Kāpēc jāpēta holokausts
Pēteris Elferts, Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs

Latvijai, piedaloties Stokholmas konferencē un iekļaujoties Eiropas politiskajā un akadēmiskajā apspriedē par holokaustu - šo XX gadsimta pasaules mēroga traģēdiju; ir pieņēmusi vienīgo pareizo un patiesi tālredzīgo lēmumu, kas atbilst valsts un sabiedrības interesēm.

Manā skatījumā, ceļot modernu un demokrātisku Latviju, mums nevar būt šaubu par to, ka mūsu prioritārs uzdevums un morāls pienākums ir atklāti un objektīvi izvērtēt savas valsts vēsturi. Mums pašiem jātiek skaidrībā ar savu pagātnes mantojumu. Ikvienā tautā ir varoņi un nelieši. Tā sauktā Arāja komanda saistās ar vienu no drūmākajām lappusēm mūsu tautas vēsturē. Savukārt Žanis Lipke un citi ebreju glābēji mūžīgi kalpos Latvijas tautai kā humānisma un varonības simboli.

Ierosinu Latvijā veidot Ž.Lipkes vārdā nosaukto ebreju glābēju portretu galeriju Valsts vēstures muzejā. Tam būtu augstākā mērā valstiska nozīme. Rīgas dome varētu ari piešķirt Žanim Lipkem Rīgas goda pilsoņa nosaukumu. Mēs nedrīkstam piejaut, lai puspatiesība, gļēvulīga klusēšana par pagātnes noziegumiem vai pasivitāte šo noziegumu izmeklēšanā kļūtu par šķērsli Latvijas attīstībai un integrācijai eiroatlantiskajā telpā. Tāpēc es visnotaļ atbalstu Valsts prezidentes V. Vīķes - Freibergas kundzes dalību Stokholmas konferencē.

Zīmīgi, ka Stokholmā vienā sesijā uzstājās Latvijas, Argentīnas un Slovēnijas prezidents, kuru valstis šķir plaši okeāni un augstas kalnu grēdas. Tomēr daudz svarīgāka par ģeogrāfisko attālumu ir vērtību kopība, kas vieno šīs valstis. Šīs valstis ir vienisprātis, ka atbildīgas un demokrātiskas valdības nevar stāvēt malā un nepaust nostāju pret ebreju un citu (piemēram čigānu) tautu masu iznicināšanu Otrā pasaules kara laikā.

Nav šaubu, ka holokausta izpētei ir būtiska iekšpolitiskā dimensija. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir izglītot jaunāko paaudzi par šo vēsture posmu. To nedrīkst noklusēt vai izdzēst no Latvijas tautas atmiņas. Nekādā ziņā nedrīkst piejaut šādu traģisku notikumu atkārtošanos nākotnē. Par to vienādi jārūpējas gan Latvija gan arī pārējām Eiropas valstīm. Latvijai ir kritiski svarīgi turpināt iesākto holokausta izpēti, kā arī kara noziegumu izmeklēšanu. Latvijas Vēsturnieku komisijai, Izglītības un zinātnes ministrijai ir jāvērš plašumā pētījumi par Latvijas okupācijas vēstures posmu, tajā skaitā par holokaustu. Savukārt ģenerālprokuratūras pienākums ir neatlaidīgi izmeklēt totalitāro režīmu kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci.

Nesenās starptautiskās prokuroru sanāksmes laikā Latvijas ģenerālprokuratūra uzņēmās vadošo lomu par Latvija teritorijā izdarīto nacistisko noziegumu izmeklēšanu un vainīgo personu kriminālvajāšanu. Šo uzdevumu Latvijai nebūs jāveic vienai, izolētai no pasaule sabiedrības un tās uzkrātās tiesiskās pieredzes. Aizvadītās sanāksmes dalībnieki – ASV, Austrālija, Izraēla, Kanāda, Lielbritānija un Vācija - vienojās visnotāļ atbalstīt Latvijas institūciju centienus. Šī sanāksme radīja mūsos ticību saviem spēkiem, kā ari uzticēšanos no mūsu partnervalstu puses. Kā vēsta ķīniešu sakāmvārds: «Dodoties desmittūkstošu jūdžu garā pārgājienā, galvenais ir spert pirmo soli:» Neatkarības atjaunošana ļāva mums spert pirmo soli, veidojot patiesu attieksmi pret pagātni.

 Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija ir sākusi attīrīšanās procesu, tagad mums ir jāizvērš zinātniski kritiska un tiesiski objektīva pašanalīze, kas ]autu pašiem justies drošākiem un pārliecinātiem par sevi un savas valsts vēstures mantojumu. Šajā sakarā vēlos izklāstīt dažus ārpolitiski nozīmīgus aspektus holokausta problemātikai Latvijā, jo šis jautājums ļoti cieši skar valsts tēlu pasaulē.

Dažās ārzemju auditorijās izskan uzskats, ka Latvija it kā  nevēlas pētīt Latvijas iedzīvotāju dalību holokaustā. Tas ir nopietns pārmetums ar tālejošām politiskām un ekonomiskām sekām. Ir acīmredzams, ka tādi apgalvojumi negatīvi iespaido visas valsts tēlu, kā ari sabiedrības un atsevišķu cilvēku savstarpējās attiecības. Tāpēc es uzsveru, ka mūsu uzdevums ir pierādīt šiem cilvēkiem un rietumu sabiedrībai kopumā, ka šāds viedoklis ir kļūdains.     

