Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Principiāla pretošanās abām okupācijām 
Dzintars Ērglis 

Jauns pētījums atklāj Latvijas Centrālās padomes locekļu likteņus pēckara gados

Nav jābaidās atspoguļot reālo Latvijas Centrālās padomes stāvokli Otrā pasaules kara beigās un pirmajos pēckara gados. Kā raksta vēsturnieks Dzintars Ērglis, laikā, kad visā Latvijā valdīja vardarbība, LCP pieņēma varbūt vienīgo pareizo lēmumu par nevardarbīgu pretošanos abām okupācijas varām un ar šādu metodi norādīja veidu, kādā var atjaunot valsts neatkarību

Latvijas Centrālā padome (LCP), kas tika izveidota 1943.gada 13.augustā un kuru vadīja profesors Konstantīns Čakste, bija viens no galvenajiem nacionālās pretošanās kustības politiskajiem spēkiem Latvijā. Gan nacistu, gan padomju režīma laikā tā bija uz Rietumeiropas demokrātiskajām valstīm orientēta organizācija, kas abu okupācijas varu — nacistiskās Vācijas un komunistiskās Padomju Savienības — apstākļos cīnījās par mūsu valsts neatkarības atjaunošanu. Objektīvu apstākļu dēļ LCP nekļuva par visas nacionālās pretošanās kustības centru Latvijā un nespēja ietekmēt mūsu republikas traģiskās vēstures notikumu gaitu Otrā pasaules kara laikā, tomēr turpināja savu darbību arī pēckara Latvijā, par ko līdz šim bija salīdzinoši maz informācijas.

Objektīvāki pētījumi

Kopš XX gadsimta 90.gadu sākuma Latvijā LCP darbība aplūkota publicistikā vai arī fragmentāri zinātniskajos darbos par citām vēstures problēmām, un tikai dažu autoru (literatūrkritiķes Astrīdas Aļķes, vēsturnieku Heinriha Stroda, Ulda Neiburga u.c.) darbu pamatā ir jauni arhīvu materiāli, nevis emigrācijas autoru darbu citēšana vai pārstāstīšana. Profesors Aivars Stranga grāmatā Ebreji un diktatūras Baltijā (1926.—1940.gads) 1997.gadā sniedza ļoti precīzu un objektīvu LCP darbības atspoguļojuma kopainu mūsu valstī:

«Interese par LCP nekad pat attāli nav tuvojusies tādai aizrautībai, ar kādu tiek glorificēts ulmanisms vai, teiksim, latviešu ieroču vienības SS karaspēkā.»

Pienāca XXI gadsimts, un sabiedrība tomēr vēl joprojām ļoti maz zināja ne tikai par LCP, bet arī par visu nacionālo pretošanās kustību kopumā. Pie šī temata strādāja tikai daži vēsturnieki, plašsaziņas līdzekļos informācija par nacionālo pretošanās kustību un tās dalībniekiem parādījās reti. Tikai 2002.gadā K.Čakstes pieminekļa celtniecības dēļ situācija strauji mainījās.

Jauna tendence

Diemžēl vienlaikus ar temata aktualizēšanu Latvijā dažos rakstos parādījusies līdz šim nebijusi tendence LCP un ar to cieši saistītās ģenerāļa Jāņa Kureļa grupas dalībniekus apmelot un apvainot dažādos nāves grēkos. Tā galvenokārt ir populāra tajā emigrācijas sabiedrības daļā, kas nacistiskās Vācijas okupācijas laikā līdz pat 1945.gada 8.maijam kalpoja saviem āriskajiem kungiem un pat piedalījās represijās pret nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem.

