Deklarācija par Latvijas okupāciju
Latvijas tautas augstākā pārstāvības institūcija Saeima vēršas ar šo
deklarāciju pie pasaules valstīm un starptautiskajām organizācijām, lai
atgādinātu mūsu tautas un valsts traģisko likteni XX gadsimtā.
Latvijas Republika tika proklamēta 1918. gada 18. novembrī un 1921.
gada 22. septembrī tā kļuva par Tautu Savienības locekli. Latvijas kā
neatkarīgas valsts attīstību pārtrauca divu totalitāro lielvalstu
nacionālsociālistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS 1939. gada 23. augustā
noslēgtais neuzbrukšanas līgums (Ribentropa Molotova pakts), kura mērķis bija
sadalīt Eiropu ietekmes sfērās. Pārkāpjot starptautisko tiesību pamatprincipus, kā
arī Latvijas un PSRS noslēgtos līgumus, PSRS 1940. gada 17. jūnijā ar militāru
spēku okupēja Latviju un nelikumīgi iekļāva (anektēja) to PSRS sastāvā.
Līdz ar to Latvijā tika
ieviests PSRS politiskais režīms un tiesiskā sistēma.
1941. gada vasarā, sākoties Otrā pasaules kara darbībai Latvijas teritorijā, to
okupēja nacionālsociālistiskā Vācija, kas iedibināja savu režīmu, veica
deportācijas un citas represijas pret iedzīvotājiem, kā arī izmantoja Latvijas
teritoriju citu okupēto valstu iedzīvotāju iznīcināšanai.
Otrā pasaules kara beigu posmā PSRS atjaunoja savu okupācijas režīmu Latvijā. 1944.
gadā Krievijas teritorijai nelikumīgi tika pievienota Abrenes apriņķa daļa (ap 2000
km2).
Visā okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu, tā
pārkāpjot 1948. gada 9. decembra Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu
par to. Okupācijas režīms iznīcināja nevainīgus cilvēkus, vairākkārt veica
iedzīvotāju masveida deportācijas un citas represijas, nežēlīgi sodīja tos, kuri
bruņotā vai citādā veidā iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu,
prettiesiski un bez atlīdzības atsavināja Latvijas iedzīvotājiem īpašumus un
apspieda brīvas domas izpausmes. PSRS vadība mērķtiecīgi iepludināja Latvijā
simtiem tūkstošu migrantu un ar to palīdzību centās iznīcināt Latvijas tautas
identitāti. Šīs politikas
rezultātā latviešu kā pamatnācijas īpatsvars samazinājās no 77 procentiem līdz 52
procentiem.
Desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijā turpinājās bruņota pretestība
PSRS okupācijai. Pretošanās kustībā piedalījās vairāk nekā 30 000 nacionālo
partizānu un viņu atbalstītāju. Pēc tās apspiešanas, neraugoties uz padomju
režīma represijām, pretestība turpinājās citās formās.
Jau pirms PSRS sabrukšanas Latvijā sākās plaša tautas ku stība par valsts
neatkarības atjaunošanu mierīgā un demokrātiskā ceļā. Šai kustībai 1990. gada
vēlēšanās izdevās iegūt vairākumu augstākajā pārstāvības institūcijā
Augstākajā Padomē, kura tā paša gada 4. maijā pieņēma Deklarāciju par Latvijas
Republikas neatkarības atjaunošanu, nosakot pārejas periodu neatkarīgas valsts
atjaunošanai de facto. Šī deklarācija pasludināja, ka 1940. gada 17. jūnija PSRS
militārā agresija ir kvalificējama kā starptautisks noziegums.
Pateicoties Latvijas tautas gribai un pasaules demokrātisko spēku
atbalstam, valsts neatkarība tika atjaunota 1991. gada 21. augustā.
Latvijas Republikas Saeima apliecina, ka Latvija, neturot naidu un neprasot atriebību
pagātnes dēļ, vienmēr neatlaidīg i atgādinās un aicinās saprast savas tautas
traģisko likteni, jo pusgadsimtu ilgā okupācija ir izraisījusi smagas, pašu spēkiem
vien grūti pārvaramas sekas. Latviju satrauc arī tas, ka Krievija nav atzinusi PSRS
veikto Latvijas okupāciju un nevēlas balstī ties uz 1920. gada 11. augusta Latvijas un
Krievijas miera līgumu, ar kuru Krievija uz mūžīgiem laikiem atteicās no pretenzijām
uz Latvijas teritoriju.
Tāpēc Latvijas Republikas Saeima tautas vārdā aicina pasaules valstis un
starptautiskās organizācijas:
1) atzīt Latvijas okupācijas faktu;
2) palīdzēt Latvijai likvidēt okupācijas sekas, sniedzot tai politisku un
ekonomisku palīdzību;
3) atbalstīt to personu centienus, kuras vēlas no Latvijas atgriezties savā etniskajā
dzimtenē un no ārvalstīm savā tēvzemē Latvijā.
Rīgā, 1996. gada 22. augustā |