|
Tā sauktā Baltijas problēma
dienesta ziņojumā
Jānis Riekstiņš
Tā sauktā Baltijas
problēma radās jau 1940.gadā, pēc tam, kad PSRS militārās okupācijas
rezultātā trīs Baltijas valstis bija zaudējušas savu neatkarību.
Dažs rietumvalstu politiķis un PSRS draugs šo aneksiju un okupāciju
atbalstīja, tomēr daudz vairāk bija to, kuri PSRS impērijas paplašināšanu
uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas rēķina nosodīja. Aktīvi šajā
laukā darbojās arī ārzemēs palikušie neatkarīgās Latvijas sūtņi.
"Baltijas problēma" atkal aktualizējās un pasaules sabiedrības
uzmanības lokā nokļuva, tuvojoties Otrā pasaules kara beigām.
Protams, tad tikai retajam bija zināms, kā šo valstu likteni bija izlēmuši
triju lielvalstu vadītāji Teherānas un Jaltas savruppiļu istabās,
tamdēļ "Baltijas problēmai" visai lielu uzmanību pievērsa
gan politiķi un diplomāti, gan arī sabiedriskie darbinieki.
Kā liecina Latvijas Valsts arhīva dokumenti, diskusijām ārzemēs par
Latvijas, tāpat kā Lietuvas un Igaunijas, vēsturi, 1940.gada okupāciju,
kā arī par to nākotni vērīgi sekojuši ne tikai boļševiku
partijas funkcionāri un represīvo iestāžu darbinieki, bet arī ārlietu
resora ierēdņi. Šoreiz lasītāju uzmanībai tiek piedāvāts LPSR ārlietu
tautas komisāra P.Valeskalna 1945.gada dienesta ziņojums par t.s.
Baltijas problēmu, kurš, lai gan daudzos aspektos būtu vērtējams
kritiski, tomēr sniedz ieskatu vairākos tā laika vērtējumos par
Baltijas valstīs notikušajiem procesiem.
Bet pati t.s. Baltijas problēma pastāvēja faktiski līdz brīdim, kad
šīs zemes atkal atguva savu valstisko neatkarību.
Pētera Valeskalna pilnīgi slepenā dienesta ziņojuma sākumlappuse
Dienesta ziņojums par "Baltijas
problēmu"
Pilnīgi slepeni, 1945.gada "..." aprīlī
LPSR Tautas komisāru padomes Lietu pārvaldes slepenajā daļā saņemts
1945.gada 3.maijā. Nr.1342, uz 8 lapām.
VK(b)P CK Orgbiroja priekšsēdētājam Latvijas PSR b. N.N.Šataļinam
Latvijas K(b)P CK sekretāram b. J.E.Kalnbērziņam
Latvijas PSR TKP priekšsēdētājam b. V.T.Lācim
Dienesta ziņojums
Jautājumā par tā saukto "Baltijas problēmu"
Tā sauktā Baltijas problēma vēl arvien nenozūd no pasaules
laikrakstu lappusēm. Vēl vairāk - pēc Baltijas republiku atbrīvošanas
no vācu okupantiem šī "problēma" kļuvusi vēl biežāk
apspriesta. Šīs "problēmas" "aktualitāti" nosaka
tas, ka Anglijā daļēji, bet ASV pilnīgi atzīst tos Latvijas,
Lietuvas un Igaunijas diplomātiskos pārstāvjus, kurus iecēlušas vēl
agrākās plutokrātiskās, profašistiskās valdības, kā arī tas, ka
patlaban Zviedrijā atrodas apmēram 30 tūkstoši bēgļu no Baltijas
republikām, kuri uz turieni pārsvarā aizbrauca pagājušā gada vasarā
un rudenī.
Pēdējos mēnešos ir bijušas vairākas Anglijas un ASV oficiālo
valsts darbinieku uzstāšanās par "Baltijas problēmu".
