Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atmiņas | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Ieslodzīto un deportēto dzeja un dziesmas
Veronika Strēlerte
Manai zemei

Degs nāves ugunskuri,
Klīdīs ļaudis un lietas,
Es nekustēšos no vietas,
Tik stingri tu mani turi.
Kā mīlēt tevi drīkstu,
Ja nemīlu briesmās?
Es ārdēšu liesmās
Šo dzīvību sīkstu.

Ja atraus no tevis,
Es kļūšu kā lapa,
Ne šūpuļa, ne kapa
Dievs kam nav devis.
Es noguļos ar krūti
Pret tevi un sirdi,
Lai mani tu dzirdi,
Lai mani tu jūti.
Es noguļos tik cieši,
It kā pēdējo reizi.
Daudzi ceļi ved greizi,
Mūža ceļš tieši.

Degs nāves ugunskuri,
Klīdīs ļaudis un lietas,
Es nekustēšos no vietas,
Tik stingri tu mani turi.
Broņislava Martuževa
Atbrīvošana

Viss — pārpratums. Tas laiks ir apgājis,
Kad kārtas numurs pierēs sprausts mums bija,

Kad sarūsējis sliedes atlūznis
No miega rāva, dienu apzvanīja.

Ik nervs, tā skaņās gadiem trīcējis,
Trūkst nestiepjams — kā pārgrodīta dzija.
Un nu mums smaida: pārpratums bij viss.
Tur “augšā” izsvēra un pārbaudīja.

Tā šķiras tautas — lētā darba talka.
Uz brīvību! Bet nu jau viss vienalga,
Nav jaudas vairs pa vējam gaitu griezt.

Mūžs sadragāts. Šī brīve — būs tam alga?
Ar brīvi šo vairs nesiet mūs pie valga.
Gars dzeloņdrātīm sen jau ierāvies.

Būs tā, kā lemts. Būs lemts — vēl tiksimies.

1956.gada jūlijs

 

Jānis Medenis Bārie strazdi

Kam ausmā strazdu bars kā gurdums spārnus cilā?
No sētām tukšajām tos baisma projām dzen
Pie putniem birztalās, kas rītā dzidri zilā
Tik līksmes pilni dzied, kā dziedājuši sen.
 

Tāds klusums pagalmā kā izdegušā silā,
Pat kaķis nelavās ap stumbriem paslepen,
Tik vecā ozolā, kas kaltis niknā svilā,
Kā slēpies mājas gars pa naktīm pūce sten.

Vai līdīs laukā tas no savas tumšās migas?
Varbūt vēl laika tam ir kaulos, miesā augt,
Pār drupām, postažām vilkt jaunas darba stigas?

Tik pelni vējā put. Ne pumpurs taisās plaukt,
Ne sniega pulkstenis dzīt asnus posta vietā,
Bez miega vakars nāk kā čūskas skatiens žņaugt, -
Un aizspurdz strazdu pulks kā zemes ilgas rietā.
 
1945.gada 30.marts 


Aust diena pār Urāliem. Daina Freiverte.

Aust diena pār Urāliem gurda, kā strazds
Pēc skrējiena tāla pār jūru.
Mirdz sudraba gaismā mans dzimtenes krasts
Caur svešzemes nakti šo sūru.

Tur tālu pie Daugavas ābeles zied.
Man liekas, ka bites san viņās.
Kā gribētos celties, projām tur skriet
Manas dzimtenes ziedošās lejās.

Birst ābeles ziedi un asaras līst
Pār mātes un līgavas vaigiem.
Pa Krievzemes tundrām, nu latvieši klīst,
Zem austrumu varmāku spaidiem.

Bet vaidi un asaras - asinīs kļūs,
Par spēku, kas naidnieku dragās.
Tad brīva un laimīga Latvija būs
Pats Dievs tai šo brīvību sargās.

Tās balsis, kas pāri par Latviju plūst,
Caur gadsimtiem latviskā mēlē,
Tās nezudīs - Lāčplēša zobens kaut lūzt,
Tās tauta degs brīvības kvēlē.

Aust diena pār Urāliem gurda kā strazds,
Pēc skrējiena tāla pār jūru.
Mirdz sudraba gaismā mans dzimtenes krasts,
Kur tauta cieš sendienu sūru.


Varoni, steidzies - Dzimtene tevi gaida !

Par mani, Dzimtene, tev nebūs skumjās tērpties,
Jo mājās pārnākšu, to ticu, zinu es !
Var vajāt, pazemot, var likt man skrandās åģērbties
Tik sirdi nepārkals, kas vārdu nes...
Tavs dzimis, palieku, Tavs dēls es nomirt vēlos !
Gan saku to es viens, bet jūtam visi mēs.
Dzimtenes saule spīdēs tam,
Kas savā sirdī pats atradīs sauli.


