Holokausta vēstures nacifikācija  
Andrievs Ezergailis, vēsturnieks

Zināt vai ticēt

Pēc karstuma viļņa janvāri esmu pārliecināts, ka latvieši, ja arī tikai manas grāmatas vāku redzējuši skatlogā, par holokaustu Latvijā zina vairāk nekā Efraims Zurofs, jo viņi zina, ka zina ļoti maz. Turpretim Zurofs, domādams, ka zina daudz, īstenībā nezina pietiekami, lai zinātu, ka nezina. Viņš ir iepeldējis murdos, kurus Himlers un viņa biedri izlika pirms sešdesmit gadiem. Visiem revizionisma paveidiem, vēlmei mazināt vācu lomu holokaustā saknes meklējamas nacismā.

Pērs Almarks, Zviedru liberālās partijas galva, kas pēc Stokholmas konferences intervijā paziņoja, ka baltieši savās runās nav minējuši daudzus «aizrautīgus kolaboracionistus» (lasi - baltieši bija labāki ebreju šāvēji nekā vācieši). Pagājuši gandrīz desmit . gadi, kopš Almarks paziņoja pasaulei, ka Latvija bija ebreju iznīcināšanas poligons, kur caurmērā uz katru latvieti iznicināja vairāk ebreju nekā jebkur citur pasaulē.

Paula Ducmaņa ēna

Piesaucu Zurofu un Almarku, jo man ir iemesls domāt, ka abi savas zināšanas par holokaustu Latvijā ir smēlušies Paula Ducmaņa sarakstītajā pamfletā Kas ir Daugavas vanagi, kurš ar LPSR Kultūras sakaru komitejas gādību iznāca 1962.gadā. Tā ir viņu pamatābece, un neko vairāk viņi negrib uzzināt.

Desmit Latvijas arhīvu atvērtie gadi ne vienam, ne otram neko jaunu nav devuši. Viņi turpina braukt pa to gaismas staru, kuru KGB iespīdināja pasaulei acis pirms trīsdesmit astoņiem gadiem. Jāsaka ari, ka tas pats stars apgaismo tos pasaules «zinātniekus», kuri Valsts prezidentes runu Stokholmā bez dokumentāra pamatojuma nosaukuši par «revizionistisku». Prezidente nav noliegusi ebreju iznīcināšanu Latvijā vai mazinājusi latviešu lomu tajā. «Pārpratumi» šeit grozās ap pārspīlējumiem un nezināšanu.

Pirms Stokholmas holokausta konferences Zurofs zviedriem atgādināja, ka viņš 1986.gadā iesniedzis sarakstu ar latviešu kara noziedzniekiem, kuru vārdus viņš lielījās arhīvos sameklējis.

Patiesība par šo sarakstu ir tāda, ka lielākā dala no tur minētajiem jau tad bija miruši. Un vārdus viņš bija nevis sameklējis arhīvos, bet gan pārrakstījis no Ducmaņa pamfleta, un tas varētu nozīmēt, ka apsūdzībām kara noziegumos bija frivols pamats. Tik daudz par Zurofa centību.

Ne emigrantu biedrības, ne Latvijas valdība nav ņēmušas šo Ducmaņa «meistarstiķi» pietiekami nopietni. Mēs varam teikt, ka tie ir latviskie Cionas gudro protokoli. Čekas nolūks bija pierakstīt latviešiem «asinsgrēku», un tas tai varen sekmīgi izdevies. Simtiem, varbūt pat tūkstošiem cilvēku ir šī pamfleta iespaidā.

Ducmaņa darba «aizraujošākā» pamattēze vēsta, ka Latvijā holokausts notika bez vāciešiem. Ebreju šaušanai Latvijā nav vajadzējis ne vāciešu pavēles, ne viņu klātbūtnes. Šajā versijā ne tikai vācu okupētā Latvija, bet ari pirmskara Latvija tiek krāsota ekstrēmi nacistiska.

Atšķirības starp nacistisko Vāciju un pirmskara un okupēto Latviju ir pazudušas. Latvieši tiek pasniegti kā labā spārna ekstrēmisti, kas līdz žaunām peldējuši antisemītismā. Vācieši viņa grāmatiņā neparādās gandrīz nemaz.

Ducmaņa pamflets, no vienas puses, ir bijis iemesls, kādēļ tik daudzi latvieši tika apsūdzēti dažādu valstu tiesās, bet kā likteņa ironija tas ir arī iemesls, kādēļ lielais vairums apsūdzību cieta neveiksmi. Ducmaņa uzburtā kriminālā aina neatbilda faktiem.