       Mums ir jāapliecina, ka Latvija ir spējīga būt pilnīgi atklāta pret savu pagātni, tajā skaitā pret tik negatīvu lappusi kā Latvijas iedzīvotāju daļas līdzdalība genocīdā pret ebreju un citu tautību līdzpilsoņiem.

Vai neatkarīgas Latvijas interesēs ir atklāt Arāja komandas noziegumus pret civiliedzīvotājiem? Pretējā gadījumā mums sev jājautā, vai gribam dzīvot pasaulē, kurā par Latviju  valda krasi negatīvs iespaids?     

Atklātība un objektivitāte  pret savu vēsturi un holokaustu tieši ietekmē Latvijas integrāciju Rietumos. Mums ir skaidri jāapzinās, ka integrācija nenozīmē tikai Latvijas uzņēmēju vai zemnieku konkurētspēju ES tirgū vai Latvijas aizsardzības spēku militāro savietojamību ar NATO standartiem.

Integrācija nav iedomājama  bez noteiktu vērtību, ideālu un izpratnes kopības vai radniecības. Šīs vērtības veido ari vienādi kritēriji un izpratne par pagātnes traģiskākajiem notikumiem. Attieksme pret holokaustu un genocīdu arī ir zināms indikators, kas liecina par demokrātiskās sabiedrības briedumu, tās gatavību kopt un aizstāvēt vienotus uzskatus.

Tikai pilnīgi atklāta nostāja pret savas valsts vēsturi veicina demokrātisko vērtību, piemēram iecietības jeb tolerances nostiprināšanos Latvijas iedzīvotāju apziņā. Tolerance ir aktuāls temats ne tikai Latvijai bet ari daudzām Eiropas valstīm, kurām etniski vai konfesionāli nav izteikti viendabīgas monolītas sabiedrības.

Augsto tehnoloģiju laikmetā katras demokrātiskas valsts pienākums ir turēt godā, kā arī aizstāvēt augstās indivīda pamatbrīvības. Šajā sakarā visām Eiropas valstīm, arī Latvijai, jā būt neiecietīgām pret jebkādām ksenofobijas un antisemītisma izpausmēm.

Tāpat mums visiem Eiropā ir jārunā atklāti par cēloņiem - zināšanu trūkumu, aizspriedumiem un aizdomīgumu, kas veicina šo negatīvo parādību iz platīšanos.

Patiesa un objektīva attieksme pret savas vēstures tumšākajām lappusēm ir būtiska turpmākajai sabiedrības demokratizācijai. Mums nav jājūtas vainīgiem, bet ir reāli jāapzinās, kas notika Latvijā okupācijas laikā. Latvijas sabiedrībai ir vienādi svarīgi gan zināt par savas vēstures neizpētītajiem - «baltajiem» plankumiem, gan iespējami ātri atbrīvoties no «aizliegtiem tematiem, maldīgiem stereotipiem, kā arī safabricētiem mītiem. Tikai tāda attieksme pret savu pagātni ļaus  mums pārvarēt  atkarību no totalitāro režīmu garīgā mantojuma un dogmām.             

Būsim drosmīgi un konsekventi, vērtējot sevi un savu pagātni, lai cik ari nepatīkamas rūgtas būtu bijušas atsevišķas tās lappuses. Vai mēs gribam, lai mūsu attieksme pret vēsturi būtu tāda kā Krievijai, kas nevēlas vai nespēj atklāti un objektīvi izvērtēt ne savu vēsturi, ne pagātni attiecībās ar Baltijas valstīm un tās tautām?

Tajā pašā laikā ir jāsecina, ka Latvijas laikrakstos izskan ari viedokļi, kas liecina par neizpratni, kāpēc kopš aukstā kara beigām pasaules sabiedrība pievērš pastiprinātu uzmanību holokausta izvērtēšanai, izpētei un pieminēšanai. Savu nostāju skeptiķi pamato ar apgalvojumu, ka pasaules politiķi, zinātnieki un žurnālisti krietni mazāk izsaka nosodījumu komunisma noziegumiem pret cilvēci. Ticu, ka šie skeptiķi runā emociju valodā un nav pārdomājuši savu argumentāciju

Var šķist, ka Rietumi vēl nav pauduši tik atklātu un kritisku attieksmi pret sarkanās ideoloģijas noziegumiem pret cilvēci, kā vēlētos sabiedrības Centrāleiropas valstīs, kuras ir pārdzīvojušas totalitāro režīmu asiņaino kundzību. Konsekventi jāaicina rietumu demokrātisko valstu vadības turpināt rūpīgi izpētīt, izmeklēt un nosodīt komunisma negatīvo lomu pasaules civilizācijas vēsturē.

Esmu arī pārliecināts, ka nav un nevar būt nekāda attaisnojuma gribas vai drosmes trūkumam, kas liegtu mums pašiem atklāti izpētīt un izmeklēt holokausta noziegumus Latvijā un  citus vēstures faktus.

Diena, 11.marts, 2000  Pārpublicējot un citējot, atsauce  obligāta
uz "Noziegumi pret cilvēci"