Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Dūmi un sirdsapziņa
Daiga KALNIŅA, Gunta TABORE

Ir fakti un ir atmiņas. Par barikādēm katram savas. Taču visas ko svarīgu vēsta par tautai tik sarežģīto laiku. Kolēģei Anitai toreiz bija tikai desmit gadu, viņa dzīvoja Dzirnavu ielā iepretim telefona sakaru centrālei un kā pieaugusi spriedelēja, no kura loga kāds varētu apšaudīt svarīgo objektu. Taču, kad vecāki devās ielās, viņa ka mazs bērns sauca – neejiet karā, neejiet karā! Pieaugušajiem tas nebija karš. Nācām uz barikādēm. Latvija aicināja. Sapratām, ka tikai visi kopā panāksim, lai valsts netiktu iznīcināta. Barikādēm bija brīvības smarža. Varbūt tam, kurš to laiku neatceras, šķitīs dīvaini, ka brīvība var smaržot pēc dūmiem un atplaukt nepazīstamu cilvēku smaidos.

Skriešus ar kameru

Kristaps Liepiņš, vairāk pazīstams kā alpīnists un piedzīvojumu sacīkšu rīkotājs, viņš arī tautas dziesminieka Edgara Liepiņa dēls. Plašākai sabiedrībai tikai nesen kļuvis zināms, ka Kristaps ir autors dokumentālajiem kadriem no 1991. gada 20. janvāra skarbajiem mirkļiem, kur nakts melnumā trasē lodes un pārvietojas omoniešu silueti. Šie kadri apceļojuši visu pasauli, ik gadu tos rāda arī televīzijā, esam tos redzējuši ne reizi vien. Toreiz Kristapam bija tikai 21 gads, viņš nesen bija atnācis no dienesta padomju armijā. Tēvs izvilcis no pagultes kasti, izņēmis videokameru, ko pircis, koncertējot Kanādā, un teicis Kristapam – še, mācies filmēt.

Stāsta Kristaps Liepiņš:

– Man bija pieredzējis darbaudzinātājs, operators Gunārs Bandēns, sāku apgūt filmēšanu. Filmēju visus politiskos notikumus, interfrontes mītiņus, represēto intervijas, Preses nama pārņemšanu. Ar domu, ka tas varētu noderēt. Un tajā laikā videokamera nebija tik daudziem ļaudīm. Būt visur klāt ar kameru – tas vienkārši bija ļoti aizraujoši. Līdz pat janvāra barikādēm, kad viss kļuva daudz nopietnāk.

Barikāžu notikumos biju daudz kur klāt. Naktīs braucām uz tiltiem, kur sašāva un dedzināja mašīnas. Ik pa brīdim izskanēja valodas – tuvojas tanki no Dobeles, no Pleskavas rajona militāras kolonnas. Lai baumas pārbaudītu, ņēmām kameru, devāmies uz turieni. Operatori jau savā starpā sazvanījās – man izdevies to nofilmēt, vai tu tur biji, no kuras puses filmēji... Kāpēc es to darīju? Vieni sēž pie ugunskuriem, citi būvē barikādes, un tu esi tas, kas to visu var nofilmēt. Piefiksēt notiekošo, lai paliktu liecinājums notikumu attīstībai.

Kad redzēju uz savu pusi pavērstu stobru, ilūzijas sagruva momentā… Tajā vakarā biju mājās. Pārgājiena kārtībā, kā vienmēr, gatavs ņemt kameru un skriet. Kad dzirdēju, ka pie Iekšlietu ministrijas sākusies apšaude, skrēju uz turieni. Bija skaidrs, ka ir tur jābūt, tu to esi uzņēmies, un nevienam nav tiesību tevi aizkavēt.

