Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Latvieši vienmēr izdzīvos!
Māris Puķītis 

Pirms vairāk kā nedēļas Nacionālajā teātrī izskanēja dziesmu spēles Eslingena pēdējā izrāde. Veltījums lielākajai bēgļu nometnei Vācijā, kur pēc kara patvērumu atrada vairāk nekā 6000 latviešu. Ko mūsu tautai nozīmē Eslingena? Vai trimda ir beigusies? Par to saruna ar Albertu Legzdiņu — leģendāro Čikāgas piecīšu dibinātāju, Eslingenas idejas autoru, libreta un mūzikas līdzautoru.

Jūs esat gandrīz visu Eslingenas dziesmu autors, mūzikas līdzautors, idejas tēvs. Kā šī doma radās?

O-o, ar šo ideju esmu staigājis apkārt daudzus, daudzus gadus. Sagadījās, ka Toronto Dziesmu svētkiem vajadzēja lielu uzvedumu. Un man uzreiz ienāca prātā, ka šis ir īstais brīdis — vai nu tagad, vai nekad. Bija finansējums, un mēs atradām vēl ļoti talantīgus cilvēkus no Toronto latviešu skolām, pazinām Ritmaņu ģimeni, kas visi bija ar mieru piedalīties. Bez viņiem tas nebūtu iespējams. Režisors Gunārs Vērenieks arī ir no Eslingenas, tā ka mēs dabūjām tos labākos spēkus, kas bija gatavi celt kalnus.

Jūs arī esat bijis Eslingenā?

Sešus gadus. 1944. gada novembrī mēs atstājām Kurzemes katlu, bēgām no krieva cauri Polijai, piedzīvojām lielākos gaisa uzlidojumus Berlīnei. Laimīgi palikām dzīvi, tikām Dienvidvācijā, kur sāka vākt kopā bēgļus un pēc nacionalitātēm likt nometnēs. Eslingena, jāsaka, bija laimīgā vieta. 1946. gadā bijām tuvumā un nokļuvām tur. Aptuveni 6000 latviešu. Sabrauca ļoti daudz baletdejotāju, teātrinieku — Nacionālais teātris gandrīz pilnā komplektā. Žurnālisti momentā izdeva avīzi, iespieda grāmatas, bija sarīkojums sarīkojuma galā, skolas un ģimnāzija, vasaras nometnes, sports, daudz jauniešu. Ideāla vieta jauniem cilvēkiem, kur iesākt veidoties.

Cik jums toreiz bija gadu?

Esmu dzimis 1933. gadā, tātad 13 gadu.

Spriežot pēc izrādes, vismaz sākumā latviešu bēgļiem attiecības ar vāciešiem nebija spožas.

Vāciešiem pāris dienu laikā bija jāizvācas no priekšpilsētas, kur lika latviešus. Viņi absolūti nepriecājās par to, bija liela rīvēšanās. Bet kaut kā jau sadzīvoja, ar akmeņiem nemētājās. Interesanti, ka tagad tajās pašās ēkās dzīvo turki, tā ka no ārzemniekiem viņi vaļā netiek.

Man iekrita acīs divi izrādes varoņi — spekulants Mika un spekulants Fredis. Viņiem ir reāli prototipi?

Absolūti. Spekulantu mums bija kaudzēm, vesela organizācija. Nometnes apgādē bija pietiekami kaloriju, bet viss bija vienmuļi. Daudz konservu, konservēti kartupeļi, piena pulveris, olu pulveris. Svaigas mantas — drusku piena, olas — dabūja mazie bērni.

Ja kāds gribēja gardāku kumosu, bija jātiek pie vācu zemniekiem. Tos tuvākos zemniekus ātri "nolasīja". Tad spekulanti ar vilcienu brauca tālāk, kur ciemi vēl bija pilni, mainīja mantas, cigaretes, kafiju, pretim dabūjot desas, sivēnus. Brauca pāri visai angļu zonai, koferos vezdami siļķes, kuras žāvēja un nometnē pārdeva. Cilvēki jau Mikā un Fredī sazīmē — o, tas bija mans vecaistēvs! Taču tik reāli viņi tomēr nav.

Izrādē ir arī reālas personas?

Mums bija ļoti labs nometnes komandants, kuru spēlē Ivars Mičulis. Tas nav izdomāts tēls. Tāpat kaucmindietes no dāmu organizācijas.

Un mīlas kaislības?

Skaistajā ielejā viss kaut kas notikās. Bija arī tā, ka latviešu karavīrs satuvinājās ar citu meiteni, domādams savu draudzeni palikušu Latvijā, bet tad viņa atbrauca... Izrādē iepinām režisora Vērenieka dzīvesstāstu — viņam atrada asinszīmi (to ietetovēja vācu SS vīriem, un arī latviešu leģionāri bija SS pakļautībā. — aut.), neielaida Amerikā, un viņš tika uz Kanādu.

Tā mēs likām visu kopā. Mums bija radošā grupa, kas aizlidoja uz Kaliforniju, nedēļu tur dzīvoja, sēdējām visi pie gara galda un nemitīgi "sviedām" idejas. Ja kāda bija laba, ieskandinājām mazu zvaniņu un pierakstījām.

