Gatavošanās iebrukuma Čehoslovākijā sākās Maskavā vēl augusta sākumā. Tika nolemts, (kā tas bija 1956. gadā Ungārijā un kā tas būs 1979. gadā Afganistānā), ka bruņotie spēki jāieved „pēc vietējo biedru lūguma”. Uzklausot tā laika Ukrainas vadoņa Pjotra Šeļesta lūgumus, vairāki ČKP CK(Čehoslovākijas Komunistiskās partijas Centrālkomiteja) biedri ar Vasilu Bilāku priekšgalā „partijas veselīgo spēku” vārdā uzrakstīja vēstuli par labējo elementu plosīšanos un morālo teroru pret komunistiem, kuri atradās pareizās pozīcijās, kā arī pievienoja lūgumu PSRS vadībai „iejaukties, lai nepieļautu pilsoņu karu un asinsizliešanu Čehoslovākijā”. Šīs vēstules nodošana notika... viesnīcas „Intourist” tualetē Bratislavā ar KGB darbinieka Savčenko starpniecību. Pēc paša Šeļesta atmiņām, izlasījis ilgi gaidīto vēstuli, Brežņevs teica: „Paldies tev, Petro, mēs to neaizmirsīsim”.

Sabrukušais tilts

Naktī no 1968. gada 20. uz 21. augustu PSRS, VDR, Polijas, Ungārijas un Bulgārijas bruņotie spēki saņēma pavēli šķērsot Čehoslovākijas robežu. Šī pavēle iekustināja 7000 tankus un pāri par 300 000 kareivju un virsnieku no piecām Varšavas līguma valstīm. Blakus padomju militārā transporta lidmašīnām AN-12, kuras izmeta desantniekus, ČSR teritorijā atradās arī sarkanzvaigžņotie MIGi, kuru piloti nepārtraukti dežurēja lidmašīnu kabīnēs. Lieta tā, ka Maskava nopietni baidījās no tā, ja čehi un slovāki izrādītu bruņotu pretošanos, lietā iejauktos NATO. Pēc „Fakti i kommentarii” publikācijas 2000.g. 19. augustā „NATO iejaukšanās Varšavas pakta iekšējās lietās gadījumā Padomju Savienība draudēja atbildēt ar savu spēku ievešanu... Norvēģijā – vienīgajā šī bloka valstī, kurai ir robeža ar PSRS! Un tikai salīdzinoši mierīgā Čehoslovākijas okupācijas gaita atpestīja mūsu planētu no vēl bīstamākas situācijas kā bēdīgi slavenā Karību krīze 1962. gadā.

Uzzinājis par iesākto invāziju, tā laika ČSSR prezidents Ludvigs Svoboda deva saviem bruņotajiem spēkiem pavēli neizrādīt pretošanos „sabiedroto” spēkiem. Čehoslovākijas armijas kareivjus un virsniekus notikušais bija tādā mērā demoralizējis, ka visus staigāja apkārt piedzērušies. Bet šos cilvēkus var saprast – čehi un slovāki vēl atcerējās gan Minhenes paktu, gan vāciešu „mierīgo” iebrukumu Čehoslovākijā 30-to gadu beigās...

Tomēr pretošanās okupantiem bija. Visā valstī tanku kolonnu ceļā stājās daudzu tūkstošu cilvēku lieli pūļi. Taču šādos gadījumos tankisti lika lietā pārbaudītu taktiku – viņi ieslēdza viszemāko pārnesumu un maksimālus apgriezienus. Šādā gadījumā bruņumašīnas rada šaušalīgu rēkoņu, kaut arī pārvietojas bruņurupuča gaitā. Tāds psiholoģiskais uzbrukums spēj pārbiedēt visnesatricināmāko cilvēku, un tādējādi tanku daļas bez jebkādiem šķēršļiem nonāca norādītajās pozīcijās. Krietni lielāka problēma „sabiedroto” kolonnām bija tā, ka daudzviet vietējie iedzīvotāji bija paspējuši samainīt ceļa zīmes, kā dēļ uz ceļiem izveidojās milzīgi automašīnu un bruņu tehnikas sastrēgumi.

