Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kā abpusgriezīgs zobens
Ieva ĒDENE

Latvijas Okupācijas muzejam – 10 gadi

Latvijas Okupācijas muzeja 2002. gada grāmatā Varas patvaļa apkopotie raksti un pētījumi izraisa gūzmu sāpīgi tirdošu jautājumu par cilvēka būtību, izvēles brīvību un personiskās sirdsapziņas lomu izšķirošos vēstures brīžos.

Latvijas Okupācijas muzejs, dibināts ar mērķi pētīt 50 okupācijas gadu patieso būtību, kliedējot gadu gaitā nostiprinājušās vēsturiskās klišejas un mītus pagātnes notikumu izvērtējumā, šogad atzīmē savas pastāvēšanas desmit gadu jubileju. Šajos desmit gados izdotas jau četras muzeja gadagrāmatas: Genocīda politika un prakse (1999), Komunistu un nacistu jūgā (2000), Nāciju gūstā (2001). Pagājušā gada nogalē -Varas patvaļa (2002), kas teicamā kvalitātē turpina aizsāktās tēmas un atklāj daudz ko jaunu un bieži pat šokējošu attiecībā uz padomju un nacistu režīmu propagandas taktiku, represijām, deportācijām, holokaustu, Latvijas iedzīvotāju pretošanās kustībām, ārvalstu slepeno dienestu darbību Latvijas teritorijā. Vēsturnieku apcerējumu, dokumentu, atmiņu stāstu un muzeja ikdienas darbu problēmu konfrontācija vienā izdevumā atklāj, cik sarežģīts, pretrunīgs un aizraujošs ir mēģinājums izgaismot to Latvijas vēstures posmu, kuru pārklājuši divu antihumānu okupāciju melu radīti un diemžēl sabiedrībā vēl dzīvi mīti.

Gadagrāmatu ievada igauņu vēsturnieces Aigi Rahi pārskats par padomju un nacistu represiju pētniecību Igaunijā, rādot cik ļoti vēlama būtu ciešāka visu Baltijas valstu vēsturnieku sadarbība. Heinrihs Strods izveidojis savdabīgu Latvijas komunistiskās okupācijas perioda latviešu un krievu valodas jēdzienu skaidrojošo vārdnīcu, tādējādi vēloties parādīt, kā, izmantojot valodu, okupanti deformēja realitāti (šai tēmai savā apcerējumā pievēršas arī Andrievs Ezergailis), savukārt tauta atjautīgā veidā izrādīja nepakļaušanos valdošajai ideoloģijai. Autors raksta, ka darbs pie vārdnīcas ir tikai pašā aizsākumā; tas varbūt izskaidro dažas nepilnības, kuras nākotnē varētu novērst. Sajaukumu rada tas, ka, skaidrojot terminus, nav ievērota konsekvence – objektīvi skaidrojumi mijas ar definējumiem atbilstoši komunistiskajai ideoloģijai. Tā, piemēram, «Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija – kreiso fundamentālistu boļševiku apvērsums Krievijā 1917. gadā» (64. lpp.) – skaidrojumu autors devis, balstoties uz objektīviem vēstures faktiem, savukārt jēdziena cionisms skaidrojums – «komunismam un PSRS naidīgās ebreju lielburžuāzijas starptautiska apvienība» (49. lpp.) acīmredzot ņemts no kādas padomju laika enciklopēdijas. Daži skaidrojumi vispār ir apšaubāmi no jebkura viedokļa, piemēram, «degvīns, vodka – daudzu krievu nacionālais dzēriens. Parasti dzēra no tējas glāzēm» (51. lpp.).

Ļoti interesantai un maz pētītai tēmai pievēršas Aldis Bergmanis apcerējumā Latvijas iedzīvotāju baumas par karu 1940.–1941. gadā. Balstoties uz arhīvu materiāliem, memuāru literatūru un attiecīgā perioda presi, autors analizē galvenās baumas, kas cirkulēja šajā laikā un mehānismus, kā un kāpēc tās radās vai tika radītas.

Īpaši gribas izcelt Andrieva Ezergaiļa rakstu Vācu laiki 1941.–1945. Atbrīvošana, Brīvprātība, Pašaizsardzība, Atriebība, kurā koncentrētā veidā atklājas doma, kas caurvij visu izdevumu – okupācija ne tikai fiziski salauž un iznīcina cilvēkus, bet kropļo to īstenības izpratni ar melīgas propagandas palīdzību. A. Ezergailis uzskatāmi parāda, cik apzināti ciniska un neģēlīga bija nacistu taktika, lai sarīdītu dažādu tautību iedzīvotāju grupas vienu pret otru. Tāpat mērķtiecīgi tika darīts viss, lai radītu iespaidu, ka, piemēram, latvieši spontāni rīkojuši ebreju grautiņus un slaktiņus. Nenoliedzot latviešu dalību, autors ar faktiem pierāda, ka nekāda pašdarbība un spontanitāte reāli nebija iespējama, tomēr nacistu velnišķīgi ģeniālā propaganda bija tik iedarbīga, ka to ne tikai bieži citē mūsdienu Izraēlā, bet ir pieņēmuši arī daudzi latvieši.