Pieskrēju no Brīvības pieminekļa puses. No kanāla tilta ir tāds slīps celiņš uz Iekšlietu ministrijas pusi. Skrēju pa to ar kameru rokās pieliecies, bija riktīgi tumšs, un viss gāja vaļā. Doma bija – tikt mazlietiņ tuvāk, lai labāk uzfilmētu. Kad biju pusceļā, kādus simt metrus priekšā aiz koka parādījās melns siluets. Paspēju tikai saklausīt ko līdzīgu – kuda, bļ..., un sekoja šāvieni. Metru virs manas galvas. Pirmais šoks no šāvieniem, kas vērsti tavā virzienā, bija apmēram uz stundu. Ko darīju? Gulēju zem tiltiņa. (Smejas.) Tajā brīdī sapratu, ka ir pa nopietnam. Diezgan baisma atskārta, kā tas viss reāli notiek.

Tad šoks pārgāja. Mēģināju piekļūt no otras puses, apmetu lielo loku aiz Bastejkalna, no bijušās Rīgas domes puses, taču tur viss gāja vaļā tā riktīgi. Pēc laiciņa uzfilmēju pirmos kadrus, dažus, neskaidrus, kur redzams, kā trasē lodes. Skrēju no Vecrīgas uz Zaķusalu atdot pirmo materiālu, lai laiž gaisā. Jozu atpakaļ un filmēju tālāk. Pārvietojos kājām, drausmīgā ātrumā, es pirms armijas biju nodarbojies ar maratonskrējieniem, īpašas grūtības tas nesagādāja. (Smejas.) Pēc tam vēl otrreiz uz televīziju skrēju, atkal ar safilmēto. Tur arī uzzināju, ka Slapiņš nošauts. Man jautāja – kur tu biji, vai tu neredzēji?! Neredzēju. Operatoriem izveidojas tāds tuneļa skats, tu redzi tikai to, kas tavas kameras monitorā.

Apšaude bija pieklususi, lai gan vēl šāva. Uzfilmēju asiņu peļķi Bastejkalna tiltiņa galā. Tur Edijs, Riekstiņš...

Pēc tam braucām ar labvakariešiem kaut kādā Juglas dzīvoklī safilmēto caurskatīt, to sakopēja un janvāra materiālu aizveda uz ASV, mani kadri arī tur bija. Pārmaiņu laikos filmēju ļoti daudz. Arī 4. maija deklarācijas pieņemšana, liktenīgais balsojums, politiski pasākumi. Taču par safilmēto ir skumjš stāsts. Tolaik taču nezinājām, kā notikumi attīstīsies, tāpēc kasetes vajadzēja nogādāt drošībā. Ar tēva palīdzību, caur vairākiem pazīstamiem, tās nodeva uz ASV, materiāli nonāca pie Laimoņa Streipa. Pagāja laiks, un sākām kasetes meklēt. "Bet es domāju, ka tās ir kopijas," viņš teica… Izrādījās – uzrakstījis virsū basketbola spēles. Tik vienkārši aizlaida nebūtībā!

Mēs visi savā veidā piedalījāmies Latvijas vēstures veidošanā. Man ir gandarījums, ka izdevies uzfilmēt ko tādu, kas ir laiku raksturojošs. Un lieliski, ka mani kadri no barikādēm apceļojuši pasauli. Tik daudzi uzzināja par mūsu notikumiem, kas bija šokējoši, noderīgi, pamācoši citām tautām. Bet es neesmu centies speciāli to izcelt. Palikt parakstu zem šiem kadriem man šķiet treššķirīgi. Galvenais – ka notikušais nav bijis velts.

Dziesmas ar naglām

Aigaram Godiņam, tāpat kā citiem viņa laikabiedriem, ir dota iespēja nokļūt vismaz četrās laikgriežu dimensijās. Uz pirmo – Latvijas brīvvalsts – laiku tiltu met vecāku un vecvecāku dotā vēsts, otrā – padomju totalitārās varas laiks, trešā – atgūtā neatkarība, bet vidū ir vēl kāda, īpaša, savāda un piepildīta. Kā mīlestība. Atmodas un barikāžu laika dimensija. It kā nekas daudz šo 15 gadu laikā viņa ikdienā nebūtu mainījies. 1991. gada janvārī Aigars bija Jēkabpils Tautas teātra muzikālās daļas vadītājs un komponists, pašlaik – tautas nama direktors un komponists. Un tāpat kā toreiz – viens no kapelas Kreicburgas ziķeri dalībniekiem. 1991. gada 13. janvārī pēc Viļņas asinspirts sarkanbaltsarkano karogu jūra Daugavas krastmalā Rīgā un jau tovakar pirmās barikādes. 14. janvāra naktī radio nepārtraukti ziņo, ka pa visiem ceļiem uz Rīgu dodas ar betona blokiem, kokiem un dzelžiem piekrauts kravas transports. Drīz vien no Jēkabpils kopā ar savu kapelu ceļā dodas arī Aivars. Viņi visi sakāpj rajona kultūras nama autobusā LAZ un brauc uz Rīgu.

