Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

«Ja atgriezīsities dzīvi…»
VIESTURS SPRŪDE

Varēja uzliesmot arī kas tāds, ka Dienvidslāvija šķistu nieks

Vēsturiskajās 1991. gada janvāra dienās Aleksandrs Sungurovs bija viens no tiem trim Ļeņingradas (Sanktpēterburgas) pilsētas padomes deputātiem, kas tika sūtīti uz Latviju, lai novērtētu situāciju un informētu demokrātiskos spēkus Krievijas "ziemeļu galvaspilsētā". Rīgas pieredze viņu iemācījusi, ka kritiskās situācijās lēmumi jāpieņem nekavējoties un dzīvē nav par ko uztraukties, ja pieredzēts, ka ļaužu pilnā pilsētā spindz lodes.

Pirms 15 gadiem lēmums sūtīt pārstāvjus situācijas novērtēšanai Baltijā Ļeņingradas pilsētas padomes ārkārtas sēdē tika pieņemts tūlīt pēc asiņainajiem 13. janvāra notikumiem Viļņā. Uz Rīgu no Ļeņingradas līdzi Sungurovam devās vēl divi deputāti: māksliniece Margarita Suhocka un Aleksandrs Trubins. Vērts pieminēt, ka pēdējais bija padomju armijas apakšpulkvedis, kurš apzināti brauca uz Latviju uniformā, lai demonstrētu, ka arī padomju bruņoto spēku rindās ir Baltijas brīvību atbalstoši virsnieki.

Šoreiz Aleksandrs Sungurovs apmeklēja Rīgu, lai nolasītu ziņojumu janvāra vidū rīkotajā konferencē "Nevardarbīgā pretošanās. Latvijas pieredze" jau kā Sanktpēterburgas humanitāro un politisko pētījumu centra "Stratēģija" prezidents.

– Kādas izjūtas jūs toreiz pārņēma, redzot Rīgu barikādēs?

A. Sungurovs: – Mēs jau patiesībā aptuveni kaut ko tādu bijām gaidījuši. Tas, kas mums šķita negaidīti, bija sirsnības un, es teiktu, hepeninga atmosfēra Doma laukumā – jautrība, mūzika. Tas bija jauki. Ieradāmies 1991. gada 16. janvārī. Nākamās četras dienas tikāmies ar dažādu partiju politiķiem, žurnālistiem, bet vakaros gājām uz barikādēm. 20. janvārī jau taisījāmies atgriezties Ļeņingradā, kad sākās šaušana pie Iekšlietu ministrijas. – Kā oficiāli Ļeņingradas pilsētas padomes delegāti jūs pirms tam tikāt ielaisti arī omoniešu štābā Vecmīlgrāvī…

– Jā, Ministru Padomē mums piešķīra automašīnu, sakot: "Skatieties paši, brauciet. Ja atgriezīsities dzīvi, mašīna jūs pagaidīs." Piegājām pie bāzes, virs kuras plīvoja sarkanais karogs. Tur prasa: "Kas tādi?" Mēs atbildam: "Deputāti no Ļeņingradas." Nu labi, ielaida. Iegājām, bet tur visi sēž, līdz zobiem apbruņoti, tādā kā nelielā aktu zālē un klausās, kā sievietes no Padomju virsnieku sievu savienības viņiem "skalo smadzenes": "Jūs esat mūsu vienīgā cerība; mūs visi citi nodevuši; ja jūs izturēsiet, mums visiem būs labi," un tamlīdzīgi. Atļāva runāt arī mums. Tikko es sāku stāstīt, kas notiek valstī, tā piecēlās omoniešu poļitruks Kuzmins un teica: "Ja neizbeigsiet pretpadomju propagandu, mēs pēc 10 minūtēm nošausim jūs pie tās sienas."

– To viņš jums tā paklusām teica?

