Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kurzeme ložu virpuļos un dubļos
Viesturs Sprūde,

1945. gada martā, pirms 60 gadiem, Kurzemē pamazām kusa sniega ūdeņi. Palaikam lija, palaikam sniga. Sals un atkušņi nomainīja viens otru. Ceļi kļuva neizbraucami, meži un lauki nepārejami. Taču ne karavīriem, kam abās frontes pusēs bija jāizcīna pēdējās lielās kaujas Kurzemes frontē. Nežēlīga ironija – tā sauktajā 6. Kurzemes lielkaujā latviešu uzdevums bija gan pārraut fronti, gan to noturēt.

Aprakstot marta otrās puses asiņainās kaujas pie Blīdenes, Remtes, ar savu kaujassparu lepojas kā leģionāri no 19. divīzijas, tā arī sarkanarmieši no 130. latviešu strēlnieku korpusa, kurā ietilpa 43. latviešu gvardes divīzija un 308. latviešu divīzija. Patiešām, ģenerālmajora Brantkalna komandētajam korpusam marta kaujas bija viena no ievērojamākajām epizodēm tā pastāvēšanas vēsturē, jo no kopumā 72 dienām, ko 1944. gada vasarā izveidotais korpuss kara gados pavadīja uzbrukumā, 26 attiecas uz martu. Latviešu korpuss pēdējās Kurzemes lielkaujas laikā attīstīja vislielāko uzbrukuma ātrumu šajā frontē 1945. gadā – sešās stundās ar kaujām veicot 12 kilometrus. Savukārt par leģionāriem grāmatā "Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā" teikts: "Latviešu 19. divīzija taisni šinī kaujā bija tas neuzvaramais spēks, kas saglāba Kurzemes cietoksni. Šis spēks palika kaujā neuzvarēts." Kauju dalībnieki no leģiona puses teic, ka vācieši cīnījušies, jo tāda bija pavēle, bet latvieši – aiz spīta un tādēļ, ka vēlējās aizstāvēt savu zemi.

1945. gada 4. martā sāktā padomju uzbrukuma nodoms bija ielenkt vācu spēkus pie Saldus, iziet pie Ventas ar virsuzdevumu iznīcināt Kurzemes grupējumu. Dzīvajā spēkā un karamateriālos ierobežoto vācu un leģionāru vienīgais iespējamais mērķis bija vien neļaut pasliktināties esošajai situācijai. Uzbrucējiem maršala Govorova komandētajā padomju 2. Baltijas frontē bija milzīgs pārspēks – divām trim divīzijām vācu frontē pretī devās divas armijas – 10. gvardes triecienarmija Saldus virzienā un 42. armija ar svaigo 8. igauņu strēlnieku korpusu virzienā uz Vikstrautes mežu. Kā triecienspēks kalpoja sarkanarmijas latviešu un igauņu daļas. Latviešu iesaistīšana notika frontes iecirknī starp Cieceres un Zebrus ezeriem.

Militārie vēsturnieki lielkauju dala divos posmos: no 4. līdz 13. martam un no 17. līdz 29. martam, atzīmējot, ka uzbrukuma kaujas ilga līdz 12. martam un frontē Brocēnu stacija – Pilsblīdene atjaunojās 17. martā. Karadarbība bieži norisinājās miglainos laika apstākļos, kas neļāva izmantot aviāciju, neļāva koriģēt lielgabalu un mīnmetēju uguni. Vissīvākās kaujas divdesmitajos datumos plosījās pie Blīdenes stacijas, kur vienā pusē karoja latviešu strēlnieku korpusa daļas un 7. igauņu strēlnieku divīzija, otrā pusē – 19. divīzijas 43. pulks. Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vadītājs Valdis Kuzmins skaidro, ka latvieši pret latviešiem karojuši dažas dienas un tas bijis gadījums, nevis kāda apzināta vēlme nostādīt tautiešus vienu pret otru. Sākotnēji leģiona daļas atradās pie Džūkstes un Lestenes, bet, frontei nonākot nopietnās briesmās, tās pārsvieda, lai apturētu uzbrukumu. "Nenoliedzami, abas bija vienas no labākajām vienībām savās armijās, kuras varēja izmantot atbilstošajiem mērķiem. Sarkanajai armijai 130. latviešu strēlnieku korpuss bija viens no vislabāk apmācītajiem, tādēļ to izmantoja galvenajā uzbrukuma virzienā," tā Kuzmins.