LCP mērķi toreiz varēja šķist nereāli, jo tās spēki cīņā pret abām okupācijas varām bija pārāk nevienlīdzīgi. Tomēr organizācijas nestie upuri nav salīdzināmi ar milzīgajiem un nevajadzīgajiem mūsu tautas dzīvā spēka zaudējumiem okupācijas armiju bruņotajos spēkos. Acīmredzot daļa autoru nekad nesapratīs, ka LCP un Kureļa grupa nebija, viņu vārdiem runājot, vienkārši fantastu grupa, kas vājināja t.s. Kurzemes cietokšņa, kā Kurzemē ielenkto vācu armijas grupējumu savās pavēlēs dēvēja Ādolfs Hitlers, aizsardzības spējas. Droši var apgalvot, ka nacistiskās Vācijas armijas rindās dienējošie latviešu karavīri dažādos kaujaslaukos varēja krist līdz pēdējam vīram, bet tas Latviju ne par soli netuvinātu valstiskās neatkarības atjaunošanai.

Cīnījās pret abām okupācijām

Lai gan LCP dalībnieki Otrā pasaules kara gados, tāpat kā visu hitleriešu okupēto Eiropas valstu pretošanās kustības organizācijas, bija cīnījušies pret nacistisko Vāciju, padomju represīvās institūcijas, viņus arestējot, to neuzskatīja par vainu mīkstinošu apstākli, bet gluži pretēji — par vainu pastiprinošu.

Kāpēc? Atbilde loģiska:

1) padomju režīms vispār neatzina nevienu citu pretošanās kustību nacistiskajiem okupantiem kā tikai komunistisko;
2) LCP mērķis atšķirībā no komunistiskās pretošanās kustības nebija Latvijas PSR, bet gan neatkarīga demokrātiska Latvijas valsts, un pēc nacistiskā okupācijas režīma sabrukšanas organizācija pagrīdē turpināja cīņu pret padomju varu.

1945.gada 8.maijā — nacistiskās Vācijas kapitulācijas dienā — Ventspils komandants oficiāli atļāva izbraukt uz Zviedriju visiem, kas vien to vēlējās. Šis fakts ir nozīmīgs tāpēc, ka tajā brīdī gandrīz visi Latvijā esošie LCP dalībnieki, izņemot nacistu arestētos un Liepājas cietumā ieslodzītos, atradās Ventspilī vai tās apkārtnē. Daudzi LCP locekļi mēģināja nokļūt Zviedrijā, lai izvairītos no padomju represijām. Tiesa, Ventspils ostas komandants Gustavs Volters atļauju deva pēc ilgas vilcināšanās, jo viņam grūti nācās samierināties ar realitāti, ka līdz šim paklausībā turētajiem vietējiem iedzīvotājiem nu jāļauj brīvi izbraukt uz Zviedriju. Protams, pirmie cauri ostas vārtiem tika izlaisti kuģi ar vācu karavīriem, lai viņi sasniegtu savu dzimteni, kuru, velti lejot asinis svešās zemēs murgaino nacisma ideju dēļ, nebija redzējuši vairākus gadus. Pat šajā epizodē jau pēc trešā reiha kraha nacisti ierādīja katram atbilstošo vietu — augstākās pakāpes āriešiem visur ir pirmā roka, arī bēgot.

Ceļš uz Zviedriju neglāba

Diemžēl aizkavētā izbraukšana lielākajai daļai bēgļu vēlāk jūrā izrādījās liktenīga, jo padomju karakuģi daudzas laivas un kuģus netālu no Zviedrijas aizturēja. Daļu LCP locekļu arestēja jau jūrā uz kuģiem. Taču ne jau visi organizācijas dalībnieki nacistiskās Vācijas kapitulācijas dienā mēģināja atstāt Latviju. Tādi vārdi kā Kārlis Ernests Frišenfelds, Kārlis Rārs, Voldemārs Mežaks, Pēteris Klibiķis, Alberts Klibiķis, Emīls Vecmanis u.c. plašākai publikai neko neizsaka, kaut gan viņu darbība pēckara Latvijā nebija mazāk drosmīga un pašaizliedzīga kā daudzu vadošo LCP pārstāvju aktivitātes nacistu okupācijas laikā.