Stāsta Aigars Godiņš:

– Turp braucām kā muzikanti. Lai saspringumu mazinātu, cilvēki dziedāja, aumaļām tvēra brīvību apliecinošās skaņas. Sākot ar – Šie kauli, šī miesa, Kad šķiroties no tēva mājām un beidzot ar Trīnīt, mana sirdspuķīt... un Perestroika, glasnostj, Kubas cukurs, krievu trubas. Mēs ar dziesmām centāmies ieviest optimismu, kas bija ļoti vajadzīgs, jo cilvēki bija satraukti. Dziedājām gan pirmās Latvijas brīvvalsts laika dziesmas, leģionāru un manas komponētās dziesmas, gan izmantojām mana dvīņubrāļa Guntara Godiņa dzeju un atdzejojumus, dziesmas no 1988. gadā veidotās programmas, kas bija pret šo sistēmu. Piemēram, latviešu mežabrāļu dziesma Mums ir nieks ar nāvi tubrālības dzert tajā situācijā bija kā naglai uz galvas.

Kad Doma laukumā nevarējām sagaidīt savu kārtu kāpt uz skatuves, devāmies uz Mazo ģildi, kur savu patriotisko repertuāru nospēlējām divas reizes, gūstot lielu atsaucību. Muzicējām televīzijas studijā un Zaķusalā pie TV translācijas torņa sardzē esošo jēkabpiliešu ugunskuriem. Nobloķēto ielu dēļ ar autobusu uz Zaķusalu bija grūti aizkļūt. Bijām tur tieši tajā dienā, kad gaisā bija jūtams liels saspringums. Bijām neziņā – vai patiesi Latvijā atkārtosies Lietuvas scenārijs?! Tas varēja notikt jebkuru brīdi. Tiem cilvēkiem, kuri organizēja barikādes, nebija skaidrības, kā tas var beigties, jo nebija reāla plāna, ko darīt, kā aizstāvēt cilvēkus, kas atradās uz barikādēm. Process bija neprognozējams.

Bija neatkārtojama noskaņa, jo apkārt bija radoši cilvēki, kuri darbojās, katrs kaut kā izpaudās. Bijām visi kā viens. Izjutām vienu un to pašu, tādu svētas misijas izjūtu un to, ka esam latvieši. Vienotība bija pilnīga, kāda diezin vai vairs kādreiz atkārtosies. Toreiz nebija ar ko salīdzināt – bija viena nometne, kurā visi jutāmies slikti un gribējām kaut ko reāli mainīt. Jēkabpils rajona Tautas frontes priekšsēdētājs Antons Grebežs smējās, ka laikam ir pirmais gadījums pasaulē, kad tauta aizstāv valdību, kura pacēlusi cenas. Barikādes bija iespējamas pretestības dēļ, kas tika izrādīta iepriekš, pateicoties cilvēkiem, kas darbojās, lai sistēmu mainītu, jau sākot ar 1986. gadu.

Es personīgi cerēju uz nedaudz citu rezultātu, jo varējām veidot Latviju citādi. Toreiz bija cerība, ka viss mainīsies krasāk. Laiks prasīja radikālākas, ātrākas izmaiņas. Varbūt vajadzēja ņemt piemēru no lietuviešiem, kas iestājās par pārmaiņām radikālāk, no igauņiem, kas sakārtoja lietas profesionālāk.

Un Zvaigznes lode...

