arī par to, ka viņu darbība nesaņems pienācīgu pretsparu no valsts puses, kā arī no Latvijas sabiedrības vairākuma.

Esošā «cukuriāde» nav pirmais uzbrukums vēsturiskajai patiesībai Latvijā, tas nav pirmais mēģinājums pārskatīt ētikas stundas, kas gūtas no Holokausta traģēdijas. Tomēr tas atšķiras no iepriekšējiem ar to, ka šo «vēsturisko un bezkaislīgo» materiālu autori ir nevis visiem zināmi Gardas un «viņa meiteņu» tipa marģināļi, bet, kā šķiet no pirmā skata, «normāli» jauni publicisti un žurnālisti, kas pārstāv arī Latvijas «istablišmentam» tuvus izdevumus. Tāpēc mūsu bažas kļūst vēl stiprākas, jo mēs jūtam labējo radikāļu un ultranacionāļu ietekmes palielināšanos sabiedrības mērenajos slāņos.

Mūs īpaši uztrauc fakts, ka labējie radikāļi un nacionālisti cenšas gūt dažu Latvijas parlamentāriešu atbalstu, un viņiem jau tas ir, piemēram, no deputāta Kiršteina puses. Kiršteina atbalsts Latvijas «ultra» nav tikai morāls vai ideoloģisks. Tas jau ieguvis patronāžas un politiskā pieseguma raksturu. Mēs aicinām Saeimas deputātus nekavējoties dot savu vērtējumu sava kolēģa rīcībai, kas, turklāt, raisa negatīvu starptautisko rezonansi un spēcīgi bojā Latvijas tēlu pasaulē.

Mēs redzam, ka patreiz antisemītisma ietekme kļūst spēcīgāka. Īpaši asi tas izjūtams pēc uzbrukuma rabīnam Glazmanam apdzīvotā un cilvēku pilnā Vecrīgas daļā. Pēc šī notikuma daudzi kopienas biedri zaudēja drošības izjūtu: pilsētas centrs jau sen ir kļuvis par ekstrēmi noskaņotu jauniešu pastāvīgu pulcēšanās vietu. Viņi brīvi pulcējas pie universālveikala Centrs, Doma laukumā, Kaļķu ielā un citur — un policija vienaldzīgi uz to noraugās.

Antisemītisku tendenču temperatūru var izjust ikviens, apmeklējot publiskos interneta portālus un iepazīstoties ar komentāriem, kas attiecas uz ebreju kopienas jaunumiem, vai Holokausta vēsturi. Latvijai godu nedara arī atsevišķu sabiedrisko personu paziņojumi, piemēram, Norberta Klaucēna atklātā vēstule ASV prezidentam. Iespējams turpināt līdzīgu faktu un piemēru uzskaiti. Tomēr tie ir tikai slikti apārstētas slimības ārējā izpausme, kuras baciļi diemžēl ir dzīvi.

Šajā situācijā Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome sagaida efektīvu un viennozīmīgu rīcību no savas valdības un pilnvaroto valsts institūciju, pirmkārt, tiesībsargājošo struktūru puses. Mūsu vēsturiskā pieredze uzstājīgi atgādina, ka līdzīgu satraucošu faktu noklusēšanai un ignorēšanai būs tikai viens rezultāts: antisemītisma provocēšana un reproducēšana.

Pēdējos 15 gadus Latvijas ebreji no Latvijas politiskās vadības puses jutuši atbalstu un ieinteresētību kopienas dzīvē. Valsts vadītāji un augstākās amatpersonas piedalās piemiņas pasākumos, kas veltīti Holokausta upuru piemiņai, nāk pie mums svētkos uz sinagogu, uz kopienas centru, uztur pastāvīgu dialogu ar Latvijas ebrejiem. Tas viss mums ļauj cerēt, ka mūsu satraukumu izpratīs un tiks īstenoti adekvāti pasākumi.

