Arturs Stradiņš
ĒRKŠĶAINĀS GAITAS
Rēzekne, 2001

Fragments no Vjatlagu pārdzīvojušā Artura Stradiņa dienasgrāmatas

Vakarā pienāk pie manis Jēkabpils-Ilūkstes kara apr. pārvaldnieks kapteinis Broks, jautā manim, vai es pareizi zinot par jaunajām ziņām, ka karš ir sācies. Es viņam dodu pareizu un noteiktu atbildi, ka ir jau laikrakstā lasīts un tās ziņas ir pilnīgi pareizas. Rokas saspiežam un novēlam viens otram laimi un veselību.

28. jūnijā no lēģera aizved projām virsniekus. Redzams, ka šeit nepaliksim, bet sūtīs mūs visus tālāk Krievijā. Cilvēkos rodas sašutums, un paliek skumīgāki. No Krustpils apkārtnes vecais Purviņš ar nazi pārgriež sev vēderu. Grib mirt, bet grieziens nav nāvīgs. Aizved uz ambulanci un tur viņam brūci sabindē, tā ka drīzi sāka staigāt. Vecais vīrs ļoti noskumis, jo viņš visas tālākās ceļa gaitas nevarēšot izciest, kādēļ  nodomājis galu sev darīt. Vēl viens nepazīstams vīrietis sāka ap sienu galvu dauzīt un līda pie sargtorņa klāt, lai viņu nošaujot.

Katru dienu sāk taisīt etapus. Sūta projām. Kurp, nezinām. Projām no lēģera aizsūta senatoru Skudru, tad 2. jūlijā ministru Kaminski. Grūti vecajam vīram ar kruķiem lēkt. Aizlec līdz smagajai mašīnai, tur gājiena nespējīgos sēdina iekšā un ved līdz Babiņinai ar mašīnu. Baumas sāk klīst, ka ir jau Maskava no vāciem ieņemta, tā ka mūs tālu nekur nepaspēs aizvest, bet viss tas ir tikai tukšas runas, kādēļ dod nosaukumu »CBB« - dzirdēts centrālā baumu birojā.

Mans simts no lēģera iziet pēdējais, tas ir, visa baraka gājām projām pēdējā no lēģera. Lēģers paliek tukšs. Vispirms ieveda tajā nodalījumā, kur bija virsnieki, tad sāka pa vienam saukt laukā un nostādīja gājiena kārtībā. No lēģera izgājām piektdien, 4. jūlijā, p1.20. Barakās uz sienām atstājām vācu valodā dažādus uzrakstus, ka šeit ir turēti apcietinājumā latvieši un igauņi.

Iešana bija pa nakti, kas gribēja bēgt, to varēja izdarīt. Apsardzība diez cik stingra nebija. Gājiens gāja pa krūmiem, grāvji gadījās, kur varēja iekrist un tādā kārtā paslēpties.

Upītēm iznāca pāri brist. Pa sādžām iet pāri, tur varēja nodalīties no gājiena nost un palikt. Gala mērķī Babiņinā iegājām sestdien, 5. jūlijā, pl. 5.30. Nogurums. Sākās pārbaude, jo izrādījās, ka pa ceļam ir tiešām kādi palikuši. Babiņinā var tiešām redzēt, ka karš iet vaļā, jo vilciens ar kara materiāliem iet ik pēc 10 minūtēm. Es vēl uz viena NKVD sargkareivja pasacīju, ka ož pēc pulvera, tas palika ļoti nejauks, lai nerunājot, tā tūliņ aiztaisīšot muti uz mūžu cieti. Gaidīšana, kamēr pados ešelonu. Bērni nesa pārdot pie stacijas pīrādziņus un pienu. Sargi atļāva pirkt. Dabūjam drusku ieēst. Pēcpusdienā sāk sēdināt pa vagoniem. Vagonus piesloga pilnus. Jūtamies saspiesti. Grūti elpot. Par vagona vecāko ir Ermansons.

Svētdien, 6. jūlijā, plkst. iebraucām Maskavā. iedod maizi dažus kukuļus uz vagonu, tāpat ūdeni. Laiks ir silts. Pa nakti no svētdienas uz pirmdienu dzirdams, ka ārā ir trauksme, jo parādījās vācu lidmašīnas.

