Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Rēķini ar pagātni. Par smagu šodienai?
Ināra Mūrniece

Par to, ko iesākt ar Valsts drošības komitejas arhīviem jeb čekas aģentu kartotēku, saruna ar Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) priekšnieku INDULI ZĀLĪTI un Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras virsprokuroru PĒTERI DZALBI.

— Atgādiniet, lūdzu, kas tie čekas maisi īsti ir! Zināms, ka TSDC rīcībā ir gan VDK aģentūras kartotēka, gan elektroniskā datu bāze "Delta Latvija".

Indulis Zālīte: — Ar vārdu "maisi" parasti saprot tikai vienu daļu no LPSR VDK dokumentu arhīva — to, kas ir TSDC rīcībā. Vēsturiski LPSR VDK aģentūras alfabētiskā kartotēka no speciāliem skapīšiem tika salikta audekla maisos, aizzīmogotos, cauršūtos. Tā arī radies nosaukums "maisi". Aģentūras statistiskā kartotēka, kas saturēja to pašu informāciju par aģentiem, tikai citā veidā sakārtotu, nonāca mūsu rīcībā divos aizzīmogotos diplomātkoferos. Faktiski tā ir informācija par LPSR VDK aktīvo aģentūru, kāda tā bija 1991. gadā, un tajā atrodami ap 4300 aģentu vārdi.

VDK datu bāzē "Delta Latvija" operatīvā informācija tika uzkrāta elektroniskā veidā. To saņēmām kā daļēji iznīcinātu: diski, kuros glabājās informācija, bija salauzti, vairākkārt dzēsti, nebija palicis arī programmnodrošinājums. Ar labu speciālistu palīdzību izdevās šo datu bāzi restaurēt un, jāteic, uz 1991. gadu tā bija pietiekami pilnīga. Tajā ir aģentu ziņojumu referāti, taču aģentu vārdi ir šifrēti. Atsevišķā blokā šajā datu bāzē nodalītas ziņojumos minētās personas un katrai piešķirts sistēmas kods. No 70. gadiem, kad VDK tika ieviesta skaitļošanas tehnika, līdz 1991. gadam elektroniskajā datu bāzē pieminētas vairāk nekā 60 000 personas.

Vainīgs, nevainīgs, pa pusei vainīgs?

— Pārsteidza jūsu apgalvojums LNT, ka ap 85 procentiem VDK aģentu it kā būtu nevainīgi cilvēki un ļaunumu sabiedrībai nav nodarījuši. Taču cilvēkiem ir stingrs priekšstats par visursniedzošo čekas roku: sak, kur pulcējās trīs cilvēki, viens bija ziņotājs. Un kā bez nopietniem aģentu ziņojumiem čeka lai būtu varējusi iegūt informāciju un funkcionēt?

— Precīzāk: es vēlējos uzsvērt, ka tikai 15 procentu aģentūras bija iesaistīti cilvēku ideoloģiskajā vajāšanā un viņu vaina ir vairāk vai mazāk pierādāma. Sākot ar 70. gadiem un līdz 80. gadu beigām VDK darbībā ideoloģiskā komponente jeb disidentu vajāšana veidoja ne vairāk kā 15 procentus no tās operatīvā potenciāla. Pārējie VDK darbinieki un aģenti bija iesaistīti citās aktivitātēs. Galvenokārt tādās, kas atrodas specdienestu kompetencē jebkurā valstī. Tas ir: zinātniski tehniskā izlūkošana, pretizlūkošana, no 80. gadu beigām — organizētās noziedzības apkarošana, ekonomisko un zinātnisko noslēpumu aizsardzība. Pastāvēja arī VDK formējumi, ko no mūsdienu pozīcijām var saukt par transporta antisabotāžas daļu un kas uzraudzīja kārtību uz dzelzceļiem, gaisa un jūras transportā. Ideoloģiskās diversijas apkarošanas jeb VDK Piektās daļas sastāvā strādāja arī rokrakstu un ieroču eksperti. Nevar teikt, ka arī visi aģenti, kas darbojās ideoloģiskās pretizlūkošanas jomā, bija iesaistīti disidentu vajāšanā. Kas tad no VDK aģentūras paliek pāri? Apmēram 15 procenti. Augstākais: ceturtdaļa! Bet ne vairāk.