Nav tiesāts, tomēr nav arī nevainīgs
Gunita Nagle, Nora Driķe

Filma par Herbertu Cukuru pievērš uzmanību faktam, cik maz pētīta viņa līdzdalība kara noziegumos

Nežēlīgs kara noziedznieks vai bez tiesas noslepkavots nevainīgais? Kopš otrdienas Liepājā skatāmā izstāde Nevainīguma prezumpcija un filma ar tādu pašu nosaukumu aktualizējusi daudzus jautājumus par 30.gadu slaveno Latvijas lidotāju Herbertu Cukuru. Filmā intervētie lidotāja bērni uzstāj, ka tēvs nav tiesāts, tātad viņa līdzdalība kara noziegumos vēl ir pierādāma. Savukārt vēsturnieki, kas pētījuši holokausta noziegumus Latvijā, norāda uz neapšaubāmiem faktiem — H.Cukurs bijis Viktora Arāja SD komandā un 1941.gada 30.novembrī vadījis aptuveni 100 vīru vienību, kas konvojēja Rīgas geto ebrejus uz slaktiņu Rumbulā.

Par H.Cukuru vēl ir daudz neskaidrību, jo viņa personīgā līdzdalība kara noziegumos nav pētīta un analizēta, uzsver vēsturnieks Aivars Stranga. "Būtu ļoti vēlama izpēte viņa individuālās vainas pierādīšanai. Un paldies Dievam, ka mēs dzīvojam laikmetā, kad no cilvēkiem prasa nevis kolektīvo, bet individuālo atbildību." Dienai neizdevās noskaidrot, vai ir mēģināts panākt H.Cukura arestu un nodošanu tiesai.

Filma — cits stāsts par Cukuru

Filma veidota, galvenokārt balstoties uz H.Cukura dēlu intervijām un dokumentiem, kurus filmas autori — kultūras un informācijas centra K@2 vadītāji Karls Bjoršmarks, Kristīne Briede un aktieris Mārtiņš Vilsons — atraduši Brazīlijā un kuri Latvijā vēl nekad nav redzēti. K.Bjoršmarks stāsta — 2000.gadā nopircis grāmatu Rīgas bendes nāve, un pēc tās izlasīšanas viņam "bija sajūta, ka tas ir kaut kas ļoti vienpusīgs". Es nekur šeit, Latvijā, neatradu otru viedokli, es gribēju zināt vairāk," teic K.Bjoršmarks. Grāmata devusi ideju, ka H.Cukura liktenis var būt iemesls mākslas filmai, un bijis vajadzīgs vairāk informācijas iespējamam scenārijam, tāpēc radošā grupa devās uz Brazīliju. Tas, ko viņi atklājuši Brazīlijā, tomēr licis vispirms izveidot dokumentālu filmu.

"Mēs nevaram pierādīt, ka Cukurs ir nevainīgs. Bet mēs atgādinām, ka viņš nav tiesāts. Latvijā taču ir spēkā nevainīguma prezumpcija," saka K.Briede. Autori uzskata, ka no Brazīlijas atvestie dokumenti apgāž vai liek apšaubīt daļu apgalvojumu par H.Cukuru. Viens no dokumentiem esot Brazīlijas Tieslietu ministrijas izziņa, ka nav atrasti konkrēti pierādījumi H.Cukura līdzdalībai kara noziegumos. "Līdz šim par Cukuru bijis tikai viens stāsts — ka viņš ar savām rokām nogalinājis 32 tūkstošus ebreju, citos avotos minēts pat, ka 250 tūkstošus. Mēs liekam galdā otru stāstu, varbūt būs trešais un ceturtais," turpina K.Bjoršmarks un uzskata, ka no Brazīlijas atvestie materiāli var būt pamats, lai sāktu jaunu H.Cukura apsūdzību izmeklēšanu.

Autori filmu veidojuši, tērējot vienīgi savus iekrājumus (biļete uz Sanpaulu un atpakaļ maksā Ls 688, teic K.Briede), nav prasījuši naudu nevienam fondam, apzinoties, cik tēma ir trausla. "Vēl paši nezinām, ar ko tas beigsies," saka K.Briede.

Viens no Arāja vīriem

Yad Vashem, holokausta mocekļu un varoņu piemiņas centrs, jau pagājušajā gadā pavēstīja, ka nosoda jebkādu mēģinājumu attaisnot H.Cukuru — "brutālu kara noziedznieku". "Līdz ar vāciešu invāziju Latvijā 1941.gada jūnijā viņš brīvprātīgi pieteicās nacistu akcijās pret ebrejiem," teikts Yad Vashem mājas lapā. "Cukurs bija pievienojies tiem, kuri šāva ebrejus masveidīgi un sistemātiski. 1941.gada beigās viņš personīgi piedalījās slepkavošanas operācijās Rīgas geto un bija kopā ar slepkavām Rumbulā, kur tika nogalināti ebreju vīrieši, sievietes, bērni un zīdaiņi."