Kad šineļi lūst…

Viena no kauju epizodēm attiecas uz 20. martu, kad igauņu daļas pārrāva fronti aptuveni trīs kilometru platā joslā starp Briņķiem un Kaulačiem un plūda iekšā Vik- strautes mežā ar mērķi aiziet aizmugurē pie Remtes esošajiem leģionāriem. Steigā turp pārsviestais leģiona 42. pulks mēģināja nogriezt uzbrukuma ķīļa pamatni un savienoties ar vācu daļām, ielencot iebrukušos. Tas gan neizdevās, taču leģionāri aptuveni deviņu dienu laikā veiksmīgi atsita daudzus uzbrukumus.

Aprakstot tikai uzbrukuma bultu virzienus kartēs, nevar gūt priekšstatu, kādos apstākļos nācās karot un mirt daudziem tūkstošiem šo kauju dalībnieku. Arī togad marta beigas bija Lieldienu laiks. "Jau labu laiku viss tas milzīgais sniega blāķis, ko putenis sadzina mēneša sākumā, beidza kust. Visas upītes un grāvīši bija līdz malām ūdens pilni," tāda aina uz vietas pavērās 19. divīzijas 42. pulka virsleitnantam Verneram Preijeram, kura nepublicētās atmiņas glabājas Kara muzejā. Latviešu leģiona ģenerālinspektora štāba priekšnieka Artura Silgaiļa skats jau ir plašāks: "Karaspēka kustība varēja notikt tikai gar ceļiem.

Krievi šinī kaujā izrādījās kustīgāki: pateicoties amerikāņu mašīnām, kam visi četri riteņi velkošie, tāpat pašu kāpurķēžu vilcējiem, tie spēja piegādāt kaujas materiālus un divi nedēļas uzbrukt. Vācu transports bija pilnīgi sabrucis. Milzīgās mašīnu kolonnas bija iestrēgušas pavasara dubļos. Vienīgais piegādes un nogādes līdzeklis bija zemnieka zirgs ar vienjūga ratiem. Droši var teikt, ka 6. Kurzemes lielkaujā visu transporta smagumu iznesa Kurzemes zemnieku šķūtis. Ceļi tapa izbraukti līdz pamatu pamatiem. Tie burtiski bija kļuvuši par dubļu upēm." Padomju puses pārsvars smagajos ieročos maz līdzēja, jo artilērijas munīcijas krājumi ātri beidzās, bet atkušņa apstākļos tos pievest bija lielas grūtības. Lielgabali meža apstākļos bija spiesti šaut tiešā tēmējumā. To darīja pat padomju 122 mm haubices, kuras pārvietot pa purviem un mežiem bija īpaši grūti. Sešiem apkalpes vīriem nācās ripināt 2,4 tonnas smago lielgabalu un vēl kilometriem tālu ar rokām nest lādiņus, katru 22 kilogramus smagu. No visām 28 uzbrukuma dienām tikai astoņas bija skaidras. Pārējās lija lietus vai sniga slapjš sniegs. Marta sākumā bija auksts, vēlāk dienā pat līdz +16° C silts, bet naktī atkal līdz 0° C un -7° C auksts. Gulēt nācās slapjās drēbēs uz egļu zaru kaudzītēm. Ierakumos ūdens bija līdz ceļiem. Cilvēki diennaktīm nevarēja apžāvēties un sasildīties. No rītiem sasalušo šineļu krokas lūza locījuma vietās.

Mūždien mitro drēbju un aukstuma dēļ karavīrus sāka mocīt asas, reimatismam līdzīgas sāpes mugurā un kāju locītavās. Nieru apaukstēšanas dēļ "čurājot nāca laukā kaut kas vieglai kafijai vai stiprai tējai līdzīgs", atminas Preijers. Leģionāra Jāņa Blūma atmiņas par pozīcijām Remtes rajonā stāsta, ka tās sastāvējušas "no daudzām seklām bedrītēm," kurās var atrasties tikai guļus. "Bedrītes ir slapjas un nelīdz pat iekšā ieklātās skujas. Vēders mirkst ūdenī un tādēļ pa kārtai lienam uz aizmuguri, tas ir, uz 50–70 metru tālo birzi, kur pie ugunskuriem var apžāvēties." Bijušais 19. divīzijas leitnants Rolands Kovtuņenko atmiņu grāmatā "Neatzītie karavīri" liecina, ka možuma uzturēšanai vācieši lietojuši arī neierastus līdzekļus: "Vakarpusē saņēmu nelielu kārbiņu ar tabletēm, kuras man ieteica lietot pirms nakts iestāšanās. Kā vēlāk izrādījās, tabletes bija ar narkotisku iedarbību. Guļot nelielā bedrītē, nejutu, ka līst lietus, nejutu arī, ka bedrītē sakrājies ūdens saslapinājis man sānus. Gulēju, bet dzirdamība un uztvere palika augstākā līmenī."

