Šābrīža aktuālo notikumu kontekstā īpaši būtiski ir vairāki līdz šim mazāk zināmi Latvijas diplomātu darbības aspekti laikā, kad Latvija atradās nacistiskās Vācijas okupācijas varā. Tos ļāvuši noskaidrot jaunākie pētījumi Latvijas sūtniecību Stokholmā, Vašingtonā un Londonā arhīvos, kā arī amerikāņu un zviedru kara laika dokumenti.

Latvijas diplomāti Rietumos

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā Latvijas diplomāti Rietumos atteicās pakļauties jaunizveidotās Augusta Kirhenšteina marionešu valdības rīkojumiem atgriezties okupētajā Latvijā, bet iespēju robežās turpināja savas valsts tiesiskās kontinuitātes nodrošināšanu. Kara apstākļos īpaša loma bija Ārkārtējo pilnvaru nesējam un sūtnim Londonā Kārlim Zariņam, viņa pilnvaru substitūtam un sūtnim Vašingtonā Alfredam Bīlmanim, kā arī Latvijas sūtņiem neitrālajā Zviedrijā un Šveicē – Voldemāram Salnajam Stokholmā un Jūlijam Feldmanam Ženēvā. Līdz šim mazāk uzsvērts ir fakts, ka Latvijas sūtņi Rietumos atklāti protestēja ne tikai pret Padomju Savienības, bet arī pret nacistiskās Vācijas veikto Latvijas okupāciju, deklarējot uzticību Rietumu sabiedroto uzvarai karā un Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai nākotnē. A. Bīlmanis 1941. gada 14. augustā un K. Zariņš 30. augustā uzsvēra: fakts, ka vienas iebrucējas valsts vietā stājusies otra, neko negroza Latvijas nācijas suverenitātes tiesībās un nekādā ziņā nevar iespaidot Latvijas Republikas kā brīvas un neatkarīgas valsts legālas eksistences kontinuitāti.

Svarīga nozīme Latvijas diplomātu darbā bija informācijas iegūšanai par notikumiem okupētajā Latvijā un mēģinājumiem nodibināt tiešus sakarus ar dzimteni. To darīja, pārvarot neskaitāmas grūtības – materiālo līdzekļu, precīzas informācijas un regulāru pasta sakaru trūkumu, nemaz nerunājot par PSRS pastāvīgo Latvijai nelabvēlīgo diplomātisko spiedienu uz savām tā laika sabiedrotajām – ASV un Lielbritāniju.

Sākotnēji galvenais informācijas avots Latvijas sūtņiem bija nacistiskās Vācijas ziņu aģentūru sniegtās ziņas, kas parādījās Vācijas un citu Eiropas valstu presē. Zviedrijā un Šveicē neregulāri varēja uztvert Rīgas radio raidījumus, kā arī saņemt Latvijā izdotos laikrakstus – "Deutsche Zeitung im Ostland" un "Tēvija". Liela nozīme šīs informācijas apzināšanā bija sūtnim Ženēvā J. Feldmanam, kurš no 1941. līdz 1944. gadam mašīndrukā laida klajā vairāk nekā 80 informatīvos biļetenus, kuros bija analizētas Šveices un Vācijas laikrakstu un radio ziņas par Latviju. 1942. gada novembrī Stokholmā atklātībā parādījās sūtņa V. Salnā vācu valodā sarakstītais pārskats "Vācu okupācijas gads Latvijā". A. Bīlmanis 1943. gada maijā Vašingtonā to izdeva angļu valodā ar nosaukumu "Latvija vācu okupācijā". Sekoja arī citi pārskati angļu un latviešu valodā par notikumiem starptautiskajā politikā un Latvijas nākotnes izredzēm karā.

Netiešas ziņas par sabiedrības noskaņojumu sniedza arī no Latvijas neregulāri saņemtās vēstules vai tie nedaudzie cilvēki (jūrnieki, tūristi, vēlāk bēgļi), kuriem bija izdevies nonākt kādas neitrālas valsts – galvenokārt Zviedrijas vai Šveices – teritorijā. Latvijas iedzīvotāji bija nokļuvuši neapskaužamā situācijā, kas prasīja pielāgoties nacistu okupācijas režīmam un vienlaikus dzīvot ar apziņu par otrreizējās padomju okupācijas iespējamo atgriešanos. Par to liecina arī ģenerāļa Vernera Tepfera vēstule no Latvijas uz Stokholmu savam brālim un bijušajam sūtnim Helsinkos Jānim Tepferam, kuru viņš rakstīja 1943. maijā. Tajā viņš Latvijas diplomātus Rietumos aicināja noteiktāk darboties Latvijas valsts interesēs un sniegt arī tautiešiem okupētajā dzimtenē kādus norādījumus par starptautiskās politikas attīstību. Vēstulē bija uzsvērts, ka "būtu no lielāka svara no Jums dzirdēt par mūsu izredzēm no otras puses, jo mēs dzīvojam tikai no cerībām, jo tagadne mums neko taustāmu nedod, un, ja Jums tur ir varbūt kas vairāk redzams pie apvāršņa, – tad mēs te gan tikai ceram".

