Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Vai Eiropai pietiks dūšas nosodīt komunismu?
Ģirts Salmgriezis

Deputāti no jaunajām ES dalībvalstīm vēlas, lai Eiropas Parlaments nosodītu komunistiskā un totalitārā režīma noziegumus. Taču dažādu Eiropas valstu attiecības ar Krieviju ir atšķirīgas un atšķirīgs ir arī Eiroparlamenta deputātu skatījums uz tām.

Patlaban Latvija vairs nav nomaļus vērotāja, tā sēž pie viena galda kopā ar ietekmīgām valstīm. Nelaime tikai tā, ka vienā dienā Eiropas Savienība ar stibiņu ieper Krieviju, nosodot situāciju Čečenijā un satraucoties par mediju brīvības ierobežošanu, bet otrā dienā kopā ar lielvalsti uzsāk "klusas darbības zem deķīša". Tas nav nekas erotisks, tas ir stāsts par to, kā Vladimirs Putins brāļojas ar Silvio Berluskoni un Gerhardu Šrēderu. Sadarbība notiek, par spīti tam, ka Krievijā turpinās nopietni cilvēktiesību pārkāpumi, kas nu nekādā ziņā neatbilst Eiropas vērtību standartiem.

Piedeva no austrumiem paplašināšanās paketē

Briselē dzīvojošais latviešu politologs Jens Zvirgzdgrauds, runājot par Latvijas rīcību šajā situācijā, Nedēļai uzsver, ka Latvijai būtu jāpārvar sava nacionālā aprobežotība un jāizmanto visas diplomātiskās sviras gan Berlīnē, Romā un Parīzē, gan Eiropas Parlamentā. Šī institūcija var aizdambēt arī gana svarīgu lēmumus, kas attiecas uz Krieviju. "Piemēram, TB/LNNK pārstāvji strādā ietekmīgā Eiropas Nāciju grupā, un viņi budžeta pieņemšanas laikā var pateikt, ka neatbalstīs projektus, kas attiecas uz Krieviju. Tiesa, jāatzīst, ka Krievijai ir savi taustekļi lielākajās Eiropas galvaspilsētās, un par Latviju jau ir pagūts radīt pietiekami kuriozu priekšstatu. Mūsu valsts politiskajā kartē dažkārt tiek uztverta kā defekts Eiropas Savienībā! Nenoliegsim, ka Latvija bija kā austrumu piedeva lielajā paplašināšanas politikas paketē."

Kopsaucējs — Baltijas krievu minoritāte?

Eiropas Parlamenta Sociālistu politiskās grupas viceprezidents Hanness Svoboda sarunā ar Nedēļu arī uzsver Eiropas Parlamenta tiešo ietekmi uz programmām, kas sniedz finansiālo atbalstu dažādām valstīm, tajā skaitā — arī Krievijai. Svoboda teic, ka Eiropas Parlaments ir diskusiju forums, kas debatē par daudziem jautājumiem, arī par ārpolitiku. Vajadzības gadījumā parlamentārieši pauž nostāju arī par Eiropas Savienības ārpolitikas virzieniem.

Hanness Svoboda uzskata, ka gan cilvēkiem, gan Eiropas Savienības valstīm ir dažāda pieredze attiecībās ar Krieviju, tādēļ jāatrod kopsaucējs, bet tas neesot viegls uzdevums Eiropas Savienībai. "Mums, protams, ir jāieņem stingra pozīcija, taču tajā pašā laikā Krievijai jāsaprot, ka demokrātiskas pārmaiņas nav nekas slikts, ka tas nāk tikai un vienīgi par labu pašai valstij. Ir jāsaprot, ka sadarbība ar ES nav ieguvums tikai pašai Eiropai, bet arī Krievijai."

Hanness Svoboda sarunā ar Nedēļu atzīst, ka krievu minoritāte Baltijā var kļūt par labu tiltu ar pašu Krieviju. Protams, pie šā jautājuma ir ļoti daudz jāstrādā, jo Baltijā dzīvojošie krievi, kā arī paši baltieši tam nav gatavi. Te vēl jāpiemin fakts, ka Krievija, lai novērstu uzmanību no samilzušām iekšpolitikas problēmām, aktīvi īsteno savu ārpolitiku, un viens no tās mērķiem ir krieviski runājošie tautieši ārvalstīs. Svoboda uzskata, ka krievi ārzemēs ir gan vērtība pašai Eiropai, kā arī Krievijai un citām valstīm. Taču, lai mainītu Krievijas un ES attiecības, ir jābūt dialogam dažādos līmeņos, ne jau tikai starp valstu vadītājiem — diskusijām jānotiek valstu sabiedrībās. Jautāju arī Svobodas kungam, vai maz ir iespējams ko mainīt? Kāpēc gan ne? Pirms vairākiem gadu desmitiem likās, ka Francija un Vācija nekad nebūs draugi. Situācija ir mainījusies, un abas lielvalstis sadarbojas! Bet, ja jūs sakāt, ka tas nav iespējams, var jau aizslēgt robežas, un tad vienkārši nebūs rezultātu! Ļoti labi, ka ES valstīm ir dažādi skatījumi par to, kā veidot kopīgās attiecības ar Krieviju. Pozitīvi, ka daudzām jaunajām ES valstīm ir sadarbības pieredze ar Krieviju, kas var noderēt nākotnē.