"Saksa kurrat"

Publicists Visvaldis Lācis, kuru marta kauju dienās ievainoja "katjušas" šķemba, stāsta, ka leģionāru attieksme pret sagūstītajiem latviešu sarkanarmiešiem bijusi ļoti iecietīga. Lācis atceras kādu viņa triecienvada sagūstītu gados jaunu karavīru Osi "no Sarkandaugavas", kurš bijis ievainots rokā. Nekāda naidīguma latviešu starpā neesot bijis. Sargs ar gūstekni "draudzīgi runājušies". "Ja Osis ir dzīvs, lai atsaucas," izmantojot "LA" starpniecību, saka Visvaldis Lācis. Naktīs no padomju puses latviešu valodā notikusi leģionāru aģitācija, solot, ka pārbēgušos "pabaros" un "laidīs mājās". Nodarboties ar tādu aģitāciju piespieda arī gūstā kritušos. Lācis atceras, ka kauju laikā padomju tankistu sagūstītais viņa vada dižkareivis Mizišs drīz vien sācis no otras frontes puses "bļaustīties".

Leģionāri uzbrucēju kaujassparu augstu nevērtēja, spriežot, ja tas nebūtu zems, fronti noturēt nez vai izdotos. Uzbrukumi bija vienveidīgi. Sevi lika manīt vājā apmācība. Lūk, Preijera aprakstītā epizode no 22. marta meža kaujas netālu no Galeņu mājām: "Un tad es aiz mūsu artilērijas sagāzto koku zariem, ziemeļrietumos no manis, kādus 200 metrus, varbūt mazāk, attālu ieraudzīju tuvojamies lielu pretinieka kolonnu, ne izvērsušos kaujas kārtībā, bet tieši kolonnā nākam pilnā augumā. Tas bija prāvs pulks, vismaz kādi 100 vīri." Sastapšanās iznāca negaidīta gan padomju (igauņu) karavīriem, gan leģionāriem, kas pa kaklu pa galvu metušies pie ieročiem: "Šāvām kolonnai tieši pierē. (..) Krita tie, kuriem bija lēnāka reakcija un kuri ilgāk turējās kājās. Zemē kritušie veselie pēc kādām sekundēm atklāja uz mums uguni, bet ievainotie bļāva vairs ne savā balsī vai, kā manā dzimtajā pusē pie Svētupes teica, pārrīkļus. Pretinieka uguns trāpīga nebija. Viņi šāva uztraukumā. Mēs arī." Kauju specifiku raksturo arī stāsts par sadursmi pie bataljona komandiera kapteiņa Līduma bunkuriem, kad liela igauņu strēlnieku vienība nakts aizsegā mēģināja sašķelt leģionāru pozīcijas, pielavoties no Kaķaragu un Vīkšņu mājas puses. Sargkareivis sākotnēji nav varējis noteikt, vai ķēde, kas tuvojas, ir savējie vai pretinieki, tāpēc tā pienākusi ap 200 metru tuvumā. Kad pamodinātais Līdums sapratis notiekošo, sacelta trauksme, bet, lai apstulbinātu pretinieku, kapteinis, kurš nedaudz mācējis igauniski, pavēlējis visiem kliegt "Elagu Eesti!" ("Lai dzīvo Igaunija!"), bet pats pilnā rīklē dziedājis Igaunijas himnu "Maa Isamaa" ("Mana Tēvzeme") – karā visi līdzekļi labi. Igauņu sarkanarmieši, dzirdot pazīstamus saukļus, apstulbuši, tikmēr leģionāri atklājuši uguni, apmētājot uzbrucējus rokasgranātām. Tie metušies bēgt, klaigādami par "saksa kurrat" jeb "velna vāciešiem".