Ārsti toreiz visi bija kaujas gatavībā. Pat ja sēdēja pie barikāžu ugunskura vai nakts melnumā malkoja karstu tēju, jebkurā brīdī apzinājās – ja mana palīdzība būs nepieciešama, tad... Rīgas 1. slimnīcas mediķiem bija savs dežūru punkts, Doma baznīca. Šīs slimnīcas ārsti un māsas bija klāt arī vissmagākajos barikāžu brīžos, jo ievainotos veda tieši uz šo medicīnas iestādi. Anestezioloģe Izolde Zāle strādāja tajā naktī, kad nāvīgi ievainoja Gvido Zvaigzni. Viņas koncentrēto sejas izteiksmi var skatīt Jura Podnieka filmētajos materiālos operāciju zālē.

Stāsta Izolde Zāle:

– Toreiz nebiju vienīgā, visi dakteri dežurēja, visas māsiņas. Mēs taču esam mediķi. Man tur bija jābūt, un šis jautājums vispār nav apspriežams. Man bija jābūt, pat ne kā ārstam, bet kā latvietim. Es esmu korporācijā Varavīksne, pašā sākumā notika arī korporāciju pulcēšanās, pēc tam bija mediķu dežūras Doma baznīcā. Cilvēki, kas bija bijuši Afganistānā, gan toreiz teica, ka nav pareizi būt tieši Doma baznīcā, jo tā atrodas zemu – ja izmantos gāzes, tās var sakrāties… Daudz kas nebija zināms, kā darīt, ko varam sagaidīt.

Baznīcā gar malām bija iekārtots uzņemšanas punkts, runāja mācītājs, spēlēja ērģeles. Daži vienkārši tāpat ienāca pasēdēt un klausīties mūziku. Bet tas viss bija tā īpaši… Pašā baznīcā gan bija mierīgi, kāds lūdza palīdzību, jo bija apsaldējies, citam slikti ar sirdi. Kad gāju cauri Rīgai, kad redzēju tās kravas mašīnas un traktorus, kas visur stāvēja, tas jau bija tuvāk tiešamībai. Tā nebija baiļu sajūta, bet tāda reāla, ka tiešām kaut kas varētu notikt. Es arī kreņķējos, kā maniem bērniem klājas. Jaunākais gan bija mājās, bet meita atradās Doma laukumā un dēls – Zaķusalā. Sazināties nevarējām, domāju – vai viņiem tur nav auksti, vai nav bīstami...

20. janvārī man bija dežūra slimnīcā. Televīzijā teica – pārtraucam ziņas un raidām no Bastejkalna. Pateica, ka notiek šaušana, acīmredzot ir arī ievainotie. Mums ar kolēģi dakteri Ligitu Garanču bija skaidrs – varam gaidīt... Gājām lejā pie durvīm. Tieši tai brīdī viņi piebrauca, pirmo ieveda Gvido Zvaigzni, tad vienu no Bauskas miličiem, tad vēl vienu, neatceros. Tolaik jau mums nebija pieredzes ar šautajiem, kā tagad. Tika izsaukts anesteziologs no mājām, ķirurgu brigādes. Operāciju zālē bija gan korespondenti, gan operatori… Visiem bija skaidrs, ka tas ir svarīgi.

Gvido Zvaigzne vēl bija pie skaidras apziņas, runāja. Teica, ka viņam sāp, vaicāja, kā viss būs tālāk… Lode ar rotējošo centru bija sapostījusi gan roku, gan nieres, gan zarnas… Lode bija iestrēgusi netālu no mugurkaula, to izņēma reanimācijas nodaļā. Es gan nezinu, kur tā lode palika, pie izmeklētājiem varbūt?! Pēc tam no Igaunijas atbrauca viens profesors, kas Afganistānā bija saskāries ar tādiem bojājumiem, viņa padoms varēja noderēt.

Tobrīd es nedomāju, kas notiek ārā un par ko puisim tas viss. Kad man ir pacients, domāju tikai, lai viņam nesāp, lai ķirurgs var strādāt, lai varu nodrošināt ar asinīm un visu citu nepieciešamo. Darbs zālē ir komandas darbs, svarīgs viss – ķirurgu, operāciju māsu darbs, ne jau es viena tur ko veicu.