Lido restorāns, kurā pieteicāt bārdāmu priekšnesumu, arī pastāvēja?

Reāls, bet maziņš vācu krogs. Varbūt kāda vēderdejotāja parādījās, bet mēs uztaisījām plašāku.

Šķita jau, ka latvieši dzīvojuši lustīgi, īpaši izpriecājoties pirms aizbraukšanas tālajā pasaulē.

Viens otrs man jau pārmetis — Albert, tu ar rožainām brillēm skaties. Bet tā jau bija, īpaši, kad sākās aizbraukšanas gadi — uzdzīvoja, pēdējo marku nodzēra, jo zināja, ka Amerikā varēs sapelnīt. Šķīrās cits no cita, viens aizbrauca uz Ameriku, otrs uz Brazīliju — kas to lai zina, kad atkal redzēsies. Grūti gāja karavīriem, cilvēkiem ar lielām ģimenēm, tiem, kam bija veci, slimi tuvinieki. Viņus neņēma, amerikāņi īpaši baidījās no tuberkulozes. Mazākais pleķītis plaušās, kaut kāds vecs apkaļķojums — nekur! Man labs draugs bija spiests palikt Eslingenā, kamēr viņa ģimene aizbrauca uz Ameriku. Pēc daudziem gadiem viņš varēja braukt, bet bija apprecējies, apbērnojies un dzīvo ļoti labi vācu apstākļos.

Ārzemes nolasīja tos stiprākos un jaunākos. Angļi ņēma ogļračus, arī ar mērķi, lai viņi ieplūstu angļu sabiedrībā, apprecētu anglietes, jo angļiem bija lieli zaudējumi karā. Neviens jau aiz tīras labdarības to nedarīja. Amerikāņu fermeri domāja, ka dabūs lēto darbaspēku, jo melnie tik labi nestrādāja, bet dīpīši, visticamāk, rausies kārtīgi par smieklīgām cenām. Tie, kas aizbrauca uz Dienvidiem, kopā ar melnajiem strādāja kokvilnas laukos un dzīvoja žurku pārpildītās būdās.

Vai čekistiem izdevās pierunāt bēgļus braukt mājās?

Bija jau pa kādam nelaimīgam cilvēkam, piemēram, bijušajam karavīram, kam visa ģimene palikusi Latvijā. Domāja, ka tiks atpakaļ, bet netika, tādus pa taisno aizveda uz Sibīriju. Amerikāņu zonā gan nevienu nespieda. Angļu zonā izdarīja milzīgu varasdarbu — angļi aizsūtīja uz Krieviju tūkstošiem Donas kazaku ar visām ģimenēm, piekāva, sameta automašīnās, vilcienos. Viņus apšāva vai aizsūtīja uz Sibīriju. Tas ir kauna traips uz angļu sirdsapziņas.

Kad atbrauca krievu komisija, no otrā stāva leģionāri uzmeta cilpu čekistam kaklā, nebija tikai gala, kur uzraut viņu augšā. Amerikāņu militārajai policijai bija liels uztraukums, rāva pistoles laukā un dzina viņus prom. Vairāk čekisti nerādījās, bet uztraukums bija. Tu jau nezināji, kas ar tevi var notikt. Citādi mēs dzīvojām mierīgi, visi ballējās, gāja uz sarīkojumiem, spēlēja teātri, dejoja tautas dejas, jaunie satikās un mīlējās.

Jūsu ģimenei laimējās aizbraukt uz Ameriku.

Jā, mēs bijām māte, es un patēvs. Vecāmāte ar savu māti palika Vācijā, vācu saimniecībā, viņas abas negribēja nekur braukt. Bet vācieši bija ļoti labi pret veciem cilvēkiem, labi aprūpēja un pensijas maksāja.

Mēs 1952. gadā iebraucām Ņujorkā, sagaidīja sponsori, kas garantēja mūsu uzturēšanos, bijušie latviešu draugi no Rīgas, kas Amerikā bija ieradušies divus gadus iepriekš. Tad aizbraucām uz Kolombosu Ohaio pavalstī. Kādu gadu nostrādāju metālrūpniecībā, bet man bija dzinulis tikt pie lielākas latviešu sabiedrības. Kolombosā bija aptuveni 300 tautiešu, bet zināju, ka Čikāga ir pilna ar latviešiem. Aizbraucu uz turieni, spēlēju futbolu pie vācu, vēlāk — poļu klubiem, tā arī savu karjeru sāku un pabeigšu Čikāgā.

Pārsteidzoši, ka izrādē ir papilnam latviešu bērnu no aizokeāna, kuri itin labi runā latviski.

Šī ir jau trešā un ceturtā paaudze. Viņi visi iet latviešu skolā Toronto, daļa Garezerā (Mičigana, ASV) vasaras ģimnāzijā. Mēs jau arī kuru katru neņēmām, bija liela izlase — vajadzēja dejot, dzeju lasīt, kaut ko nodziedāt, visus fotografēja ar polaroīdu. Kādi divdesmit trīsdesmit palika ārpus svītras, vēl desmit nevarēja braukt, bet momentā desmit citi bija klāt.