Lai attaisnotos Padomju Savienībai par nacistiskajai Vācijai labvēlīgo politiku Otrā pasaules kara laikā, Zviedrijas valdība pakļāvās austrumu kaimiņvalsts prasībām. Lielā bēgļu laivu flote, kuras īpašnieki pēc kara atradās Zviedrijā, tika atdota Padomju Savienībai. Sākās zviedru kreisās preses uzbrukumi baltiešu bēgļiem, komunistu prese pat pieprasīja viņus deportēt uz dzimteni. Puslīdz droši var apgalvot, ka vadlīnijas un daļēji arī materiālus šiem uzbrukumiem zviedru komunisti saņēma no padomju sūtniecības Stokholmā. 

Daudzi zviedri nespēja saprast, kāpēc baltieši nevēlas atgriezties tēvzemē, no kuras padzīti nacisti. Apstākļos, kad liela Zviedrijas sabiedrības daļa latviešu bēgļus uzskatīja par labākas dzīves tīkotājiem un neizprata, ka no Baltijas tautu viedokļa nacistu okupāciju nomainījusi padomju okupācija, LCP nebija reālu iespēju turpināt laivu braucienus uz Kurzemi. Pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas cilvēkiem atlika tikai izmisuma pilns mēģinājums pārcelties pašu spēkiem no Latvijas uz Zviedriju. Padomju militārā virspavēlniecība visiem Kurzemes piekrastes zvejniekiem aizliedza doties jūrā bez īpašām atļaujām. Laivu trūkuma un piekrastes stingrās kontroles dēļ pēc 1945.gada maija tikai dažas bēgļu laivas sasniedza Zviedrijas krastus.

Sabiedrotie neattaisnoja cerības

1945.gadā liela daļa Latvijas iedzīvotāju vēl cerēja, ka ASV un Lielbritānija palīdzēs atjaunot Latvijas neatkarību. Viņi bija pārliecināti, ka Rietumu demokrātiju sadarbība ar komunistisko Padomju Savienību ir tikai nestabils pagaidu stāvoklis, kam visā drīzumā jāmainās. Šādu pārliecību stiprināja arī pati padomju propaganda, kas laikrakstos un radioraidījumos arvien asāk vērsās pret rietumvalstu vadītājiem, apvainojot viņus jauna kara gatavošanā pret PSRS.

LCP dalībnieki pēc kara Latvijā darbojās tikai Ventspilī un Rīgā. Viņu primārais uzdevums bija atjaunot radiosakarus ar organizācijas centru Zviedrijā, lai saņemtu norādījumus turpmākai darbībai. Pēc kara organizācija neveica un arī neatzina bruņotu cīņu pret padomju okupācijas varu, jo saprata, ka tā nedos vēlamo rezultātu. Izņemot dažus gadījumus, kad notika informācijas apmaiņa, LCP nebija gandrīz nekādu sakaru ar nacionālajiem partizāniem, tā piekopa nogaidīšanas taktiku un turpināja sekot starptautiskajai situācijai. Vēl nezinot Teherānas, Jaltas (Krimas) un Potsdamas (Berlīnes) konferenču lēmumus, kuru rezultātā rietumu lielvalstis piekāpās padomju prasībām un piekrita, ka Austrumeiropa nonāca PSRS ietekmes zonā, LCP grupa Latvijā cerēja, ka ASV un Lielbritānija pildīs Atlantijas hartā pasludinātos principus un starptautiskā situācija Latvijai kļūs labvēlīgāka. Tātad savu mērķi — Latvijas neatkarības atgūšanu — LCP pilnībā saistīja ar rietumvalstu palīdzību un atbalstu.