Ka tas bija nozīmīgs brīdis manā dzīvē, par to domāju pēc tam. Šīs atmiņas ir ļoti svarīgas, bet nav katru dienu cilājamas un runājamas. Taču vienmēr, kad dodos cauri Bastejkalnam, noteikti noeju gar Zvaigznes piemiņas akmeni.

Uz aukstām trepēm

Toreiz Jānis Artemjevs bija Ogres milicis. Viņš joprojām strādā policijā, ir inspektors dežūrdaļā Rīgā, Valsts policijā. Barikāžu dienās brauca uz Rīgu, sākumā no viņējiem 16 milicijas darbinieki devās sargāt Saeimas namu, pēc tam ieradās papildspēki. Puiši un vīri formās stāvēja uz svarīgā nama kāpnēm ar domu par neatkarību.

Stāsta Jānis Artemjevs:

– Mēs gājām apzināti. Bijām par neatkarību. Arī tagad tas nav pazudis, iekšā kā ir, tā ir. Mums uzreiz neteica, kur būsim, sadalīja tikai Rīgā. Teica, ka jāsargā Augstākā padome, baušķenieki devās uz Iekšlietu ministriju. Sadalīja mūs divās maiņās, sākām strādāt. Mēs jau militāri cilvēki, mums ir objekts un tas jāsargā. Stāvējām pa perimetru, visi astoņi, pie abām galvenajām ieejām. Stāvot visu laiku redzējām cilvēkus, sargus. Bez viņiem jau mēs nekas nebūtu. Visi uzsmaidīja cits citam, bija draudzīgi, sievietes mums nesa tēju, maizītes. Teica, lai neguļam, lai nenoguļam ienaidnieku. Mēs jutām visu cilvēku atbalstu, lai arī ar svešiem nekontaktējamies, mums tā ir ierasts. Pēc ilgajām dežūrām varējām Saeimas namā pagulēt, sākumā uz šineļiem, pēc tam atnesa matračus.

Bija auksti. Atceros, viens kolēģis bija ieņēmis guļus pozīciju ar ieroci, tā pats bija izlēmis. Uz kāpņu augšējā laukumiņa. Nosala pamatīgi. Tagad, kad 20. janvārī mēs, toreizējie miliči, sapulcējamies un izstaigājam vecās vietas, noteikti aizejam arī līdz Saeimai. Atceramies visu, pajokojam, kā viņš tur sargāja guļus.

Augstākā padome bija pamatīgi nobloķēta ar dzelzsbetona blokiem, apkārtējās ielas aizbarikādētas. Protams, bija bailes. Laikam jau mēs vairāk nekā citi apzinājāmies, kas var notikt. Tikai mēs nevarējām rādīt cilvēkiem, kādas ir mūsu sajūtas. Man ir spilgtā atmiņā, kā šaudās tās trasējošās lodes. Tālumā virs jumtiem gaisā tās varēja redzēt, lidoja it kā nekaitīgas strīpiņas. Uzreiz tika pastiprināta sardze, visi vīri iznāca ārā.

Kad nomainījāmies, gājām uz Doma laukumu. Visapkārt ugunskuri, dūmu smarža. Visi runāja galvenokārt par neatkarību, ka tā jānosargā. Visi jau juta, ka esam pārsvars, ka ir liels daudzums cilvēku, tātad neatkarību spēsim nosargāt. To pamatu valstij toreiz tauta salika no maziem klucīšiem, kā tādu piramīdu. Un katrs klucītis bija noderīgs.

Katls uz Benjamiņas plīts

Teātra zinātniece Lilija Dzene tolaik strādāja Rakstnieku savienības sekretariātā, bija drāmas konsultante. Viņa ilgi nepiekrīt runāt par savu ieguldījumu barikāžu laikā, jo tas neesot salīdzināms "ar to atdevi, drosmi, nogurumu un centību, kāda bija Rīgas sargiem, cilvēkiem barikādēs". Lilija Dzene dalīja zupu. Karstu, smaržīgu virumu, kuru uz Benjamiņa kundzes vēsturiskās plīts bija vārījušas tautā iemīļotas aktrises.

