Zviedrijā ir grūti kaut ko aizliegt...

Zviedrijā ir grūti kaut ko aizliegt...
Arno Jundze sarunājas ar Pēru Ulovu Enkvistu

Zviedru rakstnieka Pēra Ulova Enkvista vārds mūsu lasītājiem nav svešs. Īpašu sabiedrisku rezonansi izraisīja 1993. gadā latviski tulkotie Leģionāri – darbs, kas vēsta par traģiskajiem pēckara notikumiem Zviedrijā, kad šīs zemes valdība izdeva Padomju Savienībai baltiešu leģionārus.

Magnetizētāja piektā ziema un Leģionāri tomēr ir tikai divi no piecpadsmit rakstnieka romāniem, tāpēc mūsu tulkotājiem iespēju sevi apliecināt vēl gana. Turklāt jāpiebilst, ka nupat zviedru rakstnieks visai sekmīgi izmēģinājis spēkus sev jaunā žanrā – nesen izdota viņa pirmā bērniem domātā grāmatiņa. Šonedēļ Pērs Ulovs Enkvists viesojās Rīgā, lai piedalītos vēsturiskā romāna Galma ārsta apmeklējums atvēršanas svētkos. Ar rakstnieku galvenokārt runājām par viņa latviski tulkotajiem darbiem.

– Magnetizētāja piekto ziemu latviski izdeva, kad vēl mācījos skolā. Atceros, mans vectēvs, kurš bija izteikts pretpadomju elements, teica – čekisti galīgi prātu zaudējuši, ka ļāvuši to drukāt, jo gan hipnotizētājs, ārsts un ekstrasenss Mesmers, gan dzīvnieciskā magnētisma teorija, gan viņa ideju turpinātāji, psihoanalītiķi Freidu ieskaitot, bija marksistiskajam pasaules uzskatam neatbilstīgi. Kā tas toreiz gadījās, ka jūsu grāmatu nodrukāja?

– Man nekad nebija skaidru ziņu par to, kas tiek publicēts Padomju Savienībā, jo tur piekopa tādu gluži savādu politiku grāmatu izdošanas jomā – viņi nekad nelūdza atļauju kaut ko drukāt vai tulkot un viņi nekad nemaksāja autoratlīdzību. Ar darbiem bija visādi. Zinu, ka manus Leģionārus PSRS nemaz nedrīkstēja izdot. Arī romānu Sekunde, kurā bija dažas padomju varai nepatīkamas lappuses. Tas nozīmē, ka Austrumeiropa maniem darbiem bija praktiski slēgta. Bet, ja atgriežamies pie Magnetizētāja..., nezinu... Varu tikai pieņemt, ka varbūt komunistiem tas šķita labs piemērs tam, kā pūst kapitālisms. [Smejas.]

– Kā jūs pats raugāties uz Mesmeru un viņa teorijām?

– Es diezgan daudz par viņu studēju, un Mesmers bija ļoti interesanta personība – slavenā franču ārsta Šarko māceklis. Turpat blakus stāv psihoanalīze, bet grāmatā ļoti svarīgs ir arī politiskais elements. Interesanti, ka Magnetizētāju Zviedrijā izdeva 1964. gadā, kur to neviens īpaši nelasīja. Gadu vēlāk romānu pārtulkoja vāciski, bet arī tur darbs neguva panākumus. Pagāja 35 gadi, un vācieši izdeva Galma ārsta apmeklējumu, kas kļuva ļoti populārs romāns. Tad viņi riskēja un atkārtoti publicēja Magnetizētāju... Arī tas guva lieliskus panākumus. Es kā rakstnieks sāku ar diviem neveiksmīgiem romāniem, bet trešais bija tiešām labs, un tas bija Magnetizētājs...

– Postpadomju telpā populāra teorija par to, ka šādas liktenīgas personības parādās brīžos, kad gaidāms haoss un sabrukums. Parasti tiek pieminēts Rasputins, Kašpirovskis, Globa, kāds atceras arī Mesmeru.

– Ja palūkojamies, piemēram, apgaismības laikmeta beigu posmā, ko esmu diezgan pamatīgi pētījis, tad redzēsim, ka arī šis laiks bija pilns ar dažādiem brīvmūrnieku grupējumiem, neordinārām personībām, fantastiem. Gaisā virmoja idejas, kuras nereti varētu dēvēt par revolucionārām, kuras nostājās pret esošās varas autoritāti, tai skaitā arī pret saprāta autoritāti.

– Romāna Leģionāri tulkojums izraisīja diskusijas par leģionāru tēmu. Kā zviedri uztvēra jūsu romānu? Vai neradās kādas problēmas tādēļ, ka varas iestādes šo notikumu labāk nemaz negribētu atcerēties?