— Tad iznāk, ka aģentu skaits, kas rāvušies ideoloģiskajā frontē jeb ziņojuši par pretpadomiskām noskaņām, bija apmēram tūkstotis?

— Rēķinot uz 1991. gadu, pieci seši simti, ne vairāk!

Tas Latvijas PSR teritorijai bija pilnīgi pietiekami, jo laukos un mazpilsētās nenotika nekas tāds, par ko būtu jāveic aģentūras izstrādes.

Kāpēc es minēju 85 procentus aģentu, kuru vainu pret sabiedrību es uzskatu par nepierādītu? Jo lielākajai daļai VDK aģentu vārdu mēs nevaram likt pretī nekādus faktus. Mēs apmēram zinām struktūvienību, kurā viņi tika savervēti, dažos gadījumos zinām, kur viņi turpināja darboties, bet nezinām, kādi bija viņu uzdevumi, ko viņi darījuši, ko ziņojuši. Aģentu ziņojumi ir viņu darba lietās, bet tās aizvestas uz Krieviju. Ja mums nav pieejami šie ziņojumi un nav īsti skaidrs, ko šis cilvēks darījis, tad, atklājot sabiedrībai viņa vārdu, uz viņa personu apkārtējie var novelt visas nelaimes, kas ar viņiem notikušas padomju laikā.

Bet šis cilvēks nevarēs sevi aizstāvēt: sak, es darbojos tikai, teiksim, ar bandītu atmaskošanu un gar ideoloģiju man nebija nekādas daļas!

Vai cilvēki viņam ticēs? Un arī TSDC nevarēs sniegt konkrētāku informāciju.

Mēs nevaram aizmirst, ka padomju laikā pastāvēja arī citas apziņošanas sistēmas. Piemēram, iekšlietu sistēmā arī reizēm vāca politisko informāciju un nodeva to Valsts drošības komitejai. Tāpat nevaram aizmirst apstučīšanas sistēmu kompartijas iekšienē. Kompartijai bija saziņas sistēma ar VDK, un dažkārt kompartija uzticēja VDK atrisināt kādu jautājumu. Piemēram, lai no augstskolas izslēgtu kādu studentu, uzdeva noorganizēt komjauniešu sapulci. Tajā nobalsoja par jaunieša izslēgšanu no komjaunatnes. Un tad augstskolas rektoram bija brīvas rokas teikt: "No komjaunatnes izslēgts — tāds jau nevar būt padomju students, tāds no augstskolas arī jāizslēdz!"

Kā jau minēju, nozīmīga VDK aģentu daļa strādāja sabiedrības labā. Daži piemēri. Ap 1984. gadu ar VDK palīdzību iekšlietu sistēmā tika atklāta liela mēroga kukuļņemšana. Iesēdināja divus augsta ranga milicijas darbiniekus un daudzi zaudēja amatus. Ar VDK palīdzību tika aizturēta 2,5 tonnu narkotiku krava, ko bija plānots sūtīt no Afganistānas caur Latviju uz Nīderlandi. Tika arestēta 25 cilvēku grupa. Par naftas produktu izlaupīšanu sevišķi lielos apmēros tika aizturēts un VDK izolatorā nonāca Valsts enerģētikas komitejas ģenerāldirektors, bet sakarā ar varas maiņu viņu no izolatora izlaida.

Aptuveni tajā pašā laikā VDK izolatorā sēdēja viens no noziedzīgās pasaules līderiem Abakumovs.

— Jūs uzsvērāt, ka jāaizsargā aģentūra, kas strādāja pret organizēto noziedzību, transportā, aizstāvot padomju valsts noslēpumus, un citur, kopumā — trīs ceturtdaļas aģentūras. Kāpēc, kā iznāk pēc jūsu apgalvojuma, vajadzētu aizsargāt arī VDK pretizlūkošanas daļas aģentūru, no kuriem daudzi darbojās pret trimdas latviešiem? Ar ko viņi būtu labāki nekā tie aģenti, kas strādāja pret disidentiem Latvijā?