Vēsturnieku Andrieva Ezergaiļa un Marģera Vestermaņa stāstītais apstiprina Yad Vashem apgalvoto. Izdzīvojušo ebreju liecībās visbiežāk minētais latvietis bijis H.Cukurs. Viņš pieminēts daudz biežāk nekā Viktors Arājs, par kura līdzgaitnieku viņš bija kļuvis kara laikā.

"Nedomāju, ka Cukurs būtu bijis viens no Arāja agrajiem kadriem. Liekas, viņš saistījās ar komandu kaut kad 1941.gada rudenī. Neliekas, ka viņš tajā būtu bijis karstajā šaušanas posmā — 1941.gada jūlijā un augustā," Dienai stāsta A.Ezergailis. M.Vestermanis no ebreju liecībām secinājis, ka "H.Cukurs Arāja komandā pieteicās jau vasarā — par to nav nekādu šaubu". Vēsturnieks uzsver, ka, pat kritiski izvēdījot ebreju stāstīto, ir atrodamas daudzas drošas liecības, ka H.Cukurs bijis kopā ar Arāja komandas vīriem, kuri Valdemāra ielas 19.nama pagrabos spīdzinājuši ebrejus. "No turienes gandrīz visi aizvesti uz Biķernieku mežu un nogalināti. Tie, kuri palika dzīvi, atceras latviešus militārās formās un starp viņiem visbiežāk atpazinuši Cukuru. Jo kurš gan Latvijā nepazina Cukuru," stāsta M.Vestermanis.

Kādēļ H.Cukurs pievienojies Arāja komandai, nav īsti skaidrs. A.Ezergailis saka — daļēji ticama esot teorija, ka vietējie pašaizsardzībnieki viņu it kā gribējuši nošaut par sadarbošanos ar komunistiem, tādēļ viņš glābiņu meklējis pie V.Arāja.

Bijis slaktiņā geto

"Lai gan H.Cukurs figurē Latvijas holokausta literatūrā kā viens no lielākajiem briesmoņiem, pret viņu ir ļoti maz pierādījumu. Nopietnākā apsūdzība pret H.Cukuru attiecas uz zvērībām geto teritorijā 30.novembra rītā," savā grāmatā Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941 — 1944 raksta A.Ezergailis. Tas bija rīts vienai no divām masu slepkavības dienām Rumbulā, kuru laikā tika nogalināti 25 000 cilvēku.

Lai aizvestu ebrejus no Rīgas geto uz Rumbulu, modinātāju komanda gājusi no mājas uz māju, no korpusa uz korpusu, dauzot pie durvīm. Arāja vīrus, pavisam kādu simtu, pēc nostāstiem, komandējis H.Cukurs. Tā kā daudzi ebreji atteicās iet, slimie un vecie nevarēja, viņus turpat uz vietas nogalināja. Aprēķini ir dažādi, bet ap pusdienlaiku aptuveni 600—1000 nogalināto gulējuši uz geto ielām. "30.novembrī notika divi slaktiņi: viens geto un otrs Rumbulā," grāmatā uzsver A. Ezergailis. Pats V.Arājs ir atzinis tiesā, ka viņa vīri ir bijuši iesaistīti arī slepkavošanā Rumbulā. Viņi stāvējuši sardzē pie bedrēm, dzīdami upurus nāvē.

M. Vestermanis stāsta, ka V.Arāja tiesas prāvā, kas ilga no 1976. līdz 1979.gadam, izmantota toreiz jau mirušā H.Cukura liecība. Tūlīt pēc kara briti esot arestējuši ne tikai V.Arāju, bet arī H.Cukuru un nopratinājuši gan vienu, gan otru. Pēc tam abi atbrīvoti, bet viņu liecības nodotas vācu jurisdikcijai. "Pratinot Cukuru, viņam jautāts, vai viņš 1941.gadā bija Rumbulā. Viņš teicis, ka jā — sēdējis mašīnā un gaidījis Arāju. Tas arī izmantots tiesā Arāja vainas pierādīšanai," stāsta M. Vestermanis.

