Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Grāmata uz pieprasījumu?
Inese Dreimane, Okupācijas muzeja vēsturniece

Šogad Rīgas grāmatnīcās parādījusies vēsturnieka Mihaila Krisina Maskavas izdevniecībā "Veče" 2004. gadā sērijā "20. gadsimta militārie noslēpumi" izdotā grāmata "Baltijas valstis starp Hitleru un Staļinu", kas, neskatoties uz daudzsološo nosaukumu, daudzmaz Latvijas vēsturi zinošam lasītājam var izsaukt tikai negatīvas emocijas.

Sen nebija nācies lasīt tik "pārliecinošus" pierādījumus Baltijas valstu okupācijas pamatotībai 1940. gadā. Izrādās, Padomju Savienība vēlējās tikai aizsargāt savas robežas no hitleriskās Vācijas iespējamās agresijas. Savukārt Baltijas valstu "antidemokrātisko un nacionālistisko režīmu" vadītāji, kuri nākuši pie varas apvērsuma rezultātā, nešķita uzticami sabiedrotie. Tāpēc nācies viņus nomainīt, sarīkojot pavisam "godīgas" vēlēšanas. Šķiet, Krievija atkal atgriežas pie padomju vēstures rakstīšanas manierēm un saskaņā ar tām visi, kuri domā citādi, nedomā pareizi.

M. Krisins apgāž Rietumu vēsturnieku apgalvojumus par komunistu režīma noziegumiem Baltijā. Lūk, "patiesība": 1941. gada jūnijā no Igaunijas deportēti tikai 11 000 cilvēku, bet Latvijā arestēti tikai 4550, izvesti tikai 9119 cilvēki, to skaitā 281 prostitūta un 543 recidīvisti. Līdzīga situācija bijusi arī Lietuvā. Atzīšos, pēdējo reizi šādus apgalvojumus dzirdēju pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un arī tad ne pārāk bieži…

Lielākā grāmatas daļa veltīta kolaborācijas jautājumiem nacistu okupācijas periodā. Autors apsūdz Baltijas valstis, ka tās radījušas mītu par "neatkarības cīņām", padarījušas to par savu "valdošo ideoloģiju" un pat nedomā no tās atkāpties. Var piekrist M. Krisinam, ka nacisti nenāca kā atbrīvotāji un suverēnu Baltijas valstu atjaunošana nebija viņu mērķis. Bet ar to piekrišana arī jābeidz.

Lasītājs Krievijā, iepazīstoties ar šo grāmatu, uzzina, ka galvenais baltiešu kolaborācijas iemesls esot bijis materiālo labumu gūšana. 1940. gadā varu un īpašumus zaudējušie "diktatoru rokaspuiši" nomainījuši sev saimniekus, kļūstot par nacistu līdzskrējējiem. Sava labuma interesēs viņi piedalījušies genocīdā un izsludinājuši mobilizācijas. Tas viss, protams, noticis patriotisku saukļu pavadībā. Vienīgais pareizais ceļš bijusi cīņa pret nacistiem kopā ar sarkanajiem partizāniem, bet tas ne tikai neticis īstenots, bet vēl trakāk — padomju partizānus pat apkarojuši!

Jautājums par nacionālo pretošanās kustību pēc kara grāmatā aplūkots tādā pašā garā. Latvijā pretošanās kustību radījuši vācu izlūkdienesti, organizējot "SS Jagd-verband" Kurzemē, bet citur Latvijā nometot pa diversantu bariņam. Padomju drošības iestādēm sekmīgi izdevies viņus likvidēt. Nacionālo partizānu kustība Latvijā, pēc M. Krisina domām, beidzās 1947. gadā, kad sagūstīts Boriss Jankavs un kritis Alberts Feldbergs. Igaunijā ar izlūkdienestu aģentiem tika galā jau 1945. gadā. Vienīgi Lietuvā līdz 50. gadu sākumam darbojušās dažas "nacionālistu — izbijušo nacistu kolaborantu" grupas. Lūk, tādas "nostādnes".

Bez kļūdām neiztiek arī ilustratīvais materiāls. Fotogrāfija, kurā it kā attēlots "nacionālistisks mītiņš Rīgā 1944. gadā neilgi pirms sarkanās armijas ienākšanas", patiesībā uzņemta Lietuvā, par ko nepārprotami liecina skaidri redzamie Lietuvas simboli ar Vītauta zīmi.

Pēc grāmatas izlasīšanas paliek nelāga sajūta. Kas licis M. Krisinam ķengāt Baltijas valstu sarežģīto 20. gadsimta vēsturi? Paša pārliecība vai izdevīgs pasūtījums?

Latvijas Avīze2004. gada 19. februāris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home