Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Diplomāti starp divām Latvijām
AINĀRS LERHIS

Kad 1991. gada 21. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome līdz ar likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" pielika punktu Latvijas faktiskā valstiskuma atjaunošanai, savu ieguldījumu šajā procesā bija devuši arī trimdā dzīvojošie Latvijas diplomāti, kuri ilgus gadus rūpējās par Latvijas valsts tiesiskās turpināšanās saglabāšanu.

Tieši pirmās republikas diplomātu vārds 1991. gadā izšķīra jautājumu – kādu Latviju atjaunot.

Jau 1940. gada jūlijā un augustā, tūlīt pēc PSRS īstenotās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupācijas un aneksijas, vairākās rietumvalstīs akreditētie Latvijas diplomāti uzsāka cīņu par Latvijas valsts tiesiskās atzīšanas turpināšanu. Kaut Kārļa Ulmaņa valdība jūnijā bija nolēmusi neprotestēt, bet tā sauktā Tautas saeima 21. jūlijā "lūdza" valsti pievienot Padomju Savienībai, Latvijas sūtņi – A. Bīlmanis ASV, K. Zariņš Lielbritānijā un citi – uzņēmās iniciatīvu un iesniedza diplomātiskās notas minēto valstu valdībām. Tajās viņi kā amatos esoši Latvijas oficiālie pārstāvji protestēja pret Latvijas okupāciju, aneksiju un inkorporāciju un aicināja rietumvalstu valdības to tiesiski neatzīt. Sūtņi aicināja arī uz Latvijas valsts de iure atzīšanas turpināšanu no šo valstu valdību puses.

ASV, Lielbritānija un vēlāk daudzas citas pasaules valstis šādai Latvijas sūtņu nostājai piekrita. ASV ārlietu ministra vietas izpildītāja Samnera Velsa 1940. gada 23. jūlija bezprecedenta deklarācija līdz pat 1991. gada septembrim noteica Vašingtonas pozīciju Baltijas valstu jautājumā un nodrošināja Baltijas valstu diplomātisko pārstāvniecību pastāvēšanu ASV. Juridiski, starptautisko tiesību izpratnē Latvijas Republika turpināja pastāvēt. Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta saglabāšanās un darbība bija tam apliecinājums. Baltijas valstu okupācijas gados rietumvalstis turpināja atzīt Latvijas diplomātus kā Latvijas Republikas pirmā neatkarības perioda valdības pārstāvjus.

Aizstāvot dzimteni svešumā

Svešu varu piecdesmit gadi radīja specifisku laikmetu Latvijas ārlietu dienesta vēsturē. Neatkarīga Latvijas valdība un Ārlietu ministrija nepastāvēja. Latvijas ārlietu dienests ārzemēs pēc 1940. gada bija vienīgā de iure Latvijas Republikas varas institūcija, kura, atrodoties ārpus okupētās valsts teritorijas, turpināja darboties bez pārtraukuma visu Latvijas okupācijas un aneksijas laiku līdz 1991. gadam. Ārlietu dienests, lai arī ļoti ierobežotā apjomā, pildīja Latvijas Republikas (LR) valsts varas funkcijas. Latvijas diplomāti rietumvalstīs no 1940. līdz 1991. gadam turpināja izstrādāt un paust oficiālu viedokli Latvijas valsts vārdā; aizstāvēja Latvijas valsts un latviešu tautas intereses, turklāt ne tikai trimdā dzīvojošās mūsu tautas daļas, kas arī pati neatlaidīgi atgādināja rietumvalstu valdībām par Latvijas situāciju, bet arī dzimtenē esošās, kam ilgus gadus nebija iespējams paust brīvu gribu demokrātiskā ceļā.

