Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Lidija Lasmane-Doroņina: Mans vislielākais nopelns
Ninuce Leimane

«1949. gada 25. martā es neesmu cietusi, — es tai laikā jau biju lēģerī. Toreiz par piederību Lasmaņu dzimtai izsūtīja manu māšeli, kura jau bija pietiekami paaugusies.»

Lidija Lasmane-Doroņina.  1946. gadā Sarkanā Krusta māsu skolas formā viņu aizveda uz čekas pagrabiem un pēc septiņiem mēnešiem par palīdzību mežabrāļiem notiesāja ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem. 

«Sākumā Urālos, Turinskā, pa stāvu, apeldojušu krastu ķeselēju kokus no upes ārā. Kad saslimu, slimnīcas priekšniece ieraudzīja manus dokumentus un paņēma strādāt slimnīcā. Tā es tiku ārā no drausmīgās salšanas.»

1970. gadā Lidiju apcietināja otro reizi. «Par nepatiesu sacerējumu, kas diskreditē padomju varu, izplatīšanu» – piespriesti divi gadi ieslodzījumā.

«Tas bija ļoti smags laiks, jo mājās palika paralizēts vīrs un meita, kura tikko bija iestājusies Mākslas akadēmijā...»

Trešo reizi Lidiju aizdzina pa etapu 1983. gadā. Par pretpadomju aģitāciju un propagandu.

«Pēdējā, Mordovijas lēģerī, biju kopā ar lieliskiem cilvēkiem — Lagli Pareku un Jadvigu Beļauskieni, Irīnu Ratušinsku un Taņu Osipovu — brīnišķīgām meitenēm no Saharova grupas. Tur mūs marinēja badā, bet to bija viegli pārciest. Jo tā bija zvaigžņu stunda ar Dievu. Tik daudz atziņu nāca,  un sajūta, ka Dievs stāv man blakus, bija pavisam reāla.

Ir tāds stāstiņš: cilvēks ik brīdi sajutis Dieva pēdas sev blakus — kad iet kopā, tad tās pēdas sajūt. Bet, kad cilvēkam bija visgrūtāk, viņš vairs tās neredzēja un prasīja — kur Tu biji, kad man gāja visgrūtāk? Un saņēma atbildi — tad es tevi nesu uz savām rokām.

Esmu dzīta tūkstoš kilometru garā etapā cauri visiem Krievijas lēģeriem uz Kalnu Altaja Ongudaj ciematiņu, un tur bija labi — jauki vietējie altajieši, dzīvošana ganu mājiņā. Kad vecais gans no savas meitas uzzināja, ka esmu politieslodzītā no Latvijas, viņš teica: «Es esmu gans. Kas ir mans, tas it tavs.»

Kamēr viņš kalnos ganīja aitas, es sakārtoju viņa māju, par ko saņēmu labsirdīgu bārienu: «Ko tu man te Eiropu esi uztaisījusi!» Un tur bija tādas jocīgas, spalvainas pusbrieža tipa govis...

Es neesmu varone. Esmu tikai pieturējusies pie saviem uzskatiem, kurus nekad neesmu slēpusi. Tā jau nav varonība — no visa, kas dots, izvēlēties to, kas tev der. Es esmu dzīva, laimīgi tikusi cauri visām tām šausmām. Bet tie, kurus sasaldēja un sakrāva kaudzē kā malkas pagales... Pa vagonu logiem izmestie beigtie bērniņi... Tie, kas atgriezās un tagad dzīvo trūkumā...

Mans lielākais nopelns ir tas, ka tik daudz cilvēku par mani ir Dievu lūguši.  Varbūt tāpēc man vēl locekļi klausa, ka par mani ir lūgts. Vēl tagad saņemu vēstules no Zviedrijas, no Anglijas, no Birmas — no cilvēkiem, kas pasaules priekšā iestājās par savas pārliecības dēļ cietušajiem.

Jā, etaps ir īstena Golgāta, taču jāatdzīst, ka tik daudz kā Kristus mēs neviens neesam cietuši. Jo neesam reizē cilvēks un Dievs. Un Viņš jau neuzliek vairāk, nekā spējam izturēt.  Skatotie uz Kristu, mūsu ciešanas nav nekas liels, bet, ja saskaita kopā visus tos tūkstošus... Ne tikai no mūsu tautas, bet visus, ar kuriem tur kopā bijām, tad tas pats vien iznāk.

Kad reiz cilvēks cilvēku beigs mocīt? Laikam jau nekad. Virs zemes pilnība nav iespējama, un ar to ir jāsamierinās. Negribas lietot augsto vārdu — mīlestība. Ja katrs kaut cik pacenstos būt iecietīgāks pret citu, ar to vien pietiktu.

Okupācijas muzejā ir tik daudz dzīvesstāsu, un neviens no tiem nav ļaunuma pārņemts. Visi saka: «Es piedodu!» Jānāk pie slēdziena, ka bez ciešanām nav apskaidrības. Ir jau neērti sevi salīdzināt ar Kristu, bet arī Viņš bija cilvēks. Un arī Viņš pats to krustu beigās viens nespēja panest.

Šogad Lielā piektdiena sakrīt ar mūsu tautas Golgātas ceļa piemiņas dienu. Un tas liek vairāk padomāt. Par To, kurš pārceļ pāri peklei tos, kas uz Viņu paļaujas, un par cilvēkiem, kas paši sevi izdzinuši no Ēdenes dārza...

Viss ir Dieva ziņā. Izdzīvosim, un arī mūsu valsts izdzīvos,  ja vien centīsimies rīkoties pēc Viņa prāta.

25. marts 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home