Sagrāva ar arestiem

1945.gada nogalē LCP Latvijā tika sagrauta, jo gandrīz visi tās locekļi tika arestēti. Jāatgādina, ka daudzi LCP dalībnieki izmeklēšanas gaitā nesalūza un arī čekas izmeklētāju priekšā nebaidījās paust savu viedokli. Visspilgtākais piemērs ir Alberta Klibiķa vārdi. VDTK izmeklētājs jautāja: «Vai tagad jūs personiski atsakāties no pārliecības par cīņas nepieciešamību par neatkarīgu Latviju?» Viņš atbildēja: «Nē. Es līdz šim brīdim uzskatu, ka latviešu tautai vajadzīga neatkarīga, patstāvīga Latvija. Attiecībā uz nepieciešamību turpināt cīņu par neatkarīgu Latviju uzskatu, ka es pats, atrodoties izolācijā, nevaru to veikt, bet mūsu LCP organizācijai pašreizējā periodā ir labvēlīgas perspektīvas mērķa sasniegšanai, tāpēc LCP jāturpina cīņa par neatkarīgu Latviju.»

Arestētais A.Klibiķis nevarēja paredzēt, ka labvēlīgu perspektīvu LCP diemžēl nebija, un reāli, no šīsdienas skatu torņa raugoties, arī nevarēja būt. Vairāki LCP aktīvisti, kuri pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas vairs neuzturēja sakarus ar organizāciju un neturpināja aktīvu darbību, netika arestēti 1945.gadā, bet vēlāk. Pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas līdz pat XX gadsimta 50.gadu sākumam, arestējot cilvēkus par padomju varas represīvo institūciju uztverē smagiem valsts noziegumiem, viņus turpināja apsūdzēt arī par piederību LCP Otrā pasaules kara laikā. Vairāki no viņiem bija Latvijā palikušie LSDSP biedri, kurus smagi skāra padomju represijas 40.gadu nogalē un 50.gadu sākumā. 1948.gada 5.aprīlī arestētajam Fricim Menderam izvirzītās absurdās apsūdzības vairumā gadījumu bija raksturīgas arī citiem vēlāk arestētajiem LSDSP biedriem — darbība savas partijas rindās cariskās Krievijas un Latvijas Republikas laikā:

«1918.gadā Menders kopā ar citiem meņševiku līderiem, to skaitā Paulu Kalniņu, organizēja atsevišķu meņševiku partiju ar nosaukumu Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kuras pamatmērķis bija buržuāziski nacionālistiskas kārtības nodibināšana Latvijas teritorijā.

Ar šīs partijas radīšanu Menders atklāti pārgāja buržuāzijas kontrrevolucionārajā nometnē un vadīja sarunas ar buržuāziskajām partijām, lai nodibinātu kopēju kontaktu cīņā pret komunistisko partiju un padomju varu...»

Daži brīvībā palikušie un no filtrācijas nometnēm Krievijā atgriezušies LCP dalībnieki (Osvalds Bileskalns, Rūdolfs Ķīsis, Miķelis Robs u.c.) turpināja darboties Rīgā un tās apkārtnē arī pēc 1945.gada un nesekmīgi centās atjaunot organizācijas darbību. Viņi turpināja gaidīt t.s. X stundu un bija pret bruņotu pretestību. Neizdarot terora aktus, uz LCP dalībnieku sirdsapziņas nav kopā ar komjauniešiem un komunistiem nogalināto nevainīgo viņu ģimenes locekļu nāve. Padomju represīvās institūcijas ar savu aģentu palīdzību paralizēja jebkādus organizācijas darbības atjaunošanas mēģinājumus Latvijā. Turklāt gandrīz visi aģenti bija kādreizējie LCP dalībnieki vai atbalstītāji, kuru radinieki bija represēti, tieši tāpēc neradīja aizdomas bijušajos cīņubiedros.

Nodeva arī savējie

LPSR Valsts drošības tautas komisariāts (VDTK), kas 1946.gada martā pārtapa par Valsts drošības ministriju (VDM), ar plaša vēriena operācijām pret esošajiem un potenciālajiem padomju varas pretiniekiem līdz 50.gadu vidum kontrolēja rietumvalstu (galvenokārt Lielbritānijas) izlūkdienesta darbību Latvijā, vienlaikus paralizējot nacionālās pretošanās kustības, to skaitā arī LCP, saskarsmi ar Rietumiem un novērsa jebkādu ārvalstu materiālo un morālo palīdzību.