Kā Ducmanis nonāca pie šādām domām par savu tautu? Viņš paņēma līdzi «smagu koferi» no vācu laikiem, kad viņš strādāja nacistu antisemītiskajā propagandas aparātā. Kā sevišķi izcilu talantu SD šefs Lange izvēlējās Ducmani par apzeltāmo un aizsūtīja papildināties naida kurināšanas mākā uz Berlīni, kur viņš sabija gandrīz gadu.

Plāni un to realizācija

Katrai idejai vai to sakopojumam ir sava dzīve. Tās izirst, izplaukst, krustojas un šķiras, sāk vārguļot un mirst. Izsekot idejām, atsegt to saknes ir viens no mazajiem un nedaudziem pakalpojumiem ko vēsturnieki var sniegt sabiedrībai. Ducmanis kā persona ir tikai viena saikne starp nacismu un pēckara literatūru par holokaustu Latvijā. Ja nebūtu nacisma, nebūtu arī viedokļa par iztikšanu bez vāciešiem. Nebūtu to bezgallielo dusmu, kas tagad guļ pār demokrātiskām Baltijas valstīm.

Jau Hitlers novilka līniju starp ģermāņu un austrumzemju tautām. Zurofs un Almarks pat šodien vēl ir šis sātaniskās līnijas apburti un nav varējuši tai pārkāpt. Nacistu izkaldināto klišeju koks Stokholmas konferencē uzziedēja kā paradīzes lotosi. “Hitlers mūsos” nav tikai mīts, viņš  dzīvo un ne tikai vāciešos vien. Ne pirmoreiz cilvēces vēsturē vajātie iemieso vajātāju idejas.  

«Bezvāciešu holokausta» idejas saknes mēs varam atrast pašu augsti stāvošo vāciešu - holokausta plānotāju – direktīvās un ziņojumos. Viņu plāni austrumos radikāli atšķīrās no tiem, kurus viņi izvirzīja ģermāņu apdzīvotajās zemēs.

Vācu plānus mēs jau varam saskatīt Heidriha vēstulē einzacgrupu komandieriem, kurā viņš pavēl maskēt vāciešu nodomus un iesaka ebreju šaušanu pasaulei parādīt kā vietējo iedzīvotāju aktivitātes. Einzacgrupu uzdevums, jau kara otrajā dienā Baltijā, bija organizēt un izprovocēt vietējo iedzīvotāju akcijas pret ebrejiem. Lai radītu iespaidu, ka vietējie civiliedzīvotāji spontāni uzbrūk ebrejiem, vācieši pirmām kārtām aizliedza valkāt uniformas un pavēlēja, lai civildrēbēs tērptie latvieši ap roku valkā sarkanbaltsarkanu lenti.                     

Daudzas no šīm pavēlēm esmu uzskaitījis un analizējis savā grāmatā un tādēļ šeit neatkārtošos. Minēšu tikai divus Štālekera teikumus no 15.oktobra ziņojuma: «Pirmajām (šaušanām) uz       ārpusi (lasi - ārzemēs) vajadzēja izskatīties tā, it kā iedzimtie iedzīvotāji paši uz savu roku atriebjas ebrejiem par desmitiem gadu ilgo apspiešanu un komunistiem - par neseno teroru.» Otrais teikums: «Kauņā un Rīgā  mēs pēc iespējas centāmies uzņemt filmas un fotografēt, lai parādītu, ka spontānās šaušanas rīkoja lietuvieši un latvieši.» Vāciešiem dotā pavēle izveidot no latviešiem sastāvošas šāvēju vienības nepalika bez sekmēm.

Šeit gribu nodot atklātībā vēl vienu dokumentu, kas pat skaidrāk nekā Štālekera ziņojumi apstiprina «bezvāciešu holokausta idejas nacistisko izcelsmi. Vāciešiem nepietika ar Latvijas ebreju iznicināšanu, tā viņiem bija jāparāda kā latviešu kustība.

Līdzko 1941.gada augusta sākumā Daugavas kreisais krasts no militārās pārvaldes pārgāja vācu civilistu rokās, Latvijā kopā ar saviem apriņķu komisāriem ieradās Ostlandes pārvaldnieks Heinrihs Loze. Augusta sākumā Jelgavā ieradās Jelgavas apriņķa komisārs brīvkungs fon Medems. Tūlīt pēc ierašanās, kas notika drīz pēc ebreju nošaušanas, Medems apceļoja apriņķi, kurā bez Jelgavas iekļāva arī pirmskara Tukumu, Bauskas, Jēkabpils un Ilūkstes apriņķi. Atjaunota bija it kā Zemgales hercogiste. 1941.gada 12.augustā Medems uzrakstīja ziņojumu, kurā lasāms:

«Brutalitāte un aizvešana (ģermānisks eifēmisms - domāta nošaušana) pirmām kārtām nāca no latviešiem un bija vērsta pret vietējiem ebrejiem un komunistiem. Latviešu iedzīvotāji atbrīvojās no ebrejiem spontānā naidā, un asiņaini izrēķinājās ari ar vietējiem latviskiem elementiem. Sekas bija smagas. Sekoja samērā liela Latvijas iedzīvotāju iznīcināšana un autoritātes krīze zemnieku vidū attiecībā pret latviešu vadības iestādēm un jēdzienu “Rīga”.