Nē, čehi un slovaki neatbildēja uz vardarbību ar vardarbību. Viņi atteicās runāt ar impēriju tai saprotamā impēriskā valodā. Par Čehoslovākijas pilsoņu ieroci kļuva viņu humors, kultūra un sports. Tā Prāgas restorāna „Maskava” direktors samainīja tā nosaukumā tikai divus burtus, un tas sāka saukties „Morava”. Kādam sabrukušam tiltam nekavējoties piešķīra „padomju un čehoslovāku tautu draudzības” vārdu. Bet hokeja cienītājiem nav jāstāsta par to, ka pirmā tikšanās ar PSRS izlasi pēc okupācijas, pareizāk sakot ČSSR hokejistu uzvara šai spēlē izvērtās par īstu pļauku padomju impērijai.

Karaspēka ievešanas Čehoslovākijā operācija noritēja raiti tikai virspusēji. Patiesībā ČKP CK ēku Prāgā ieņēma padomju desantnieki, kompartijas vadītāju Dubčeku un premjerministru Čerņīku arestēja un izveda uz Aizkarpatiem. Tomēr valsts prezidents Svoboda, uz kura sadarbošanos tā cerēja Brežņevs, paziņoja par atbalstu Dubčekam. Steigšus sasauktās ČSSR Nacionālās sapulces deputāti vienbalsīgi nosodīja okupāciju un pieprasīja nekavējoties izvest svešo karaspēku. Taču visnepatīkamākais apstāklis PSRS pienāca brīdī, kad jau minētie „veselīgie ČKP spēki” ar Vasilu Bilāku priekšgalā tik ļoti baidījās no savu tautiešu sašutuma, ka bija spiesti noslēpties... PSRS vēstniecībā.

Pēc ilgām telefona sarunām ar Svobodu PSRS vadībai nācās daļēji piekāpties. Brežņevs piekrita sākt dialogu ne tikai ar prezidentu, bet arī ar citiem likumīgi ievēlētajiem ČSSR vadītājiem Dubčeku un Čerņīku. Pārrunas notika Maskavā no 23. līdz 25. augustam un beidzās ar lielu Čehoslovākijas uzvaru. Tika sasniegts kompromiss: Dubčeka komanda sper soļus „sociālisma pastiprināšanas” sakarā, bet Varšavas pakta sabiedrotie uzsāk pakāpenisku karaspēka izvešanu no ČSSR. Taču pirms Čehoslovākijas tauta ar sajūsmu sagaidīja no PSRS atgriezušos savas valsts vadītājus, Maskavā notika vēl kāds visnotaļ vērā ņemams fakts.

Trīs plus astoņi

1968. gada 25. augustā plkst. 12.00 astoņi cilvēki (Larisa Bogoraza, Pāvels Ļitvinovs, Konstantīns Babickis, Vadims Delone, Vladimirs Dremļuga, Viktors Fainbergs, Natālija Gorbaņevska un Tatjana Bajeva) izgāja Maskavas Sarkanajā laukumā, turot virs galvas plakātus „Pat mūsu un jūsu brīvību!”, „Rokas nost no ČSSR!”, „Nost okupantus!” un Čehoslovākijas karogus. To visu izdevās ievest laukumā Gorbaņevskas dēla ratiņos. Šo akciju nevar nosaukt ne par mītiņu, kur nu vēl par demonstrāciju tāpēc, ka tiklīdz plakāti bija atritināti, no visām pusēm pie drosminiekiem metās civilā ģērbti visiem zināmas iestādes biedri, kliedzot: „Sitiet pretpadomju elementus! Sitiet!” Kāds sportiskas miesas būves vīrietis sita demonstrantus ar smagu somu, kura pēkšņi atvērās un no tās izkrita pistole. Jau pēc dažām minūtēm par tur notikušo demonstrāciju atgādināja vien asins traipi uz bruģa. Pieci no astoņiem akcijas dalībniekiem saņēma vairākus gadus lēģerī vai izsūtījumā par „izdomājumiem, kuri ķengā padomju sabiedrisko un valstisko iekārtu”. Taču pat pēc soda izciešanas visi šie cilvēki ilgus gadus netika vaļā no „pretpadomju” kauna zīmes, viņus neņēma darbā nevienā iestādē...

