|
SUPERTERORISTS NAUMS EITINGONS Nesamierināms kareivis cīņā pret kontrrevolūciju. Terora operāciju lielmeistars, kura panākumu mērs bija idejisko pretinieku līķu skaits. Šie vārdi varētu rotāt Nauma Eitingona vizītkarti. Naums Eitingons dzimis 1899. gada 6. decembrī Mogiļevā kalpotāju ģimenē. Mācījies Mogiļevas komercskolā. 1917. gadā iesaistījies kreiso eseru partijā, vienlaikus strādādams pilsētas valdē, vēlāk vietējās Padomēs. 1918. gadā vācu okupācijas laikā strādāja Mogiļevas betona rūpnīcā. Pēc padomju varas atgriešanās 1918.gada novembrī darbojās guberņas pārtikas komitejā nodrošināja pārtikas atsavināšanas akcijas un piedalījās kulaku sabotāžas apspiešanā. 1919. gadā izbrauca uz Gomeļu, kļuva par VK(b)P biedru un kopš 1920. gada savu likteni saistījis ar čeku kļuva par Gomeļas nocietinātā rajona Sevišķās daļas darbinieku, vēlāk par čekas Gomeļas apgabala pilnvaroto militārajos jautājumos. Aktīvi iesaistījās cīņā pret padomju varas ienaidniekiem. Borisa Savinkova organizācijas likvidēšana Pirmā lielākā čekas operācija, kurā N.Eitingons piedalījās, bija Borisa Savinkova organizācijas likvidācija Gomeļas guberņā (aģentūras lieta Kurmis, kas bija daļa no operācijas Sindikāts). Otrā - čekas viltus pretpadomju pagrīdes organizācijas radīšana, kurā N.Eitingons iesaistījās gan pašā beigu stadijā, lai likvidētu dubultaģentu A.Operputu. Borisu Savinkovu, bijušo eseru teroristu, Kerenska valdības kara ministra vietnieku uzskatīja par pašu bīstamāko no visiem jaunās varas ienaidniekiem. Krievu poļu kara laikā 1920.gadā B.Savinkovs vadīja antiboļševistisko Krievijas politisko komiteju (KPK) Varšavā un organizēja rekrūšu vervēšanu Krievijas tautas armijā, kura poļu vadībā karoja pret Sarkano Armiju. 1921.gadā uz KPK drupām B.Savinkovs nodibināja jaunu organizāciju boļševiku varas gāšanai. Tā izveido plašu aģentūras tīklu, kas vāc militāro informāciju PSRS teritorijā un gatavo militāro apvērsumu. Savinkova organizācijā jau no paša sākuma tika iefiltrēti padomju aģenti. Viens no tiem bija aģents provokators Aleksandrs Operputs, padomju iekšējā karaspēka štāba priekšnieka vietnieks Gomeļā, kurš uzdevās par pretpadomju pagrīdes dalībnieku. Operputs apgādāja Savinkovu ar viltotiem slepeniem dokumentiem, līdz pats publiski atklāja savu saistību ar NKVD. Galvenais aģentu uzdevums bija panākt B.Savinkova atgriešanos Krievijā, kas 1924.gadā vainagojās panākumiem. Nopratināšanas ātri salauza viņa pretošanos un atklātajā paraugtiesā B.Savinkovs pilnībā atzina savu vainu, vienlaikus zvērot uzticību Padomju varai. Par savu publisko grēku nožēlu Savinkovam nepiesprieda nāves spriedumu, bet sodīja ar 10 gadiem ieslodzījuma. Saskaņā ar oficiālo versiju 1925.gadā Savinkovs izlēca pa cietuma logu un nositās. Krievu monarhistu organizācija - ēsma boļševiku ienaidniekiem Operācija paredzēja leģendētas (mākslīgi no čekas darbiniekiem radītas) pretpadomju organizācijas Krievijas monarhistu organizācija izveidošanu, lai piesaistītu iekšzemes