Nelaimīgā kārtā viens vecāks kungs nomira, nokrita pa trepēm un nositās, tā ka mums ir arī traģēdijas bijušas. Bet tik lielā grupā tā var gadīties — ar visiem tehniskajiem cilvēkiem esam aptuveni 80.

Mūzikas līdzautore Lolita Ritmane raksta mūziku Holivudas filmām, jūs arī esat profesionālis. Kā ar pārējiem?

Vērenieks ir profesionāls režisors, viņš Monreālas Konkordija universitātē māca aktieru mākslu, Linda Kronberga dzied — viņa ar Igo, ar "piecīšiem" ir dziedājusi, pati māca mūziku. Jūlija Plostniece Amerikā studē mūziku un teātra zinības, grib iekļūt amerikāņu mūziklos. Artūrs Rūsis ir televīzijas šovu producents. Vizma Maksiņa no Toronto ir mūzikas skolotāja un diriģente, tā ka nav visi gluži amatieri.

Vai kāds Latvijas pārstāvis arī piedalās?

Tamāra Ēķe, horeogrāfe. Atis Zakatistovs ir ar visu savu ģimeni, puisīti, meitu, sievu, viņi pārcēlās uz Rīgu, lai gan ir no Kanādas. Un vēl trīs puiši, amerikāņu karavīri, ir no šejienes (programmā minēti Ģirts Liuziniks un Jānis Vimba, Kultūras akadēmijas aktiermākslas studenti. — aut.).

Kā tagad definēt latviešu dzīvi svešumā? Latvija ir neatkarīga, trimda tā kā būtu beigusies.

Es teiktu — ir un nav beigusies. Trimda beidzas, kad visi atgriežas mājās, bet ir daudz cilvēku, kas nevar to darīt. Viņiem ir darbs, ģimene, pienākumi, sabiedrība, visi draugi ir tur. Nebija tā, kā domāja — kad Latvija būs brīva, visi kāps kuģī un brauks šurp. Tā nenotika dažādu iemeslu dēļ.

Pats esat domājis par iespēju atgriezties?

Man daudzreiz ir par to prasīts, bet tur ir mana ģimene — māte, trīs bērni, visa sabiedrība, būtu jāpārdod māja, mašīna un jābrauc šurp. Un ko es te darītu? Man saka — dziedātu. Kur? Doma laukumā, kādās izrādēs? Šeit jau ir pilns ar talantīgiem dziedātājiem, mūziķiem, grupām. Latvija taču ir ļoti maza.

Cik bieži braucat uz Latviju?

Pēdējā laikā bieži. Martā biju, pēc tam maijā uzstājāmies, ar Armandu Birkenu un manu dēlu Jāņos, Ogrē. Kaut kur jau iespiežamies, bet tādas "piecīšu" turnejas kā agrāk — tie laiki ir cauri.

Ko tagad dara Čikāgas piecīši?

Es ņemos ar teātri, un Armands ir mājās, mana meita Māra arī piedalās. Mēs drīz dziedāsim dziesmu dienās Garezerā, latviešu lielākajā centrā Amerikā. Vasarās tur ir vidusskola, bērnudārzi, izrādes. Visu laiku jau kaut kas notiek, kaut kas jādara.

Kāds jums iespaids par Latviju?

Satieku interesantus cilvēkus, redzu labus sarīkojumus, teātrus, pats kaut ko piemetu kultūras dzīvei klāt. Mans iespaids ir labs, lai gan zinu, ka zem tā slēpjas trūkumi un nepareizības, politikas īsredzība un Krievijas draudi, Eiropas apvienības žņaugi, korupcija un daudz kas cits. Bet tā ir arī citur pasaulē.

Ar amerikāņiem jums kādreiz iznāk aprunāties par dzimteni?

Viņi nav šausmīgi ieinteresēti par Latviju. Vienīgā reize ir izņēmums, kad es strādāju otrā lielākajā alumīnija fabrikā Amerikā un braucu uz Latviju 1989. gadā ar "piecīšiem". Atgriezies rādīju bildes, video no Mežaparka koncerta, tad viņi mani apsveica, izsauca no galvenās mītnes reportieri un ielika fabrikas avīzē rakstu. Tad amerikāņi dabūja zināt, kur ir Latvija, viņi ar ģeogrāfiju neaizraujas, skolā to māca ļoti maz, galvenais ir Amerika. Tagad gan viņi zina vairāk nekā jebkad, Bušs te bija, Klintons ir bijis. Martā mūs uz Amerikas robežas sāka pratināt, kas tā par Latviju. Teicu, ka prezidents brauks uz Latviju, to nu jums vajadzētu zināt!

Ko, ieradies Latvijā, jūs noteikti izdarāt, ko ņemat līdzi aizbraucot?

Rupjmaizi, Jāņu sieru, nēģus — mamma ir traka uz nēģiem. Sapērkos grāmatas Valterā un Rapā, paņemu līdzi garīgu ciemkukuli, ko vest mājās. Rīga tomēr ir Latvijas sirds, es te satieku tik daudz pazīstamu cilvēku. Vienmēr braucienā "iespiežu" pāris teātru, tas dod pozitīvu lādiņu. Kad aizbrauc atpakaļ, jūties atkal spēcīgs dzīvot tur.