Svarīgs uzdevums, man šķiet, ir atkal panākt pašdisciplīnu latviešu pašaizsardzībnieku vidū, kas pēc ebreju iedzīvotāju likvidācijas, psiholoģiski nonāca ārpus jebkādu normu robežām. Pašaizsardzību vienību skatē es katram vīram ieskatījos acis. Man zināmā mērā jau ir izdevies iegūt autoritāti, piemēram, es pavēlēju, lai no Jelgavas uz Ilūksti aizved 21 vēl dzīvu ebreju. Es pārliecinājos, ka, neskatoties uz 250 km attālumu, viņi tur nonāca dzīvi. Tie, cik es saprotu, bija vienīgie dzīvie ebreji, kas vēl bija palikuši manā rajonā, un tie tika aizvesti uz vērmahta nometni Daugavpilī.» (LWA P-69-1a-17l lp.162 un 163.)

Ducmanis šos dokumentus neko uzasināt nevarētu. Bez konteksta un zināšanām minētie citāti var aizsist elpu. Bet tagad mēs zinām, ka Medema teksts ir turpinājums Heidriha pavēlei maskēt vācu lomu ebreju šaušanā Savā veidā mēs varam saprast Medemu un civilpārvaldes vīrus. Ierodoties Baltijā, viņi nevarēja neredzēt, ka vāciešiem būs starptautiska mēroga problēmas. Viņi darīja vienīgo, kas bija iespējams: noliedza vāciešu lomu. Vispirms mēs varam pamanīt, ka nekur savā ziņojumā Medems nepiemin SD vai einzacgrupu klātbūtni. Uz Daugavpili nosūtīto 21 ebreju viņš sakās nodevis vērmahta nometnē. Vienīgā iespēja tiem cilvēkiem bija - nonākt Citadelē, SD geto, Grīvā, no kurienes vēlāk rudenī, tie būtu aizvesti uz Pogoļonku un nošauti.

Bija vietas Zemgales apgabalā, kur pašaizsardzībnieki piedalījās ebreju šaušanā (skat manas grāmatas nodaļu Ebreju šaušana Ilūkstes apriņķa, bet Jelgavā ebrejus nošāva vācu SD vienība virsnieka Alfrēda Bekū vadībā. Par vācu vienības darbību Jelgavā mēs zinām no prāvas Ķelnē, kur Bekū 1970.gadā tiesāja un sodīja par Jelgavas akciju.

Jāievēro, ka vācieši daudzus no savējiem nesodīja, bet nekādi nevarēja apiet Bekū lomu, un viņš bez soda nepalika. Tikai pēc Bekū prāvas mēs varējām pilnībā atšifrēt Medema falsifikāciju.

Tagad mēs arī zinām, ka šī «bezvāciešu holokausta» līnija bija izstrādāta visaugstākajā valsts līmenī un iecerēta kā alibi ārzemēs. Hitlers 1941.gada 22.jūlija sarunā ar Horvātijas maršalu Kvaterniku paskaidroja, ka Austrumeiropas ebreji ir pasaules sērga un ka tie darbojušies kā boļševiku komisāri Baltijas valstis. Bet tagad vietējie iedzīvotāji visiem Baltijā asiņaini atriebjoties.

Hiperbolisko tradīciju turpinādams, Pērs Ālmarks Lietuvas premjeru Andru Kubiļu Stokholmā nosauca par meli. Drīzāk būtu pamats teikt, ka Ālmarks ēd no Himlera bļodas ar Medema karoti. Latvijas valdībai, prokuratūrai un Valsts prezidentei ir jādara viss iespējamais, lai likumīgi un ētiski nokārtotu parādu Latvijas un pasaules ebrejiem. Vēl gribētu ieteikt latviešiem un lietuviešiem, Eiropas neģermāņu daļai, parādu nokārtot uz racionāliem, bet ne nacistiskiem pamatiem.

Noziegumi pret cilvēci Holokausts Latvijā The Holocaust