Sakari ar Latvijas Centrālo padomi

1943. gada pavasarī, saņemot arvien satraucošākas ziņas par nacistu okupācijas varas politiku Latvijā, sūtnis Stokholmā V. Salnais centās kliedēt padomju un nacistu propagandas ietekmē Rietumos izplatījušos viedokli par latviešiem kā okupācijas varu atbalstītājiem, nevis savas valstiskās neatkarības aizstāvjiem. 1943. gada 4. aprīļa vēstulē, kuru bija paredzēts nosūtīt uz Latviju, viņš aicināja izveidot dzimtenē slepenu nacionālu organizāciju. Tā kopā ar Latvijas sabiedrībā pazīstamiem sabiedriskiem, politiskiem un kultūras darbiniekiem izteiktu protestu pret nacistu okupāciju, tā sekmējot arī Latvijas diplomātu Rietumos centienus šajā virzienā.

Pirms vēl V. Salnā vēstule bija sasniegusi Latviju, 1943. gada 22. jūlijā Baltijas jūru nelegāli šķērsoja un kopā ar svarīgiem dokumentiem par padomju un vācu okupāciju Gotlandē ieradās žurnālists Leonids Siliņš. Ar viņa starpniecību vēlāk nodrošināja visciešākos sakarus starp 1943. gada 13. augustā Latvijā nelegāli nodibināto Latvijas Centrālo padomi un Latvijas diplomātiem Rietumos.

Par minēto liecina mūsdienās apzinātie dokumenti Latvijas sūtniecību Stokholmā, Londonā un Vašingtonā arhīvos. To skaitā ir V. Salnā, Konstantīna Čakstes (segvārdi – Jēkabs Dzintars, J. Zirnis) un Bruno Kalniņa (segvārds – Bērzs) vēstules un ziņojumi, LCP uz Zviedriju un LCP ārzemju delegācijas uz Latviju nosūtītie pārskati, apkārtraksti un telegrammas. Lielākā daļa laikā no 1943. gada augusta līdz 1944. gada jūnijam tapušo dokumentu diemžēl nav saglabājušies pilnībā.

Tomēr ir iespējams konstatēt, ka ar LCP un V. Salnā starpniecību kara gados Rietumu sabiedrotos sasniedza daudzi pārskati par stāvokli Latvijā – nacistu okupācijas varas pavēles un rīkojumi, ziņas par holokaustu un represijām pret Latvijas iedzīvotājiem, par mobilizāciju leģionā un darbos Vācijā, par sabiedrības noskaņojumu un Latvijas iedzīvotāju kolaborācijas un pretestības izpausmēm, par ekonomikas, kultūras un izglītības stāvokli un citas. Latvijas diplomāti izteica gatavību atbalstīt LCP darbību, tomēr vienlaikus pauda bažas par šīs organizācijas vadības ierobežoto izpratni par starptautisko situāciju ārpus Latvijas robežām. Tā J. Tepfers 1944. gada 7. marta vēstulē J. Feldmanam rakstīja: "Kā tas nu arī nebūtu, mēs, protams, darīsim visu iespējamo, lai palīdzētu šai (Latvijas Centrālās padomes – aut.) darbā, bet tik neierobežotus līdzekļus, kā viņi to mums raksta priekšā, mēs gan pašreiz nevaram nekur dabūt, un bez pēdējiem atkal nevar realizēt viņu pārējās pavēles [..] Liekas, ka mājās viņiem nav ne mazākā priekšstata par mūsu stāvokli ārzemēs, jo laikam domā, ka mēs saņemam algas un dzīvojam visu laiku kā pirms kara."

Neraugoties uz atsevišķām domstarpībām, V. Salnais pēc Otrā pasaules kara LCP ārzemju darbību vērtēja ļoti atzinīgi. 1947. gada 23. septembra vēstulē A. Bīlmanim viņš uzsvēra: "Tu pats esi saņēmis savā laikā veselas gubas dažādu dokumentu un informāciju par vācu okupāciju. Šie dokumenti un materiāli nāca no LCP, caur mani tika pārsūtīti Čarlim (K. Zariņam – aut.) un tālāk uz Tavu zemi [..]. Daudzkārt šo informācijas materiālu Tu pats esi izmantojis un dažu labu no tā visā pilnībā pat ievietojis savās publikācijās. To pašu esmu darījis arī es pats [..]. Šie materiāli nāca no Latvijas Centrālās padomes, caur viņas organizācijas tīklu un pa viņas noorganizētiem ceļiem".