18.februārī aģentūra "Associated Press" ziņoja no Vašingtonas,
ka pretpadomju "Lietuvas Nacionālās padomes" pārstāvji
tikušies ar valsts sekretāra palīgu Dannu un Senāta ārlietu
komisijas priekšsēdētāju Konneliju un iesnieguši viņiem memorandu,
kurā lūguši atbalstu Lietuvas izveidošanas lietā, kura neieietu
PSRS sastāvā.
Valsts departamenta oficiālie pārstāvji šo paziņojumu nekomentēja,
bet, pēc korespondenta vārdiem, Konnelijs "Lietuvas Nacionālās
padomes" pārstāvjiem paziņojis, ka patlaban viņš neko nevarot
darīt, taču viņu lūgumu ņemšot vērā. Pēc korespondenta vārdiem,
Konnelijs viņiem ieteicis, lai Lietuva, Latvija un Igaunija darbojoties
saskaņoti, jo "kopīgi tās izveidošot stipru nāciju, kuras
balsij būšot liela nozīme".
Š.g. 3.marta preses konferencē uz jautājumu par to, vai Savienotās
Valstis atsakās no Baltijas valstu tā saukto diplomātisko misiju atzīšanas,
kuras vēl arvien skaitās diplomātisko pārstāvniecību Vašingtonā
oficiālajā sarakstā, Rūzvelts paziņoja, ka šis jautājums Krimā
neesot apspriests. Jautāts par to, vai Valsts departaments ir paredzējis
izslēgt šo diplomātisko pārstāvju vārdus no oficiālo diplomātu
saraksta, prezidents teica, ka par to esot jāprasa Valsts
departamentam, jo viņš par šo jautājumu neko nezinot.
4.marta preses konferencē uz jautājumu par Baltijas valstu statusu,
ciktāl tas skar šo valstu atzīšanu no Savienoto Valstu puses, tolaik
valsts sekretāra pienākumu izpildītājs Grjū paziņoja, ka stāvoklis
neesot mainījies. Kad korespondents speciāli jautāja, vai Savienoto
Valstu valdība atzīst šos Baltijas valstu "sūtņus", Grjū
atbildēja apstiprinoši.
Š.g. 25.martā ASV Finanšu ministrija paziņoja, ka tā ir gatava
izdot atļaujas maksājumiem no tiem atbrīvoto Eiropas valstu privāto
personu un komerciālo organizāciju rēķiniem, kuri ir iesaldēti
Savienotajās Valstīs. Aģentūra "Associated Press" ziņo,
ka to valstu skaitā, uz kurām attiecas šis rīkojums, ir arī
Igaunija, Latvija un Lietuva.
"Baltijas jautājumu" nesen interpretēja arī Anglija, ārlietu
ministrs Īdens. Kā ziņoja aģentūra "Reuter" 7.martā,
Kopienu palātā konservators Herberts Viljamss jautājis Īdenam, vai
uz Latviju, Lietuvu un Igauniju attiecas angļu-krievu līguma 5.panta
otrā daļa (saskaņā ar kuru līgumslēdzējas puses apņēmās
necensties pēc teritoriālajiem ieguvumiem un nejaukties citu valstu
iekšējās lietās). Īdens atbildēja: "Nē, šis pants attiecas
uz pēckara periodu." Viņš piebilda: ja palātas loceklis grib
noskaidrot padomju valdības pozīciju attiecībā uz Latviju, Lietuvu
un Igauniju, tad tas ir cits jautājums. Viljamss: "Vai tad tajā
brīdī, kad tika parakstīts līgums, tās nebija neatkarīgas
valstis?" Īdens: "Nē, padomju valdība tās par tādām
neuzskatīja un tas tika izskaidrots daudzas reizes."