Vakars vēls pār zemi valda. Daina Freiverta.

Vakars vēls pār zemi valda,
Mazā latvju tauta dus.
Noguruši darba rūķi
Drīz jau saldā miegā klus.

Ienāk vīri apbruņoti,
Pavēl ceļā taisīties.
Ienaids tumšs tiem sejās kvēlo,
Kas spēj pretim turēties.

Saimnieks aizsteidzas uz kūti
Savus bēros apraudzīt,
Žēlums sažņaudz vīra sirdi-
Arklā nejūgšu vairs tos.

Tur, kur lepni liepas līgo,
Ęiršu zaros bites san.
Maija naktīs ievu zaros
Lakstīgalu dziesmas skan

Te aiz durvīm savāds troksnis
Iemigušos traucē
Motors rūc, dzird svešas balsis
Durvīm stipri pieklauvē.

Jauna māte lauztu sirdi,
Noliecas pār šūpuli
As'rām acīs, maigu glāstu
Mīluli tā modina.

Ceļa somas gatavotas
Nu, ar Dievu tēva nams
Dzimto sētu iemīlēto
Latviešiem ir jāatstāj.

Svešā malā, svešos ļaudīs.
Vergu gaitās viņi klīst.
Tā kā puķu ziedi lauzti
Svešās rokās viņi vīst.


Trimdas sapnis.  Daina Freiverte

Ar Dievu, nu dzimtajā sēta,
Ar Dievu, mans sapņu draugs
No Dzimtenes projām man veda
Kur mīļa bij druva un lauks.
Manas domas, kā gājputni steidzas,
Uz dzimteni sveicienus nes.
Tur sirmajiem ozoliem, ziedošām lejām
Kur dzimu un uzaugu es.
Šai drūmajā svešzemes taigā
Kur ziemeļu vēju šausts
Es eju, bet spīts manā vaigā
Un sapnis mans ikdienu draugs.
Bet, tomēr, es mājās reiz nākšu
Kad dzimtene brīva būs.
Sniegs meitene rozes man sārtas
Un sapnis par dzīvi tad kļūs.
Tur latviešu valoda skanēs
Un brīva augs latviešu cilts
Jauks līgo tad atskanēs dzidrajā tālē
Bez naida draugs draugu tad sveiks.


Saule noriet aiz restota loga.

Saule noriet aiz restota loga
Sārtu atblāzmu sienā tā met.
Lemts nav redzēt šo burvīgo ainu,
Redzēt, kā viņa viļņos grimst.
Nolemts nav mums redzēt brīvības sauli,
Dzelzs restes no viņas mūs šķir,
Šķir no dzīves un māmiņas mīļās,
Šķir no visa, kas latvietim dārgs.
Nāvei nolemtie, Krievzemes tundrai
Tamdēļ, ka brīvību mīlējām mēs.
Tamdēļ, ka gribējām latviešu tautai
Gaišu un laimīgu nākotni nest.
Iekāpjot vagonā restotā, drūmā,
Skatus visapkārt raidām vēl mēs.
Sveika, dzimtenes pilsēta skaistā,
Kuru vairāk neredzēt mums. 


Sarkanā terora upuru piemiņai. Anna Rode

Šai bezdievības gadsimtā, kur melna katra diena.
Ir zudis goda tikums cēls un tautas mīlestība.
Skrien liekulības virpulis pār dvēseli un tautu,
Lai dzīvais patiesības grauds nemūžam neuzplauktu.
Ak, dzimtene, visdārgākā! Ar ērkšķu kroni galvā,
Cik tavu svēto mocekļu vēl nenosaukti vārdā?
Kas nakšu tumsā baigajā tev dedza gaismas lāpu,
Kas asins vētrās skarbajās ceļ godā godaprātu.
Mēs skumjās galvu noliecam pār nezināmo kapu
Un lūdzam dieva svētību par tiem, kas nepārnāca.
Par skaidrām bērnu dvēselēm, par sirmgalvjiem un Māti,
Par latvju tautas dižgariem un svēto asins lāsi...
Par tevi, māte Latvija, mēs gājām moku ceļus,
No tēvu zemes pavarda sirds sāpēs spēku smeļot-
Ar tevi kopā dalījām mēs smago verga jūgu,
Lai atdzimšanas rītausmā tu balta, skaidra būtu.
Es sveicu tevi, Latvija, ar atdzimšanas prieku,
Ar tautas gara atmodu, ko pagalvī sev lieku.
Es sveicu tevi, Latvija, ar varavīksnes tiltu
Kur gāju putni atgriežas ar ticību un spītu.