Lai arī Latvijas diplomātu iespējas pievērst pasaules uzmanību Latvijas liktenim bija ierobežotas, sūtņu nostāja starptautiski parādīja viņu strikti negatīvo attieksmi pret savu valstu neatkarības iznīcināšanu. Diplomāti veica Baltijas valstu situācijas un viltīgi "piesegtās" PSRS agresijas Baltijā būtības izskaidrošanu rietumvalstu valdībām un diplomātiem. Diemžēl atkarībā no starptautiskās situācijas nereti viņu stāstīto un rakstīto citu valstu diplomātiem nebija izdevīgi dzirdēt un lasīt. Bet Latvijas diplomāti nenogurstoši pasaulei atgādināja Latvijas esamību, nodrošināja valsts juridisko eksistenci, saglabāja daļu no Latvijas zelta ārzemēs un LR pārstāvniecības rietumvalstu galvaspilsētās arī tad, kad cerību uz pārmaiņām tikpat kā nebija. Ilgus gadus sūtniecības Londonā un Vašingtonā kā LR valsts iestādes bija Latvijas valsts tiesiskās eksistences simboli. Sūtniecībām nevarēja būt citi cīņas līdzekļi kā tikai balstīšanās uz starptautisko tiesību normām. Tāpēc diplomāti tās lietoja precīzi un uzkrāja vērtīgu pieredzi, kura noderēja atmodas laikā.

Kopš Latvijas aneksijas brīža 1940. gadā Latvijas diplomātiskajam dienestam nebija tiešu kontaktu ar Latviju. Tikai 1989. gadā sūtniecības Vašingtonā darbinieki sāka uzņemt neatkarības atbalstītāju kustību līderus no Latvijas. Tā LR ārlietu dienesta darbībā sākās jauns posms – sadarbība un atbalsts Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atgūšanas prasībām ne vairs tikai trimdā, bet arī dzimtenē.

LR sūtniecība Vašingtonā atbalstīja 1990. gadā ievēlētās Augstākās Padomes (AP) centienus ceļā uz Latvijas neatkarību, kaut gan uzskatīja, ka AP nevar atzīt par neatkarīgas Latvijas parlamentu. Līdz 1991. gada augustam, kamēr Latvijas valstiskās neatkarības atgūšana netika starptautiski atzīta, rietumvalstis par Latvijas valsts oficiālajiem pārstāvjiem joprojām atzina LR diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītāja un sūtniecības Vašingtonā pilnvarotā lietveža Anatola Dinberga ieceltos pārstāvjus. Latvijas sūtniecība Vašingtonā, LR diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieki rietumvalstīs 1989. – 1991. gadā konsultēja Latvijas Tautas frontes pārstāvjus valsts tiesiskās turpināšanās jautājumos.

Tikai "18. novembra republika"

Kad aktualizējās jautājums par Latvijas neatkarības pasludināšanu, parādījās ne tikai gadu desmitiem lolotais "18. novembra republikas" atjaunošanas variants, bet arī pilnīgi jaunas Latvijas valsts dibināšanas ideja. 1989. – 1991. gadā risinājās svarīga ārpolitiska diskusija par diviem principiāli atšķirīgiem Latvijas valstiskuma variantiem: 1) faktiski atjaunot de iure pastāvošo Latvijas valsti ar 1922. gada Satversmi; 2) radīt jaunu Latvijas Republiku ar jaunu konstitūciju.

Pirmā varianta aizstāvji aicināja konsekventi prasīt pilnīgu deokupāciju un Latvijas Republikas atjaunošanu. Viņi kritizēja otrā varianta atbalstītājus, kuri Latvijas neatkarību cerēja rast kādā jaunā, vēl nebijušā valstiskumā vai arī – leģitimētā un uzlabotā "postpadomju republikā" (t. s. "otrajā republikā"). Ja realizētos otrais variants, rastos pretruna ar pasaules valstu vairākuma ilggadējo nosodošo nostāju Baltijas aneksijas jautājumā un tā būtu izrādījusies veltīga. Latvija it kā labprātīgi atteiktos no pirmskara valsts vēsturiskā un tiesiskā mantojuma. Jaunais variants padarītu par likumīgām Latvijas okupācijas un aneksijas sekas. Tas būtu izdevīgi toreiz vēl pastāvošajai PSRS. Starp citu, šāda pieeja vienā mirklī padarītu nevērtīgu arī Latvijas ārlietu dienesta gadu desmitos darīto darbu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas labā. Valsts dienestā palikušie vecie diplomāti, kas bija piedalījušies Latvijas valsts attīstībā 20. – 30. gados un 1940. gadā pieredzējuši neatkarības zaudēšanu, šķiet, nekad nedomāja par to, ka Latvija varētu nākotnē atkal tikt pie neatkarības, nevis atjaunojot agrāko valstiskumu, bet gan pasludinot pilnīgi jaunu valsti.