Kas ir pēdējā grāmata, ko esat lasījis no Latvijas?

Man uzdāvināja pats autors Juka Rislaki — grāmatu par ģenerāli Krišjāni Berķi. Bijām ciemos pie autora un viņa kundzes Annas Žīgures, Edvarta Virzas mazmeitas. Bijām tāda maza sabiedrība, arī Anna Čakste, pirmā prezidenta Jāņa Čakstes mazmeita. Pēc šādas tikšanās ir ļoti laba sajūta.

Mūsu sabiedrība Amerikā ļoti noveco. Vecajiem, kā mēs sakām, jau iet "iesaukšanas" laiks. Jaunā paaudze, kas pēc manis nāk, vēl turas, visu ko organizē un darās. Domāju, vēl desmit divdesmit gadus noturēsies. Palīdz Latvija, cilvēki no Latvijas brauc pie mums par skolotājiem strādāt, piemēram, uz Garezeru. Esmu tomēr optimists, domāju, mēs izdzīvosim. Latvieši vienmēr izdzīvo.

***

Eslingenas autori

Lolita Ritmane — galvenā komponiste

Strādā Holivudā, aranžējusi mūziku 16 filmām, piemēram, Slepenās lietas, Zirnekļcilvēks 2, Robins Huds. Komponējusi mūziku īsfilmām Batman-Superman un lielfilmai Mystery of Batwoman. Septiņas reizes izvirzīta prestižajai Emmy mūzikas balvai, to ieguva 2001. gadā par mūziku seriālam Batman Beyond (Betmens aiz svītras).

Andris Ritmanis — libreta līdzautors

Atmodas laikā Ievas Akurāteres dziedātās dziesmas Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai vārdu autors, mūziku uzrakstīja viņa meita Brigita. Amerikas rietumu krasta latviešu dziesmu svētku padomes priekšsēdis. Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiras kavalieris.

Marks Matsons — Eslingenas skaņu režisors

Ikdienā kā skaņu režisors sagatavo daudzas Warner Brothers televīzijas programmas. Pašam pieder ierakstu studija. Lolitas Ritmanes vīrs, amerikānis, kurš iemācījies latviski un ģimenē arī runā šajā valodā. Izrādē bērnu lomās piedalās arī viņu atvases Aija, Ilze un Andris.

***

Kas bija Eslingena?

1944. un 1945. gadā aptuveni 200 000 cilvēku, bēgot no sarkanā terora, atstāja Latviju. Lielākā daļa nokļuva Vācijā, daļa ar zvejas laivām pārbrauca uz Zviedriju. Vairāki tūkstoši zaudēja dzīvību sabiedroto lidmašīnu uzlidojumos. Latviešu bēgļus Vācijā amerikāņu, angļu un franču zonās izvietoja pārvietoto personu (angliski — displaced persons, saīsinājumā — DP, saukti arī par "dīpīšiem" un Dieva putniņiem) nometnēs, ko aprūpēja Apvienoto Nāciju Palīdzības un atjaunošanas pārvalde.

Vācijā patvērās aptuveni 120 000 latviešu. Uz padomju komisāru aicinājumiem atgriezties okupētajā Latvijā, atsaucās nedaudzi. Eslingenā pret šo ierosmi notika liela demonstrācija. Visās nometnēs ritēja spraiga latviešu kultūras, izglītības un reliģiskā dzīve. Bija skolas, notika sporta sacensības, teātra izrādes, koncerti, tieši Eslingena ir slavena ar pirmajiem trimdas dziesmu svētkiem.

No bēgļu atmiņām

Māris Roberts Zemmers (Eslingenas nometne):

"Kopā ar citiem Eslingenas Pamatskolas studentiem noskatījos, kā krievi brauc tieši garām skolai atklātā automobilī. Mēs turējām rokās tintes pudelītes un plānojām tās uzmest komunistiem. Tomēr atturējāmies, jo zinājām, ka mums būs problēmas ar klases audzinātāju Smita jaunkundzi, skolas inspektoru Azaci un direktoru Vinteri. Daži jaunieši manos gados gāja uz ASV pārņemto lidlauku pie Nellingenas un salasīja vecas drēbes, daļas no sašautām lidmašīnām. Tur lēkājām pāri nesprāgušām bumbām, lai parādītu mūsu drošsirdību. ASV militārā policija mēģināja mūs noķert, bet, ja arī tas notika, viņi bija laipni pret dīpīšu jaunekļiem."

Gunta Krasts–Voutyras (Eslingena):

"Pēc gariem mēnešiem atradām savu vārdu garā sarakstā kopā ar tiem, kuri bija pieņemti izceļošanai. 1949. gada 1. novembrī Hamburgā uzkāpām uz kuģa. Es nopietni domāju, ka sapņoju, kad pirmo vakaru visi gājām kopā ēst ceptu vistu ar kartupeļiem un saknēm. Domāju, ja aiztaisīšu acis, tas viss pazudīs kā sapnī."