Rietumu izlūkdienestu aktivitātes

Kara gados karojošo valstu ārlietu un militārās izlūkošanas institūciju aktivitātēs svarīga vieta bija Zviedrijai. Stokholmā šajā laikā aktīvi darbojās amerikāņu, britu, zviedru, vācu un padomju izlūkdienesti un diplomātiskie pārstāvji, kuru uzmanības lokā nonāca arī nacistu okupētās Baltijas valstis.

Sūtnis Stokholmā V. Salnais jau 1943. gada 27. jūnijā sūtnim Vašingtonā A. Bīlmanim rakstīja: "Ir jāsaka, ka no ārzemēs esošām mūsu cīņas bāzēm dēļ patstāvīgas Latvijas Stokholma kļūst par arvien svarīgāku posteni [..] Par tādu to padara viņas ģeogrāfija un šejienes tā saucamais neitrālais politiskais starptautiskais stāvoklis. Viņa ir vistuvāk mūsu dzimtenei [..] Tas dod iespējas no šejienes realizēt veselu virkni sevišķi svarīgu uzdevumu mūsu kopējās lietas labā. [..] Aiz tiem pašiem apstākļiem ir iespējams sniegt vispareizāko un ātrāko informāciju Londonai un arī Amerikai un atkal otrādi – no Londonas sniegt informāciju, dot norādījumus un mājienus dzimtenei."

Saskaņā ar ASV prezidenta Franklina Delano Rūzvelta rīkojumu 1941. gada 11. jūlijā izveidoja ASV militārās izlūkošanas dienestu, kuru 1942. gada 13. jūnijā pārveidoja par Stratēģisko dienestu pārvaldi – OSS (Office of Strategic Services) ar ģenerāli Viljamu Donovanu priekšgalā. Arī ASV vēstniecībā Stokholmā tās darbinieka Harija Karlsona vadībā izveidoja speciālu nodaļu, kurā strādāja bijušais Latvijas sūtniecības darbinieks Valdemārs Kreicbergs. Arī sūtnis V. Salnais sadarbojās ar ASV un Lielbritānijas vēstniecībām Stokholmā, esot ciešā kontaktā ar britu un amerikāņu izlūkdienestiem un piegādājot tiem informāciju par notikumiem vācu okupētajā Latvijā. Sākot ar 1942. gada decembri, ASV vēstniecības Stokholmā paspārnē darbojās Baltijas valstu nodaļa. Lai labāk organizētu un koordinētu informācijas vākšanu, sākot no 1943. gada, ar ASV vēstniecību Stokholmā ciešos kontaktos bija arī kāds lietuviešu izcelsmes amerikāņu militārais eksperts.

1944. gada 22. janvārī ASV izveidoja Kara bēgļu padomi – WRB (War Refugee Board), kuras mērķis bija glābt Eiropā izdzīvojušos nacistu vajāšanu upurus. Par WRB vadītāju Stokholmā kļuva OSS loceklis Ivers C. Olsens, kurš oficiāli strādāja par ASV vēstniecības finanšu sekretāru. ASV vēstnieka Stokholmā Heršela V. Džonsona pūliņu rezultātā Zviedrija 1944. gada maijā akceptēja, ka šajā valstī slepeno akciju rezultātā pāri Baltijas jūrai ar laivām nonāca 2000 baltiešu bēgļu. Latviešu bēgļu pārvešanai uz Zviedriju sūtnis V. Salnais bija saņēmis no WRB līdzekļus 55 000 zviedru kronu apmērā. Evakuācijas lietu kārtošanai nodibināja Latvijas pilsoņu evakuācijas fonda pārvaldi, par tās tehnisko vadītāju ieceļot LCP pārstāvi L. Siliņu. Piešķirot naudas līdzekļus, WRB pieprasīja, lai no Latvijas evakuētu Rietumu sabiedroto karagūstekņus, latviešu inteliģenci, prorietumnieciski noskaņotus politiķus un viņu ģimenes, ebrejus, vācu armijas dezertierus.