Stāsta Lilija Dzene:

– Rakstnieku savienības māja tolaik bija garīgās atmodas centrs, jau no 80. gadu beigām ļoti piesātināta ar brīvības, cerību un atmodas idejām. Tur bija tik daudz pozitīvas un radošas enerģijas, ka likumsakarīgi – barikāžu laikā Benjamiņa nams kļuva par vienu no viesmīlīgākajām vietām Rīgas sargiem. Tas, ka tagad šis nams vairs nepieder Latvijai, ir kultūrpatriotisks zaudējums.

Benjamiņa māja bija tikai viena no vietām, kur uzņēma un baroja Rīgas sargus. Es pat nevaru pateikt, kas visu vadīja un kombinēja, mēs tikai vienkārši katrs atradāmies savā vietā. Mūsu kultūras darbinieki, rakstnieki, arī māsiņas un dakteri no Rakstnieku savienības poliklīnikas, kura atradās tās pašas mājas lejas stāvā. Brīnišķīgākais, ka viss notika it kā pats no sevis. Es nesen sāku domāt – kur atradās šie milzīgie katli, bļodas un karotes?! Arī ar pārtiku tolaik nebijām nemaz tik labi nodrošināti, bet pēkšņi netrūka nekā. Visi atdeva visu. Veda no kolhoziem, saimniecībām, nesa visu laiku. Zināmā mērā bija pat eksotiski, kad pa Benjamiņu mājas smalkajām kāpnēm stiepa augšā cūku kautķermeņus. Uz balkona notika tā skaldīšana. Mūsu rakstnieki, spalvas dīdītāji – es pat nezinu, kur viņiem radās cirvji?! – visu to gaļu sakapāja. Iekūra Benjamiņa kundzes plīti un uz tās vārīja zupu. Diez vai pēc tam šo vēsturisko plīti vēl kaut kad kurināja…

Vārītājas bija Nacionālā teātra aktrises, Astrīda Kairiša ar komandu – Līga Liepiņa, Lolita Cauka, visas pat neatceros. Mums lejā nonāca jau gatavā produkcija, ko dalījām ar lieliem kausiem. Tā dēvētajā Andreja Upīša kabinetā un hallē ar kamīnzāli bija salikti lielie galdi, stāvēja katli, no kuriem tās zupas dalīja. Manā maiņā bija Saulcerīte Viese un Anda Līce. Bijām paņēmušas no mājām priekšautiņus, lai radītu saimnieču iespaidu. Andris Kolbergs un citi puiši amizējās par mūsu centību. Bet mums tik ļoti patika tur būt un sagaidīt cilvēkus. Mēs stāvējām pa kādām astoņām stundām, tad gājām atpūsties vai arī mājās kaut ko sacept. Tika iesaistītas arī tās dāmas, kas varēja strādāt mājās uz savām plītīm, viņām aizveda lielos jēlās gaļas gabalus. Zigmunda Skujiņa kundze vārīja galertus, lielā vārītāja bija kinokritiķe Maija Augstkalna…

Visu laiku Rīgas sargi nāca iekšā un ārā, arī naktī. Ļoti aizkustinoši – daudzi zināja, ka tas ir smalks nams Rīgā, Benjamiņu māja, ka tur mīt rakstnieki, mājo mākslinieku un komponistu savienības. Kad nosalušie cilvēki nāca iekšā, viņus sagaidīja ar milzīgu sirsnību un mājīgumu. Gunārs Priede un citi izrādīja vēsturiskās telpas, ja vienlaikus sanāca vairāk ļaužu, ja vajadzēja barot uz maiņām. Cilvēki ienāca ar bijību, viņi redzēja pazīstamākos kultūras ļaudis, varēja parunāties. Cik visi bija ārkārtīgi atvērti, tādi valkani cits pret citu… Tad nāca atkal lauku ļaudis ar maizes kukuļiem un desu maisiem, viņi zināja, ka mums tā virtuve strādā. Bet tādu vietu Rīgā bija bezgala daudz. Visa tauta, katra tantiņa nesa no mājas, ko vien varēja. Tā bija liela viesmīlības akcija, kāda nez vai kādreiz atkārtosies. Bija ārkārtīgs cilvēciskais jūtīgums augstākajā pakāpē.