Ivars Pārums (Filzeka):

"Varbūt nosodāma izklaidēšanās bija vāciešu sišana. Stiprākie zēni gāja uz kaimiņu sādžu izkauties. Šīs izdarības mudināja amerikāņu karavīri, jo viņiem patika noskatīties. Tas nebija naids pret vāciešiem, bet atalgojums no amerikāņiem: paciņa Camel cigarešu, kožgumija, kokakola."

Biruta Ozols (Hannovere):

"Baltiešus izveda no Berlīnes ar smagajām mašīnām cauri krievu zonai ar aplamiem papīriem kā Holandes žīdus. Pie vešanas mums pieteica: ja pa ceļam dziedāsiet Dievs, svētī Latviju, tad mēs turpat jūs atstāsim. Varēja sanākt starptautisks skandāls, ja uzzinātu, ka tiek pārvesti baltieši.

Žurnāls "Nedēļa" 28. jūlijs, 2005
Trimdas "mazajā Latvijā" – Eslingenē
Uldis Neiburgs

"Otrā pasaules kara laikā ap 200 tūkstošiem latviešu atstāja savu dzimto zemi. Daudzi kara liesmās zaudēja dzīvību. Nedaudzi pēc kara atgriezās komunistu okupētajā Latvijā. Lielais vairākums nonāca kara izpostītajā Vācijā, kur uzvarētāji – rietumu sabiedrotie – tos izvietoja bēgļu nometnēs un par brīvu apgādāja ar dzīvei nepieciešamo.

Lielākā latviešu bēgļu nometne bija Eslingenē, Dienvidvācijā, kur sapulcējās vairāk nekā seši tūkstoši latviešu. Šis stāsts ir par Eslingeni, šo trimdas "mazo Latviju"."

Ar šiem vārdiem sākas ASV un Kanādas latviešu uzvestā dziesmu spēle "Eslingena", kuras vienpadsmit viesizrādes jūlija vidū priecēja daudzus tūkstošus skatītāju Nacionālajā teātrī Rīgā. Šajā rakstā par to, kā Eslingene saglabājusies tās bijušo iemītnieku atmiņās un citās vēstures liecībās, kā arī par to, kādi bija dažu izrādes varoņu prototipi īstajā dzīvē.

"Dieva putniņi" pēckara Vācijā

Otrā pasaules kara beigās Rietumvācijā patvērumu atrada vismaz 120 tūkstoši latviešu bēgļu (no tiem 25 tūkstoši – karagūstekņi), no kuriem amerikāņu okupācijas zonā atradās 55%, britu – 42%, franču – 2%, un visās trīs zonās Austrijā – 2%. Vairākums no viņiem ieguva pārvietoto personu – DP (Displaced Persons) statusu un tika izvietoti speciālās "dīpīšu" nometnēs. (Paši latvieši sevi ironiski sauca par "Dieva putniņiem" vai "Dieva pabērniem". – U. N.)

Tur viņi nonāca Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas administrācijas UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Administration), vēlāk Starptautiskās bēgļu organizācijas IRO (International Refugee Organization) pārraudzībā. Pēc oficiālās statistikas, 1945. gada vasarā Rietumvācijā bija uzskaitīti 82 tūkstoši latviešu civilo bēgļu, kas dzīvoja UNRRA apgādībā 294 nometnēs, bet 1947. gada 1. jūlijā IRO pakļautajās bēgļu nometnēs bija reģistrēti 82 770 latviešu.

1946. gadā Eslingenē reģistrēto latviešu bēgļu skaits svārstījās no 5700 līdz 5800 cilvēkiem, no kuriem vairāk nekā 1200 bija bērni, jaunāki par 15 gadiem, bet starp pieaugušajiem sieviešu skaits bija par 600 lielāks nekā vīriešu. Nometnē bija reģistrēti 264 zemnieki un 200 ierēdņi. Te bija apmetušies 23 dažādu konfesiju garīdznieki. Eslingenē bija izveidojusies visdažādāko profesiju buķete – 37 ārsti, 33 zobārsti, 37 medmāsas, 27 mūziķi, 14 arhitekti, 24 inženieri, 150 skolotāji, astoņi zinātnieki, 17 rakstnieki un žurnālisti, 24 gleznotāji, 41 aktieris, 48 juristi un daudzi citi. UNRRA direktors Eslingenē francūzis Renē Pinzons du Sel 1946. gadā augsti novērtēja latviešu labo izturēšanos, organizatoriskās spējas, vēlmi mācīties, kā arī amatu prasmes.

Eslingenes nometne pastāvēja līdz 1950. gada maijam, kad to slēdza. 40. gadu beigās, pēc masveida izceļošanas no Vācijas uz citām mītnes zemēm, Rietumvācijā uz dzīvi bija palikuši vairs tikai 50 tūkstoši latviešu.

"Mazā Rīga" Nekāras krastos

Kara posts Eslingeni tikpat kā nebija skāris. Kara beigās tajā ienāca franču karaspēks, bet vēlāk amerikāņu armija. Pirmos latviešu bēgļus, kuri drīz vien pēc Vācijas kapitulācijas ieradās Eslingenē, sagaidīja dzelzceļa stacijas ēka, kuras logi bija bez stikliem vai aizsisti ar dēļiem, un pašu vāciešu vēl kara beigās uzspridzinātais tilts pār Nekāras upi. Tie pilsētā bija vienīgie kara postījumi. Eslingenes lepnākā celtne bija gotiskā stilā celtā Dievmātes katedrāle ar diviem torņiem, kas majestātiski pacēlās pāri pilsētai.