Andrievs Ezergailis uzskata, ka okupācijas režīma noziedzīgie plāni tika sekmīgi īstenoti tāpēc, ka lielākā daļa notikumos iesaistīto paklausīgi izpildīja sev paredzēto lomu, turklāt traģiskā veidā, uzskatot, ka dara to brīvprātīgi. «Pat ebreji iekrita nacistu brīvprātības slazdos. Jautājums ir sarežģīts, bet lielā mērā daudzi Rīgas ebreji aizsoļoja uz geto ne vāciešu, ne latviešu pavadīti, bet savas padomes (Indenrat) brīvprātīgi aicināti» (167. lpp.).Tēmu par nacistu propagandas tehniku un mērķiem turpina Uldis Neiburgs un Kaspars Zellis rakstā Rietumu sabiedrotie nacistiskās okupācijas laika latviešu presē (1941–1945).

Sadaļā ar dokumentu pirmpublicējumiem īpašu uzmanību vēlētos pievērst materiāliem, kas atklāj, cik sistemātiski tika izplānots un realizēts genocīds pret PSRS dzīvojošajiem latviešiem 1937. gadā.Savā ziņā šokējoši ir ārvalstu diplomātu slepenie ziņojumi par politisko situāciju Baltijas valstīs 40. – 50. gados. Šie ziņojumi demonstrē, ka diplomāti pat līdz sīkākajām detaļām bija lieliski informēti par okupācijas režīmu noziegumiem. Tā, piemēram, ASV pārstāvis jau 1940. gada decembrī (!) paredz: «Ir sagaidāms, ka padomju varas iestādes ķersies pie vietējo iedzīvotāju masveida deportācijām (..)» (220. lpp.)Kā drausmīgas un kroplas laika zīmes var uztvert Liepājas novada SS un policijas kara dienasgrāmatas publicējumu, ko sastāda bezkaislīgi faktu uzskaitījumi, kuros tikpat svarīgi vai nesvarīgi izrādās nošautie ebreji vai līstošais lietus.

Aivars Stranga rakstā Jaunākie pētījumi Latvijas ebreju un antisemītisma vēsturē pievēršas ne tikai Leo Dribina grāmatām Ebreji Latvijā un Antisemītisms un tā izpausme Latvijā, bet arī sniedz ieskatu bibliogrāfijā par attiecīgo tēmu, kā arī apskata galvenās antisemītisma cēloņus skaidrojošās teorijas.Autors kritizē Leo Dribinu par pārlieku piesardzību, aprakstot daudzu ebreju uzgavilēšanu padomju okupantiem. Var būt, ka Leo Dribinam var pārmest faktu mīkstināšanu, taču šajā gadījumā pārsteidz paša Aivara Strangas vairāk emocionālie nevis racionāli pamatotie epiteti, kas veltīti kreisi noskaņotajiem ebrejiem. Autors pats citē komunistu presi, kas uzskaita sadursmēs ar policiju ievainotos ebrejus. Var noprast, ka lielākā daļa no viņiem bija jaunieši, vienam bijis tikai 13 gadu. Gribas apšaubīt, ka pamatā rūpīgi inscenētajos 1940. gada 17. jūnija notikumos dalību ņēmušos ebreju jauniešus un pusaudžus vadījis «neapvaldīts naids pret Latviju» (433. lpp.). Drīzāk gribas piekrist Andrievam Ezergailim, kurš grāmatā Holokausts Latvijā secina: «Lai cik maigs Ulmaņa režīms varētu būt bijis salīdzinājumā ar citām laikmeta diktatūrām, to nodibināja ar militāru spēku – pilsoņtiesības tika ierobežotas, brīvā prese neeksistēja (..) Daudzi Latvijas pilsoņi uzskatīja, ka 1940. gadā diktatūra ir kritusi. Liels skaits cilvēku, ieskaitot ebrejus, 1940. gada 17. jūnijā līksmoja par tirāna gāšanu. Tas, ka daži jauni Rīgas un Liepājas cilvēki sveica tādas diktatūras tankus, kas bija nesalīdzināmi ļaunāka nekā Ulmaņa diktatūra, var liecināt par jauno cilvēku muļķību, nevis par viņu nepateicību Latvijai.» (124. lpp.)

Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata Varas patvaļa apliecina, ka patiesība ir nežēlīga, sāpīga, tomēr neaizstājama, lai dzīvotu atvērtām acīm šodienā un saprastu, ka robeža starp labo un ļauno kā abpusgriezīgs zobens šķērso katra cilvēka sirdi.

NRA, 09.08.2003

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home