Pirmdien, 7. jūlija, pl. 7 izbraucām no Maskavas. Kurp, nezinām. Vagonā ļoti grūti. Maz gaisa. Laiks karsts. Durvīs logi aiztaisīti. Vienīgais gaisa caurums ir, kur ietaise sevis pēc. Dažs pieiet pie tā cauruma un velk gaisu. Sākam vagonā taisīt mazus caurumiņus - un tad pieliec muti klāt, kur var dabūt svaigu gaisu. Gaisa trūkuma dēl, ģībonī nokrīt divi Kopmanis, skolotājs no Jēkabpils, un Vasks no Slates. Tad paņemam palagus un sākam vēdināt pa vagonu, lai saviļņotu daudzmaz gaisu. Tādā kārtā palika vieglāk.

Ēšanai izdeva sālītas mazas zivtiņas (pa krieviski - kamsa). Tās saēdāmies, radās slāpes. Sargi ūdens nedod. Vilciena pieturas gadījumā kaut kur stacijā ienes kādu spainīti ūdens, bet tas ir tikpat kā piliens ūdens uz karstas plīts. Mocības ļoti lielas. Panesam vēl visi. Ēstgriba maza. Pa nakti, kad paliek vēsāks, tad aizmigt var. Veselības ziņā stiprs ir Jēkabpils vilnas rūpnieks Meržinskis. Tas pa dienu izģērbjas un saka, tagad dzīve tā kā jūrmalā, tikai saulītes nava, bet NKVD karstums.

Visumā brauciens ir šausmīgs. Tieši tā tagad cilvēkiem jāmokās, kā zivīm ziemā, kad zem ūdens slāpst. Ūdens trūkums visbriesmīgākais, kad karstums un slāpes moka. Visādi lūdzam sargus, lai dod ūdeni, bet mūsu lūgšanas neievēro. Tad sākam spaiņos naudu mest, lai nes ūdeni - uz šo lūgumu sargi palika atsaucīgi. Visā braucienā ēšanai deva tikai maizi un sālītas zivis. Cik daudz, to nezinām. Attaisa vagonu vaļā un sargi iemet dažus kukuļus maizes un nedaudz zivju. Ēstgriba maza. Dažiem bija vēl savi krājumi produktu no mājām - speķis, sviests un siers. Kam bija kādi produkti, tie cilvēki dalījās ar tiem, kam nebija nekā.

Trešdien, 9. jūlijā, pārbraucam Volgu pie Gorkijas (bij. Nižn. Novgorod). To tagad dabūjam zināt, ka dodamies uz Vjatku, tagad sauc - Kirova, kurp tālāk ies gaitas, tas nav mums zināms.

Ceturtdien, 10. jūlijā, stāvēja vilciens uz vietas - 10 km attālumā no Kirovas.

Piektdien, 11. jūlijā, vienā stacijā klausījos radio pārraidījumu - un ziņoja, ka vācu karaspēka virzīšanās ir no sarkanās armijas apturēta.

Sestdien,12. jūlijā, vilciens lēni brauca ziemeļu virzienā pa mežainu apgabalu. Sāka vagonā odi parādīties. Gaiss palika vēsāks. Novārguši. Ēsts tika maz.

Svētdien, 13. jūlijā, pl. 18.45 ešelons apstājas Vjatlaga 7. lēģerī. No Kirovas 500 km. Sēdina laukā. Pēc nedēļas brauciena cilvēki palikuši bāli un novārguši. Markus Gailītis kā kāpj no vagona, tā pārlauž kāju, jo no lielā karstuma un neēšanas palicis nespēcīgs. Ejot kājas nevar savaldīt.

Saslimst ministrs Blumbergs ar vēdera aizcietējumu. Palīdzību nekādu nedod. levieto stacionārā, bet pa brauciena laiku organisms novājināts - un pirmais latvietis mirst šajā mežainajā apgabalā.

Laižot lēģerī iekšā, notiek liela kratīšana. Atņem visas vērtslietas, nažus un papīrus. No rokām velk nost laulājamos gredzenus. Tomēr es saglabāju laulājamo gredzenu un Mirdziņas rokas pulkstentiņu. Nazīti iedodu Kazākam (Jēkabpils aizsargu pulka bataljona komandierim), kas zābaku stulmē noglabā un tādā kārtā ienes lēģerī. Kopā turamies ar notāru Grīnu. Aizgājām uz ateju un priecājāmies, ka pēc nedēļas brauciena dabūjam reizi izdarīt dabiskās vajadzības, jo vagonā nekādi kaunuma pēc nevarējām darīt. ievietojamies barakā. Nogurums liels, bet pa nakti gulēt nekādi nevaru. Briesmīgi daudz blakšu. Ārā no barakas atkal odi kož, tā ka iznāca pa nakti negulēt, bet staigāt. Pagaidām darbos vēl nekur nedzina. Ēdiens prasts, bet vēl turas dzimtenes spēks kaulos, kādēļ, visu pagaidām var panest