un ārzemju antiboļševistisko organizāciju uzmanību, stātos ar tām kontaktos un rezultātā iznīcinātu. N.Eitingona līdzdalība šajā pasākumā nebija nozīmīga, taču viņš piedalījās čekas provokatora A.Operputa neitralizēšanā pēc operācijas atmaskošanas. Tā kā operācija Trests kļuva par modeli arī LPSR VDK veiktajām operācijām Latvijas teritorijā pēckara gados, ir vērts tai veltīt pāris teikumus. Operācijā piedalījās jau minētais čekas provokators A.Operputs un Aleksandrs Jakuševs. Tās galvenie objekti bija krievu emigrācijas organizācijas Augstākā monarhijas padome Berlīnē un ģenerāļa Aleksandra Kutepova vadītā Krievijas visu bruņoto spēku savienība. Trests palīdzēja PSRS valsts drošības orgāniem iefiltrēties galvenajās baltgvardu emigrācijas grupās, atklāt to sakarus ar Krieviju. Operācijas noritēja 6 gadus, un tās rezultātā čekistiem izdevās neitralizēt arī angļu superspiegu Sidneju Reiliju. Šī viltus organizācija tika ierakstīta mūsdienu izlūkošanas operāciju vēsturē kā klasisks piemērs graujošai darbībai miera laikā. Divdesmit gadus pēc Tresta atmaskošanas šī operācija kļuva par lielisku modeli veselai virknei provokatīvu akciju pret amerikāņu CIP un angļu SIS. Izstrādātos principus un nostādnes pēckara laikā no 1945. līdz 1956.gadam čeka efektīvi pielietoja Latvijas teritorijā, organizējot operatīvās spēles ar angļu u.c. izlūkdienestiem (kodētie nosaukumi Lursen-S, Kaskāde, Meteors). Tika izveidotas viltus nacionālo partizāņu grupas, kuras kontaktēja ar ārzemju izlūkdienestiem un piegādāja tiem falsificētu informāciju. 1927.gadā A.Operputs presē un personīgās sarunās atklāja savu patieso saimnieku - čeku. Operputa sniegtā atmaskojošā informācijas par OGPU lomu krievu emigrācijas organizāciju sagrāvē uz zināmu laiku pat paralizēja Somijas, Baltijas valstu, Polijas, Lielbritānijas un Francijas izlūkdienestu sadarbību. Nodevēju čeka nolēma sodīt. Ar tiešu N.Eitingona līdzdalību tika veikti operatīvie pasākumi, kuru rezultātā 1927.gada maijā Operputs atgriezās Krievijā, kur viņš tika arestēts. Par slavenā provokatora turpmāko likteni ziņu nav. Ļeva Trocka slepkavība Pēc Kara Akadēmijas beigšanas 1925. gadā N.Eitingons čekas uzdevumā strādāja Ķīnā, pēc tam Turcijā. Iegūtās iemaņas viņam noderēja Čžan Czoliņa slepkavības organizēšanā Ķīnā 1928.gadā. N.Eitingona kontā skaitās arī bijušā čekista, Sarkanās Armijas virsnieka Jakova Blumkina (1900.(1898.?)-1929.) likvidēšana 1929.gadā, kurš tika apsūdzēts sakaros ar Ļ.Trocki. Jāatzīmē, ka J.Blumkins 1918. gadā Maskavā nogalināja Vācijas oficiālo sūtni pie KPFSR valdības Vilhelmu Mirbahu. Slepkavība kalpoja par signālu kreiso eseru dumpja uzsākšanai. No 1931.gada līdz 1933.gadam Eitingons darbojās Francijā un Beļģijā, 1933.gadā viņš kļuva par OGPU Ārzemju daļas 1.nodaļas priekšnieku. 1933.