— Ar izlūkošanu nodarbojās VDK Ārējas pretizlūkošanas nodaļa, bet mēs līdz šodienai nekā daudz nezinām par aģentūru, kas darbojās emigrācijas vidē. Tā skaitījās ārzemju aģentūra un bija uzskaitē tikai Maskavā. Pretizlūkošana, vienkāršāk sakot, ir spiegu atmaskošana, un spiegi potenciāli var būt ne tikai emigrācijas pārstāvji, bet arī ārvalstu zinātnieki, kas cenšas vākt informāciju par jaunām izstrādnēm zinātnē, ekonomikā, par jauniem izgudrojumiem, vārdu sakot — visas ziņas, kas saistās ar valsts noslēpuma aizsardzību.

Vēl viens no pretizlūkošanas daļas uzdevumiem: militāro noslēpumu aizsardzība. Latvijas PSR atradās daudz militāro objektu un nebija retums, kad ārzemju izlūkdienesti, iesūtot te it kā civilpersonas, centās iegūt informāciju no šejienes par militārajiem objektiem.

— Un tomēr: cik daudz ziņu par aģentiem, kas strādāja pret tautiešiem ārzemēs, ir TSDC rīcībā?

— Niecīga. Daļēja informācija. Tā lielākā nelaime...

— Cik liela ir aģentūras daļa, par kuru un kuras darīto jums ir ticama informācija?

— Grūti pateikt, jo informācija ir fragmentāra.

Kāpēc es vienmēr uzsveru, ka mums ir ziņas par 1991. gada aktīvo aģentūru? Perestroikas gaisotnē 80. gados Padomju Savienībā deklarēja, ka "pie mums" neesot disidentu, pret disidentiem nekarojot un ka cilvēku nedrīkst izsekot vai vajāt tikai tāpēc, ka viņam ir kāds nodoms. Cilvēks jāsoda tikai tad, kad viņš noziedzies. Tā nu VDK ideoloģiskās pretizlūkošanas daļa tika likvidēta, līdz ar to tika iznīcinātas darba lietas, šīs daļas aģenti tika izslēgti.

Daļu aģentu izslēdza un VDK ar viņiem saistīto informāciju iznīcināja citu iemeslu dēļ: ja viņu ievēlēja partijas, arodbiedrības vai komjaunatnes amatā. Tāpat rīkojās, kad cilvēks nonāca padomju partijas nomenklatūras sastāvā vai Augstākajā padomē.

Lustrācija "latviešu gaumē"

— Jūs jau ieminējāties, ka čekas aģentūru tik vienkārši nevar nodalīt no kopējās apstučīšanas sistēmas, kāda pastāvēja. Piemēram, kompartija. Ja nu nolemj publicēt aģentūras kartotēku, vai tad tautai nav jādara zināmi arī noteikti kompartijas darbinieku vārdi? Piemēram, tie, kas strādāja apriņķu kompartijas komitejās un izpildkomitejās un bija vainojami 1949. gada deportācijās.

— Jā, pilnīgi piekrītu.

To varam attiecināt arī uz 60. un 70. gadiem, kad notika tā sauktās "netiešās represijas" pret cilvēkiem — izstumšana no sabiedrības, no profesionālās vides. Te gan vainīgo vārdu nosaukšana vien maz dos, ja tie netiks nosaukti kādu konceptuālu pētījumu kontekstā.

Jā, VDK represīvā sistēma jāanalizē kopumā ar iekšlietu sistēmu, kura mums šodien ir tabu, prokuratūru, kura arī ir tabu, un kompartiju, kura ir gandrīz tabu. Jo tie cilvēki, kas šajā vienotajā sistēmā piedalījās represijās, vēl atrodas mūsu vidū, viņi ir aktīvi politikā, biznesā, valsts darbā.