Darbā aizgājām, kas vēlējās, pie sakņaugu ravēšanas, tas bija trešdien, 16. jūlijā. Sargs - pajauns krievēns. Ziņkārīgs, kas dzirdams par karu. Mēs pastāstām, ka jau Ļeņingrada un Maskava ir kritušas - ieņemtas no vāciem. Tas paliek uztraucošāks un izliekas laipns. Stāsta, ka lēģerī agrāk esot bijis Ļoti stingrs režīms un tāpat tagad virsniekiem vajagot stingri par mums, ieslodzītiem, raudzīties. Bet mēs atbildam, ka mēs neesam nekādi arestanti, jo neesam neko noziegušies, tikai nezinām, kāpēc mūs tā stipri apsargā. Sargs tomēr paskaidro, kad reizi esot šeit lēģeri, tad skaitoties, ka arestētie un drīzi būšot mums visiem apsūdzības lietu skatīšana un sodīšana. Sakarā ar karu varbūt būšot kādas izmaiņas.

Darbā ilgi nebijām, tikai līdz pusdienai.

Pēcpusdienā sāk dalīt pa darba brigādēm, jo bija komisija, kur noteica darba spējas. ieceļ brigadierus. Manim par brigadieri Elkšņu mežniecības mežzinis Dreiblats. Brigādē esam - Grīns, Egle, Priede, Dimants, Kopmanis, Grunspenskis Jānis, kpt. Makarskis, Geidāns, Dreimanis, Ermansons.

103. lpp.

Ceturtdienā, 17. jūlijā, pirmo reizi dzen brigādes darbos. Brigāde iet pie malkas sagatavošanas. Strādājam kopā ar kpt. Makarski un Geidānu. Lietaina diena. Darbs ir grūts, jo uzturs ir vājš un pa nakti nevar dabūt atpūsties, odi un blaktis neļauj gulēt. Sūc pēdējo asins pilienu laukā.

Nākošā dienā bija malkas iznešana pie dzelzceļa, lai varētu tālāk lādēt vilcienā, tad sestdien, 19. jūlijā, bija malkas lādēšana vagonos.

Svētdien, 20. jūlijā, skaitījās izejas diena, bet notika kratīšana.

Pirmdien, 21. jūlijā, iesāka dot uzturu pēc izpeļņas. Jūtos nevesels. Esmu saaukstējies. Aizeju uz ambulanci. Tur par ārstu ir Grišāns un feldšeris - Lapiņš. Uz temperatūras pamata mani atsvabina. Kādas 3 dienas ir temperatūra ap ~1,5°. Tas GriŠāns sāk mani ar diviem termometriem pārbaudīt, it kā es simulējot, bet 25. jūlija vakarā temperatūra manim jau ir 39,2°, kādēļ gāju uz stacionāru, lai tur mani pārbauda. Galvenā lēģera ārste bija sieviete. Tā mani tūliņ ievietoja stacionārā. Par stacionāra ārstu ir ārsts Berits. Ļoti laipns un izpalīdzīgs cilvēks. Temperatūra manim kāpj uz augšu - 39,5°. Grūti. Ārsti seko. Novieto mani atsevišķā palātā. Pa nakti dežurējošais ārsts Berits vienmēr pienāk pie manis. Uz rīta pusi jūtos labāk. Tā ka svētdienas vakarā temperatūra kritusies uz 37°, tomēr pa nakti gulēt bija grūti. Murgoju, un visi kauli sāpēja. Likās cieta guļasvieta.

Pirmdienā, 28. jūlijā, frizieris bija un mani appucēja. 29. jūlijā diena paiet mierīgi. Ēstgriba rodas, kādēļ  ieēdu. Naktī sapnī redzēju Mirdziņu. Temperatūra no rīta 36,5°. Pārcēla no atsevišķās palātas kopējā. Piektdiena, 1. augusts. Jauka, saulaina diena. Jūtos labi. Izlaida no slimnīcas. Pārnācu atpakaļ barakā pie draugiem. Grīns mani ļoti gaidīja. Sakrājis maizīti, lai būtu ar ko mani pacienāt.

Sestdien, 2. augustā, esmu vēl no darba atbrīvots. Mazgāju veļu un lāpīju zeķes.