Vēsturnieki: Cukura vaina vēl pierādāma

"Manā uzmanības lokā nav nonākusi neviena liecība, kas noliktu Cukuru bedres malā. Katrā gadījumā nav pierādīts, ka Cukurs būtu bijis viskārākais ebreju šāvējs Latvijā," Dienai stāsta A.Ezergailis. Taču viņš arī neatbalsta reabilitācijas mēģinājumus. "Jau tūlīt pēc kara, bēgļu nometņu laikā, Cukurs bija meklējamo latviešu sarakstos. Tas nozīmēja, ka viņam izceļošana uz sabiedroto zemēm bija liegta," uzsver vēsturnieks. "Kā viņš izvairījās no aresta un nokļuva Brazīlijā, nezinu teikt."

Arī M. Vestermanim nav īsti zināms, kā H.Cukuram izdevies nokļūt Brazīlijā. "Bet jau sen runāja par to, ka Latvijā viņš izglābis kādu ebreju meiteni, kuru tad vedis sev līdzi. Viņa arī pastāstījusi, ka Cukurs Brazīlijā nokļuvis caur Franciju. Bet kā to meiteni sauc, neviens nezina. Itin kā Brazīlijā viņa apprecējusies un mainījusi savu vārdu," stāsta M. Vestermanis.
***
H. Cukurs. Fakti

- Dzimis 1900.gada 17.maijā Liepājā
- 1933.gadā kļūst slavens, ar paša projektēto lidmašīnu sasniegdams Gambiju. Viņa ceļojuma pieraksti publicēti žurnālā Atpūta.
- 1941.gadā iestājas nacistu V.Arāja SD zonderkomandā. Saskaņā ar ebreju liecībām 30.novembrī komandējis Arāja komandas vīrus, kuri konvojēja ebrejus no Rīgas geto uz Rumbulu nogalināšanai
- 1946.gadā emigrējis uz Brazīliju
- 1965.gada 24.februārī Urugvajā Izraēlas slepenā dienesta Mossad aģenti nogalināja H.Cukuru

Diena, 2005. gada 17. maijs.

Herberts Cukurs. Noteikti vainīgs
Efraims Zurofs, Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja direktors

Ikvienam, kurš meklē pārliecinošus pierādījumus tam, ka ir pareizāk nacistiskos kara noziedzniekus tiesāt, nevis sodīt ar nāvi bez tiesas sprieduma, tikai jāiepazīstas ar notikumiem attiecībā uz Herbertu Cukuru pagājušā gada laikā Latvijā. Bijušais pilots, kurš trīsdesmitajos gados ieguva vispārnacionālu atzinību par viņa starptautiskajiem lidojumiem vienatnē, bet vēlāk — kaunpilnu slavu kā bēdīgi slavenās Arāja komandas komandiera vietnieks, tagad, pateicoties izvērstai kampaņai, atkal ieņēmis goda vietu Latvijas varoņu Panteonā. Normālos apstākļos, ja viņš par saviem noziegumiem būtu tiesāts, šāds mēģinājums būtu lemts neveiksmei, taču fakts, ka Cukuru bez attiecīga tiesas procesa sodīja ar nāvi Mossad, ironiskā kārtā ir atvēris viņa attaisnošanas centienu Pandoras lādi un šajos centienos ir iesaistījušies arī pazīstami latvieši, kuriem vismaz teorētiski vajadzētu būt labi informētiem par lietas apstākļiem.