Šīs prasības tomēr nevarēja pilnā apmērā izpildīt nepietiekamā finansējuma un kara apstākļu dēļ. I. C. Olsena 1944. gada 20. novembrī parakstītajā WRB noslēguma pārskatā par operācijām Zviedrijā cita starpā atzīts, ka "latviešu grupa nebija tik kompetenta un stabila kā igauņu grupa. Tai arī bija daudz mazāka izvēle personālā, kas bija nepieciešams, lai veiktu operāciju, un tā rezultātā kontroles un aprīkojuma izvēle bija šaurāka. Visbeidzot latvieši šķita esam ārkārtīgi individuālistiska, nacionālistiska, nesaticīga un neuzticama grupa, kā rezultātā es nekad nejutos īpaši drošs par to, kas notika [..]. Ik pa laikam parādījās baumas, ka nacistu atbalstītāji vai personas, kas aktīvi piedalījušās Latvijas ebreju iznīcināšanā, ir nonākušas Zviedrijā. Jebkurā gadījumā bijušajam vēstniekam Salnajam nācās ierasties manā birojā, un es viņu stingri brīdināju, ka viņam tiks atņemti visi līdzekļi un aprīkojums, ja kādas no šīm baumām apstiprināsies un izmeklēšana uzrādīs, ka viņš nav spējis nodrošināt kontroli, kas nepieciešama, lai šādus apstākļus novērstu. Es šo tēmu arī vairākas reizes apspriedu ar attiecīgajām amatpersonām Ārlietu ministrijā un personīgi lūdzu Zviedrijas policijas un izlūkošanas dienesta palīdzību šo baumu pārbaudīšanā".

Zviedru izlūkdienesta līdzdalība

Vien nesen atslepenotie Zviedrijas Kara arhīva Stokholmā dokumenti liecina par zviedru izlūkdienesta līdzdalību laivu akciju organizēšanā pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju, kā arī informācijas vākšanu par nacistu okupēto Latviju. Zviedru izlūkdienesta aktivitātes Baltijā organizēja Helmūts Ternbergs, kurš bija apprecējis latviešu diplomāta Fridriha Grosvalda meitu Margareti un pats kara laikā vairākas reizes bija ieradies Latvijā.

Zviedrijas Aizsardzības štāba 1945. gada 11. marta pārskatā par izlūkošanu teikts, ka Zviedrijas militārajās interesēs bija iegūt ziņas par Vācijas militāro spēku izvietojumu Baltijā. Tas noticis, iztaujājot baltiešu bēgļus Zviedrijā, kā arī uzņemot sakarus ar cilvēkiem, kuri labi pārzinājuši apstākļus attiecīgajās jomās. Dažas no šīm personām ir bijušas saistītas ar attiecīgo valstu palīdzības komitejām Zviedrijā. Šie cilvēki paši rīkojuši laivu braucienus uz Baltijas valstīm, kā arī tos finansējuši. Aizsardzības štābs vajadzības gadījumā izmantojis šos braucienus, lai pārvestu izlūkus. Kā samaksu par pakalpojumiem Aizsardzības štābs vairākkārt sagādājis nepieciešamo degvielu. No nosūtītām laivām vācieši notvēruši četras. Sešām bijis jāatgriežas uzdevumu neizpildījušām, jo vācieši tās apšaudījuši vai bijusi stingra krasta apsardzība, tomēr 27 braucieni izdevušies. Astoņu braucienu mērķis bija pārvest uz Latviju izlūkus, bet pārējo braucienu laikā personas pārvestas iztaujāšanai vai instruēšanai. Daudzos gadījumos laivas atpakaļceļā līdzi paņēmušas bēgļus. Saskaņā ar vēsturnieka Kārļa Kangera veiktajiem pētījumiem 1945. gada maijā Zviedriju bija sasnieguši 4559 latviešu bēgļi, no kuriem 2541 ieradies LCP, 1100 Zviedrijas Aizsardzības štāba, bet 400 ASV Kara bēgļu padomes (WRB) organizētās akcijās, bet 2077 – individuālā kārtā.

Rietumu valstu slepenie dienesti no baltiešu pretošanās kustībām ieguva daudzus vērtīgus dokumentus par notikumiem nacistu okupētajās teritorijās. Pēc Otrā pasaules kara klajā nākušajos OSS vēstures oficiālajos izdevumos uzsvērts, ka "starp kara laika labākajiem izlūkošanas materiālu atradumiem bija tie, kurus ieguvām Stokholmā no sakariem ar Baltijas valstu pārstāvjiem". Neraugoties uz to, ASV un Lielbritānija tomēr nebija gatavas reāli rīkoties, jo bija akceptējušas Baltijas valstu palikšanu PSRS sastāvā pēc Otrā pasaules kara.