Noteiktā negatīvā nozīmē, vai arī ASV un Anglijas valstsvīru
nenoteiktā pozīcija iedvesmo Baltijas baltiešu emigrantu aprindas
Anglijā, ASV, kā arī citās valstīs (pēdējā laikā - it īpaši
Zviedrijā), kur tās ar pazīstamu un ietekmīgu personu atbalstu pin
pretpadomju intrigas, protams, dažādās valstīs dažādos apmēros.
Tā, piemēram, pagājušā gada rudenī tika gatavota Visamerikas (vai
pat plašāka) baltiešu konference Brazīlijā, taču pēdējā brīdī
Brazīlijas valdība acīmredzot šai konferencei atteica viesmīlību,
un tā nenotika. Saprotams, ka tajā gadījumā, ja brazīliešu valdība
būtu devusi vietu tādai konferencei, tā būtu tikai zaudējusi; īpaši
tajā momentā, kad tā apdomā jautājumu par diplomātisko attiecību
nodibināšanu ar Padomju Savienību.
ASV rosīgu pretpadomju propagandu veic tā sauktais Latvijas sūtnis Bīlmanis.
Viņam vietu piešķir arī daži amerikāņu laikraksti. Tā, piemēram,
pagājušā gada oktobrī sakarā ar to, ka Sarkanā armija atbrīvoja
Latvijas teritoriju no vācu iebrucējiem, laikraksts "Evening Star"
publicēja Bīlmaņa vēstuli, kurā viņš apgalvoja, ka, izņemot 150
komunistus, Latvijas tauta "noraida boļševiku kundzību, kura nozīmē
apspiestības saglabāšanu un kura, iespējams, ved uz tās pilnīgu
iznīcību".
Bīlmaņa un viņa pakalpiņu pretpadomju darbu atmasko Amerikā iznākušais
latviešu laikraksts "Amerikas Latvietis", kurš pamatos ieņem
pareizu pozīciju. Bet Bīlmani atbalsta Argentīnā izdotais latviešu
laikraksts "Latvija", kurš arī jau agrāk ieņēma
proulmanisku pozīciju.
Pozitīvu lomu nospēlēja pagājušā gadā ASV angļu valodā iznākusī
G.Meiksina grāmata "Baltic riddle" (Baltijas mīkla), kurā
autors uzskatāmā veidā parāda, ka "Baltijas problēma" ir
radīta, iztopot imperiālistiem, ka neatkarīgas Baltijas valstis ir
bezjēdzība, ka Baltijas tautas vienmēr ir cīnījušās nevis par
savu valstu neatkarību, bet par brīvu Latviju, Lietuvu, Igauniju brīvā,
bez cara Krievijā, ka savu patieso saimniecisko un kulturālo attīstību
šās valstis var iegūt tikai ciešā kontaktā ar Padomju Savienību
(Latvijas K(b)P CK ir diezgan pilnīgs šīs grāmatas izklāsts).
Gandrīz vienlaikus ar Meiksina grāmatas iznākšanu populārajā angļu
nedēļas izdevumā "Picture Post" parādījās raksts par
Baltijas valstīm, kuru ir uzrakstījis Oksfordas Sv.Magdalēnas koledžas
vēstures pasniedzējs Teilors.
Raksta nobeiguma daļā Teilors rakstīja: "Baltijas valstis radās,
pateicoties sarežģītai apstākļu ķēdei. Sākumā carismu sagrāva
Vācija, pēc tam Vāciju sakāva sabiedrotie, pēc tam boļševiki
izjauca Vācijas karaspēka mēģinājumu okupēt Baltijas provinces un,
visbeidzot, sabiedroto spiediena rezultātā Vācijas karaspēks tika
izdzīts. Nekur, ja neskaita Somiju, Baltijas valstu neatkarība nebija
sasniegta ar pašu tautu pūlēm. Tas bija četru gadu kara gadījuma
produkts, un šo valstu turpmākā pastāvēšana bija atkarīga no
sabiedroto militārā pārsvara saglabāšanas Baltijas jūras rajonā.