Piemēram, LCP dalībnieks Vidvuds Šveics padomju izlūkdienesta uzdevumā 1948.gada oktobrī ar zvejnieku motorlaivu aizbrauca uz Gotlandi. Zviedrijā viņš uzdevās par nacionālo partizānu, tikās ar LCP vadītāju Verneru Tepferu un citu latviešu emigrācijas organizāciju pārstāvjiem, kā arī kļuva par angļu SIS un zviedru izlūkdienesta aģentu. O.Bileskalna rekomendācijas vēstule V.Tepferam palīdzēja V.Šveicam nodibināt kontaktu ar viņu un apmānīt gan LCP, gan rietumvalstu izlūkdienestus. V.Šveics pievienojās aģentu grupai, kuru SIS un zviedri gatavoja izlūkdarbībai Baltijā. V.Šveics saņēma no V.Tepfera nacionālās pagrīdes vadītājiem Latvijā paredzētu instrukciju, kas atradās nomaskētā fotolentē, un pēc atgriešanās Latvijā veiksmīgi turpināja spēlēt savu lomu.

1949.gada 30.aprīlī V.Šveicu kopā ar pieciem īstiem SIS aģentiem: trim lietuviešiem un diviem igauņiem ar Lursens-S tipa ātrgaitas kuteri nogādāja Baltijas jūras piekrastē Latvijas un Lietuvas robežas rajonā. 2 km attālumā no krasta aģenti pārsēdās divās gumijas laivās un 1.maija naktī izcēlās netālu no Palangas. Prasmīgi atdalījies no grupas, V.Šveics vietējām padomju drošības organizācijām izdeva visus SIS aģentus, trīs no viņiem tūlīt tika nošauti. PSRS Ministru Padome V.Šveicu pēc šīs padomju izlūkdienestam tik veiksmīgās operācijas apbalvoja ar Sarkanās Zvaigznes ordeni.

Padomju represīvās institūcijas ar savu aģentu palīdzību paralizēja arī ikvienu LCP darbības atjaunošanas mēģinājumu Latvijā. Cīņa bija ļoti nevienlīdzīga, tāpēc LCP aktīvisti cieta neveiksmi. Organizācijas dalībnieki nokļuva padomju represīvās sistēmas pilnīgā kontrolē, kādu laiku tika izmantoti spēlē pret rietumvalstu izlūkdienestiem, bet pēc tam viņus citu pēc cita atkarībā no operatīvās situācijas arestēja.

Nespēja palīdzēt arī no ārpuses

Visaptveroša terora apstākļos Latvijā LCP vadībai Zviedrijā pēc kara nebija gandrīz nekādu iespēju sniegt palīdzību dzimtenē palikušajiem organizācijas aktīvistiem. Ne LCP dalībnieki Ventspilī un Rīgā, ne no Zviedrijas atbraukušie kustības aktīvisti, kuri vēlējās palīdzēt Latvijā palikušajiem LCP locekļiem, nebija sagatavoti darboties tik totālas un visaptverošas kontroles apstākļos, kādu pēc kara mūsu valstī radīja padomju režīms, tāpēc viņu pasākumi cieta neveiksmi. Rietumvalstu izlūkdienesti tikai izmantoja pretošanās kustību Baltijā savu mērķu realizēšanai. Vairāki Latvijā ieradušies aģenti kara gados bija sadarbojušies ar nacistisko okupācijas varu, tāpēc nebaudīja Latvijā palikušo LCP dalībnieku uzticību. Arestēti tika visi LCP aktīvisti un atbalstītāji, kuri nebija padomju represīvo iestāžu aģenti, un aresti turpinājās līdz pat 1953.gada martam. Zīmīgi, ka šajā mēnesī mira arī «tautu tēvs» Josifs Staļins. Lai gan LCP atbalstītāju aresti turpinājās līdz pat 1953.gada martam, LCP atjaunošanas mēģinājumi Latvijā beidzās 1951.gadā ar Osvalda Bileskalna arestu. Atkal par šo gadu jāsaka «zīmīgi», jo 1951.gadā LCP beidza eksistēt arī emigrācijā Zviedrijā, diemžēl ne jau arestu, bet savstarpējo ķildu dēļ.