Tāpēc es galīgi nepiekrītu deputāta Lagzdiņa ierosinājumam atvērt aģentūras kartotēku — tad gan jau katrs pats sapratīs, kas toreiz noticis, un kartotēka kalpos kā vēsturisks materiāls. Bet vēsturisks materiāls nevar būt materiāls, kurš satur aktīvi darbojošos personu vārdus!

Ja runājam par 40. gadiem, tad izvērtēšana notiek: pagājuši 50 gadi un mēs varam jau atskatīties uz pagātni. Lietās pret bijušajiem VDK darbiniekiem ir seši notiesājoši spriedumi. Divas lietas izbeigtas sakarā ar personu nāvi: tika uzrādītas apsūdzības, bet līdz tiesai lietas nenonāca. Vēl prokuratūras izmeklēšanā ir vairākas lietas, kuru precīzu skaitu es nevaru nosaukt. Var, protams, sadzirdēt kritisku balsi, apgalvojot, ka tās bijušas paraugprāvas, ka to bijis par maz un ka vajadzētu vairāk. Bet... kā nu ir, tā ir.

Mēs nevaram atļauties tiesā piemērot boļševiku metodes "pēc piederības": leģionārs, tātad — žīdu šāvējs.

Kādi noteikumi attiecībā uz VDK kartotēku Latvijā pastāv kopš 90. gadu vidus? Es to sauktu pat tādu "lustrāciju latviešu gaumē".

1994. gadā tika pieņemts jumta likums, kas noteica pamatprincipus, ko darīt ar Valsts drošības komitejas dokumentiem. Pirmais un galvenais princips: ikvienai personai bez ierobežojumiem ir tiesības iepazīties ar jebkuru informāciju, kas VDK dokumentos ir atrodama par viņu. Otrais princips nosaka, kā tiek pierādīts personas sadarbības fakts ar VDK, — nevar vienkārši no šūplādes izvilkt aģenta kartīti un pateikt: "Tu esi aģents!" Trešais princips noteica, ka pēc desmit gadiem šos VDK dokumentus vairs nevar izmantot juridiskās attiecībās ar fiziskām personām: uz to pamata nevar pierādīt konkrētu personu sadarbības faktu ar VDK.

Laika gaitā tika pieņemti aptuveni 14 likumi, kuri ar VDK saistītām personām — štata darbiniekiem un aģentiem — noteica ierobežojumus darbībai politikā vai noteiktās profesionālajās jomās. Kā viens no centrālajiem ir Pilsonības likums: uz Latvijas Republikas pilsonību nevar pretendēt bijušie VDK štata darbinieki un aģenti. Divi likumi tiek atjaunināti no vēlēšanām uz vēlēšanām: Saeimas un Pašvaldību vēlēšanu likums. Tālāk: likumi par tiesu, par prokuratūru, par policiju, par valsts noslēpumu, SAB likums, valsts drošības iestāžu likums, Civildienesta likums, likums par valsts glābšanas un ugunsdzēsības dienestu, Likums par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu, par politrepresētās personas statusu.

Kombinējot šos likumus ar 1994. gada VDK arhīva likumu, jebkuram cilvēkam, pirms viņš startēja politikā vai pretendēja uz valsts amatu, uz ko attiecas nosauktajos likumos noteiktie ierobežojumi, bija tiesības atnākt uz TSDC un saņemt par sevi pilnīgu informāciju, un tikai pēc tam izdarīt savu izvēli.

Roku uz sirds liekot, es varu teikt: ļoti liels skaits cilvēku pēc izziņas saņemšanas, ka viņu vārds atrodams VDK aģentūras kartotēkā, nolēma neiet politikā un atteicās no domas kandidēt uz amatiem, uz kuriem attiecas ierobežojumi. Vai arī pārtrauca pretendēt uz Latvijas pilsonību.

— Teicāt — daudz. Cik apmēram šādu cilvēku ir?

— Simti...

Ap 200 pilsonības pretendentiem vien jau izsniedzām negatīvas izziņas, pārskatot Naturalizācijas pārvaldes mums nosūtīto pilsonības kandidātu sarakstus. Cilvēkiem, kas pie mums vēršas, anketās lūdzam uzrādīt iemeslu, kāpēc viņiem vajadzīga VDK arhīvu informācija. Bet, ja ieraksta "Personīgām vajadzībām", tad cilvēku tincināt un sīkāk par to iztaujāt mēs nedrīkstam.

