Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Padomju elite: paaudze, kas dzīvoja komunismā
Juris Pavlovičs, LU Vēstures institūta pētnieks, 

Rakstu sērijā "Ikdienas dzīves vēsture" (iepriekšējos Jura Pavloviča rakstus sk. "Mājas Viesa" 2005. gada 9. septembra, 4. novembra un 23. decembra numuros) šoreiz ieskatīsimies padomju augstākās nomenklatūras ikdienā.

Atbilstoši marksisma mācībai padomju režīms prasīja no katra pēc viņa spējām un bieži vien arī to, kas bija pāri tām. Dot katram pēc viņa vajadzībām bija neiespējami, jo kāroto materiālo labumu vienmēr izrādījās pārāk maz. Īstu komunismu, kur bija pieejams viss un gandrīz ne par ko nebija jāmaksā, baudīja vienīgi niecīga augstāko PSRS amatpersonu un viņu tuvinieku saujiņa. Tie, kuri valdīja, un tie, kuri pakļāvās, dzīvoja divās dažādās pasaulēs, un viņu ceļi nevarēja krustoties. Tomēr arī pašā augšā nebija visu kārotās leiputrijas – vienlaikus celt komunismu un kapitālismu nespēja ne PSKP CK 1. sekretārs Ņikita Hruščovs, ne arī PSKP CK ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs.

Privilēģijas kā oficiālās žēlastības dāvanas

Jaunus komunistisko privilēģiju piešķiršanas noteikumus PSRS pieņēma 1938. gadā, kad visi "biedri", kuri bija centušies dzīvot labāk un lepnāk par pašu ģenerālisimusu Josifu Staļinu, jau bija krituši par viņa dusmu upuriem. Augstākā ranga amatpersonu dienesta dzīvokļi un vasarnīcas vairs nedrīkstēja būt lielāki par astoņām istabām, bet vidēja ranga nomenklatūras pārstāvju apartamenti nedrīkstēja izplesties plašāk par piecām istabām. Saskaņā ar šiem noteikumiem vairākus tūkstošus valsts, republiku un apgabalu mēroga vadītāju un viņu ģimeņu atbrīvoja no maksājumiem par pārtiku (algas apmērā) un pakalpojumiem. Varētu teikt, ka līdz ar to viņi sāka dzīvot oficiāli garantēta komunisma apstākļos.

No privilēģijām atteikties nedrīkstēja – līdz pat 1991. gadam šādu rīcību uzskatīja par nekaunību, kas draudēja ar padzīšanu no amata. Minēto kārtību Staļina valdīšanas laikā mainīja tikai vienu reizi – 1948. gadā, kad "tautu tēvs" pēkšņi nosprieda, ka par frizieru, šuvēju un citu īpašo ateljē darbinieku pakalpojumiem tomēr būtu jāmaksā.

Beidzoties Otrajam pasaules karam, pirmie lepnā dzīvesveida kārotāji izrādījās padomju maršali un ģenerāļi, kuri jau tā bija atveduši no Vācijas vairāk laupījuma, nekā varēja ievietot viņu mājokļos. Padomju "karakungu" mantkārību nemazināja pat aresti, un jau pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā PSRS armija nodrošināja savu labklājību pašas spēkiem un piešķirtā budžeta ietvaros. Līdzās partijai un armijai līdz Ņikitas Hruščova valdīšanas laika beigām pastāvīgas finanšu un materiālo labumu sadales struktūras bija izveidojusi arī PSRS Ministru padome, Valsts drošības komiteja un milicija. Cilvēku skaits, kam bija valsts pilnā speciālapgāde, nemitīgi pieauga – no 27 tūkstošiem 1945. gadā līdz 45 tūkstošiem 1958. gadā, un pat PSRS ārlietu ministram Andrejam Gromiko bija jāgaida vairāki gadi, lai iegūtu amatam atbilstošu vasarnīcu.

Tieši tāpēc laikā no 1956. līdz 1958. gadam Ņikita Hruščovs bija spiests vēlreiz pārveidot padomju augstākajai nomenklatūrai piešķirto privilēģiju sistēmu. Radās slepena un neticami sarežģīta rangu tabula, kas reglamentēja mājkalpotāju skaitu, bezmaksas piegāžu daudzumu, izklaides, atpūtas un pat ieroču nēsāšanas tiesības. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem piešķirto finanšu līdzekļu pārtēriņa gadījumā savas personīgās kabatas bija jāatver pat politbiroja locekļiem. Ņikita Hruščovs pat plānoja ar laiku atcelt pilnīgi visas "dzīvajiem dieviem" piešķirtās privilēģijas – kā baumo, tieši tas izrādījās par viņa krišanas galveno iemeslu.

Brežņeva kukuļsociālisms

Padomju augstākā nomenklatūra varēja sākt netraucēti baudīt dzīvi jaunā PSKP CK ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva laikā, kurš labi apzinājās, ka vienmēr būs atkarīgs no cilvēkiem, kuri iecēla viņu varas virsotnē. 1966. gadā kā galvenā papildu privilēģija sekoja rīkojums vadošo amatpersonu mājokļu iekārtošanai turpmāk izmantot tikai importa materiālus un tehniku. Faktiski tā bija atļauja padomju elitei pirkt jebkuru importa mantu un jauna laikmeta sākums. (Līdz 1966. gadam jebkurš padomju cilvēks neatkarīgi no amata drīkstēja pirkt un lietot vienīgi to, ko ražoja PSRS. Hruščova nepatika pret ārzemju precēm bija tik liela, ka kultūras ministri Jekaterinu Furcevu 1961. gadā par Francijā ražota apģērba valkāšanu pat izslēdza no politbiroja.) Brežņeva laikā cīņu par varu nomainīja vispārēja apmaiņa ar "likumīgiem" kukuļiem un dāvanām. Ārējās tirdzniecības ministrs dažos mēnešos kļuva par dievībai līdzīgu būtni.

