Dovs Levins – Ebreju vēsture Latvijā
Naums Lifšics, 03.09.2000.

-
Saviem lasītājiem piedāvajam pilnīgu Nauma Lifšica recenziju par grāmatu «Ebreju vēsture Latvijā». Tekstā nav viestas nekādas redakcionālas izmaiņas, pilnībā saglabājot recenzijas autora valodu -

Autors ir dzimis Lietuvā 1925. gadā. Latvijā nedzīvoja un latviešu valodu nepārvalda. Pēc vācu okupācijas tika Kauņas geto. No turienes aizbēga pie Padomju partizāniem. 1948. gadā ieradās Izraēlā. ir Jeruzalemes Universitātes profesors. Grāmata ir pārtulkota.

GRĀMATAS RECENZIJA
Katrs autors raksta grāmatu noteiktai auditorijai. Bet ar šo grāmatu ir paradokss! Pirmkārt – grāmata bija gatava 1999. gadā bet pārdošanā viņas nav. Otrkārt – kas lasīs šo grāmatu. Izraēlas internets skaita, ka Latvijā ir apmēram 16 tūkstoši ebreju, bet starp viņiem ļoti maz bijušo Latvijas ebreju. Vai krieviski runājošie lasīs šo grāmatu? Treškārt – Latvieši šo grāmatu nelasīs, jo viņi daudz ko nesapratīs, tā kā autors nedeva paskaidrojumus. Starp ebreju dzīvi Latvijā un Lietuvā bija ļoti liela starpība. Latvijā bija daudz lielāks valsts kopējais ienākums un dzīves līmenis daudz lielāks nekā Lietuvā. Nebija bezdarbs, kā Lietuvā. Desmitiem tūkstošu lietuviešu brauca strādāt uz Latviju. Lietuvā bija daudz stiprāks antisemītisms, nekā Latvijā, utt. Pasaulē tikai Latvijā un Lietuvā bija valsts ebreju pamatskolas un vidusskolas. Lietuvā skolas bija zem kreisā spārna kontroles. Tāpēc tur skolēniem nebija dievlūgšana, ebreju reliģiozie piederumi, nacionālā kultūra, Toras un Tanach (ebreju vēstures) mācīšanas, kā tas bija Latvijā. Rēzeknes ebreju vidusskolā, kurā es mācījos pēc latviešu pamatskolas, mūs mācīja, ka ebreju nacionālā kultūra balstās uz jūdaismu. To pašu es dzirdēju Čikāgā vienā ļoti interesantā konferencē. Tāpēc autors ir ateists un viņam ļoti nepatīk tas, kas bija Latvijas skolās. Šo tematu es publicēju idiš valodā avīzē «Algemeiner Journal».

18. augustā Izraēlas Internets paziņoja, ka kreisi noskaņotie intelektuāļi negrib dzīvot kopā ar reliģioziem. Tāpēc viņi meklē vietu, kur var dibināt jaunu valsti bez reliģioziem, kas, manuprāt, ir tautas traģēdija. Man šķiet, ka autors ir starp tiem profesoriem. ASV notika konvencija prezidenta vēlēšanas. bija ļoti daudz visādas aptaujas. Vienā aptaujā bija jautājums – kādu prezidentu Jūs negribētu ievēlēt? Lielākā daļa deva atbildi – ateistu. Komentāri ir lieki.

Grāmatā ir ļoti daudz kļūdas. Ja es visas komentēšu, raksts būs tik ļoti garš, ka neviena avīze to nevarēs publicēt. Bet dažas es komentēšu. Autors nepareizi nosauca dažas cionistiskas partijas un nepaskaidroja viņu mērķus, lai varētu saprast starpību un viņu vajadzību. Tā viņš lieto nosaukumus vispārēji cionisti juridiski tā partija saucas Hercelija, kura bija centriska partija. Trumpeidor juridiski saucas Beitar, kura bija labā spārnā (tagad Likud). Latvijas ebrejiem bija ļoti populārs sports un bija ļoti stipras sporta organizācijas – Hakoach, Makabi un Trumpeldor, kas autoram ir nezināms. Autors lej krokodila asaras par to, ka 15. 05. 1944. gadā aizliedza ebreju kreisā virziena avīzes, par ko liels paldies Dubinam un Ulmanim izteica Rēzeknes ebreju augstākā sabiedrība, kura pulcējās mūsu mājā. Autors nezin, ka lībieši nedzīvoja Latgalē, bet Rīgas jūras līcī un ka Latgalē dzīvoja daudz vecticībnieku. Nezin, ka Latvijā Jūdaismam bija divi virzieni – chasidim un misnagdim. Ka Latgalē misngadim bija vairāk nekā chasidim. Ka ebreju skolās ivrita valodu nemācīja, bet mācīja Lošon Hakodeš (svetu valodu). Ivrita valodu tikai mācīja hachšarā – speciālās lauksaimniecības fermās, kur strādāja cionisti, kuri gatavojās aizbraukšanai uz Palestīnu. Nezin, ka Z. Meirovics nebija ebrejs, jo māte bija latviete. Nezin, ka LVU bija divas cionistiskas studentu korporācijas – Chasmoneja (no partijas Beitar) un Hachover (no Hercelijas).

Kad sākās karš un vācieši ļoti ātri virzījās uz priekšu, tūkstošiem Latgales ebreju virzījās uz Zilupi pie Padomju Savienības robežas. Bet robeža bija slēgta. Cilvēki bija izmisumā un daudzi aizgāja atpakaļ uz mājām. Staļins robežu atvēra pēdējā brīdī un cilvēki aizbēga uz Padomju Savienību. Starp tiem bija divi skolas draugi, kuri man to pastāstīja. Nepareiza ir arī informācija par Sibīrijas katorgu, kurā es biju 10 gadus Vjatlagu, kur bija tēvs ar onkuli utt. Autors diemžēl nesaprata, ka Latvijā bija Padomju Holokausts. Nepublicēja faktu, ka NKVD darbinieki bija Arāja komandā un šāva ebrejus. Būdams padomju partizāns viņam sirdsapziņa neatļāva publicēt, ka padomju partizāni šāva ebrejus. Tā kā Yad Vashem un Izraēlas valdība bija grāmatas sponsori, sabiedrība saņēma absolūti nepareizu un kaitīgu informāciju par ebreju dzīvi Latvijā un Padomju Savienības lomu ebreju iznīcināšanā. Tāpēc vajag Rīgā organizēt simpoziju (diskusiju) un rezultātus publicēt Latvijā un Izraēlā. Es neatspoguļoju tās daudzās kļūdas, par kurām profesors A. Ezergailis publicēja «Lauku Avīzē» 26. 07. 2000 rakstā «Ūdens uz antisemītisma tecīlas».

Pienācis laiks, kad Saeimai un Valdībai vajag oficiāli publicēt dokumentu par Padomju Holokaustu Latvijā un NKVD zvērestībām, kā arī nodot to Eiropas Savienībai apspriešanai.


Naums Lifšics
Triju Zvaigžņu Ordeņa kavalieris
Ekonomisko zinātņu kandidāts
Soviet Holocaust Survivor

uz: Noziegumi pret cilvēci