Svētdien, 3. augustā, ejam pie ezera malku sagatavot. Strādājam kopā ar Grīnu.

No 4. līdz 7. augustam malkas sagatavošana pie ezera. Ne visai liels ezers, kas atrodas apdeguša meža vidū, jo 1939. g. Vjatlagā bijis ļoti liels meža ugunsgrēks. 7. lēģeris nodedzis viss. Daži ieslodzītie pie šī ezera, kur tagad strādājam, esot izglābušies no nāves. Visumā daudz cilvēku sadedzis. Ceļš, kas ved no lēģera uz ezeru, iet gar kapsētas malu. Var redzēt stabiņu, kur no mūsu etapa pirmais tika apglabāts ministrs Blumbergs.

8. augustā braucam ar vilcienu uz centrālo, 5-to, lēģeri, kur vajadzēja celmus lauzt.

Sestdien, 9 augustā - moku diena. No purva ezera baļķus jāvelk ārā, un turpat ūdenī krāva štabeļos. Pie šī darba strādā vairākas brigādes. Viss darbs pa ūdeni. Aizdambēta ieleja, kur domāts sakrāt ūdeni un tad tos pludināt, bet nodoms nav izdevies. Koki sagrūsti ūdenī, bet nav peldējuši domātā virzienā, kādēļ tagad koki piesūkušies ūdens, daži jau grimst dibena. Norīkoja ieslodzītos pie koku vilkšanas ārā no ūdens. Darbs grūts, un izpelnīt uzturu grūti. Nopelnām 1. katlu: 400 g maizes dienā, brokastīs zupas 500 g kausiņš un vakarā atkal 500 g zupas kausiņš un šķidra biezputra 200 g - tā ir dienas deva; ja izpelnīja 2. katlu, tad maizes 600 g, pusdienās maza 100 g bulciņa un no rīta pie zupas vēl klāt 200 g biezputra. Trešais katls: tad maizes 900 g, no rīta zupa - labāka - 700 g kausiņš un biezputra 200 g, pusdienā bulciņa 100 g, vakariņās zupa 700 g, biezputra 300 g un vēl pīrādziņš - ar kaut ko pildīts (kartupeļi vai zivis), un zivs piciņš ap 50 g.

Ar 3. katlu iztikt var, bet nopelnīt viņu vairs nav pa spēkam. Cilvēki paliek vārgāki.

Svētdiena, 10. augusts. Kratīšana. Manim pilnvarotais paņem manas Mirdziņas ķemmītes ar sudraba apkalumiem.

11. un 12. augusts - strādājam purva ezerā pie baļķu un malkas vilkšanas. Laiks paliek vēsāks, tad darbs ūdenī ir briesmīgs, jo visu dienu jābūt ūdenī kailam. Vakarā, kad ejam uz baraku, tad apģērbjamies. Strādājot ūdenī, tad cenšamies, vairāk lai būtu ķermenis ūdenī, jo tad tik auksti nav. Sevišķi aukstums stingri ņem, kad vējš papūš. Dažiem cilvēkiem pa ūdeni iznāk strādāt vairāk kā 2 nedēļas. Ārsts Šneiders arī strādāja kopējos darbos, pēc specialitātes viņam pagaidām vietu nedeva.

Ducmanis, bij. sūtnis Parīzē, runā par Svētiem Rakstiem un liek atzīmēt 12. augustu. Šī diena esot svarīga.

13. augustā braucam atkal ar vilcienu uz 5-to lēģeri celmus lauzt. Darbs ir grūts. Par desmitnieku ir Kurpnieks. Ceturtdien, 14. augustā, etapā pl. 10 no rīta braucam no 7. lēģera uz 11. lēģeri. Tur iebraucam pl. 16. Pa nakti barakā nelaiž iekšā, bet vajadzēja gulēt ārā. Ar Grīnu saspiedāmies kopā un tādā kārtā nakti pārlaidām.

15. augustā kratīšana, un tad laida barakā iekšā. Šis lēģeris atrodas zemā vietā. Še sākas liela miršana. Galvenā slimība caureja (avitaminozā caureja). Cilvēki novājējuši, jo bezspēks, un izpelnīt pēc katlu sistēmas grūti labāku uzturu. Normas lielas, tikai uz papīra var izpelnīt.

