Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Cīņas un sapņi par Latvijas valsti

Bijušais kara korespondents Andrejs Eglītis: "Kurzemes cietokšņa krišana bija latviešu tautas sēru diena"

  Andrejs Eglītis Kurzemes krastu pameta bēgļu laivā 8.maijā. Jau 1945. gada septembrī Stokholmā apgāds "Dzintarzeme" laida klajā viņa Kurzemes kauju dienās rakstīto reportāžu grāmatu "Dvēseļu cietoksnis". Tā iznāca ar Marijas Induses–Muceniece veidoto dzejnieka portretu un ilustrācijām. Pirmajā lappusē autora novēlējums: "Latviešu varoņiem Kurzemē, manas tautas mocekļiem un brīvības cīnītājiem." Un kā moto — Viļa Plūdoņa rindas: "Teiciet man zemi plašajā pasaulē,| Kura būtu tik mīļa kā tu, mana dzimtene — Kurzeme, Zemgale, mīļā baltā Dieva zemīte."

Ievadā — Andreja Eglīša uzruna tautiešiem svešumā "..tajā brīdī, kad viņi ar noliektu brīvības karogu iet cauri visdziļākajam likteņa mijkrēslim, arvien vēl sava lielā ciešanu Dieva nevienoti": "Miroņu klāta dus tēvzeme, pīšļos satriekti svētumi, nāves izgulēti šūpuļi lēni līgojas atstāto mājokļu aklumā. Vai tikai iznīcība mūs spēj vienot un kapu lauks ir mūsu kopējā saiešanas vieta? (..) Par ko cīnījās un sadega Kurzeme? Lai par to stāsta rindas, kur ik vārds gājis cauri vācu cenzūras žņaugiem, rakstīts pie krituša drauga pleca, uz bēgļu ratu malas, sagrautā tēvzemes pilsētā, dūmainā Kurzemes pagalmā. Kurzemei šodien nevajaga vairs ne uzslavas, ne aizstāvības, jo viskrāšņākos goda vainagus lielai daļai kurzemnieku pasniedza varoņu nāve, kurā viņi pielīdzinājās savai cietējai tautai. Mums, dzīvajiem, tāpēc ne vainot un šķelties, bet vienotiem celties!"

Pirmās reportāžas ir no Džūkstes kauju laukiem 1944.gada novembrī. Tām seko veļu laika pārdomas no Liepājas: "Noliecies šodien pār savu aizgājušo ēnām ar atmiņu svaru, ar mētru pušķi, ar uguni. Tik sērošana nedrīkst pārņemt tautas dvēseli — raudu kokles jāpakar sudraba vītolos. Vēl var mūs sagriezt pasaules negaiss kopā ar varoņu trūdiem augstos viesuļos — kritušo piemiņas turēšana lai ir mūsu zvērests, mēs aiznesīsim tautas dzīvības lāpu zaļajos miera un brīvības kalnos." Ziemas Saulgriežos — atkal vairāki rakstiņi no Džūkstes kauju laukiem — ar stiprinājuma vārdiem karavīriem, ar cildinājumu latviešu sievietēm, kas nosargāja jaunās dzīvības tautas posta dienās: "Nezina dvēsele ko lielāku redzējusi kā latviešu bēgļu māti, ar bērnu uz rokas ejot pāri uguņu laukiem, nesot dzīvās tautas asinis uz jaunu un dzīvu dienu, velkot zaļo dzīvības pavedienu pāri sentēvu kapenēm, pāri šīsdienas liktenim Latvijas nākamībā." Ar jaunām cerībām sagaidot jauno 1945.gadu, dzejnieks uzrunā jaunatni, kuras rokās ir tautas nākotne: "Zinām, jaunatne ir mūsu liesmainais zelta zvans pussagrautā dievnama tornī. Himniska skan viņas dvēseles balss pāri nedienu laikiem, mūsu jaunatnei guļ rokā vadītājas zizlis, cīņas karogs un asinīs — ideālu aizrautība. Šaurs šodien kļuvis jēdziens intelliģence — liktenis mūs jau pārkausējis, tagad runā Latvijas kauju un valstisko centienu jaunatne."

Grāmata "Dvēseļu cietoksnis", kam autors devis apakšvirsrakstu "Cīņas un sapņi par Latvijas valsti", svešumā piedzīvojusi vairākus izdevumus. Latvijā tā vēl nav izdota. Andrejs Eglītis labprāt piekrita, ka "Latvijas Vēstnesis" publicē grāmatas pēdējo nodaļu, jo viņam pašam šī grāmata īpaši tuva un Kurzemes cietokšņa krišanu viņš vienmēr uzskatījis par traģisku tautas sēru dienu.