Ne mazums cilvēku pēc negatīvas izziņas saņemšanas gribēja aprunāties: izkratīja sirdi, izstāstīja, kā viss bijis. Dažos gadījumos ļaunu nodarījumu pazīmes viņu darbībā nevarēja saskatīt — man nebija pamata viņiem neticēt, jo bija iespējas pārbaudīt viņu teikto. Tie galvenokārt bija zinātnieki, kas darbojās pie izstrādnēm, ko bija paredzēts patentēt.

Ir arī otra aģentu daļa, pretējais pols. Par viņiem dzird sakām: "Ahā, viņš noskaidroja, kādi materiāli par viņu ir TSDC rīcībā, saņēma izziņu par savu sadarbību ar VDK un tagad mierīgi un klusi dzīvo, lai gan uz viņa sirdsapziņas ir netīras lietas!" Ja nodarījums saistīts ar noziegumiem, kuriem nav noilguma — tādi ir kara un genocīda noziegumi —, tad pēc niecīgākās informācijas saņemšanas par to, ka konkrēta persona varētu būt izdarījusi minētos noziegumus, tiek uzsākta papildu informācijas vākšana. To iesniedz prokuratūrā, tiek veikta izmeklēšana. Mūsu Krimināllikumā diemžēl nav panta par noziegumiem pret cilvēci, kas būtu piemērots deportāciju īstenotāju lietu izmeklēšanā.

Pavilkt svītru pagātnei

— Vai cilvēkiem, jūsu vērtējumā, vispār ir vēlme izvērtēt pagātni un tad pavilkt šim posmam svītru, kaut daļēji atjaunot vēsturisko taisnīgumu?

— Manuprāt, tāda svītras pavilkšana nekur nav notikusi vienā dienā. Viens no šādiem mēģinājumiem bija Austrumvācijā. Lai gan svītras vilkšanas process notiek vēl līdz šim brīdim.

Šodienas Latvijā ir pārejas sabiedrība — tādā nozīmē, ka amatpersonas, kas darbojušās padomju laikā, joprojām ir aktīvas. Un tikai lēnām, sasniedzot noteiktu vecumu vai saskaņā ar kādiem ierobežojumiem, aiziet no aktīvas sociālās un politiskās skatuves. Tāpēc nav iespējams modelis: šodien mēs VDK kartotēku publicējam, un jau rīt tā svītra ir novilkta. Tas ir process, kas aizņems ne tikai desmit gadus vien.

— Cik līdz šim bijis tiesas prāvu, lai pierādītu, vai kāds cilvēks ir vai nav bijis čekas aģents?

Pēteris Dzalbe: — Tiesu procesi ir bijuši daudz.

Ja persona no TSDC saņēmusi izziņu, ka tās vārds ir atrodams VDK kartotēkā, tai ir tiesības prokuratūrā iesniegt pieteikumu par viņa sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, tiek veikta pirmstiesas izmeklēšana un pārbaudes lieta nosūtīta uz tiesu. Pirmstiesas izmeklēšanas gaitā prokuratūra veic visas nepieciešamās izmeklēšanas darbības, taisa atzinumu, vai minētā persona ir bijusi vai nav bijusi VDK informators, un lietu nosūta tiesai.

Ir gadījumi, kad bijušie aģenti vai personas, kuras ir pamats par aģentiem uzskatīt, ierodas pie mums prokuratūrā un interesējas, kāda būs šī procedūra: ko ar mani darīsiet? Mēs skaidrojam, ka pieprasīsim TSDC visus VDK dokumentus, kas saistībā ar viņa personu atrodami: gan aģentu ziņojumus, gan informāciju no elektroniskās datu bāzes, gan no operatīvās izstrādes lietām. Personas, kas minētas ziņojumos, pratināsim kā lieciniekus. Prokuratūra ierosina pārbaudes lietu par personas iespējamo sadarbību ar VDK. Gadās, ka viens otrs no tiesāties gribētājiem paskatās uz to milzīgo mapi dokumentu, kas atrasti par viņa darbību VDK, un saka: "Atvainojiet, es vairs negribu tiesāties!"