Še darbos dzen pie malkas sagatavošanas biržā, un viena daļa cilvēku brauc pie zemes darbiem uz dzelzceļa. Taisīt vajag jaunas dzelzceļa līnijas. Darbs ir grūts, un nopelnīt var maz. Jādzīvo uz 1. katlu, tas ir-400 g maizītes dienā. Tā bija galvenā, kas cilvēku uzturēja vēl pie spēka. Dažas dienas dabūjām 2. un 3. katlu, bet tas bija tikai izpildīts uz papīra. Desmitnieks ir latvietis - inženieris Godzenis. Prorabs krievs, bet labs cilvēks.

20. augustā Grunspenskim Jānim liela darba uzņēmība un labs garastāvoklis. Mēs ar Grīnu nopriecājamies un atzīmējam šo datumu. Klīst daudz labu ziņu. Cilvēki runā un domā par laimīgu drīzu iznākumu, kas būs par labu mums - ieslodzītiem. Skatāmies uz vilcienu iešanu. Ja vilcieni kuru dienu iet maz, tad tūliņ kaut ko iztulko - kāda tam nozīme. Ja noķer kādas labas ziņas, tad runā, ka ir labi vitamīni.

24. augusts, svētdiena. Atpūtas diena. Pēc 10 dienu vārtīšanās pa netīru grīdu ēdamistabā, Šodien norādīja telpas, kur gulēt barakā.

Trīs dienas jau, kā iestājies vēss laiks, tikai šodien - kā pie svētdienas - mīlīgs un saulains laiks. Visa nedēļa paiet zemes darbos pie dzelzceļa būves.

Svētdien, 31. augustā, viena daļa dodas etapā uz 9. lēģeri: ministrs Birznieks, Elsiņš, Kopmanis. Sākas nopratināšana un lietu ievadīšana mūsu sodīšanai. Izlaiž baumas, ka tos, kuri aizbrauca uz citiem lēģeriem, pulcina atbrīvošanai. Saformē mazu brigādi pie dzelzceļa remonta darbiem. Par brigadieri mežzinis Dreiblats. Tas cilvēks darba ziņas sastāda labi, un brigāde pelna 2. un 3. katlu. Rudens ir klāt, bet uzturs paliek gandrīz ar katru dienu sliktāks. Sakņu nav. Baro ar šķidru miltu putru. Izsalkušam cilvēkam arī šī putriņa ir garšīga. Tā Grins priecājas, kad viņš būšot dzimtenē, tad likšot sieviņai, lai vārot šādu putru, kura viņam vareni garšojot. Padomāju, ka tagad esmu badā, tad mums liekas šāda putra garšīga, bet labās dienās tādu putru suns neēda, jo ūdenī iekulti rudzu milti, kuri tumes veidā savārīti.

Svētdiena, 7. septembris. Krustpils dzelzceļa mašīnists Lācis iedeva manim spoguli un pārdod par ļoti mazu cenu silto deķi. Mums ar Grīnu deķa nebija, tagad pa nakti tinamies siltā vates deķī, kur tad gulēt ir silti.

Lācis liek atzīmēt Finka pareģojumus, ko Juhnovas lēģerī esot sacījis, tad esot šis datums. Cerības labas, bet patiesā dzīve nemaz nelabojas, tikai ar katru dienu paliek grūtāk, jo iestājas vēss un auksts laiks.

Grīns ekspeditoram pārdod zelta pulksteni par 3 klaipiņu maizes,1 kilogramu siļķu,1 kilogramu speķa un 1 pudeli eļļas. Ir 14. septembris, jo šis datums »14« ir zīmīgs mūsu dzīvē, jo mūs pataisīja par arestantiem. Grīns par pulksteni dabūjis maizīti un citus produktus, tad vakariņas iztaisījām pamatīgas. Pēc ilgāka laika dabūjām reizi ieēst. Jūtās pilns vēders jo gandrīz katrs apēdam pa klaipam maizes, tas ir-2,5 kilogramus, un vēl speķi klāt.

16. septembrī mirst birzietis Dobulāns.

Grunspenski J. izsauc uz pratināšanu un tura izolatorā 7 dienas. Spīdzina un mērdē badā. Pēc pratināšanas Grunspenskis bija ļoti novārdzis un saguris. Daudz cietis no pratinātājiem. Stipri situši un locekļus lauzījuši.

20. septembrī parādās pirmais sniegs. Mums nav silta apava, nedz apģērba. Badojamies ar Grīnu un pērkam par maizīti darba drēbes. Par maizīti var dabūt nopirkt dažādas drēbes. Dažs jaunu uzvalku pārdod par 1 kilogramu maizes.