Cilvēku gatavība bija tik ārkārtīgi liela, ka manā vai kāda cita vietā varēja stāvēt cita rakstniece, medicīnas vai tehniskā darbiniece, tam nebija nekādas nozīmes. Būtu muļķīgi stāstīt par kādu pašaizliedzību, dalot to zupu. Mēs bijām vienkārši laimīgi, ka varējām būt noderīgi. Mums visiem gribējās tur būt, būt gataviem palīdzēt. Neviens nevarēja mājās nosēdēt pie televizora. Nevienam nebija svarīgāka sava māja. Tādu palīgu, zupas un tējas vārītāju, pīrāgu cepēju bija pārpārēm. Latvija pēkšņi kļuva par tik labdarīgu, tik bagātu valsti, ka katrs, kam kaut kas bija, gribēja dot visu tiem, kuri riskēja ar visdārgāko.

Atceros, bijām ļoti nostāvējušās ar tiem milzīgajiem kausiem, kājas tā nogurušas, ka kādu rītu ap pieciem mēs ar Saulcerīti Viesi nolēmām iziet paskatīties, kāda Rīga izskatās. Vīri šad tad kaut kur gāja, bet mēs visu laiku tikai tajās prozaiskās darbībās. Bija dūmakains rīts. Redzējām cilvēkus barikādēs. Viņi taču bija atbraukuši no vistālākajiem apgabaliem! Tas deva milzīgi daudz spēka un vēlmi viņus atbalstīt. Doma laukumā mēs gadījāmies tieši tai brīdī, kad no radiomājas caur miglu atskanēja Dievs, svētī Latviju… Rīta himna pāršalca visu. Pelēkos, sagumušos stāvus, ugunskurus, kas sāka tā drusku plēnēt. Laiks bija sauss, nemīlīgs, ļoti pelēks. Latvijai vispār daudzas nozīmīgas lietas, kas saistītas ar brīvību, notikušas pelēkā laikā. Saulainā laikā mums nepiedzimst tās brīnišķīgākās lietas.

Ir ārkārtīgi liels ieguvums redzēt savu tautu tik vienotu un skaistu tādā brīdī. Un tāpēc es nepiederu cilvēkiem, kas saka – nemūžam nebūtu gājuši, ja zinātu, esam vīlušies... To brīdi gan nedrīkst nodot, tad mums it nekā vairs nepaliks. Tas bija liels ilgu piepildījums, ka mēs varējām tur būt. Galvenais jau nebija tajos vārdos, faktos, desu maisos, cūku rumpjos un putras katlos. Toreizējais laiks ir tāda svētuma sajūta, ko ir vēlēšanās laiku pa laikam atminēties. Tā ir īpaša josla, kurā satiekamies un it kā ieslīgstam, no kuras iznākam tādi kā apskaidrotāki. Droši vien tiem, kas toreiz riskēja ar savu dzīvību, šis tonuss ir desmit reizes augstāks.

Detaļas atmiņās pamazām zūd. Paliek dziļais emocionālais saviļņojums, kuram nemaz vārdu nav.

***

Fragmenti no notikumu hronikas

13. janvāris. Naktī tanki ielenc Lietuvas Augstāko padomi, ieņem TV, radio, telegrāfu. Nogalināti 14 un ievainoti 110 cilvēku. Plkst. 14.00 – visas Latvijas manifestācija Rīgā, Daugavmalā. Piedalās ap 700 000 cilvēku. Naktī Rīgā sāk veidot barikādes. Tās tiek uzceltas arī Liepājā un Kuldīgā.