– Nē taču! Piecēlās un pa visu zāli. Lai visi dzirdētu. Mēs, protams, apklusām. Nu kam mums tas viss… Bet, kad jau taisījāmies prom, pienāca viens no omoniešiem un atvainojās: "Mēs te visi tādi satracināti, jau trešo mēnesi guļam apbruņoti. Mūs katru dienu pa slepeno telefonu brīdina, ka rīt latvieši nākšot mūs nogalināt." No tā varēja secināt, ka šos puišus kaut kam gatavo. Zombē. Protams, pats interesantākais jau nāca pēc tam. Tā taču arī nav skaidrs, kurš 20. janvārī no Bastejkalna apšaudīja gan omoniešus, gan rīdziniekus, kas atradās tur tuvumā. Mēs jau vakarā viesnīcā taisījāmies uz mājām, kad izdzirdējām automātu kārtas. Aleksandrs Trubins tūlīt pat noteica, ka šauj ar 5,45 mm kalibra lodēm ar novirzīto smaguma centru. Sievietes metās zvanīt Ļeņingradas mēram Sobčakam un Borisam Jeļcinam, lai pastāstītu, kas Rīgā sācies, bet mēs skrējām vispirms uz parlamenta ēku, bet pēc tam uz Bastejkalnu. Mani tur apturēja civilā tērpušies cilvēki, kas teica, ka esot milicijas darbinieki, bet Trubins virsnieka šinelī tika cauri un devās pie omoniešiem, lai pierunātu tos nešaut.

– Jūs šo trešo spēku, "cilvēkus lāsumainajās beretēs", redzējāt?

– Nē, kā vēlāk sapratām, mēs tur bijām ieradušies vēlāk, kad kravas automašīna ar tiem jau bija aizbraukusi.

– Pagaidiet, bet kas jums teica, ka tāda automašīna vispār bija?

– Prokuratūras izmeklētājs. Jau nākamajā dienā mēs sniedzām liecību Latvijas Republikas prokuratūrai. Vasarā mani Sanktpēterburgā sameklēja PSRS Ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs, kas arī izmeklēja šo lietu. Pēc tam es tieši pirms augusta puča biju Rīgā, lai viņam liecinātu arī te. Viņš man pajautāja, kur es tovakar stāvēju, un parādīja kasti ar aptuveni 20 videokasetēm, kurās tie notikumi bija redzami. Divās es sevi atradu. Uzņemts bija no jumta un tur redzams, kā no Bastejkalna aizbrauc auto, kura kravas kastē sēž kaut kādi cilvēki.

– Vai jums ir versija par to, kas īsti toreiz notika un kas bija tie cilvēki?

– Es domāju, tie bija kādu radikāli noskaņotu spēka struktūru pārstāvji – desantnieki vai GRU (PSRS armijas izlūkdienests) ļaudis. Es nezinu, cik to nopietni vērtēt, taču dažus gadus vēlāk man gadījās būt viesos pie viena GRU ģenerāļa. Tur bija ēdieni, degvīns, un es sāku sarunāties ar kādu vīru, ap gadu 40 vecu. Iedzērām. Izrādījās, ka 1991. gada janvārī arī viņš bijis Rīgā. Dalījāmies iespaidos. Viņš daudz nestāstīja, bet teica: "Jā, jā, arī es tur biju." Domājat, ko gribat. Tādās struktūrās vienmēr ir kāds, kurš uzskata, ka var pieņemt lēmumus. Manuprāt, tur viss bija iecerēts tā, lai sāktos triecienuzbrukums ministrijai. Tad būtu apšaude, pēc tam armija varētu izvest ielās kaujas tehniku. Man ir teikts, ka jaunākie virsnieki, tikko Rīgā sākās šaušana, gandrīz metās darbināt kaujas mašīnu dzinējus, lai ietu palīgā omoniešiem. Tikmēr augstākie virsnieki, kas bija gudrāki, teju gūlušies viņiem ceļā, lai tikai viss nesāktos. Tur patiešām viss karājās mata galā. Ja tehnika izbrauktu ielās, mestos uzbrukumā Augstākajai Padomei, tad uzliesmotu kas tāds, ka Dienvidslāvija, salīdzinot ar PSRS, šķistu nieks.