Tas, kas pērnajā rudenī sākās kā labējo ekstrēmistu organizēta aplokšņu ar Cukura attēlu izdalīšana, nesen izvērtās par plašu izstādi Liepājā ar nosaukumu Herberts Cukurs: nevainības prezumpcija un filmu, kurai sākotnēji bija tāds pats nosaukums un kura izceļ dokumentus un faktus, kas šķietami noliedz Cukura līdzdalību kara noziegumos. Tiem var pievienot daļēji reabilitējošus komentārus no tādiem cienījamiem vēsturniekiem kā Andrievs Ezergailis, kuru 17.maijā šajā laikrakstā citēja sakām, ka neesot pierādījumu, kas nostādītu Cukuru pie bedres Rumbulā un jebkurā gadījumā nav pierādīts, ka viņš bija "visdedzīgākais ebreju šāvējs Latvijā". Kaut arī Latvijas vēsturnieki, piemēram, Andrievs Ezergailis un Aivars Stranga, viennozīmīgi atzīst Cukura stāvokli Arāja komandā, viņi šķiet norādām, ka gandrīz nav nekādu pārliecinošu pierādījumu par viņa personisko līdzdalību masveida slepkavībās, radot skaidru iespaidu, ka, kaut arī Cukurs acīmredzami nebija nekāds Taisnīgais Kristietis, nav skaidrs, vai viņš būtu notiesāts tiesā un diez vai bija pelnījis nežēlīgo likteni Mossad rokās.

Taču patiesība ir pavisam citāda. Pretēji labējo nacionālistu un Cukura ģimenes mēģinājumiem pilnībā reabilitēt Cukuru un citu latviešu centieniem apšaubīt vai mazināt viņa individuālo vainu, Izraēlas arhīvos ir plašas liecības par Cukura personisko līdzdalību ebreju slepkavošanā, kas ir detalizētas un nepārprotami pierāda apsūdzētā vainu. Vēl vairāk — tajās minēti konkrēti gadījumi un tās neaprobežojas ar viņa lomu plaša mēroga akcijās, kurās 1941.gada 30.novembrī un 8.decembrī Rīgas geto tika iznīcināti Latvijas ebreji.

Piemēram, Rīgas notikumus pārdzīvojušais Rafaels Šubs, kurš tika intervēts Kanādā, teica, ka 1941.gada 2.jūlijā Cukurs jaunajā [ebreju] kapsētā sadedzināja astoņus ebrejus un pat min viņu vārdus — sinagogas kalpotājs Feldheims, viņa sieva un četri bērni, kantors Mincs un viņa sieva. Ābrams Šapiro, kurš tolaik (1949.gadā) dzīvoja Minhenē, tika ieslodzīts Arāja komandas galvenajā mītnē Valdemāra ielā 19, kad Cukurs ekspropriēja viņa ģimenes dzīvokli. Viņš stāstīja, ka Cukurs personiski nogalinājis divus ebrejus, no kuriem vienu sauca Laitmans un kurš nebija pēc pavēles nostājies ierindā. Viņš arī bijis liecinieks tam, ka Cukurs un citi vecākie latviešu virsnieki seksuāli uzmācas kādai jaunai ebreju meitenei un spīdzina viņu, kamēr viņš pēc Cukura pavēles spēlēja klavieres dzīvoklī, ko Cukurs bija atņēmis Šapiro ģimenei.

Varbūt visapsūdzošākos pierādījumus sniedzis Makss Tukaciers, kurš 1948.gada 23.septembrī Minhenē liecināja Atbrīvoto ebreju centrālās komitejas juridiskajam departamentam Vācijā. Tukaciers bija to ebreju vidū, kurus arestēja "Cukura vīri" (Arāja komanda) un nogādāja Valdemāra ielā 19. Tur viņu personiski piekāva Cukurs, izsita viņam gandrīz visus priekšējos zobus un viņš redzēja, kā daudzi ebreji tika spīdzināti un pēc tam pēc Cukura pavēles nošauti. 1941.gada 15 jūlijā viņš personiski redzēja, kā Cukurs pavēl gados vecākam bārdainam ebrejam izvarot divdesmit gadus vecu ebrejieti ieslodzīto un latviešu policistu priekšā, un, kad viņš to nespēja izdarīt, piespieda viņu vairākkārt skūpstīt visu kailās meitenes ķermeni. Tos ieslodzītos, kuri nespēja vērot šo derdzīgo ainu, Cukurs piekāva ar pistoles spalu, kādus 10—15 no viņiem līdz nāvei, arī dažas sievietes. Tukaciers arī liecināja par Cukura aktīvo lomu plašajās 30.novembra un 8.decembra akcijās, norādot, ka viņš piekāva un nošāva vīriešus, sievietes un bērnus, kuri nespēja tikt līdzi citiem gājienā [uz Rumbulu].