Krievu revolūcija darīja galu cariskajam imperiālismam, un ja tas būtu
bijis atkarīgs tikai no vienas pašas Krievijas, tad Baltijas valstis būtu
varējušas turpināt savu mākslīgo pastāvēšanu. Taču Vācijā
nenotika tāda pati revolūcija, un imperiālistiskā Vācija, lai kā
arī tā maskētos, nevarēja atteikties no idejas par vācu koloniju
izveidošanu Baltijas valstīs, tāpat kā nevarēja aizmirst neilgi
pastāvējušo Baltijas impēriju 1918.gadā. Baltijas valstis centās
pasargāt sevi, veicot zemes reformas, kuras ievērojamā mērā atņēma
vācu mazākumam tā ekonomisko varenību, taču šis aizsargāšanās mēģinājums
faktiski palielināja Baltijas vāciešu atkarību no Vācijas un tuvināja
dienu, kad šīs valstis iekaros Vācija. Baltijas valstu tautas nevarēja
cerēt uz to, ka tās ar saviem spēkiem spēs pretoties vācu
agresijai, Anglija un Francija bija tālu un bezspēcīgas, bet atmiņas
par carisko apspiestību atsvešināja Baltijas valstis no Padomju
Savienības. Pārāk vēlu Baltijas valstis saprata, ka tās sev drošu
nacionālo pastāvēšanu varēs nodrošināt tikai Padomju Savienības
ietvaros. Baltijas tautas beidzot var sākt savu nacionālo vēsturi
nevis kā mākslīgi suverēnas valstis, kuras izveidotas pēc vāciešu
gribas, bet kā autonomas padomju republikas. Pēc tūkstošgadīgas
apspiešanas tās var dzīvot pašas savu dzīvi, neatrodoties zem svešas
kundzības."
Šis rakts (Oksfordas
Sv.Magdalēnas koledžas vēstures pasniedzēja Teilora raksts angļu
nedēļas izdevumā "Picture Post" - Red.) izsauca plašas
pozitīvas un negatīvas atsauksmes. Tā, piemēram, mācītājs
Stenlijs Evanss no Londonas Ziemeļrietumu rajona rakstīja:
"Padomju imperiālisms nepastāv. PSRS atpalikušie rajoni (kurus
agrāk apdzīvoja koloniālās tautas), pateicoties subsīdijām no
centra, varēja ātri attīstīties un ieņemt tādu stāvokli, kurā tās
var vispilnīgākā veidā dot savu ieguldījumu kopējā dzīvē. Tam,
kurš par to šaubās, var iesniegt statistiskus pierādījumus."
Hemdens Džeksons (Norfolka) rakstīja: "Krievu politika gada laikā,
sākot ar 1940.gada jūniju, bija Baltijas valstu nacionālās pastāvēšanas
noliegums, bet vācu iebrukums parādīja, ka Krievija nevarēja nodrošināt
tām drošību. Līdzīgi citām, Baltijas valstu tautas grib nodrošināt
sev nacionālo pastāvēšanu. Tās neuzskata, ka tas var tikt īstenots,
ja tās ieietu Vācijas, Krievijas vai kādas citas lielvalsts sastāvā.
Tās uzskata, ka to tās var sasniegt atbilstoši Atlantijas hartas
principiem."
Elliss no Londonas Rietumu rajona pretpadomju vēstulē paziņoja, ka
Baltijas valstu nākotne ir atkarīga no Viduseiropas valstu federācijas
izveidošanas.
Tajā pašā laikā parlamenta konservatīvais loceklis Roberts Butlijs
rakstīja: "Pasaule cer uz federāciju, nevis uz sadalīšanu. Nav
šaubu par to, ka šo nelaimīgo valstu visspožākā nākotne būs to
iekļaušana lielās Padomju Savienības sastāvā kā pašas sevi pārvaldošas
vienības."