– Vai domājat, ka tur darbojās Baltijas kara apgabala pavēlnieks ģenerālis Kuzmins? Vai tomēr kāds augstāks?

– Tur bija kāds reizē gan augstāks, gan no malas. Kuzmins bija atbildīga amatpersona. Viņš te tomēr dzīvoja. Iespējams, viņam kāds varēja dot pavēli: "Nejaucies!" Bet tur varēja būt slepenu izlūkstruktūru ļaudis. Suvorova "Akvāriju" taču esat lasījis. Tādās struktūrās vienmēr ir kāds, kurš zina, kā visam jānotiek.

– Bet vai PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs bija informēts par to, kam jānotiek Viļņā un Rīgā?

– Pie šā jautājuma jau parasti nonāk… Mēs to nekad neuzzināsim, un viņš pats to arī nekad nepateiks. Bet patiesībā – kāda starpība? Vai zināja, cik zināja… Tas, ka 1990. gadā no amata aizgāja PSRS ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze, bija ļoti satraucošs signāls. Viņš zināja, ka kaut kas briest, un negribēja tajā piedalīties. Piemēram, Sobčaks, mūsu demokrāts! Kad pēc Viļņas notikumiem Sanktpēterburgā gribējām sarīkot solidaritātes mītiņu Pils laukumā, viņš aizliedza, turklāt pats kaut kur aizlaidās, saviem tuvākajiem palīgiem ieteikdams "nomierināties," jo "jums palikusi tikai nedēļa, pēc tam viss būs beidzies". Tādējādi es pieļauju, ka arī Sobčakam bija kaut kāda informācija, taču, kad viss izvērsās citādi, viņš atgriezās un kļuva par līderi.

– Kā pēc Viļņas un Rīgas jūs vērtējat 1991. gada augusta barikādes Maskavā?

– Valdošais gars un pacēlums bija vienādi. Tikai jums bija nacionālas jūtas, bet Maskavā – Krievijas atmodas izjūta, atdzima vēsturiskais Krievijas karogs. Maskavā nebija nekādas šaušanas. Trīs jaunieši gāja bojā, kad mēģināja apturēt Kaļiņina prospektā izvestos tankus. Neesmu dzirdējis, ka kāds būtu nošauts. Armija nešāva, un tās ievešana pilsētā 19. augustā no pučistu puses vispār bija absolūta muļķība. Iedomājieties, karavīriem nebija ne tualešu, ne pārtikas. Maskavieši viņus visu dienu baroja, dalīja lapiņas, aģitēja. Pēc dienas šos karavīrus izveda un ieveda jaunus. Atkal sākās tas pats. Es pats redzēju visu to jucekli un apjukumu. Kurš gan šautu uz paša tautu, kas turpat staigā!

Viļņa bija pirmais mēģinājums lietot spēku, bet Maskavā tas pašiem tā plānotājiem izvērtās par katastrofu. Zināms, ka Viļņā darbojās specvienība "Alfa". Arī Maskavā tai bija dots uzdevums triecienā ieņemt parlamenta ēku, kur pulcējās jeļcinieši, taču "Alfa" nepildīja pavēli, atteicās šaut. Kādā šai specvienībai veltītā grāmatā paskaidrots, ka uz kaujiniekiem ļoti spēcīgu iespaidu bija atstājis gadījums ar leitnantu Šackihu. Viņš tika nāvīgi ievainots neskaidros apstākļos, ieņemot Viļņas telecentru, bet oficiāli publikai paziņoja, ka Šackihs nemaz nav no "Alfas". Tā bija mācība, un alfieši saprata, ka neveiksmes gadījumā visi no viņiem atteiksies. Viņi pirmkārt jau negribēja Maskavā šaut uz savu tautu, plus vēl apziņa, ka tos var pamest likteņa varā. Tādu spēka struktūru pārstāvji jau parasti paliek "malējie".