Papildu liecinieki apstiprināja Cukura slepkavniecisko lomu Latvijas ebreju likvidēšanā Rīgas geto. Piemēram, Izaks Krams stāstīja, kā viņš personiski redzējis Cukuru nošaujam kādu gados vecāku ebrejieti, kuras meitai netika atļauts iekāpt vilcienā, kas 8.decembrī veda vecos ebrejus uz Rumbulu, kā arī kādu mazu bērnu, kas raudāja, jo nevarēja atrast māti.

Šīs liecības skaidri parāda, ka nevar būt nekādu šaubu par to, ka Herberts Cukurs bija viens no vadošajiem dalībniekiem Rīgas ebreju likvidēšanā, kas personiski slepkavoja vīriešus, sievietes un bērnus. Tāpēc ir skaidrs, ka gadījumā, ja viņš būtu tiesāts saprātīgā termiņā pēc kara beigām, viņš neapšaubāmi būtu atzīts par vainīgu. Taču dažādu politisku un juridisku iemeslu dēļ tas tomēr nebija noticis arī divdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara. Šķita, ka tas nekad nenotiks, un tas pamudināja Mossad viņu sodīt ar nāvi. Domāju, ka nekad nebūtu sākta pašreizējā kampaņa viņa vainas mazināšanai, ja viņš būtu bijis tiesāts, jo viņa aktīvā līdzdalība ebreju masveida slepkavošanā būtu visiem zināma un neviens sevi cienošs cilvēks nemēģinātu viņu attaisnot. Cukuram tika aiztaupīts apkaunojums, ko būtu radījusi prāva un viņu sodīja bez tiesas sprieduma. Tiem, kuri to izdarīja, pat sapņos nevarēja rādīties, ka viņa sodīšana ar nāvi vēlāk kļūs par katalizatoru un attaisnojumu mēģinājumiem atjaunot viņam varoņa statusu Latvijā un noliegt viņa milzīgo vainu.

Noskaidrot patiesību un katra atbildību
Aivars Stranga, profesors, Valsts prezidentes vēsturnieku komisijas loceklis

Sakarā ar Dr. Zurofa rakstu vēlos atzīmēt tikai trīs lietas.

1. Latvijas vēsturnieki turpinās godīgi un objektīvi pētīt holokausta vēsturi vācu okupētajā Latvijā. Par to liecina arī Valsts prezidentes starptautiskās vēsturnieku komisijas 6.jūnija sēdes lēmums 2006.gadā publicēt jaunu pētījumu sējumu.

2. Esmu pārliecināts, ka šīs izpētes ietvaros tiks rastas ticamas atbildes arī uz jautājumu par Herberta Cukura konkrēto vainu, tajā skaitā — atbilde uz jautājumu, vai viņš vispār bija vai nebija Rīgā 1941.gada jūlija pašā sākumā un spēja veikt tādus fantastiskus briesmu darbus kā viens pats, ..ar pistoles spalu …, nogalināt 10—15 cilvēkus vai viens pats sadedzināt dzīvus astoņus ebrejus, par ko raksta Dr. Zurofs.

3. Esmu spiests atgādināt labi zināmo par Rumbulas slaktiņu: lai arī V.Arāja komandas noziegumi Rīgas geto teritorijā slaktiņa rītausmā vai dzenot ebrejus uz Rumbulu, nekad nav apšaubīti, ne Arājs, ne Cukurs nebija un nevarēja būt slaktiņa organizētāji vai pat galvenie izpildītāji — slepkavas. Atbildība par Rumbulu nešaubīgi gulstas uz SS ģenerālpulkvedi vācieti Frīdrihu Jekelnu, kurš septembra sākumā jau bija noorganizējis līdzīgu noziegumu Kijevā, Babij Jarā (aptuveni 33 000 nogalināto); savukārt 25 000 ebreju Rumbulā nošāva Jekelna speciāla slepkavu komanda, ļoti neliela, bet gandrīz industriāli efektīva slepkavošanā; viņi visi bija vācieši.

Turpmākajai holokausta izpētei nav nekā kopīga ar mēģinājumiem mazināt šā nozieguma apjomus vai apzināti attaisnot kādu tā dalībnieku, bet tikai noskaidrot patiesību un katra atbildību.

Diena, 2005. gada 8. jūnijs.

HERBERTS CUKURS AIZSTĀVAS