Redžinalds Bridžmens (Midlseksa) paziņoja: "Pat tad, kad
Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautas pēc vēlēšanām uz aizklātas
balsošanas pamata 1940.gada jūlijā nolēma ieiet PSRS sastāvā, šās
valstis turpināja būt par starptautisko domstarpību iemeslu. Tas bija
angļu naidīgās attieksmes rezultāts pret šo valstu iekļaušanos
Padomju Savienībā, kas izpaudās Baltijas valstu kredītu iesaldēšanā
Londonas bankās un atteikumā atļaut Baltijas valstu kuģiem Anglijas
ostās pāriet Padomju Savienības rīcībā."
Un, visbeidzot, tālāk tiek citēts parlamenta leiboristu locekļa Džona
Maka vēstules pilns teksts:
"Neviens pēckara jautājums Eiropā nevar tikt apmierinoši
izlemts bez Baltijas valstu jautājuma atrisināšanas, tajā skaitā arī
Somijas jautājums. Krievija, pateicoties saviem panākumiem un demokrātiskajai
valdības formai, ir ne tikai šo mazo valstu dabiskais aizstāvis, bet
tā var izrādīt arī dažāda veida uzmanību viņu nacionālajiem
institūtiem, valodai, ieražām un tradīcijām. Pret Somiju ir
nepieciešama īpaša attieksme. Krievija pārlieku lielās pašapmierinātības
dēļ, par nelaimi, pieļāva, lai šī ar nacistiem pārpildītā
valsts sagatavotos otrreizējam uzbrukumam tai. Es ceru, ka tad, kad
iestāsies miers, Krievija veiks stingrus un noteiktus pasākumus, lai
nodrošinātu tādu stāvokli, kad Somija nevarēs dot triecienu tai
mugurā. Ir jādara gals Mannerheimam un viņa militārajai bandai, kā
arī visiem šās valsts sakompromitētajiem politiķiem. Stipra
Krievija būs vislielākais nākamā miera aizstāvis Eiropā. Tā
ekonomiski atpalikušajām Baltijas valstīm garantē atjaunošanu un
uzplaukumu, bet to tautām - īstu politisku brīvību."
Patlaban Baltijas jautājumi visvairāk tiek apspriesti "neitrālajā"
Zviedrijā. Tur ir organizēta speciāla Baltijas komiteja un izveidots
Baltijas informācijas dienests. Par ārējo iemeslu šai darbībai
kalpo apmēram 30 tūkstoši uz Zviedriju atbraukušo bēgļu no
Baltijas republikām. Viņu vidū ir apmēram 20 000 igauņu, apmēram
6500 Igaunijas zviedru, apmēram 3500 latviešu un vairāki simti
lietuviešu.
Kā Latvijas pārstāvis Baltijas komitejā ieiet profesors Balodis, kurš
uz Zviedriju aizbrauca jau 1940.gadā. Tagad viņš tur izvērš visai
rosīgu darbību. It īpaši labi viņam patīk tie Latvijas bēgļi,
kuri bija uzstājušies pret padomju varu. Tā, piemēram, tiek ziņots,
ka Balodis ļoti laipni pieņēmis kādu Ērihu Vinteru, kurš vācu
armijā cīnījies pret Sarkano armiju.
Stokholmā ir izveidota Zviedrijas-Latvijas palīdzības komiteja, kuru
vada bijušais Latvijas sūtnis Zviedrijā Salnājs. Viņa palīgi ir
Siliņš un Kreicbergs (bijušie Ulmaņa laika redaktori).
Zviedrijas-Latvijas palīdzības komitejas aktīvā ir Latvijas goda
konsuls Zviedrijā Sande un profesors Balodis.
Zviedrijā ir sākusi iznākt latviešu avīze "Dzimtenes
Balss", kuras galvenie līdzstrādnieki ir Salnājs, Balodis, kādreizējais
Latvijas sūtnis Parīzē sociāldemokrāts Cielēns, žurnālists Artūrs
Bērziņš, rakstnieks K.Skalbe un bijušais Jelgavas Lauksaimniecības
akadēmijas profesors A.Teikmanis.