– Krievijas demokrātijas simbols Boriss Jeļcins toreiz un Boriss Jeļcins dažus gadus vēlāk – kāpēc šis cilvēks savas karjeras laikā tā mainījās?

– Nu ko jūs gribat no parasta veča, celtnieka, kas pēc celtniecības visu laiku bijis tikai partijas darbā? Maksimālais, ko viņš 1991. gadā saprata, bija tas, ka jāiet tālāk par Gorbačovu un ka privātīpašums – tas ir labi. Tālāk jau sākās darbošanās pēc izjūtas un pieķeršanās varai. Bet, ja skatās pēc enerģētikas, tad Jeļcins tolaik tiešām bija īstais cilvēks īstajā vietā. Man bijušais deputāts Oļegs Rumjancevs stāstīja, kā 1989. gadā kādā Jeļcina piekritēju mītiņā milicija gribējusi arestēt armijas virsnieku, kurš tur uzstājies. Kad nākamais Krievijas prezidents to redzējis, viņš nolēcis no tribīnes, "izīries" cauri pūlim, uzlicis aizturētajam virsniekam uz pleca roku un paziņojis: "Viņš ir manā aizsardzībā, neaiztieciet viņu." Kad vajadzēja šūpot Gorbačovu, viņš bija persona vietā. Pēc tam sākās Kremļa un varas spiediens. Palūkojieties, kā viņš uzplauka, kad atstāja prezidenta posteni! Pēc izskata pat it kā jaunāks kļuva.

– Pagājušā gada nogalē man bija iespēja runāt ar bijušo padomju disidentu Vladimiru Bukovski un viņš vairākkārt uzsvēra, ka Krievijā 1991. gadā demokrātiskie spēki nebija uzvarētāji.

– Jā, Latvijai šajā ziņā vieglāk. Jūs savienībā atradāties tikai 40 gadu, bet mēs – 70. Nomainījušās divas trīs paaudzes. Cilvēkos daudz kas iznīdēts. Krievijā viņi nav gatavi demokrātijai. Viss jāsāk no mēsliem. Notiek mētāšanās starp "dzelzs roku" un "tautas gribu". Demokrātija ir vairākuma vara, bet ko vēlas vairākums? Cilvēki balso par zagli, kas jau ir pie varas, jo domā, ka jauns zaglis zags vēl vairāk par veco.

– Vai 1991. gadā varēja kaut ko izdarīt vēl labāk?

– Ko gan varēja izdarīt vēl labāk? Asinsizliešanas tikpat kā nebija. Ja nu runājam par situāciju šeit, tad, manuprāt, būtu bijis labāk, ja Latvija ietu pa Lietuvas ceļu, kura izvēlējās nulles variantu pilsonības piešķiršanai. Tas palīdzētu sabiedrības vienotībai. Pat, ja pieminam sakarus starp barikāžu dalībniekiem Krievijā un Baltijā. Visus šos gadus Landsberģis regulāri ir aicinājis mūs, bijušos Ļeņingradas deputātus, uz dažādiem 1991. gada atceres pasākumiem Lietuvā. Latvijā par mums atcerējās pēc vairāk nekā 10 gadiem. Latvijas politiskā elite uzvedās tā, it kā krievu demokrātu te nemaz nebūtu bijis.

– Un kā jūs raugāties uz mūsdienu "krāsainajām" revolūcijām?