14. janvāris. Plkst. 14.50 – OMON uzbrūk Vecmīlgrāvja tilta sargiem.
Plkst. 18.45 – OMON uzbrūk pie Brasas tilta, apmētā mašīnas ar degmaisījuma pudelēm, izraisa ugunsgrēku.
Plkst. 20.00 – atkārtots OMON uzbrukums pie Vecmīlgrāvja.

15. janvāris. Naktī divi OMON uzbrukumi Minskas Augstākās milicijas skolas Rīgas filiālei. Interfrontes mītiņš ASK stadionā K. Barona ielā. Piedalās ap 10 000 cilvēku.

16. janvāris. Sēru diena Viļņā, 13. janvāra upuru bēres. Plkst. 16.45 – Vecmīlgrāvī pie tilta nošauts Roberts Mūrnieks, ir ievainotie.
Plkst. 18.30 – OMON uzbrukums pie Brasas tilta.

17. janvāris. Uz barikādēm izsludināta trauksme. Rīgā ierodas PSRS AP deputātu delegācija. Atgriežoties Maskavā, viņi paziņo, ka
Latvija atbalstot PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanu.

18. janvāris. LR AP lēmums izveidot vienotu valsts pašaizsardzības komisiju.

19. janvāris. Tautas manifestācija Mūrnieka bērēs. Naktī OMON aiztur un piekauj piecus Īpašo tautas brīvprātīgo kārtības sargu vienības dalībniekus.

20. janvāris. Plkst. 21.07 – OMON un nezināmu kaujas grupu uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Nogalināti milicijas darbinieki Sergejs Konoņenko un Vladimirs Gomanovičs. No šautiem ievainojumiem mirst kinooperatori Andris Slapiņš, Gvido Zvaigzne, skolnieks Edijs Riekstiņš. Ievainoti Bauskas milicijas darbinieki Aļģis Simanavičs, Renārs Zaļais, Jānis Jasevičs, Valērijs Markuns, arī divi Krievijas un Ungārijas žurnālisti.

21. janvāris. LR AP aicinājums jauniešiem stāties darbā Iekšlietu ministrijas sistēmā.

24. janvāris. Izveido Sabiedrības drošības departamentu, lai pārņemtu barikāžu sargāšanu.

25. janvāris. Sēru diena. 20. janvāra upuru bēres. Barikāžu aizstāvju vairākums dodas mājās.

***

To brīdi gan nedrīkst nodot, tad mums it nekā vairs nepaliks. Tas bija liels ilgu piepildījums, ka mēs varējām tur būt.

Galvenais jau nebija tajos vārdos, faktos, desu maisos, cūku rumpjos un putras katlos. Toreizējais laiks ir tāda svētuma sajūta, ko ir vēlēšanās laiku pa laikam atminēties. Tā ir īpaša josla, kurā satiekamies un it kā ieslīgstam, no kuras iznākam tādi kā apskaidrotāki.

***

Teātra zinātniece Lilija Dzene barikāžu laiku dēvē par īpašu joslu, kuru atceroties kļūstam daudz apskaidrotāki

Kristaps Liepiņš filmēja arī baisajā 20. janvāra naktī, taču tā nebija piedzīvojumu meklēšana, viņš vienkārši bija pats apņēmies būt visur klāt ar videokameru

Aigars Godiņš janvārī vienmēr atceras dziesmas barikādēs. Pašlaik viņš strādā pie lielāka projekta – autordiska ar Knuta Skujenieka vārdiem, kas iznāks septembrī, ap dzejnieka 70. dzimšanas dienas laiku

Ārste Izolde Zāle ir anestezioloģe ar 30 gadu pieredzi, taču tikai reizi dzīvē bijušas tādas izjūtas kā barikāžu traģiskajā naktī, pie slimnīcas durvīm sagaidot operatoru Gvido Zvaigzni

Jānis Artemjevs miliča formā ar ieroci sargāja Augstāko padomi, vienu no svarīgākajiem objektiem tolaik. Ar lepnumu piesprauž apbalvojumu, kas piešķirts par līdzdalību barikādēs.

  Neatkarīgā Rīta Avīze 14. janv., 2006

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home  

>