Karavīrs tēvzemes dievnamā

Dzīvības dvaša

Andrejs Eglītis. Dvēseļu cietoksnis. Māksliniece Marija Induse–Muceniece. Stokholma 1945.

Karogu augstāk

1945.g.5.maijā
Liepājā

Pasaules pārradīšanas stundā, kad akls kļuvis prāts, doma aprij domu, vārds runā pretī vārdam, acis meklē acis un sastop izmisīgu spožumu, lai šalc kā vētra pāri Kurzemes šaubu ielejām neatkarīgās Latvijas valsts sludināšanas vārds. Lai zvana skaļāk par visiem zvaniem, lai skrien kā dvēseļu uguns no mutes uz muti, baismīgajā aklības naktī spožāk par zibeni debesīs zīmēdams un teikdams: mūsu gars ir neatkarīgā Latvijas valsts; mūsu dzīvā un mirusī miesa — mūsu zeme! Šie Dieva elementi jāsakausē kaut šajā zūdīšanās un ticības viesulī sātanam nedalāmā vienībā — jāizsauc pasaulei skaļāk par kara pulku dunēšanu — jāizkliedz mirušo un dzīvo paaudžu balsīm — te bija valsts, tagad kareivji, izdedzināta tauta, kapi un karogs. Te jānāk valstij — ar savām ugunīs salietajām asinīm, cīņu, tūkstošgadīgo pagātni esam otrreiz ienākušies un nogatavojušies pie tautu likteņa vētrainā koka.

Negribam atraisīties, nokrist asiņainā zemē bez laika, pāraugt ar gadu simtu aizmirstības sāli, kā nolādēti trūdēt, līdz zeme, jaunās rokās sadrebēdama, mūs izmestu gaismā.

Lai tiekam šodien, iedami kopā ar visiem Kurzemes spēkiem, pie pasaulei izkliedzamā latviešu tautas dvēseles sauciena: kad atraks sagruvušās pilsētas un kapos guldīs mīļoto kaulus — mēs atraksim savu valsti!

Mūžīgo tiesību balsis šodien jāizsaka tik skaidri, kā mirušā kapeņu uzraksts un šūpulī aijātā vārds. No savas valsts un zemes mēs neatkāpsimies — šodien tas moku biķerī visai tautai uguns dzēriens. Augstāk karogu, kareivi, augstāk karogu, tauta! Lai šalko ap viņu izcīnītā un elles naktīs sauktā neatkarības slava! Šodien kā savi soģi varam droši saņemt mūžīgu dzīvības elpu vai liela traģisma apmirdzētu tautas noliekšanos pīšļos.

Viegli sava neatkarības karoga apdvesmotām nācijām paceltu galvu kāpt uguns sārtā: Dieva sūtības izpildīšana un varonības skurbums reibina. Rūgti mirt bez valsts, bez savām dvēseļu debesīm virs tautas galvas.

Par visām runām un nopūtām skaidrāku Latvijas valsts deklarāciju — kā ugunis sviest pret mūsu postu, mest sajauktā un viesuļos sagrieztā pasaulē. Ne ar soli, nedz vārdu, nedz garu mēs nemazināsim Kurzemes cietokšņa stiprumu. Darīsim to neieņemamu, mūžīgu, lai tāds viņš paliktu arī tad, ja visdziļākā posta brīdī kāds valnis negaisa priekšā ieliektos — nesalaužama vēl stāvētu Kurzeme ar savu garu un Dieva stiprumu. Spēcinot savu tautu uguņainā likteņa brāzienos ar Latvijas neatkarības vēsti un kopējās Kurzemes karavīru cīņas garu pretī austrumu veltenim — mēs kļūsim divkārt stiprāki nāvē un dzīvībā.

Par ko šodien krīt vīri Kurzemē un stingām sejām staigā sievas? Šī kauja ir tā pati, sendienās sāktā, ikvienam kareivim mērķis paliek tas pats, un arī mums tas nemainās. Tik savu neatkarības karogu mēs gribam pacelt pāri latviešu tautai, augstāk tas jāredz, un viņa šalkām jāskrien pāri Eiropas drupām, starp šodienas uzvarētiem un uzvarētājiem, mēs visi celsimies.

Kaut arī mūsu balss būtu kā vālodžu sauciens apkvēpušajās kauju birstalās — tas nāk no visas tautas dvēseles un nerims nekad, līdz neatkarības zelta lietus nolīs pār mūsu galvām.

Par Kurzemi, par visu Dieva kara pulku mērķi, par savu neatkarīgu Latvijas valsti!

© Latvijas Vēstnesis, 09.05.2000  Nr. 166 (2077)

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home