Nāves pļauja

Kara muzejā glabātajā 308. latviešu strēlnieku divīzijas atskaitē par kaujām pie Blīdenes 3. – 27. martā norādīts, ka mežainais, vietām purvainais apvidus labākus apstākļus radījis tiem, kas aizstāvas. Kopumā uzbrukuma neveiksmē tika vainots karavīru iemaņu trūkums karošanai mežā, sliktā sadarbība ar artilēriju. Pēla gan apakšvienību vadīšanu kaujas laikā, gan izlūkošanu. Artilērijas, mīnmetēju un citu smago ieroču atpalikšana no kājniekiem bija atņēmusi padomju armijai tās galveno triecienspēku. Tad arī izrādījās, ka kājnieku cīņā pārāki ir vācieši un leģionāri. Pēc sākotnējiem panākumiem kļuva redzams, ka padomju karaspēka daļas neprot tos attīstīt tālāk. Par sarkanarmiešu komandieru izglītotības pakāpi liecina atziņas: "Vadu, rotu un bataljonu komandieri nemāk lasīt karti un orientēties apvidū, īpaši mežā. Virsniekiem nav kompasu."

Cik latviešu krita, marta kaujās cīnoties abās frontes pusēs, precīzi pateikt nav iespējams. 1975. gadā krievu valodā iznākusī grāmata "Latviešu formējumi padomju armijā Lielā tēvijas kara frontēs" raksta, ka pie Blīdenes "situācija palaikam izveidojās tāda, ka pat daļu komandieriem nācās ar šauteni rokā atsist pretinieka pretuzbrukumus". 1945. gada 21. martā 43. latviešu gvardes divīzijā no 27 rotām bija palikušas vien astoņas ar 37 vīriem katrā, bet 308. latviešu divīzijā deviņas rotas ar 47 vīriem katrā. Pēc Latvijas Valsts arhīva pētnieka Jāņa Riekstiņa ziņām, 1945. gada martā Latvijā padomju pusē iesaukto tuvinieki saņēma 1846 nāves ziņas, bet aprīlī – 2283. Protams, latvieši bija ne tikai latviešu strēlnieku divīzijās. Mobilizētos no 1944. gada jūlija līdz pat 1945. gada maijam ieskaitīja arī citās sarkanās armijas daļās.

Kaut skaitliski krietni mazāki, taču vienalga smagi zaudējumi bija arī leģionāriem, ko labi ilustrē Jāņa Blūma atmiņas par redzēto pie Blīdenes: "Eju pa lauku, kuru ierobežo krūmu josla. Pārgājis pāri, ieraugu skatu, no kura apstājos. Gar krūmiem sniegā guļ nekustīga ķēde. Vismaz daži desmiti, ja ne 30, mūsu zēnu šeit sastinguši nāves miegā. Vēlāk uzzināju, ka tie bijuši jaunie. Kad viņu ķēdi sākusi apšaudīt "katjuša", izbijušies un gribējuši bēgt, bet nākošā zalve visus nopļāvusi." Piemēram, 19. divīzijas 43. pulka kritušo un bez vēsts pazudušo grāmatā atzīmēts, ka marta otrajā pusē šajās kaujās zaudēti vismaz 90 vīri. Kovtuņenko apgalvo, ka uzbrukuma laikā pie "Skrundu" mājām padomju puse lietojusi saindētas lodes, jo vairāki leģionāri pēc viegliem ievainojumiem miruši 20 minūšu laikā "krampjos un to ķermenis kļuva zils".

"Tā nu tas ir – skarbā kara ikdiena un vēl skarbākais atbildības slogs pār visu šo pelēko masu – Kurzemes pēdējiem leģionāriem, kas līdz ceļiem stāv ūdenī un dubļos un raugās marta nakts tumsā un vēl aizvien tic, ka viss būs citādi, ka kaut kas pagriezīsies un mums atkal būs brīva Latvija, un nenieka nebēdā, vai mums uzbrūk pašu tautas brāļi, krievi, žīdi, ukraiņi, igauņi vai kas cits. (..) Mums bija vienalga, kam uzbrukt un pret ko aizstāvēties. Mēs atradāmies savā zemē – pēdējā zemes stūrītī zem saules – un mums uzbruka citi. Tāpēc tik vēsi strādāja mūsu ložmetēji, nešķirojot uzbrucējus pēc tautībām (..), jo tas nozīmēja dzīvību mums mūsu zemē un nāvi uzbrucējam, vienalga, kas tas būtu," raksta Verners Preijers. Ieroči Kurzemē apklusa tikai pēc kapitulācijas pavēles.

Latvijas Avīze  22. marts,  2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home