-1039.gadā atkal darbs ārzemēs rezidents Ķīnā, kur Šanhajā viņš strādāja kopā ar padomju izlūku Rihardu Zorgi. Vēlāk Eitingonu nozīmē par rezidenta Aleksandra Orlova vietnieku Spānijā, kur viņš darbojās ar ģenerāļa Kotova pseidonīmu. Ģenerāļa kompetencē ietilpa internacionālo brigāžu konsultēšana partizāņu kara jautājumos frankistu aizmugurē. Spānijā iegūtie sakari N.Eitingonam 1939.-1941.gadā palīdzēja izveidot slepkavu grupu Ļ.Trocka nogalināšanai, kurš tolaik dzīvoja emigrācijā Meksikā. Ļeva Trocka likvidēšana PSRS VDK vēsturē skaitās viena no vissvarīgākajām speciālajām operācijām ārzemēs. Tieši šī operācija iemūžināja slepkavības organizētāja un vadītāja N.Eitingona vārdu VDK Izlūkošanas pārvaldes piemiņas istabā. Spānijā N.Eitingons iepazinās ar Barselonas komunisti Karidadu Merkaderi del Rio un savervēja viņu par NKVD aģenti. Vienlaikus tika savervēts arī viņas dēls Ramons Merkaders (1913.-1978.), nākamais Ļ.Trocka slepkava. Operācijas nodrošināšanai Eitingons izveidoja aģentu tīklu Meksikā un Amerikā, pats palikdams aiz kadra. Pirmais uzdevums bija iegūt pilnīgu informāciju par Trocka dzīves apstākļiem, ieradumiem, apkārtni un viņa apsardzes veiktajiem drošības pasākumiem. Trocki NKVD novēroja nepārtraukti jau kopš viņa ierašanās Meksikā, viņa apkārtnē bija iefiltrēti aģenti. 1939.gada septembrī R.Merkaders ar viltotiem dokumentiem uz Frenka Džeksona vārda ieradās Ņujorkā pie savas mīļākās Silvijas Agelofas, kura bija aktīva Trocka piekritēja un atbalstītāja. Silvijas māte bija krieviete, tāpēc viņa bez angļu, franču un spāņu valodām labi zināja arī krievu valodu. Jaunais terorists Merkaders nekavējoties saistījās ar NKVD rezidentu Ņujorkā Gaiku Ovakimjanu, no kura saņēma sīki izstrādātas instrukcijas slepkavības veikšanai. Saskaņā ar tām viņš 1939.gada oktobrī pārcēlās uz Mehiko, lai it kā iestātos darbā kādā eksporta - importa firmā. Tur viņš satikās ar savu māti un tās mīļāko Naumu Eitingonu. 1940.gada janvārī Silvija Agelofa pēc Merkadera uzaicinājuma pārcēlās pie viņa. Agelofa saistījās ar savu skolotāju Ļevu Trocki, uz ko, bez šaubām, Merkaders bija cerējis. Silvija divus mēnešus pildīja Ļ.Trocka sekretāres pienākumus, kas palīdzēja Merkaderam iefiltrēties Staļina galvenā ienaidnieka mājās, iegūt mājinieku un paša Trocka uzticību. Šajā plāna posmā Merkaders drīzāk darbojās ka iefiltrētais aģents, nevis kā slepkava. Villa tolaik jau bija pārvērsta par īstu cietoksni, kas bija aizsargāts ar dzelzs režģiem, ar vadiem, pa kuriem plūda elektriskā strāva, automātiskām signalizācijas iekārtām, ložmetējiem, pastāvīgu vienību, kuru veidoja desmit policisti un brīvprātīgie sargi trockisti. Galvenais Merkadera uzdevums bija iegūt ēkas aizsardzības sistēmas plānus, kas bija nepieciešami bruņota uzbrukuma plānošanai. Uzbrukumu vadīja pazīstamais meksikāņu komunists un mākslinieks Davids Alfaro Sikeiross, Spānijas Pilsoņu kara internacionālo brigāžu veterāns. 