Latvijas valsts diplomātu iejaukšanās diskusijās par valsts statusu nākotnē bija zināmā mērā izšķiroša. Šajā sakarā citēšu pilnībā divus svarīgus Latvijas ārlietu dienesta dokumentus. Pirmo paziņojumu par viedokli Latvijas neatkarības atjaunošanas jautājumā Latvijas sūtniecība Vašingtonā sniedza 1990. gada janvārī: "Latvijas sūtniecība Vašingtonā, iepazinusies ar Latvijas Tautas frontes (LTF) programmu, ar šo deklarē savu viedokli jautājumā par ceļu uz valstiskas neatkarības atgūšanu. LTF deklarācija par 1940. g. inkorporāciju Padomju Savienībā ir apsveicams solis. Tāpat pozitīvi vērtējami LTF centieni panākt vairākumu Augstākās Padomes vēlēšanās 1990. g. 18. martā. Šāds vēlēšanu iznākums pasaulei apliecinātu tautas gribu dzīvot neatkarīgā valstī. Ja jaunā ievēlētā Augstākā Padomē, kā mēs ceram, vairākums būtu deputāti, kas stāv par neatkarīgu Latvijas valsti un kas eventuāli radītu pagaidu valdību, tad tai būtu jāvadās no Latvijas valsts tiesiskas de iure pastāvēšanas un ceļā uz de facto patstāvību jādara sekojošais: 1) jādeklarē, [ka] 1940. g. inkorporācija ir pretlikumīga un spēkā neesoša; 2) kā izejas punkts Latvijas 1922. g. Satversme jādeklarē par spēkā esošu; 3) ņemot vērā pašreizējo demogrāfisko stāvokli Latvijā, jāizstrādā jauns vēlēšanu likums un jāizsludina demokrātiska parlamenta vēlēšanas; 4) jāsper soļi, lai atvietotu padomju administratīvās iestādes ar Latvijas iestādēm; 5) jāslēdz līgumi ar Pad. Sav–bu par bruņoto spēku izvākšanu un citu abas valstis skarošu jautājumu nokārtošanu; 6) jāpanāk starptautiski sevis atzīšanu par pagaidu valdību (Latvijas valstij de iure atzīšana jau ir). Pārejas posmā nedrīkstētu būt neskaidrību. Nedrīkstētu pieņemt kādu "kondicionālu" (nosacītu) neatkarību. Ja LTF domā izstrādāt jaunu Latvijas Satversmi un radīt jaunu Latvijas valsti, tad nebūs iespējams izmantot Latvijas valsts starptautiski atzīto eksistenci. Tādā gadījumā varētu rasties daudzi juridiski sarežģījumi starptautiskā plāksnē."