— Tiesā pierādīt kādas personas sadarbību ar čeku, kā noprotams, ir visai grūti.

— Diemžēl likumdošanā iesprucis vārds, aiz kura bijušajam aģentam ērti paslēpties, — "apzināti". Ikviens aģents, kurš konsultējas ar juristiem, var spēlēties ar šo vārdu. Piemēram, prokuratūrā vai tiesā liecināt: "Jā, es rakstīju ziņojumus un parakstījos, bet nezināju, ka cilvēks, kurš man lūdz to darīt, bija VDK darbinieks." Un apgalvot, ka VDK operatīvais darbinieks viņam it kā stādījies priekšā kā kriminālizmeklēšanas darbinieks.

— Atruna ir laba...

— Bet VDK darbiniekiem tiešām bija arī piesegšanās dokumenti, piemēram, milicijas apliecības. Teorētiski VDK darbinieks būtu varējis tā rīkoties. Bet parasti aģentus vervēja atklāti: aģentam bija jāzina, kādas organizācijas interesēs viņš strādās. Salīdzinot ar uzticības personu, kurš VDK tikai sniedza ziņas, aģentam jau varēja dot uzdevumus, iefiltrēt noteiktā vidē, personu grupās. Aģents par katra uzdevuma saņemšanu arī parakstījās ar savu konspirācijas nolūkā izvēlēto pseidonīmu.

Šobrīd likums bijušo VDK aģentu atzīšanos valstij nekādi neveicina, no atzīšanās aģents praktiski neko neiegūst. Ja nu vienīgi mierīgāku sirdsapziņu varbūt...

Kā šodien nest vakardienas vainu

— Vēl 7. Saeimas laikā deputāts Vidiņš kopā ar citiem deputātiem bija iesniedzis Saeimā lustrācijas likumprojektu. Saeima to izskatīja un nodeva izvērtēšanai komisijām. Likumprojektā bija iestrādāta aģentu pieteikšanās kārtība un atzīšanās valstij par sadarbību ar VDK.

Cik man zināms, toreiz Saeimas Juridiskā komisija likumu sūtīja uz ekspertīzi Vācijā. Un tad vēlāk likums pazuda, 8. Saeima par šo likumprojektu varbūt neko nezina, un deputāti jau aizmirsuši, ka tāds vispār bijis.

— Vai šo pieteikšanās sistēmu var iedzīvināt šodienas situācijā, kad tik daudzi bijušie aģenti ar savām mapēm jau iepazinušies un noskaidrojuši, tieši ko un cik daudz par viņiem zina TSDC darbinieki? Ko vairāk stāstīt nez vai aģents būs ieinteresēts...

— Nu nav viņi visi iepazinušies! Šaubos, vai visas operatīvās izstrādes lietas viņi redzējuši.

Indulis Zālīte: — Ne tuvu visi aģenti šādu informāciju prasījuši. Par to vairāk interesējās cietušie, bet ne aģenti.

Pēteris Dzalbe: — Tās personas, par kuru sadarbību ar VDK bijušas ierosinātas pārbaudes lietas, gan zina, kāda informācija par viņu darbību ir kādai valsts amatpersonai.

Kopā bija ierosinātas 263 pārbaudes lietas. No tām pēc pašu personu lūguma izbeigtas aptuveni 60.

Ja izdevies atrast aģenta ziņojumus, tiesa viņa sadarbības faktu ar VDK atzīst. Bet bieži vien ziņojumi nav atrodami. Esam novērojuši, ka tie, par kuru sadarbību ar VDK ir nepietiekami daudz dokumentu, piekopj interesantu taktiku. Viņi nogaida, kamēr viņu vervētājs vai nu nomirst, vai izbrauc no valsts, piemēram, uz Krieviju, un tikai tad nāk uz TSDC interesēties. Jo zina, ka pārliecinošu dokumentu, kas attiecas uz viņa darbību, centrā nav. Varbūt viens vai divi ziņojumi. Viņi cer, ka tiesā izlīdīs caur adatas aci un viņu sadarbība ar VDK nebūs pierādāma.