23.maijā dažas minūtes pirms četriem rītā Sikeirosa vadītā grupa, kurā bija vairāk kā divdesmit policijas un armijas formās tērptu cilvēku, pārsteidzot apsardzi, ar ložmetēju uguni sašāva villas guļamistabu vienos caurumos, taču Ļ.Trockis un viņa ģimene brīnumainā kārtā palika dzīva. Sikeirosu arestēja, taču vēlāk, izmantojot Čīles dzejnieka Pablo Nerudas palīdzību, viņam izdevās no Meksikas aizbēgt. Piecas dienas pēc neveiksmīgā atentāta Merkaders pirmo reizi satikās ar Trocki un turpmāk apmeklēja viņa villu vairākkārt. 20.augustā Merkaders ieradās villā, lai parādītu Ļ.Trockim savu rakstu, līdzi paņemdams nazi, kas bija iešūts mēteļa oderē, pistoli vienā kabatā un ledus cirtni otrā. Par slepkavības ieroci tika izmantots ledus cirtnis. Merkaderu arestēja un viņam tika piespriests divdesmit gadus ilgs cietumsods. Viņa māte un N.Eitingons bēga uz PSRS sakaņā ar iepriekš izstrādātu maršrutu. Maskavā slepkavas māti pieņēma L.Berija un Staļins, viņa tika apbalvota ar Ļeņina ordeni. Eitingons nekļūdījās, par operācijas galamērķa izpildītāju izvēlēdamies R.Merkadera kandidatūru. Nākamais slepkava tika sagatavots lieliski gan fiziskā, gan psiholoģiskā ziņā, par ko liecina viņa noturība un uzticība Staļinam visu ieslodzījuma laiku.. Neskatoties uz intensīvajām nopratināšanām vairāku mēnešu garumā, viņš Meksikas drošības iestādēm neko nepastāstīja par sevi un saviem sakariem ar padomju izlūkdienestu, visu vainu uzņemoties uz sevi. 1960.gadā Merkaderu atbrīvoja, viņš pārcēlās uz Kubu, no kurienes caur Čehoslovākiju devās uz Padomju Savienību. Kad R.Merkaders iesniedza lūgumu par uzņemšanu PSKP, viņam tika atteikts, toties par paveikto tika piešķirts Padomju Savienības Varoņa tituls. Dzīves nogali pavadījis Kubā. Pēc nāves apglabāts Maskavā ar Ramona Lopeza Ivana dēla vārdu. Izstrādājot apstākļus Trocka likvidēšanas operācijas sekmīgai īstenošanai, N.Eitingons ASV izveidoja efektīvu aģentūras tīklu, kurš vēlāk nospēlēja izšķirošu lomu PSRS atomspiegošanas epopejā. Jāatzīmē, ka N.Eitingons plānoja un vadīja fenomenālā izlūka Kima Filbija darbību Anglijā. 1941.gada jūlijā N.Eitingonu nozīmēja par PSRS NKGB (Valsts drošības tautas komisariāts) sevišķās grupas priekšnieka vietnieku. Viņam tika dots uzdevums organizēt vācu sūtņa Turcijā Franča fon Papena (1879.-1969.) slepkavību, kas gan nevainagojās ar panākumiem. Kara laikā 1942.-1946.gadā PSRS NKVD-NKGB N.Eitingonu iecēla par 4. (aizmugures nodrošinājuma) pārvaldes priekšnieka vietnieku, kura uzdevums bija partizāņu kustības un speciālo diversiju organizēšana vācu okupētājās teritorijās PSRS, kā arī Polijā, Čehoslovākijā, Bulgārijā un Rumānijā. 1945.gadā viņam piešķirta ģenerālmajora militārā pakāpe. Pēc kara viņš aktīvi piedalījās, kā arī personīgi izstrādāja un realizēja aģentūras kombinācijas poļu un lietuviešu nacionālo partizāņu formējumu likvidēšanā. N.Eitingona konkrētais ieguldījums šajos pasākumos, diemžēl, nav zināms. Kopš 1946.gada N.Eitingons atrodas DR dienesta (diversijas un terors) priekšnieka vietnieka amatā. 