Pēc LR ārlietu dienesta darbinieku sanāksmes Latvijas sūtniecība Vašingtonā 1990. gada 24. aprīlī Latvijas neatkarības atjaunošanas jautājumā parādījās otrs paziņojums: "Papildinot Latvijas sūtniecības 1990. g. janvārī izteikto viedokli Latvijas neatkarības atjaunošanas jautājumā, Latvijas Republikas diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieki brīvajā pasaulē, pulcējušies savā gadskārtējā sanāksmē 23. un 24. aprīlī Latvijas sūtniecībā Vašingtonā, atzīst, ka: 1) Molotova–Ribentropa pakta rezultātā 1940. gadā izdarītā Latvijas militārā okupācija un tai sekojošā inkorporācija Padomju Savienībā ir starptautisko tiesību pārkāpums un tādēļ nelikumīga; 2) LR pastāvēšana joprojām balstās uz: a) 1920. gada 11. augusta Rīgā parakstīto Latvijas Republikas un Padomju Krievijas miera līgumu, kurā Padomju Krievija "bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai uz Latvijas tautu un zemi…"; b) uz Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversmi. 3) Latvijas Republikas de facto atjaunošanai ir nepieciešama Latvijas 1922. gada Satversmes atjaunošana visā pilnībā, līdz ar ko Latvijas Republika atkal kļūtu par starptautisko tiesību objektu. Eventuālus grozījumus Latvijas Republikas Satversmē var Satversmē paredzētā kārtībā (skat. Satversmes 76. 77. un 79. pantus) izdarīt vienīgi Latvijas Saeima. Latvijas PSR Augstākā Padome tāda nav, bet ir vienīgi pārejas laika orgāns. 4) Izstrādājot jaunu Latvijas Satversmi un radot jaunu Latvijas valsti, nebūs iespējams izmantot Latvijas Republikas starptautiski atzīto eksistenci, kuru būtu iespējams pat pazaudēt. Nedrīkstētu pieņemt kādu kondicionālu neatkarību un tās atzīšanu. Latvijas sūtniecība un Latvijas konsulāti ārzemēs reprezentē Latvijas Republikas de iure neatkarību, kas ir jāsaglabā Latvijas tautai. 5) Savās prasībās atjaunot de iure pastāvošo Latvijas Republiku arī de facto mēs nevaram piekāpties. Tiem, kuri domā, ka sākumam varētu apmierināties arī ar ierobežotu neatkarību, ar kādu "jaunu Latviju", kura iederas PSRS sastāvā, mums jāatgādina, ka ierobežota neatkarība var viegli novest atpakaļ pie atkarības. Tad, kad būs atjaunota pilnīgi neatkarīga Latvija, tad tās suverēnā tauta pati lems par iekļaušanos neatkarīgo valstu kopībā, bet ne pirms tam."

1990. gada 4. maijā Latvijas PSR AP pieņēma "Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". LR sūtniecība Vašingtonā to apsveica. Tomēr deklarācijā noteiktā pārejas perioda vērtējumu atainoja sūtniecības paziņojums 1990. gada 2. augustā: "Latvijas Ministru Padomei vēl pilnībā nepieder izpildvara Latvijā, un tādēļ pašreiz nevar būt runa par Augstākās Padomes 1990. g. 4. maijā pieņemtās Latvijas neatkarības deklarācijas pilnīgu īstenošanu." Sūtniecības vadītājs Dinbergs atbalstīja Latvijas tautfrontiskās valdības politiku, ministru un deputātu ārpolitisko darbību Rietumu valstīs. Sūtniecība Vašingtonā nolēma arī atbalstīt, kaut ne uzreiz, 1991. gada 3. marta tautas aptauju par Latviju kā brīvu un neatkarīgu valsti.

1991. gada 21. augustā Dinbergs atsūtīja uz Rīgu telegrammu, patiesā priekā un gandarījumā apsveicot AP un valdību ar "mūsu valsts neatkarības atjaunošanas deklarāciju uz 1922. gada Satversmes pamatiem" un apsolot, ka Latvijas sūtniecība Vašingtonā turpinās vēl ciešāku sadarbību ar parlamentu un valdību, lai īstenotu kopīgo mērķi.

Ilggadējie mūsu valsts diplomāti – A. Dinbergs, V. Kreicbergs, J. Tepfers un citi – Latvijas valstiskumu bija nosargājuši. Diemžēl lielākā daļa no tiem, kuri visu dzīvi bija veltījuši cīņai par Latvijas valsts un latviešu tautas tiesībām (A. Bīlmanis, K. Zariņš, J. Feldmanis, V. Salnais, P. Oliņš, O. Grosvalds, K. Bērends, A. Spekke, R. Kampuss, T. Ozoliņš u. c.), neatkarības atjaunošanu nepiedzīvoja. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas starptautiskas atzīšanas "18. novembra republikas" valsts turpināšanās koncepcija bija guvusi pārsvaru, un arī turpmākajos gados vairākos Latvijas attīstībai būtiskos jautājumos kopumā ir sekots šai pieejai, lai gan ne vienmēr konsekventi.

Latvijas Avīze 
18. jūl., 2005

  Atpakaļ Back   

 Sākumlapa Home