25. septembrī mani izsauc uz pratināšanu. Pratina no Latgales tāds Iļjins. Ar mani apietas labi. Runājam dažbrīd pa krieviski, bet lielāko tiesu pa latviski. Parāda manim, kas par mani iesnieguši sūdzības, un tie ir šādi: no Ribāka Aleksandra 2 sūdzības par to, ka es esot sastāvējis Zemnieku savienībā un valdes sekretārs, un kā aizsargu rotas komandieris turējis Kalpaka piemiņas vakaru, kur ar runu uzstājies pret padomju varu. Sacījis, ka kopīgi ar angļiem un vāciem Krieviju vajagot samīt. Viss, ko Ribāks bija rakstījis, bija pilnīgi meli. Pats pratinātājs Iljins piekrita maniem paskaidrojumiem un rakstīja apsūdzības rakstā visu par labu manim.

Tad 2 sūdzības bija no Jaundzērves kalēja palīga  ka es esot pēc 15. maija, 1934. g., stingri raudzījies par kārtību Saukas pagastā, un viena sūdzība bija no Upelnieka, kas  dzīvoja pie Lones. Es esot Balceru saimnieka bērēs izteicies, ka padomju iekārta šeit - Latvijā - ilgi nebūšot un drīzi atkal aizsargi valdīšot. Tie atkal bija meli, jo es ar Upelnieku bērēs tādās runās pavisam neielaidos. Es zināju, kas viņš ir, lai gan manai sieviņai viņš piegāja kā rads. Starp citu, Ribāks raksta, ka es esot bijis Saukas pagasta Znotiņos un tur naidīgi izteicies pret padomju iekārtu, kur manu runu dzirdējis Lasmanis (Saukas mežā no Avotiņa pirkto māju jaunsaimnieks). Tas Ribākam stāstījis, un Ribāks par mani iesniedzis apsūdzību. Pratināšana ilgi nevilkās. Manus paskaidrojumus Iļjins pieņēma un visu darīja laipnā kārtā. No Jēkabpils aizsargu Štāba pie manas lietas klāt anketas, slepenie plāni no manas 5. rotas. Visas lietas darbvedis Pormalis skatīties nedod, tāpat apriņķa vecākā Prieka rakstu, ka es esot bijis pagasta valdes vecākā vietnieks.

25. septembrī nomirst Plosmanis no Rites pagasta. Tas cilvēks pārdeva maizīti uz smēķiem un tādā kārtā sevi priekšlaikus noveda kapā.

26. septembri no rīta taisāmies iet darbā kopīgi ar Grunspenski. Saņēmām dienas maizes devu un maisiņu pakārām pie nāras, lai žurkas nenoēstu, jo to barakā bija milzīgi daudzumi. Tas bija viens moments - un paskatāmies ar Grunspenski Jāni, ka mūsu maizīte jau nozagta. Zādzības ir lielas, jo cilvēki visi izsalkuši. Šinī dienā ir vēl kratīšana un lieku mantu atņemšana. Atņemtās mantas veda uz 5. lēģeri, kur bija centrālā mantu glabātuve.

1. oktobris - jauka diena. Mirst Jēkabpils aizsargu pulka bataljona k-nis Bulāns.

2. oktobrī atpūtas diena un ārstu komisija. Nodzinu bārdu, jo biju uzaudzējis lielu bārdu.

3. oktobrī nomirst Jēkabpils bankas grāmatvedis Knaģis. Viņš strādāja pa zonu pie dažādiem saimnieciskiem darbiem. Vairāk smēlē - tas ir, vilka no akas ūdeni virtuves un pirts vajadzībām. Paēdis viņš bija, bet vecam vīram tāds darbs bija par grūtu - un tā aizgāja viņsaulītē. 

Saulkalnam iet slikta slava. Liek no viņa piesargāties sarunās, jo esot pilnvarotā kalps. Strādāju uz dzelzceļa pie remonta darbiem. Darbs grūts nav. Brigādē esam 9 cilvēki. Galvenais, pa līniju visa brigāde iziet kā uz pastaigāšanos. Viens sargs - pajauns krievēns. Izpelnām 2. un 3. katlu. Biržā, kas strādā uz malkas sagatavošanu, tur cilvēki ir tik bezspēcīgi palikuši, ka par 1. katlu vairāk neviens nevarot izstrādāt. Tur brigadierim grūti pierakstīt vairāk, jo izstrādāto malku katram vakarā jānodod, un mērs rāda - cik daudz ir izstrādāts, bet uz dzelzceļa - tur brigadieris raksta darbu, kuru neviens nepārbauda. Tādā kārtā visi brigādes cilvēki esam puslīdz paēduši.