– Zviedrijā tomēr grūti kaut ko aizliegt, tāpēc rakstniekiem ir diezgan liela brīvība. Šis romāns apmēram 98% runā tieši par zviedru attieksmi un zviedru problēmām. Par to, kas toreiz notika, kādi bija politiskie mehānismi, kādi lēmumi tika pieņemti. Latvijā droši vien runāja par to, kas ar leģionāriem notika pēc tam. Domāju, ka tas, ko darbā esmu paudis par šo lietas pusi, bijis maksimāli patiess un pēc tam arī apstiprinājies. Tomēr galvenais romānā ir tas, kas notika Zviedrijā. Arī laiks līdz 1945. gadam. Man šķiet, ka šodien būtu vairāk jārunā tieši par šīm lietām. Kad Latvija atguva neatkarību, cerēju, ka šie jautājumi tiks aktualizēti, ka par tiem detalizēti spriedīs vēsturnieki. Žēl, bet joprojām valda klusums.

– Šis klusums ir patiesi dīvains. Jūsu romāns tika izdots 1993. gadā, bet Alfreda Dziļuma romānu Tiesas svētdiena par to pašu tēmu publicēja tikai pirms dažiem mēnešiem, un tas tikpat kā nav recenzēts. Sakiet, vai, rakstot romānu, jūs kontaktējāties arī ar baltiešu emigrantiem?

– Jā, biju ļoti labi informēts. It īpaši sešdesmitajos gados. Zināju šos notikumus ļoti sīkās niansēs. Publiskajās debatēs tās netika minētas, bet trimdas latviešiem bija precīzas ziņas, jo viņi kontaktējās ar dzimteni. Vēstulēs uz Zviedriju ceļoja daudz informācijas.

– Kā jūs pats vērtējat leģionārus? Kas viņi bija – brīvības cīnītāji, upuri, režīma apmātie?

– Pa drusciņai no visa nosauktā. Izdoto leģionāru starpā bija ļoti atšķirīgi cilvēki. Deviņi no Lietuvas, un viņi bija dienējuši policijas vienībā. No latviešu puses bija gados vecāki Latvijas armijas virsnieki un ļoti liela grupa pavisam jaunu puišu, kurus leģionā iesauca piespiedu kārtā. Visi jūsu nosauktie tipi šeit bija pārstāvēti. Ir taču ļoti liela atšķirība starp pret savu gribu mobilizētu jaunieti un brīvprātīgo, kas piedalījies tīrīšanas akcijās.

– Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā valsts līmenī īsu brīdi ap leģionāriem mēģināja radīt varoņu auru, tad sākās pretreakcija, un pašlaik par viņiem neviens īpaši nevēlas runāt. Dominē viedoklis – pasaule mūs nesapratīs.

– Negribu būt moralizētājs. Arī Norvēģijā, Dānijā un Zviedrijā bija brīvprātīgie, kas stājās leģionā un karoja vācu pusē...

Redziet, Latvija ir maza zeme, kuru nemitīgi kāds okupējis, un Zviedrijā ir grūti tādu situāciju saprast. Rakstot romānu, daudz runāju tieši par šo zviedru uztveri, zviedru domāšanu. Tad, kad tapa darbs, daudzi zviedri nemaz nezināja, ka bijusi tāda brīva Latvija, Igaunija un Lietuva, un es biju lepns, ka man izdevās viņiem to atgādināt.

– Vai romāns Galma ārsta apmeklējums uzskatāms par vēsturisku darbu šā vārda tradicionālajā nozīmē?

– Galma ārsta apmeklējums ir vēsturisks romāns. Es to negribu dēvēt par dokumentālu, bet visa pamatā tomēr ir ļoti pamatīgi pētījumi. Pats nodzīvoju Dānijā 15 gadu. Tur arī uzzināju par šiem notikumiem, un tie mani aizvien vairāk ieinteresēja, aizkustināja, aizrāva. Patiesi fantastisks stāsts! Tas koncentrējies relatīvi nelielā laika periodā, tajā darbojas četri brīnišķīgi personāži. Aprakstītie notikumi ir unikāli, un es nesaskatu neko līdzīgu citu Eiropas valstu vēsturē.

– Kad lasīju romānu, man radās vilinājums atlikt malā vēsturisko elementu un izvirzīt tā centrā metaforu par varu. Notiekošais ir tik mūsdienīgs un pāri laikam stāvošs.

– Iespējams, tā šo darbu varētu traktēt, bet tādā gadījumā šī metafora rodas lasīšanas procesā. Man nebija tāda mērķa. Es galvenokārt gribēju izstāstīt labu stāstu. Romānu var lasīt dažādos līmeņos – kā stāstu par viena intelektuāļa iespēju tikt pie varas un prasmi vai neprasmi izmantot to, kā stāstu par cinisma nepieciešamību politikā, kā mīlas stāstu, visbeidzot.

– Vai var uzskatīt par pareizu apgalvojumu, ka Ziemeļvalstu rakstniecībā ir liels vēsturiskā romāna īpatsvars?

– Esmu uzrakstījis divus vēsturiskus romānus, bet domāju, ka mūsu laiks ir tāds, kas rada interesi par vēsturi un vēsturiskajiem romāniem kopumā. Cilvēkam laikam vispār ir vieglāk saprast, kas noticis, raugoties no laika distances. Šai ziņā fantastiski bagāts temats man šķiet Baltijas valstu brīvības atgūšana.

NRA,2002. gada 8. novembris