Ārpus valūtas trakuma PSRS privileģētā slāņa dzīve kopumā noritēja bez īpašām pārmērībām – neparasta uzvedība draudēja ar zaudējumu kliķu savstarpējā cīņā. Visdrošāk bija darīt to pašu ko Brežņevs. Tas pirmkārt nozīmēja regulāras medības kopā ar paziņām un kolēģiem – medību vieta un kolektīvs lielā mērā noteica personas statusu. Komunistu vecā gvarde bija pieredzējusi grūtu, trūcīgu jaunību bez iespējas gūt labu izglītību. Tādēļ viņi deva priekšroku vienkāršiem krievu, ukraiņu un gruzīnu ēdieniem. Interese par kultūru brīvajā laikā šķita aizdomīga, un mākslas priekšmetu kolekcionāri Arvīds Pelše un Jurijs Andropovs savu hobiju parasti slēpa. Ja neskaita Rietumu erotisko kino, priekšroku deva Staļina laiku mūzikai un filmām. Lai ko arī ļaudis baumotu, orģijas neviens nerīkoja – sekss bija tabu. Vienīgi retos gadījumos īpaši augstu stāvoši ļaudis darbavietās veidoja sev "masāžas kabinetus", kur tos apciemoja, kā toreiz teica, tautas dziednieces.

Boss Voss un Brežņeva meita

"Izredzēto" komunistu grupā ietilpa arī visi LKP CK sekretāri un Ministru padomes vadība. Tomēr viņiem piešķirtās privilēģijas bija tikai šķietamība – labumus, kas bija Vosa un pārējo viņa Latvijas līdzgaitnieku rīcībā, nevarēja pat īsti salīdzināt ar priekšrocībām, kuras baudīja liels Krievijas celtniecības tresta direktors. Šo attieksmi var izskaidrot ar faktu, ka līdz pat PSRS pastāvēšanas beigām Maskava Latviju faktiski uzskatīja nevis par līdztiesīgu PSRS republiku, bet gan par okupētu apgabalu, kur jāuzvedas, kā okupantiem pieklājas.

Lai vai kā, Maskavas vietvaldis Latvijā LKP CK 1. sekretārs Augusts Voss kā medībās, tā arī uzdzīvē centās atdarināt savu augstāko priekšniecību. Tomēr viņš nebija vienīgais kungs un saimnieks pār padomju okupēto Latviju. Tā kā Latvija bija PSRS bruņoto spēku priekšpostenis Baltijā, augstākā PSRS amatpersona Rīgā bija Baltijas kara apgabala komandieris. PSRS armijai un Maskavas augstākās nomenklatūras struktūrām Latvijā bija pašiem savas medību un izpriecu vietas. Augusts Voss, Jurijs Rubenis, Pēteris Strautmanis, kurus latvieši tobrīd uzskatīja par saviem virskungiem, Aleksejam Kosiginam, tobrīd otrajam cilvēkam PSRS (arī viņam patika atpūsties Latvijā), bija vairāk virssulaiņi nekā izpriecu biedri.

Vosa allaž sadrūmušo izskatu un noslieci uz iedzeršanu vismaz daļēji izskaidro tas, ka piešķirtā vara viņam regulāri bija jādala ar citiem. Lai gan viņa "līmeņa" padomju nomenklatūras līderi publiskus restorānus nekad neapmeklēja, jūtoties vientuļš, Voss svinības bieži rīkoja nevis savā rezidencē, bet gan brauca uz "Jūras pērli".

1967. gads ir iegājis padomju "dzīvo dievu" ikdienas vēsturē arī ar to, ka Brežņeva meita Gaļina, protestējot pret nepārtraukto novērošanu no VDK puses, parādījās Kremlī vieglā apģērbā bez apakšveļas un, kā stāsta, vairākas reizes pat veica "šā fakta publisku demonstrāciju". Līdz ar to bija aizmēzti prom pēdējie aizliegumi par vadoņu bērnu uzvedību un komunistiskā "zelta jaunatne" sāka ālēties uz nebēdu. 1972. gadā atklājās, ka viens no Maskavas ķīmijas institūtiem apgādā augsti stāvošus ļaudis ar tobrīd modernāko sintētisko narkotiku LSD.

Redzēdami, ka pats Brežņevs staigā pa Kremli, ģērbies kā kovbojs (dāvana no ASV 1972. gadā), arī pārējo vadoņu atvases sagribēja doties uz ārzemēm. Viņu tieksme dzīvot kā Rietumu miljonāriem pieauga ar katru gadu, līdz 1991. gadā firmu ar nosaukumu "PSRS" slēdza, bet tās "vadošie akcionāri", iztukšojuši kasi, kaut kur nozuda. Teorija par "ārējo spēku" klātbūtni PSRS sabrukumā nav pieņemama, jo viens no galvenajiem faktoriem, kas sagrāva padomju lielvalsti, raksturojams ar vienu vārdu – alkatība.

Majas Viesis 23. marts, 2006

  Atpakaļ  Back   

 Sākumlapa  Home