7. oktobrī manim paziņo, ka es ārstu komisijā, kas bija 2. oktobrī - esot pēc miesas stāvokļa novājējis un mani pārskaitot 29. brigādē - tā esot strādājošā nespējnieku brigāde (rabočaja slabosilka), tātad no 12. brigādes - dzelzceļnieku, kur slikti nebija, esmu ieskaitīts pēc nosaukuma labākā, bet tur uzturā tik daudz nevarēs dabūt. Jāiet strādāt pie malkas zāģēšanas biržā. Jāizstrādā, tas ir - jāsazāģē 2,5 kub. malkas dienā. Norma liela nav, bet spēka arī nav, kādēļ šī norma arī ir liela. Dienā dod maizes 720 g, brokastīs 600 g kausiņš zupas un 200 g biezputras. Vakarā 600 g kausiņš zupas un zivs piks 80 g. Par brigadieri ir latvietis. Bijušais virsmežzinis. Nelabs cilvēks. Pats nestrādā, bet mums viņa norma - brigādei jāizstrādā. Uzvārdu pareizi neatceros, domāt, ka Hildners. Ar bijušo Liepājas komandantu kapt. Regutu, kas arī strādāja šinī brigādē, vārīja un abi ēda žurkas. Pēc žurku ēšanas Reguts saslima, un ievietoja viņu stacionārā. Izrādījās, ka ir saindējies. Izveseļojās, bet ēstgribu nevarēja savaldīt, gāja atkal pie virtuves pa samazgu bedrēm lasīt šādus tādus atkritumus, no kuriem atkal bija saslimis, un tādā kārtā Reguts mira.

12. oktobris. Elksnis Ansis slims un ievietots stacionārā.

14. oktobrī atļāva nopirkt tomātu-zirņu konservu biezeni. Atļāva tiem, kas bija izstrādājuši normas. Nopirku 200 g dažādu konservu.

Ārstu komisija. Mani pārskaita nestrādājošā, nespējnieku, brigādē Nr.19.

15. oktobrī izgāju vēl darbā un, kā par nelaimi, pārcirtu kāju. Vakarā aizeju uz ambulanci pie ārsta Šneidera, kas manu kāju sabindē un pastāsta, ka rītu vairs darbā nevajagot iet, jo es esot pārskaitīts nestrādājošā, nespējnieku, brigādē (ņerabočaja slabosilka).

Šeit uztura deva ir maza. Maizītes dod 500 g, brokastīs 500 g šķidras zupas un 200 g biezputras.

17. oktobrī mirst K. Beķers no Viesites ar plaušu karsoni un Elkšņu pagasta Oltipš.

Svētdiena,19. oktobris. Atkal ārstu komisija. Grinu pārskaita stacionārā. Guļam kopā barakā, tikai saņemu stacionāro uzturu.

21. oktobrī telpu dezinfekcija. Izmaksāja darba algu par augusta mēnesi - rbļ.11,54.

Trešdien, 22. oktobrī, ar Grīnu ieēdām patīkamas pusdienas - cukuru ar baltmaizi. Cukura 20 g un baltmaizes 150 g. Blakus mums barakā uz augšējām nārām atgulstas

Apsolons. Guļam un runājam. Apsolons pastāsta patīkamus gadījumus no tiesas dzīves. Pēc miesas būves Apsolons liels cilvēks, kādēļ šīs devas viņam ir par mazu. Sarunā ar pavāriem, ka viņš piegādās viņiem virtuvei ūdeni, tad par to viņam pavāri deva lieku zupas kausu.

23. oktobrī ārstu komisija. Mani atstāja līdz turpmākam nestrādājošo brigādē.

24. oktobrī pirts diena. Ūsas noskuvu. Biju izaudzējis garas ūsas.

Svētdiena, 26. oktobris. Valteram Fricim Šuvu cimdus, jo viņam bija nozagti cimdi.

Grīns saslimst ar augoņiem, un 29. oktobrī viņu ievieto stacionārā.

31. oktobrī. Nodomāju, ka šodien ir Ticības atjaunošanas svētki. Noskaitu lūgšanu un izlūdzos Dieva svētību par Mirdziņu.

1. novembris. Kratīšana.