– Dažādi. Nu jā, tie, kas bija Ukrainā, teic, ka atkal varējuši ieelpot 1991. gada gaisu. Taču valsts tagad ir pamatīgi sašķelta rietumos un austrumos un dod Dievs, ka viņiem tur viss paliktu stabils. Gruzijā situācija šķiet bīstamāka. Jūs zināt, kad dzimis Saakašvili? 21. decembrī. Tajā pašā datumā, kad Josifs Visarionovičs Staļins. Pēc rakstura viņi izskatās ļoti līdzīgi. Pagājušā gada sākumā it kā ar tvana gāzi noindējās Gruzijas premjers Zurabs Žvanija, aktīvs "rožu revolūcijas" dalībnieks. Nav normāli, ka valdība divus gadus pārtiek no Sorosa fonda naudas, ka tiek paziņots, ka "opozīcijai neļaus pacelt galvu". Savukārt Baltkrievijas lielākā bēda ir tā, ka baltkrievu opozicionāri visā vaino Maskavu. Nekā tamlīdzīga. Vaina ir pašos baltkrievos. Baltkrievija ieguva neatkarību "pie viena", nevis pateicoties plašai tautas masu kustībā kā Baltijā vai Ukrainā. Tāpēc arī Lukašenko var teikt – ko mēs te, vai tad padomju laikos bija slikti?

Katrā ziņā uz Krieviju tādu revolūciju iespējamība neattiecas. Krievijā revolucionārais pacēlums bija 1991. gadā, un patiesībā Putins Krievijā ir ļoti populārs. Vairākums viņu uzskata par savējo, par "puisi no mūsu ielas". Es nedomāju, ka viņš ir lielākais ļaunums. Viņš tomēr nepieder tām aprindām, kuras sauc par "pareizticīgajiem čekistiem". Ļaunākais varētu nākt pēc viņa.


Nepateiktais par barikādēm
Ivars Redisons, LTF priekšsēdētāja vietnieks barikāžu laikā

Piecpadsmit gadu laikā atmiņas ir pabalējušas. Šodien šķiet, ka 13. janvāra manifestācija Daugavas krastmalā bija zibenīga reakcija uz asiņainajiem notikumiem Viļņā. Bet nebija gan. Jau 5. janvārī Latvijas Tautas frontes valde iecerēja 13. janvārī rīkot plašu protesta manifestāciju pret Kremļa piedāvāto prezidenta pārvaldi. Vēsture to koriģēja pa savam.

Barikāžu organizēšanā galvenais patiešām bija lauku cilvēki, taču skrupulozu organizatorisko darbu veica toreizējās Rīgas Vidzemes un Latgales priekšpilsētu un Ziemeļu rajona deputātu padomes, Rīgas rajona deputātu padome un daudzās lauku rajonu pašvaldības. Vēloties atgādināt arī viņu veikumu barikāžu dienās, ar "Latvijas Avīzi" atmiņās dalās LTF priekšsēdētāja vietnieks barikāžu laikā Ivars Redisons. Viņa atmiņas glabājas 1991. gada barikāžu muzejā, taču publicētas tiek pirmoreiz.

I. Redisons stāsta, ka LTF valde no AP un MP janvārī vairākkārt saņēma prasības atcelt barikādes, atbrīvot tiltus krievu karaspēka kustībai utt., kam LTF valde un barikāžu dalībnieki atteicās pakļauties. "18. janvārī AP LTF frakcija nolēma noņemt barikādes, un 20. janvāra vakarā Godmanis teica TV tiešraidē attiecīgu uzrunu tautai pamest barikādes tieši brīdī, kad OMON sāka šaut un šturmēt Iekšlietu ministriju. Iespējams, ka tās ir lietas, ko daudzi tagad nemaz nevēlas atcerēties."

1990. gada oktobrī LTF 3. kongresā notika būtiskas pārmaiņas organizācijas vadībā: par LTF priekšsēdētāju ievēlēja Romualdu Ražuku, bet par LTF priekšsēdētāja vietnieku – mani, Ivaru Redisonu. Ievēlēja arī jaunu domi un attiecīgi arī valdi. Agrāk šos amatus ieņēma attiecīgi Dainis Īvāns un Ivars Godmanis.