Savus pirmos iespaidus par ierašanos Eslingenē emocionāli aprakstījis pazīstamais latviešu aktieris un zīmētājs Reinis Birzgalis: "Ieinteresēti raudzījāmies apkārt. Tad tāda izskatījās Eslingene! Vīna dārzi un ābeļu meži to apņēma no visām debesu pusēm. Vācu dzejnieku un studentu apdziedātā Nekāra sadalīja to divās daļās. – "Nudien būs mazā Rīga ar mazo Daugavu!" [..] Lauzītā vācu valodā taujājām kādam kungam pēc latviešu bēgļu nometnes. Uzrunātais atbildēja latviski: ejiet pāri tiltam! Otrā pusē latviešu valodu vien dzirdēsit. [..] Jau ejot pāri upei, dzirdējām pazīstamās skaņas, un otrā pusē tik tiešām vai uz katra soļa skanēja mīļā valoda. Vīru un sievu augumi liecināja par piederību mūsu tautas celmam. Redzot vienkopus tik daudz likteņa brāļu un māsu, sirdī gluži neviļus iezagās patīkams satraukums. Kaut viss labi izdotos! Kaut arī mums te atrastos pagaidu mājvieta!" Arī profesors Ludis Bērziņš, kurš bieži viesojās Eslingenē, atmiņās raksta, ka, ejot pāri Nekāras tiltam un dzirdot runājam tikai latviešu valodā, viņam licies, ka tūlīt nonāks Pārdaugavā.

Eslingenes latviešu komandants

Izrādē attēlotajam Eslingenes latviešu komandantam Žanim Liepam ir savs vēsturiskais prototips. Gandrīz visu nometnes pastāvēšanas laiku tas bija bijušais diplomāts, Latvijas Ārlietu ministrijas nodaļas vadītājs Kārlis Kalniņš [20.– 30. gados strādājis arī kā atašejs Latvijas ģenerālkonsulātā Berlīnē un kā 1. šķiras sekretārs Latvijas pastāvīgajā delegācijā Tautu Savienībā Ženēvā – U. N.]. Viņš komandanta amatā ar nelieliem pārtraukumiem bija no 1945. gada oktobra līdz 1952. gada janvārim. Jāatzīmē, ka Eslingenē atšķirībā no daudzām citām latviešu bēgļu nometnēm tās vadību nevis iecēla, bet ievēlēja demokrātiskās vēlēšanās, kurās piedalījās vairāki kandidātu saraksti.

No 1945. līdz 1947. gadam Kārlis Kalniņš bija arī Latvijas Sarkanā Krusta ģenerālsekretārs Vācijā. Ādolfs Šilde atceras, ka viņš nerimstoši apmeklējis ASV armijas galvenos militāros štābus Vācijā, rūpējoties par latviešu karagūstekņu atbrīvošanu un meklējot viņiem dzīves vietas. Nereti ar gudru ziņu apejot oficiālos UNRRA un IRO noteikumus, kas ierobežoja bijušo karavīru tiesības apmesties DP nometnēs, izdevās panākt, ka liela daļa no viņiem nonāca Eslingenē. Kādā apģērbu vākšanas akcijā eslingenieši savāca un nosūtīja Sarkanajam Krustam smago automašīnu ar vīriešu apģērbiem. Tos dažās dienās izdalīja latviešu karagūstekņiem Vesterbūras nometnē, lai viņi varētu savu militāro ietērpu apmainīt pret civilistu drēbēm.

Par latviešu karavīru atbrīvošanu no gūsta aktīvi iestājās arī Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps profesors Dr. Teodors Grīnbergs, kurš iesniedza vairākus memorandus dažādiem Vācijā izvietoto ASV militāro iestāžu pārstāvjiem. 1946. gada 12. jūnijā Eslingenē rakstītajā memorandā viņš uzsvēra: "Visi latvieši augstu novērtē bijušo latviešu karavīru atbrīvošanu no ieslodzījuma. Vācu okupācijas iestāžu veiktās latviešu mobilizācijas atzīšana par prettiesisku un piespiedu kārtā veiktu pierāda dižās amerikāņu demokrātijas godīgumu un dziļo taisnīguma izjūtu." Pēc T. Grīnberga iniciatīvas 1946. gada 10. un 11. jūlijā Eslingenē sanāca arī visu Vācijas okupācijas joslu latviešu luterāņu mācītāju konference, kurā piedalījās 120 dalībnieki.

Izrādē attēlotā PSRS militāro pārstāvju ierašanās nometnē notika 1946. gada 24. oktobrī. Padomju sakaru virsnieks majors Liberts Augusta Kirhenšteina vārdā aicināja visus atgriezties dzimtenē. Atbildot uz jautājumu, vai atgriešanās Latvijā nozīmē izsūtīšanu uz Sibīriju, viņš, lauzītā valodā meklējot vārdus, teicis: šodien Latvija ir tas pats, kas Sibīrija. Uzzinājuši, ka Latvijā dzīves apstākļi ir tādi paši kā 1940./41. gadā un ka NKVD priekšnieks Alfons Noviks joprojām ir savā amatā, sapulcējušies demonstratīvi atstājuši sanāksmes zāli.