Ja mums būtu pieejama aģenta lieta un viņa personīgā darba lieta, visas kārtis būtu prokuratūras rokās. Bet, kā jau minēts, šīs lietas izveda uz Krieviju.

Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un normatīvajiem aktiem šīm lietām, kas radītas Latvijā, būtu te arī jāpaliek. Piemēram, kāpēc Krievija var atļauties neizsniegt Latvijai Kārļa Ulmaņa krimināllietu? Jo tā radīta Maskavā. No Krievijas esam saņēmuši gan represēto personu krimināllietu kopijas. Piemēram, no Krasnojarskas novada, kurp bija deportēti daudzi latvieši. Bet savstarpējās palīdzības noslēgtajā līgumā starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju netika iekļauts punkts par bijušās LPSR VDK aģentu personīgo un darba lietu (slepeno) dokumentu izsūtīšanu par katru konkrētu pieprasīto personu.

1995. gadā pieņemts likums par politiskās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem. Ministru kabinetam tika uzdots "starpvalstu sarunās ar Krievijas Federāciju un Vācijas Federatīvo Republiku", iesaistot tajās ASV un Lielbritāniju kā Jaltas un Potsdamas konferences dalībvalstis, risināt jautājumu par "visu Latvijas Republikai un Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu un visu no Latvijas izvesto arhīvu materiālu, arī Latvijas PSR VDK arhīvu materiālu atdošanu atpakaļ Latvijas Republikai". Ja šāds likums tika pieņemts, tas ir jāpilda.

Latvijas Republika un Krievijas Federācija noslēgusi vienošanos par savstarpējās palīdzības sniegšanu civilajās lietās, krimināllietās un ģimenes lietās. Bet, kad mēs pieprasām Krievijai informāciju par konkrētu aģentu, kad lūdzam dokumentu kopijas no aģenta personīgās lietas, mums atbild: minētajā starpvalstu līgumā sadarbība šajā punktā nav paredzēta! Krievijā VDK arhīvu ziņas joprojām ir slepena informācija.

— Kā spriešana Saeimā ietekmē prokuratūras darbu?

— No divām personām saņēmām iesniegumus par pārbaudes lietas izbeigšanu sakarā ar sadarbības fakta atzīšanu ar VDK, bet viņi saistībā ar savām pārbaudes lietām lūdz nogaidīt, ko īsti par VDK kartotēku izlems Saeima. Ir aģenti, kas saka: "Es jums visu atklāti izstāstīšu, jūs pārbaudes lietu izbeigsiet, bet, ja Saeima nolems kartotēku publicēt, mans vārds tik un tā parādīsies atklātībā."

Un ko teiks tie aģenti, kas palīdzējuši atklāt kriminālnoziegumus, slepkavības, kontrabandu?

Saskaņā ar spēkā esošo likumu katrai personai, kas TSDC pieprasa informāciju, ir tiesības uzzināt tā VDK informatora segvārdu, kurš viņa dzīvē radījis sarežģījumus, bet šis likums liedz uzzināt aģenta īsto vārdu.

Bieži vien aģentu var "izskaitļot". Tomēr gribu brīdināt, ka "skaitļojot" var arī kļūdīties. Taču nevienam cietušajam nav tiesību ar ziņotājiem personīgi izrēķināties, atriebties, kaut sadzīves līmenī sagādāt nepatikšanas: izsist mājai logus un tamlīdzīgi.

— Jūs minējāt atriebību. Vai Latvijā, kopš politrepresētie varēja uzzināt ziņotāju segvārdus un izskaitļot viņu īstos vārdus, par šādiem gadījumiem var runāt?

Indulis Zālīte: — Zinām, ka šādi gadījumi bija Vācijā.