Jaunā LTF vadība uzreiz saskārās ar nopietnām problēmām – interfrontes streiki lielajos uzņēmumos, okupācijas armija rīkoja provokatīvas spridzināšanas naktīs, Kremlis gatavojās ieviest tiešo prezidenta pārvaldi utt. LTF rajonu nodaļu pārstāvji satraukti prasīja veikt pretpasākumus.

Drīz kļuva skaidrs, ka Kremlis gatavo ļaunāko scenāriju. Apzinoties, ka tieši tagad no LTF vadības tiek gaidīts skaidrs redzējums par tālāko rīcību, es uzrakstīju uzmetumu aicinājumam par rīcību "x-stundā" un piedāvāju to LTF valdei. Pēc ilgām un asām diskusijām valde izlēma mani atbalstīt un izveidoja darba grupu: Roberts Milbergs, Uldis Augstkalns, I. Redisons. Teksta "noslīpēšanu" veica U. Augstkalns. Tā 1990. gada 11. decembrī dienas gaismu ieraudzīja LTF valdes "Paziņojums visiem Latvijas neatkarības atbalstītājiem", kas tūlīt presē ieguva nosaukumu "x-stundas instrukcija".

Uzreiz no visām pusēm LTF valde saņēma nežēlīgu kritiku "par panikas celšanu". Tomēr daudzi atzina mūsu paziņojumu par savlaicīgu un nepieciešamu. Piemēram, atbalstu presē pauda dzejnieks Imants Ziedonis. Vairākums gan noticēja mums tikai pēc Ziemassvētkiem, kad, nepiekrītot Kremļa represiju plāniem, no amata atkāpās G. Ševardnadze, bet OMON ieņēma 2. janvārī Preses namu Rīgā.

Kopš decembra sākuma LTF valde intensīvi veica viedokļu un rīcības saskaņošanu starp visām tolaik lielākajām sabiedriskajām organizācijām. Rezultātā tapa 29 organizāciju aicinājums saviem biedriem un atbalstītājiem "Vienoti Latvijai". Pēc šī aicinājuma publikācijas praktiski visa Latvija sāka saskaņotu gatavošanos nevardarbīgās pretošanās akcijām.

Nedēļu vēlāk šaurā lokā konspiratīvā dzīvoklī īpašās brīvprātīgo vienības mums abiem ar LTF priekšsēdētāju R. Ražuku prezentēja izstrādāto plānu rīcībai krīzes situācijā – tiltu, radio, TV u. c. objektu kontrolē un okupācijas armijas aktivitāšu novērošanā.

Decembra nogalē LTF koordinācijas centrs (vadītāja Drosma Blagoveščenska) veica milzu darbu, noorganizējot gandrīz miljons parakstu savākšanu pret Kremļa piedāvāto Savienības līgumu. Vienlaikus koordinatori rajonos rezervēja degvielu, gatavoja autobusus un cilvēkus plašai protesta manifestācijai Rīgā.

Bija skaidrs, ka tādu manifestāciju būs iespējams pulcēt tikai vienreiz. Vispusīgi detaļās apsverot situāciju, LTF valde 5. janvāra sēdē par optimālo manifestācijas dienu izvēlējās 13. janvāri.(..)

12. janvārī LU aulā sanāca LTF domes sēde, kurā piedalījās 121 domnieks. Visa sēde tika translēta radio, tādējādi tauta nepastarpināti dzirdēja lēmumu sākt nevardarbīgo pretošanos un aicinājumu pulcēties manifestācijā nākamajā dienā plkst. 14.

Taču konkrētas organizatoriskās lietas saprotamu iemeslu dēļ LTF valde neafišēja, bet nodeva "no mutes mutē" sēdes starplaikā pie LU aula melnajām klavierēm sapulcētajiem LTF rajonu nodaļu vadītājiem un koordinatoriem.