LCP neveiksmīgie mēģinājumi atjaunot organizācijas darbību pēckara laikā galvenokārt izskaidrojami ar rietumvalstu ignorējošo attieksmi pret situāciju Baltijas reģionā. To visai būtiski ietekmēja vispārējā starptautiskā situācija, kad aukstais karš XX gadsimta 40.gadu nogalē atradās vēl sākuma stadijā un demokrātiskās lielvalstis, cerot uz attiecību turpmāku attīstību ar savu karalaika sabiedroto, nevēlējās lieki izaicināt Padomju Savienību ar aktīvu iejaukšanos tās kontrolē faktiski nodoto Austrumeiropas valstu iekšējās lietās.

Tā nebija vienīgi elite

Arī pēc LCP temata aktualizēšanas Latvijā daļā sabiedrības joprojām valda uzskats, ka organizācijā darbojusies tikai politiskā elite un tautai tā bijusi tāla un nezināma. Vairāk nekā 450 apzināto padomju represīvo institūciju arestēto un uz daudziem gadiem ieslodzījumā notiesāto organizācijas dalībnieku un viņu atbalstītāju liecības pierāda, ka tas tomēr tā nebija. Arī Otrā pasaules kara gados LCP no abām okupācijas varām izglābto un uz Zviedriju pārvesto cilvēku sociālā sastāva analīze pierāda, ka vairākumā tie bija Latvijas iedzīvotāji, kuriem ar politisko eliti nebija nekāda sakara. Īpaši jāuzsver, ka neviena pagrīdes organizācija okupācijas apstākļos, kad valda totāla informācijas cenzūra un dezinformācija, nevar būt plašai sabiedrībai pazīstama un zināma, tāpēc nenopietni ir apgalvojumi, piemēram, «es tajā laikā dzīvoju, bet neko par LCP netiku dzirdējis». Dažādu profesiju pārstāvji, kuri neatkarīgās Latvijas Republikas laikā politiskajā dzīvē nepiedalījās, abu okupācijas režīmu apstākļos iesaistījās organizācijas rindās un cīnījās par savas valsts neatkarības atjaunošanu ne jau materiālu labumu vai politiskās karjeras dēļ. Nacistu un padomju režīma represētie organizācijas dalībnieki un atbalstītāji pelnījuši, lai viņu vārdus neaizmirstu. Diemžēl katram no viņiem pieminekli nav iespējams uzcelt, tāpēc piemineklis K.Čakstem simbolizēs viņus visus.

Nav jābaidās atspoguļot reālo LCP stāvokli Latvijā Otrā pasaules kara beigās un pirmajos pēckara gados: bez nacionālistisku mītu radīšanas un ksenofobijas pret citām Latvijā dzīvojošajām tautībām jāatklāj zaudējumi un nepamatotās cerības. Laikā, kad visā Latvijā valdīja vardarbība, LCP pieņēma varbūt vienīgo pareizo lēmumu par nevardarbīgu pretošanos abām okupācijas varām un ar šādu cīņas metodi norādīja veidu, kādā iespējams atjaunot valsts neatkarību. Nedrīkstam aizmirst, ka Latvijas Republika savu valstisko neatkarību 1991.gadā atguva, nevis rīkojot terora aktus un diversijas, bet ejot nevardarbīgās pretošanās ceļu un gaidot sev labvēlīgu starptautiskās situācijas maiņu, kā to pirms pusgadsimta bija iecerējusi Latvijas Centrālā padome.

Diena, 2003. gada 14. jūnijs

Dzintars Ērglis, Latvijas Vēstures institūta asistents, nesen iznākušās grāmatas Latvijas Centrālās padomes vēstures nezināmās lappuses autors 

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home