Zviedru laikraksts "Ny Dag" ziņo, ka Cielēns Zviedrijā parādījies
ar Zviedrijas-Latvijas komitejas palīdzību pagājušā gada beigās.
Viņš stāv nedaudz nomaļus, jo it kā vienmēr iestājies par
Latvijas koalīcijas valdības izveidošanu, sākot ar sociāldemokrātiem
un līdz pat buržuāziskajiem reakcionāriem. Sakarā ar savu intīmo
sadarbošanos ar fašistiem, viņš it kā no jauna ir ieguvis
"diplomātiskās tiesības". Laikraksts "Ny Dag"
jautā, kur viņš šīs tiesības ir dabūjis, varbūt ar pilnvarotā
ministra Zariņa Londonā palīdzību?
Sakarā ar Baltijas bēgļu ierašanos Zviedrijā vairākos zviedru
laikrakstos, it īpaši nacistiskajā laikrakstā "Dagposten"
un profašistiskajā laikrakstā "Stokholms Tidigen" ir
pastiprinājusies pretpadomju kampaņa, no tiem šajā ziņā maz
atpaliek arī zviedru sociāldemokrātiskās partijas centrālais orgāns
"Morgen Tidigen".
Zviedrijas nacistiskās organizācijas gādā par to, lai Baltijas fašistiem
un vācu aģentiem izdotu "starptautiskās aizsardzības" vai
pat zviedru pases. Arī Baltijas organizācijas Zviedrijā šajā jautājumā
it kā ir griezušās Starptautiskajā Sarkanajā Krustā.
Nesen uz apspriedi ar latviešu bēgļiem Zviedrijā atbrauca latviešu
baznīcas darbinieku delegācija no Amerikas. 25.martā delegāciju pieņēma
arī Zviedrijas kroņprincis.
Visa šī kņada ap "Baltijas problēmu" aiz robežām, bez šaubām,
ietekmē arī nacionālistus Baltijas republikās. Neapšaubāms ir arī
tas, ka tiek veikti mēģinājumi nodibināt ar viņiem tiešus sakarus.
P.Valeskalns
LVA, 270.f., 1.s.apr., 129.l., 1.,2.,3.,4.,5.,6.,7.,8.lp. Oriģināls.
Tulkojums no krievu valodas. Atzīmes dokumentā: Pie lietas. V.Lācis.
Uzziņai:
Dienesta ziņojuma
autors Pēteris Valeskalns (1899-1987) dzimis Vestienā. Akadēmiķis Jānis
Stradiņš grāmatā "Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture,
pārvērtības" (1998) raksta, ka Pēteris Valeskalns savu darbību
sāka kā profesionāls revolucionārs - komunists un čekists, vēlāk
pēc sarkanās profesūras institūta beigšanas bija viens no Vissavienības
zinātnes un tehnikas darbinieku asociācijas organizētājiem, PSRS
augstskolu un zinātnisko iestāžu arodbiedrības CK priekšsēdētājs,
Maskavas universitātē - viens no tās rektora A. Višinska palīgiem.
1940. gadā Pēteri Valeskalnu nosūtīja darbā uz Padomju Latviju, sākumā
par "Tautas valdības" izglītības ministra otro biedru, pēc
Jūlija Lāča aresta izvirzīja par Latvijas PSR izglītības tautas
komisāru. Filozofijas zinātņu doktora grādu aizstāvējis 1967. gadā,
jau būdams LZA viceprezidents. Konstantīns Karulis atmiņās raksta,
ka par savu darbu čekā P.Valeskalns nekad neko nav stāstījis, ja par
to jautāts tieši, centies sarunu novirzīt un no atbildes izvairījies.
09.02.2005 un 10.02.2005
|