Latvijā viens cilvēks izdarīja pašnāvību pēc tam, kad bija saņēmis informāciju no TSDC, un tolaik tieši ritēja asas diskusijas, ka vajadzētu kartotēku publiskot. Viņš savā darba kabinetā pārgrieza vēnas. Viens no bijušajiem aģentiem kaujiniekiem izdarīja pašnāvību pakaroties, kad pret viņu tika sākta izmeklēšana un viņu nopratināja. Mums bija informācija par viņa darbību nacionālajā pagrīdē un vēlāk — VDK rindās: viņu kā nacionālo partizānu notvēra un pārvervēja. No šādiem padomju režīma pārvervētiem partizāniem veidoja grupas, kas iefiltrējās nacionālo partizānu vidū un pēc tam piedalījās viņu iznīcināšanā. Šis cilvēks bija piedalījies ap 15 nacionālo partizānu iznīcināšanā.

Lustrācijas likums, manuprāt, būtu labākais veids, kā noslēgt rēķinus ar pagātni. Ja vien tas būtu pieņemts 90. gadu vidū.

Tomēr es kategoriski nepiekrītu apgalvojumam, ka čekas maisi tiek turēti no sabiedrības slepenībā kā tāds bubulis un ar tiem tiek biedēti cilvēki. Nepiekrītu izteikumam, ka politiķi satraukušies par to, ka maisi nonākuši visas sabiedrības uzmanības centrā.

— Nē, satraukums ir.

— Satraukums rodas no politiķu dzītiem viļņiem.

Šī putu dzīšana desmit gadu garumā ir radījusi priekšstatu, ka kartotēkas publiskošana ļautu atrisināt visus sāpīgos vēstures jautājumus, kas radušies padomju laikā. Ieskaitot 40. un 50. gadus, kad padomju terors un cilvēku vajāšana sasniedza kulmināciju. Bet par šo laika posmu mums ir diezgan fragmentāra informācija. Publicējot kartotēku un atklājot informāciju par 1991. gada aktīvajiem aģentiem, iespējams, ka atriebība par 40. un 50. gadu represijām šajā nokaitētajā gaisotnē automātiski fokusēsies uz minētajiem 43 000 aģentiem.

Vai to vēlas deputāti? Vajadzētu sabalansēt likuma normas tā, lai likuma darbības rezultāts būtu tāds, kādu deputāti iecerējuši, un maksimāli izslēgt blakusefektus, kas varētu radīt neatgriezeniskas un nepamatotas sekas sadzīves, sociālā līmenī vai sabiedrībā. Skaidri jānosaka, kāds ir likuma mērķis, un jādara viss, lai pieņemtais lēmums — kartotēkas atklāšana kādā vēsturiskā kontekstā vai kādā formātā —, kalpotu tieši šim noteiktajam mērķim. Un nepieļautu blakus efektus: ka bandīts vai par korupciju iesēdināts milicis var uzzināt, kurš aģents viņu iegāzis.

Ko darīt ar kartotēku: tas nav tikai vēsturisks, bet arī politoloģiski un socioloģiski sarežģīts jautājums. Tie ir sarežģīti mūsdienu sabiedrības jautājumi, ne pagātnes notikumi vien. Un šādiem sarežģītiem jautājumiem nav tikai viena, vislabākā risinājuma.

Tomēr Lustrācijas likumā, ja Saeima nolemj tādu pieņemt, vajadzētu iestrādāt principu, kam būtu nozīmīga loma sabiedriskā izlīguma procesā: politiski represētajiem ļaut uzzināt to cilvēku īstos vārdus, ne tikai čekas segvārdus kā līdz šim, kas piedalījušies viņu represēšanā. Daudzos gadījumos cilvēkiem nāksies vilties, jo TSDC nevarēs pateikt, kādi īstie vārdi bija tiem aģentiem un VDK darbiniekiem, kas pret šiem cilvēkiem vērsušies.

***

Lustrācija — labprātīga pieteikšanās, cilvēks valstij atzīst savu līdzšinējo darbību VDK labā, informē par to un valsts uzņemas šīs personas aizsardzību un nodrošina konfidencialitāti par sadarbības faktu.

Latvijas Avīze
2004. gada 29. maijs

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home