Latviešu laikraksti un grāmatas

Eslingenē iznāca divpadsmit dažāda nosaukuma izdevumi latviešu valodā – lielākais latviešu laikraksts Vācijā "Latviešu Ziņas", avīzes "Dzimtene", "Dzintarzeme", "Eslingenes Biļetens", žurnāls "Ceļa Vēstis" un citi. Pa dažādiem ceļiem nometni sasniedza arī padomju okupētajā Latvijā izdotais laikraksts "Cīņa" un žurnāls "Karogs".

Darbību Eslingenē atjaunoja arī Helmāra Rudzīša grāmatu izdevniecība "Grāmatu Draugs", kuras paspārnē iznāca literārais mēnešraksts "Laiks". 1947. gadā mēnešrakstā publicēto rakstu konkursā lasītāji par labākajiem atzina: daiļliteratūrā – Anšlavu Eglīti par komēdiju "Kazanovas mētelis", lirikā – Zinaidu Lazdu par balādi "Varoņa kaps", bet apcerējumos – Dr. phil., profesoru Paulu Jurēviču par rakstu "Kultūras traģēdija". H. Rudzītis izdeva arī bērnu žurnālu "Laiks bērniem". Eslingenē iznāca arī daudzu latviešu literātu – Pētera Aigara, Alfreda Dziļuma, Anšlava Eglīša, Nikolaja Kalniņa, Voldemāra Kārkliņa, Ilonas Leimanes, Knuta Lesiņa, Zentas Mauriņas un citu – oriģināldarbi.

Eslingenes nometnē domāja arī par arodu apgūšanu, kas latviešiem varētu noderēt jaunajās mītnes zemēs pēc izceļošanas no Vācijas. Noorganizēja speciālus arodu kursus, kuru beidzējiem izsniedza oficiālu IRO apliecību. Pārkvalificējās arī daudzi latviešu inteliģences darbinieki. H. Rudzītis atceras – tā kā grāmatu izdevēja amatu neuzskatīja par arodu, kas varētu pavērt ceļu izbraukšanai uz ASV, viņš apguvis arī krāsotāja profesiju. Vēlākais avīzes "Laiks" redaktors Kārlis Rabācs savukārt izmācījies par mūrnieku. 1946. gada pavasarī Eslingenē darbojās arī latviešu tautskola un ģimnāzija, arodu skolas – Tautas augstskola ar četru līdz sešu mēnešu ilgiem kursiem lauksaimniecībā un lopkopībā, kā arī UNRRA tehniskā skola un citas mācību iestādes. Eslingenes latvieši brauca studēt arī uz citām Vācijas augstskolām.

Mākslas un kultūras dzīve

1946. gada 17. novembrī Eslingenē atklāja vērienīgu latviešu tēlotājas mākslas un amatnieku darbu izstādi. Izstādīto darbu autori bija Augusts Annuss, Jānis Kuga, Ludolfs Liberts, Sigismunds Vidbergs, Anšlavs Eglītis un daudzi citi mākslas meistari. Eslingenē dzīvoja slavenais dziedātājs Ādolfs Kaktiņš, komponists Volfgangs Dārziņš un vēl citi pazīstami latviešu mākslinieki. Izrādē pieminētais Mariss Vētra Eslingenē gan nevarēja stāvēt rindā pēc "zaļajām briesmām" (vairākkārt uzsildītās zirņu zupas), jo viņš bēgļu gaitās bija nonācis nevis Vācijā, bet Zviedrijā. 1947. gada 25. maijā Eslingenē norisinājās amerikāņu okupācijas zonā Vācijā visplašākie latviešu dziesmu svētki, kuros piedalījās tūkstoš koristu un apmēram 7000 viesu.

Izrādē nav aizmirsts arī Eslingenes latviešu teātris, kas nometņu gados sasniedza patiešām augstu profesionālu līmeni. Šajā teātrī režisoru Kārļa Veica un Jāņa Lejiņa vadībā darbojās pazīstami Rīgas un Jelgavas teātru aktieri Lilija Štengele, Irma Graudiņa, Elvīra Līcīte, Elza Tauriņa, Augusts Mitrēvics, Reinis Birzgalis, Valfrīds Streips un vairāki citi. Izcilas bija profesora J. Kugas zīmētās skatuves dekorācijas. Teātris uzveda tikai latviešu autoru – klasiķu un jauno dramaturgu lugas. Pirmā izrāde – Rūdolfa Blaumaņa komēdija "No saldenās pudeles" bijušajā vācu lidotāju skolā Eslingenē notika 1945. gada Ziemassvētkos. Pirmizrādes norisi aizrautīgi un ar daļēju ironiju atceras R. Birzgalis: "Izrādes gaitā attiecīgās vietās zāli pāršalc smieklu jūra. Labu brīdi pēc tam atskan viena cilvēka skaļi smiekli. Tā tas turpinās visu cēlienu un mulsina tēlotājus, kuri jau nonākuši citā posmā, citās sajūtās. Starpbrīdī noskaidrojas, ka atsevišķais smējējs ir UNRRA direktors Pindzele [domāts Renie Pinczon du Sel. – U. N.]. Viņš allaž iztaujājis savu latviešu sekretāri par vispārējās jautrības iemeslu un pēc joku pārtulkojuma laidis vaļā savu smējienu." Līdz 1949. gada 24. jūlijam teātris sniedza 500 izrādes (no tām 178 – Eslingenē ar aptuveni 62 tūkstošu apmeklētāju piedalīšanos), viesojoties 45 latviešu nometnēs ar kopējo auditoriju 220 583 cilvēki.