1951.gadā N.Eitingonu arestēja par piederību slepenajai cionistu organizācijai, kas it kā bijusi ieperinājusies Valsts drošības ministrijā. Atbrīvots 1953.gadā. No 1953.gada viņš maija strādāja par PSRS Iekšlietu ministrijas 9. daļas priekšnieka vietnieku. Pēc L.Berijas gāšanas 1953.gadā viņš tika arestēts un 1957.gadā notiesāts par līdzdalību Berijas noziedzīgajā darbībā. Pēc atbrīvošanas 1964.gadā strādāja par redaktoru izdevniecībā Meždunarodnaja kņiga. Politiskās slepkavības mūsdienās Kā 1998.gadā kādā no TV intervijām liecināja bijušais PSRS VDK izlūkdienesta darbinieks Mihails Ļubimovs, 1951.gadā PSKP CK Politbirojs pieņēmis īpašu lēmumu, ar kuru tika aizliegts izmantot slepkavības kā politiskās cīņas ieroci, kas liecināja par zināmu Padomju valsts demokratizāciju. Taču, neskatoties uz labo apņemšanos un plaši izvērstajiem t.s. aktīvajiem pasākumiem, PSRS VDK vadītājs Aleksandrs Šeļepins nespēja iztikt bez speciālajām operācijām ārzemēs. Vēlākos gados notika vairākas PSKP CK sankcionētas un PSRS specdienestu organizētas slapjās akcijas. Lūk, dažas no tām. 1957.gada oktobrī Rietumvācijā, izmantojot indīgas vielas areosola veidā, tika likvidēts ukraiņu emigrācijas līderis, NTS galvenais ideologs Ļevs Rebets, bet 1959.gada oktobrī Ukraiņu nacionālistu apvienības OUN līderis Stepans Bandera. Abas slapjās lietas organizēja Aleksandrs Saharovskis. Slepkavības izpildītājs Bogdans Stašinskis 1961.gadā pārbēga uz Rietumberlīni, kur padevās policijai un atzinās minētajos noziegumos. Viņam tika piespriests 8 gadu cietumsods par līdzdalību slepkavībā. Tiesnesis pasludināja, ka galvenais vainīgais šajās lietās ir Padomju valdība, kura sankcionējusi politiskās slepkavības. Pēc Saharovska personīga rīkojuma tika noindēts īrs Šīns Berks, kurš piedalījās VDK aģenta Džordža Bleika atbrīvošanas operācijā no Anglijas cietuma un nogādāšanā uz PSRS. Š.Berka organismā tika ievadīta palēninātas iedarbības inde, kas pakāpeniski noārdīja veselību, visupirms paralizējot galvas smadzeņu darbību. VDK vadība baidījās, ka Šīns, atgriežoties Rietumos, varētu izpaust informāciju par Dž.Bleika atrašanos Padomju Savienībā, līdz ar to pakļaujot briesmām spiega dzīvību.. Kā liecina Bulgārijas specdienesta Duržavna Sigurnost (DS) atslepenotie arhīvi, PSRS VDK pēc Bulgārijas kompartijas ģenerālsekretāra Todora Živkova lūguma palīdzējusi tam organizēt un īstenot bulgāru emigranta rakstnieka Georga Markova nogalināšanu, kurš dzīvoja Anglijā un ar saviem rakstiem vērsās pret pašu T.Živkovu un viņa īstenoto politiku. Markova ķermenī tika iešauta saindēta mikrokapsula no šim nolūkam speciāli izgatavotas ierīces, kas bija maskēta kā lietussargs. Dienvidslāvijas specdienesti fiksēja vairākkārtējus nesekmīgus mēģinājumus novākt nepakļāvīgo Dienvidslāvijas vadītāju Josifu Brozu Tito. 1979.gada decembrī PSRS VDK un armijas izlūkdienesta GRU kopīgas operācijas Štorm 333 laikā tika noslepkavots Afganistānas vadītājs I.Amins, līdz ar to uzsākot šīs valsts varmācīgu politiskā kursa izmaņu. Šīs operācijas, tiesa, notika jau bez N.Eitingona līdzdalības. Rakstā izmantoti ārzemju preses materiāli. SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs I.Zālīte |