Protams, arī pašā Čehoslovākijā notika pretpadomju (precīzāk sakot, pretokupācijas) mītiņi un sapulces. Tomēr visdramatiskākā protesta forma pret nekaunīgo armijas iebrukumu ČSSR bija pilsoņu pašadedzināšanās akcijas. No 1969. gada janvāra līdz aprīlim bija trīs šādi gadījumi: divi Prāgā un viens Jiglavā. Apbrīnojamākais šais gadījumos ir tas, ka neviens no pašnāvniekiem nebija antikomunists. Tā 20-gadīgo studentu Janu Palahu par radikālajiem marksistiskajiem uzskatiem bija iesaukuši par „boļševiku”, bet 40-gadīgais Evžens Ploceks bija samēra augsts ČKP funkcionārs. Kad šie cilvēki ieraudzīja, ar kādiem līdzekļiem var rīkoties īsti boļševiki, viņi aplēja sevi ar benzīnu un sadega dzīvi, iepriekš rakstiski izklāstījuši savas rīcības motīvus...

Esmu jau rakstījis par to, ka Jana Palaha bojāejas vietā Vāclava laukumā vienmēr ir ziedi. Bet blakus pie pieminekļa svētajam Vāclavam apskaužami regulāri parādās viens un tas pats grafitti: „Pozor Palachu!”, ko krieviski runājošie tūristi saprot kā „Kauns bendem!”. Patiesībā tas ir mēms pārmetums nebūt ne akmens jātniekam, bet gan visiem mums, jo tas nozīmē: „Atcerieties Palahu!”

Vai puisēns maz bija?

Vairums Krievijas iedzīvotāju tagad ir pārliecināti par to, ka Prāgā 1968. gadā notika kaut kāds antikomunistisks pučs, kaut kas līdzīgs notikumiem Budapeštā 1956. gadā. Bet šiem diviem notikumiem nav absolūti nekā kopīga, jo Ungārijā tik tiešām bija sākusies sacelšanās pret komunistiem un tās idejiskais iedvesmotājs bija zemnieku partijas līderis Imre Nāģs. Tikmēr Čehoslovākijā visas reformas noritēja Čehoslovākijas kompartijas vadībā ar komunistu Aleksandru Dubčeku priekšgalā. Bet Maskavas priekšā čehi un slovaki bija nogrēkojušies tikai tādā ziņā, ka ierunājās par saimnieciskā aprēķina ieviešanu un par cenzūras atcelšanu presē. Runājot krieviem saprotamā valodā, tā laika Dubčeks nebūt nav 90-to gadu sākuma Jeļcins, bet gan tikai agrīnais 1985. gada izlaiduma Gorbačovs...

No otras puses pēc perestroikas piemēriem mēs labi zinām, ka reformatoru uzvara Čehoslovākijā neizbēgami novestu līdz politiskās dzīves radikalizācijai Čehoslovākijas kompartijai rastos spēcīga demokrātiska opozīcija. Tas nozīmē, ka gan sociālisma sabrukums ČSSR, gan federācijas sadalīšanās Čehijā un Slovākijā, gan Varšavas pakta neatgriezeniskais krahs varēja notikt 15-20 gadus agrāk. Domāju, ka šādu scenāriju redzēja tie, kuri rakstīja analītiskas piezīmes PSKP CK politbiroja biedriem. Un tāpēc, lai cik zaimojoši tas neizklausītos, padomju vadoņiem nekas cits neatlika kā likt lietā tankus. Labi, ka 60-to gadu beigās bruņu tehnika vēl bija pilntiesīgas politisko traģēdiju dekorācija. Tieši traģēdiju, nevis farsu, kādu pučisti izspēlēja 23 gadus pēc Prāgas...

Šis raksts no TVNET portāla http://www.tvnet.lv/news/comment/index.php?id=3152856  20. augusts (2004)