LTF valdes vārdā R. Milbergs lika priekšā vienkāršu, bet tālākai organizētībai būtisku shēmu: rajonu cilvēki pārņem apsargājamos objektus – Zaķusalas televīziju, radiotorni Ulbrokā, tiltus pār Daugavu un Vecmīlgrāvī, viaduktus, telefonu stacijas, Radio un Ministru Padomes un Augstākās Padomes ēkas –, organizējoties pēc pierastā novadu principa – Latgale, Zemgale, Vidzeme, Kurzeme. (..) "Pie melnajām klavierēm" vienojās organizēt smagās tehnikas nosūtīšanu uz Rīgu.

Kā atceras lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers, viņš jau 12. janvāra vakarā deva rīkojumu toreizējo sovhozu un kolhozu traktoristiem un citu mehānismu vadītājiem nebraukt uz manifestāciju, bet palikt pie savas tehnikas un gatavot to ceļam uz Rīgu. Līdzīgi rīkojās satiksmes ministrs Jānis Janovskis.

13. janvārī pulksten četros Latvijas radio runāja D. Īvāns par slepkavošanu Viļņā un LTF vārdā aicināja tautu pulcēties Vecrīgā.

Asiņainie nakts notikumi Viļņā un informācijas trūkums varēja radīt paniku un izjaukt manifestāciju. Kopš decembra LTF mītnē cauru diennakti tika apkopotas ziņas no rajoniem. Tonakt noskaidrojām, ka Latvijā viss bija mierīgi. Saņēmu apliecinājumu, ka armijas aktivitātes nav manāmas.

Ap plkst. 6.30 es ierados Latvijas radio un teicu uzrunu: "Latvijā viss ir mierīgi. Armijas aktivitātes nav manītas. Viss notiek pēc iepriekš izziņotā plāna. Ārā ir auksts. Neaizmirstiet ģērbties silti. Ņemiet līdzi termosus ar karstu tēju, radioaparātus un lukturīšus. Ja ceļā gadās armijas posteņi, apbrauciet tos. Tiekamies manifestācijā."

Rīta pusē jau bija pulcējušies tūkstošiem cilvēku. Ap plkst. 9.30 pa radio atklātā tekstā aicināju lauciniekus sūtīt traktorus un smago tehniku manifestantu aizsardzībai.

Ierosme par kapitālu barikāžu būvi nāca 13. janvārī, kad ap plkst. 13 sapulcējās AP Aizsardzības komisija. Tās kā valstiskas struktūras lēmums jau bija oficiāls, legāls pamats tālākai rīcībai.

Turpmākie notikumi attīstījās ģeometriskā progresijā. Nakts laikā decentralizēti izveidojās barikādes Zaķusalā, pie radiotorņa Ulbrokā, Vecmīlgrāvī, pie telefona centrāles Dzirnavu ielā, ap MP, AP un LTF ēkām, uz Brasas tilta un citur. Arī pie sakaru torņiem Siguldā un Kuldīgā, un vairākās citās vietās. Par katru no tām ir savs stāsts. Diemžēl par OMON uzbrukumu radiotorņa Ulbrokā un Brasas tilta aizstāvjiem, par bezbailību Rīgas HES dambja sargāšanā un vairākumā citu barikāžu ir piemirsts. Pamatā dokumentēta ir tikai Vecrīgas aizstāvība, ko nodrošināja Augstākās Padomes Aizsardzības štābs. Netiek runāts arī par vairākkārtējiem centieniem atcelt barikādes, kuriem to dalībnieki un LTF nepakļāvās. Šķiet, pagājušie 15 gadi jau ir pietiekami ilgs laiks, lai tagad nopietnu pētnieku līmenī bez kaislībām varētu tikt risināta atklāta saruna par barikāžu laika notikumiem, uzvarām, kļūdām, nodevību un varonību.

Latvijas Avīze
20. janv., 2006

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home  

>