Svētdiena, 2. novembris. Mierīgi atpūšamies un vārām. Barakas iemītnieku runas galvenais temats ir par ēdienu gatavošanu. Izliekas, ka runā par ēdieniem, bet tādā kārtā mierina ēstgribu, jo katram ir liels izsalkums. Daudzi raksta ēdienu receptes un tā, laiku kavēdami, mierina vēderu.

3. novembrī gāju ciemos pie Grīna un Elkšņa stacionārā. Drusku parunājām, jo ilgi runāt stacionārā neļauj.

4. novembris. Pirts diena un ārstu komisija. Es paliku nestrādājošā brigādē.

5. un 6. novembrī pūš ass vējš un sniegputenis. Grunspenski Jāni izrakstīja no stacionāra, un iet darbos. Projām no lēģera aizved kapt. Broku un Ermansonu, kur - to nezinām.

10. novembrī - Mārtiņdiena. Ross referē par alus brūvēšanu. Daudzi raksta piezīmes. 

12. novembrī. Ūsiņu pamatskolas pārzinis Butāns lasa referātu par krāšņuma dārzu.

14. novembrī vispārējā apskate no ārstiem. Pirts.

15. novembrī vienu daļu nespēcīgo cilvēku pārcēla no 11. lēģera uz 7. lēģeri. Uz to pašu, no kurienes atbraucu. Jāšķiras no mīļā drauga Eduarda Grīna. Žēl tik laba un mīļa cilvēka! Sapratāmies mēs viens otru ļoti labi. Katru kumosiņu dalījām uz pusēm. Grīna veselības stāvoklis bija grūts, jo slimoja ar augoņiem kas sekas no tām dienām, kad ezerā vajadzēja veselu nedēlu pavadīt ūdenī, kur saaukstējās, un organisms jau novājināts, kādēļ katrai slimībai grūti pretoties. Mani arī augoņi mocīja, bet es izārstējos. Gandrīz katrs ar augoņiem slimoja, kas bija strādājis ezerā. Šī diena ir arī mana dzimšanas diena. No 3. lēģera līdz 7. lēģerim iznāca iet kājām. Grūti bija, bet gala mērķī nonācām.

Svētdiena, 16. novembris. Aizgāju pie Ūzāna Alberta. Tas strādā maizes ceptuvē un ir maizītes paēdis. Manim arī iedeva gabaliņu maizītes. Tā bija dārga manta, ko noēdu kā visgaršīgāko kūku. Tā senās dienās netiku ēdis ar tik lielu baudu kūkas, cik tagad labi garšo vienkārša rupja maizīte. Ūzāns ir no Rites pag. lauksaimnieks, bet blakus vēl nodarbojās meža resorā kā virsmežsargs - Slates virsmežniecībā. Aizsargu dienestā izpildīja nodaļas priekšnieka amatu. Labs, disciplinēts un godīgs cilvēks.

Pirmdien, 17. novembrī, sadalīja pa brigādēm. Darbos iet nevajaga. Skaitāmies atpūtā un uzlabošanā. Manim uz kājām parādās augoņi un cingas vālis. Sāk kājas čūlot.

18. novembris. Eju uz ambulanci pārsiet kāju, jo sāk sāpēt. Ambulancē strādā ārsts Čamanis un Lapiņš. Ļoti godājami cilvēki. Daudz palīdzības sniedz ieslodzītiem. Cik viņu spēkos varas bija, tad to izlietoja katram ieslodzītajam par labu. Par mazāko vainu deva atsvabinājumu un, kur bija iespējams, rakstīja papilddevas pie uztura. šie medicīnas darbinieki ir ieguvuši ieslodzīto vidū slavu un pateicību. Lēģera priekšniecība uz viņiem rājās, ka stipri daudz atbrīvojot strādniekus no darba, bet viņi aizbildinājās un pasaka, ka viņi rīkojas pēc noteikumiem.

Iepriekšējās dienās bija maizes trūkums, kādēļ  lēģeris izdeva tikai pie pienākošās maizes devas pusdevu. šodien izdeva visu pilnu »paiku« (tā sauca maizes devu) un vēl parādu, tad redzējās, ka maizītes ir labi vien. Brokastīs ēdamistabā viens latvietis uzsauc: »Apsveicu ar lielo paiku!« Tas nozīmē, ka šodien ir 18. novembris - un tādā puķu valodā viņš varēja izdarīt 18. novembra apsveikumu.

19. novembrī eju uz ambulanci kāju pārsiet. Kāja ar katru dienu no cingas čūlām paliek slimīgāka. Iestājas auksts laiks.

atpakaļ uz Noziegumi pret cilvēci