Izmisums.  Margarita Stradiņa.

Ir sasieti domas un darbi
mazā sainītī,
un stūrīši mazai drāniņai cieši sasieti.
Mans sainītis pagalvī palikts,
tā manta
būs līdzi paņemta,
kad būšu no dzimtenes padzīta.
Tur pārītis cimdu un zeķu
un neliels lakatiņš kāds,
sauss maizes rieciens un
gabaliņš sāls.
Vēl viena man manta būs līdzi
no vietas, kur šūpulis kārts,-
trīs saujas dzelteno smilšu,
tas talismans, dzimtenes vārds.

Rakstīts Rugājos, gaidot otrreizējo izvešanu 


Krāslavas represēto kluba himna, ko sacerējuši un dziedājuši tie, kas bija vienā kamerā un šobrīd dzīvo dažādās vietās. 

Svēti mēs solām tev Latvija dārgā,
Brīvībā tevi kā dārgumu celt
Sargāt kā māmuļu nestundā bargā
Mūžam lai spētu tā ziedonī zelt.
Cīņā mēs paši sev nākotni kaļam
Vētras un ļaundari satriekti būs
Esam mēs rada tam ozolam zaļam
Spītējot vētrām, kas uzvaru gūs.


Aleksandrs Neilands. Vorkutas katordznieks T-783

1941. gada 14. jūnija piemiņai

Ko klaudzat jūs, riteņi, vienmuļā ritmā,
Ko suta kumeļš smagi elš ?
Tur lopu vagoni piekārti ripo -
Uz austrumiem latviešiem pavērts ir ceļš.

Kam gatavots tālais brauciens bez maksas,
Bez ērtībām kādām - priekš kam tādas vēl ?
Tas Tēvzemi mīlošiem Latvijas dēliem
Un meitām, kam brīvībai krūtīs sirds kvēl.

Un komandas bargas, kas ausīs skan sveši,
Liek trūkties ik piestātnē: kas tālāk gan būs ?
Bet ceļš vēl nav galā, vēl braucam un braucam...
Diezin, kādā malā nu aizvedīs mūs ?

Un beidzot, kad sasniegts ir brauciena mērķis,
Top skaidrs, kurp atrauti esam nu mēs;
Vairs nenoriet saule - aiz polārā loka
Būs jāvada dienas. Vai katrs to spēs ?

Še sastopamu ļaudis no dažādām malām,
No Baltijas, Kaukāza, Ukrainas ar';
Te sadzīti vergi no simtsimtu vietām,
Ka sajukt no dažādām valodām var.

Bet visus te apvieno dzelžainais režīms,
Te katram uz pieres savs numurs tiek likts.
Tas jānosauc vairākas reizes dienā,
Kad pārbauda sardzes kareivis pikts.

Lai strādnieki neslīgtu kūtrumā laiskā
Tiem jāguļ bez pēļiem un spilveniem,
Bez segām uz nārām, kas cietas un aukstas,
Un netīrās, slapjās drebēs arvien.

Kas aprakstīs smārdu, kas barakā pletās
No trauka, kur sevis pēc jāiet bij.. mums;
Kas aprakstīs darbu, kas nebij pa spēkam,
No kura tik valstij vien bij' ieguvums.

Tā ritēja dienas, tā pagāja gadi,
Daudz draugu mūsu vidu vairs nav;
Tie krita par upuri salam un badam
Un tundrā no lapsām sen apēsti jau.

Bet lielākais ļaunums bij čekistu ņirgas,
Tiem cilvēks nebija kapeikas vērts:
Kas miris - pie kāju pirksta tam birka,
Bet galvā ar āmuru caurumu cērt.

Kas atgriezās mājup, tiem murgi vien rādās,
Ka atkal uz turieni ceļš aizvest var.
Un draudi, ko ikdienas nākas mums dzirdēt,
Mūs' apziņu dziļi un sāpīgi skar
.

Mums jāmeklē rokā tie kangaru kalpi,
Kas Golgātas ceļu lika mums iet;
Tiem jāsaņem pelnītā kangaru alga -
To piedot tiem nevar - tie jāsaņem ciet.

Lai atdod tie labumus, netaisni gūtos,
Lai atbrīvo dzīvokļus, atņemtos mums;
Lai dzimtenē plašā bauda dzīvi tie grūto,
Lai skan tur tiem Ļeņina savinājums.

Un atmiņu sāpēs dziļi galvas mēs liecam
Par tiem, kam nav lemts būt kopā ar mums,
Kas palika tālajās tundrās un taigās,
Kam veltīts ir šodienas aizlūgums.

  Atmiņas  

 Sākumlapa Home