Eslingeniešiem svešas nebija arī sporta nodarbības. Nometnes pagalmā, kurš pirms tam bija aizņemts ar vairākus metrus augstām atkritumu kaudzēm, bija izveidoti sporta spēļu laukumi. Eslingenieši spēlējuši futbolu, basketbolu un volejbolu, nodarbojušies ar vieglatlētiku, tomēr no sporta veidiem populārākais esot bijis teniss.

Latviešu "uzņēmēji" un "pašapgādnieki"

"Eslingenas" izrādē īpaši kolorīti darbojas divi latviešu spekulanti – Fredis un Mika. Viņiem līdzīgus darboņus savās atmiņās raksturo bijušais sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Bērziņš. Latviešu bēgļu nometnēs Vācijā esot izveidojusies "jauna mantīgo šķira", t. s. "pašapgādnieki", kas spekulējuši un tirgojušies ar visu, kas vien nonācis viņu rokās. Augstākās šķiras spekulanti esot dzīvojuši lielākajos latviešu centros, arī Eslingenē, kur tirgojušies ar zeltu un dārgakmeņiem, un mazajās nometnēs viņiem bijis pat savs uzpircēju tīkls. Viņi daudz labāk ģērbušies, dzīvojuši labākās telpās vai arī īrējuši no vāciešiem vienu vai vairākas istabas ārpus nometnes.

Arī spekulantu vidusšķira neesot nodarbojusies ar sīkumiem. Viņi vairumā uzpirkuši gaļu (uzreiz veselu vērsi vai nobarotu cūku). Pārpircēju rīcībā bijis vai nu zirgu pajūgs, vai pat smagais auto, ar ko ērti varēja sasniegt attālākus vācu zemnieku ciemus, kuru iemītniekus vēl nebija apstaigājuši un ar augstām cenām samaitājuši mazie uzpircēji. Pēdējie tad arī darījuši melno darbu, savācot no nometnes iedzīvotājiem cigaretes, kafiju vai kādas citas vāciešiem grūti pieejamas mantas, pret ko pretī dabūjuši sviestu, speķi un citus pārtikas produktus. A. Bērziņš raksta: "Daudzi šos pašapgādniekus nosodīja un pat noniecināja, kaut galu galā bija spiesti griezties pie viņiem, lai kaut cik uzlabotu nometņu devu vienmuļību un kvalitāti. Īstenībā šie peltie starpnieki vācu zemnieku un nometņu iemītnieku starpā bija noderīgi un pat neaizstājami, jo ar savu riskēšanu un izdomas māku, kā apiet okupācijas varas noteikumus un sargus, sagādāja lielu atvieglojumu nometnes dzīvē." It īpaši viņi noderēja nometnes pastāvēšanas sākuma posmā, kad bez "zaļajām briesmām" eslingeniešus baroja tikai ar baltmaizi un sviesta vietā nereti izsniedza taukus. Stiprāku dzērienu mīļotāji ar "pašbrūvēšanu" neesot nodarbojušies, jo bijuši pieejami dažādi augļu un vīnogu sulu surogāti ar diezgan augstu spirta procentu. Īpaši populārs bijis t. s. cvečkins.

Dāvana Eizenhaueram

Nacionālā teātra skatītāji atceras ainu no izrādes, kurā eslingenieši ar satraukumu un lielu rūpību gaida Rietumu sabiedroto virspavēlnieka Eiropā ģenerāļa Dvaita Eizenhauera vizīti, kas gan nenotika, jo viņš izvēlējās apmeklēt citu latviešu bēgļu nometni. Līdz ar to viņam nebija lemts baudīt Eslingenes latviešu "cepešus un šmorējumus" un saņemt viņu sarūpētās dāvanas. Tomēr vēlāk, 1953. gadā pēc ievēlēšanas par ASV prezidentu, no latviešu trimdiniekiem ASV viņš saņēma kāda bijušā Eslingenes iemītnieka darinātu dāvanu – gleznotāja Ludolfa Liberta zīmēto gleznu "Rīgas torņi". Tā ilgāku laiku atradās ASV prezidenta darba kabinetā Baltajā namā un bieži vien bija redzama fonā TV ekrānos, kad D. Eizenhauers pieņēma ārvalstu delegācijas vai tikās ar žurnālistiem. Kopā ar ASV prezidentu tā greznoja arī prestižā žurnāla "Life" 1956. gada 12. marta numura vāku.

  Atpakaļ Back   

 Sākumlapa Home