Pagātne var šķelt, ne vienot!

Deputāti no jaunajām ES dalībvalstīm vēlas, lai Eiropas Parlaments nosodītu komunistiskā un totalitārā režīma noziegumus. Parlamenta kuluāros gan izskan runas, ka diez vai tuvākajā nākotnē tas notiks, jo vecās ES lielvalstis pašas nav kārtīgi izvērtējušas savu pagātni un rīcību daudzajos vēstures notikumos. Ko, piemēram, Lielbritānija ir pateikusi par koloniju sagrābšanu? Oficiāli — nekad un neko! Hannes Svoboda ir pārliecināts, ka uz šo problēmu jāraugās reāli: "Man šķiet, ka šis nav jautājums šodienas politiķiem, lai viņi ko lemtu par pagātnes notikumiem, bet gan vēsturniekiem ir jāstāsta par pagātnes notikumiem — par to, kas notika nacisma un komunisma režīmu laikā. Protams, valstīm individuāli ir jāizvērtē sava vēsture, bet galvenais, lai pagātnes rētas neveicinātu jaunu starpvalstu šķelšanos, jo mums tomēr jādzīvo vienotā Eiropā!"

"Ampeles" divdesmito gadu garā…

Pirms Baltijas valstis slēdza "laulības līgumu" ar Briseli, politiķi un eksperti skandināja par attiecību uzlabošanos ar Krieviju. Nav jābūt Eiropas Parlamenta deputātam vai ES ierēdnim, lai secinātu, ka pa "vienu nakti" jau nekas nemainās, īpaši dialogs ar Krieviju.

Nesen ilggadējais Radio Brīvā Eiropa un radio Amerikas Balss darbinieks Pols Goubls intervijā laikrakstam Neatkarīgā pauda satraukumu par faktu, ka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ir pārāk daudz cilvēku, kuru uztverē vēsture beigusies 2004. gadā. "Bet dzīve turpinās, un jums diendienā jāsaglabā modrība," sacīja starptautiski pazīstamais eksperts. Šim viedoklim piekrīt arī Briselē dzīvojošais latviešu politologs Jens Zvirgzdgrauds: "Tagad visas ampeles turpināsies — tikai tas notiks divdesmito gadu garā. Domāju, ka Krievija Baltijas valstīs labi nodarbinās savus slepenos aģentus. Protams, nebūs banku krīzes, bet aģentu tīkls vēl joprojām ir labi saglabājies no PSRS impērijas laikiem. Ir jārēķinās ar dažādiem destabilizācijas pasākumiem no Maskavas slepeno dienestu puses, mākslīgi radītiem korupcijas skandāliem utt. Uz papīra jau atzīs, ka respektē Baltijas valstis, bet reālajā dzīvē būs pavisam cita aina.

Bažas rada kaut vai fakts, ka Krievija kļūst aizvien autoritārāka. Krievijai zūd ietekme — Kaukāzā amerikāņi taisa savus naftas vadus, Gruzijā — militārā klātbūtne amerikāņu konsultāciju līmenī, drīz vien arī Ukraina ar Eiropas Savienības palīdzību var izslīdēt no Krievijas rokām. Starp citu, kāpēc uz Ukrainu nedevās Latvijas prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, bet gan Lietuvas valsts vadītājs Valds Adamkus? Vai tad Freibergas kundzei kaut kas bija piededzis pašu mājās? Var jau teikt, ka svarīgi ir lemt par valdības vadītāju — Kariņu vai Kalvīti, taču — vai tas traucē vizīti?"

Skaidrs, ka ar komunistiskā un totalitārā režīmu nosodīšanu Eiropas Parlamentā vien nekas kardināli nepārmainīsies. Uzvarētājs vienmēr ir tas, kurš šahā rēķina gājienus uz priekšu, nevis plēš matus no galvas. Maz ticams, ka nosodīšana notiks Eiropas Parlamenta līmenī, bet šo vēsturi var izmantot kā politisko kapitālu, lai pieņemtu Baltijas valstīm izdevīgākus lēmumus. Tikai — pareizie diplomātijas instrumenti īstajā brīdī!

Žurnāls "Nedēļa" 14. decembris 2004

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home