Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Atbildība | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Profesora Ineša Feldmaņa referāts Vēsturnieku komisijas sēdē 2003.gada 23.oktobrī
Nacistiskās Vācijas okupācijas politika Latvijā Vācijas arhīvu dokumentu gaismā

Godātie kolēģi!
Dāmas un kungi!

Pētnieka skatījums uz to vai citu vēstures problēmu var būt vairāk vai mazāk objektīvs un patiesībai atbilstošs tikai tādā gadījumā, ja pētāmā problēma tiek aplūkota, pamatojoties uz iespējami dažādākas izcelsmes avotiem. Tā ir neapstrīdama aksioma, un to nedrīkst ignorēt neviens vēsturnieks. Taču tajā pat laikā ir skaidrs, ka kaut kāda viena avotu grupa, pētot to vai citu problēmu, ir noteicošā un svarīgākā.

Ja runājam konkrēti par "vācu laiku" Latvijā, tad to nav iespējams aplūkot bez vācu izcelsmes avotiem, kuri lielākoties atrodas Vācijas arhīvos. Īpaši nozīmīgi ir Vācijas Ārlietu ministrijas, Okupēto austrumu apgabalu ministrijas, reihskomisariāta "Ostland", SS organizācijas galvenās valdes un daudzu citu institūciju materiāli.

Vācijas arhīvos apzinātie dokumenti ļauj detalizēti atsegt un izanalizēt nacistu okupācijas politiku Latvijā visās tās niansēs. Īpaši svarīgi ir tas, ka pamatojoties uz šiem materiāliem, var veikt arī pētījumus par nacistu okupācijas politiku Baltijā salīdzinošā aspektā, fiksējot šīs politikas kopējās un atšķirīgās iezīmes Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Pēc manām domām, mums ļoti trūkst tieši šāda rakstura pētījumu. Nākošajā gadā es pats esmu iecerējis Vēsturnieku komisijai pieteikt rakstu "Latvija, Lietuva un Igaunija nacistu okupācijas varā: salīdzinošs skatījums." Šī pētījuma ietvaros, piemēram, varētu salīdzināt un pretnostatīt pašpārvalžu nostāju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā attiecībā uz leģiona veidošanu.

Daudzos vācu izcelsmes dokumentos ir mēģināts izskaidrot to, kāpēc Lietuvā mobilizācijas akcijas izgāzās un neizdevās izveidot plānoto SS leģionu. Vācieši vainoja gan lietuviešu tautas raksturu (lietuvieši, lūk, neesot karotāji), gan katoļu garīdzniecības un inteliģences (tā centās vispirms panākt Lietuvas neatkarības atjaunošanu) noraidošo nostāju pret mobilizāciju, gan arī lietuviešu politiskās un militārās elites naidīgo noskaņojumu pret Vāciju, kāds valdīja kopš 30. gadu vidus sakarā ar Mēmeles problēmas saasināšanos Vācijas un Lietuvas attiecībās.

Vācu arhīvu materiāli pārliecinoši parāda, cik tuvredzīga un nekordinēta bija vācu okupācijas politika un cik liela nevienprātība valdīja dažādās nacistu institūcijās par tā vai cita jautājuma risināšanas veidu vai metodēm. Kā piemērs te varētu kalpot jautājums par autonomiju Latvijai un Igaunijai. 1943.gada rudenī atsevišķas augstas nacistu amatpersonas, piemēram, SS reihsfīrers H.Himlers izteicās par nepieciešamību piešķirt Latvijai un Igaunijai valstisku patstāvību. Šo ideju dedzīgi atbalstīja SS galvenās valdes šefs G.Bergers, arī Latvijas ģenerālkomisārs O.Drekslers. Okupēto Austrumu apgabalu ministrijā pat tika sagatavots fīrera dekrēta projekts par Latvijas un Igaunijas valstisko neatkarību, bet ministrs A.Rozenbergs deva rīkojumu izstrādāt plānus par reihskomisariāta "Ostland" likvidēšanu. Savukārt atsevišķi vācu diplomāti ieteica pasniegt autonomijas piešķiršanu Latvijai un Igaunijai kā atbildi uz 1943. gada oktobrī notikušo Maskavas ārlietu ministru konferenci. Vācu izlūkdienesta rīcībā bija nonākusi informācija, ka šajā konferencē Lielbritānijas un ASV ārlietu ministri A.Īdens un K.Hells de facto atzina Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā.

No otras puses, autonomijas idejai bija ietekmīgi pretinieki. Pret autonomijas piešķiršanu Latvijai un Igaunijai iestājās reihskomisārs H.Loze un Vācijas ārlietu ministrs J.fon Ribentrops. Vairāki dokumenti liecina, ka tieši Ribentropa nostāja lielā mērā ietekmēja Ā.Hitlera pozīciju, kas galu galā pieņēma negatīvu lēmumu.

Rūpīga Vācijas arhīvu materiālu apzināšana ir nepieciešams priekšnoteikums, lai varētu atrisināt daudzas pētniecības gaitā izvirzījušās problēmas. Viena no tām, cik spēcīga un barga bija vācu okupācijas vara. Vai vēstures literatūrā visai plaši izplatītais uzskats par šīs okupācijas varas visspēcību nav tikai mīts? Vai izveidotā vācu civilpārvalde nebija gaužām vāja, lai varētu sekmēt Berlīnes politikas īstenošanu? Vai nacisti vispār spēja vai nespēja pilnībā nodrošināt savu lēmumu īstenošanu un bezierunu izpildi? Kas būtu noticis, ja Latvijā pašpārvalde neiesaistītos Leģiona veidošanā? Lietuvas piemērs attiecībā uz leģionu tomēr parāda, ka ne viss nacistiem bija pa spēkam. Inteliģences pārstāvju aresti, masveida kratīšanas, Viļņas un Kauņas universitāšu slēgšana nepiespieda lietuviešus mainīt savu nostāju. Arī Latvijā un Igaunijā nacisti nereti bija spiesti atzīt savu bezspēcību cīņā pret tiem, kas izvairījās no pārbaudēm un mobilizācijas leģionā. Piemēram, 1943.g. decembrī Ostlandes reihskomisārs H.Loze sūdzējās SS reihsfīreram H.Himleram, ka vairāk kā 4000 latviešu un 2000 igauņu nav pakļāvušies pavēlei ierasties iesaukšanas punktā, bet policejiskie pasākumi izrādījušies neefektīvi. 

Vācijas arhīvos atrodas arī daudzi dokumenti, kas raksturo "vācu laika" latviešu politiskos darbiniekus. Piemēram, "Pērkoņkrusta" līderi Gustavu Celmiņu, kura darbība vācu okupācijas laikā pašlaik Latvijas historiogrāfijā tiek aplūkota kontroversāli. Bieži vācu izcelsmes avotos pieminēts Latviešu pašpārvaldes tieslietu ģenerāldirektors A.Valdmanis. Lai arī vācu dokumentos atrodamās ziņas ir visai pretrunīgas, tās kopumā neliecina par to, ka A.Valdmanis būtu pārliecināts Vācijas politikas aizstāvis un spilgtākais kolaborants, kā to, piemēram, savos darbos apgalvo vēsturnieks Haralds Biezais. Vairākas augstas vācu amatpersonas izturējās pret A.Valdmani ar lielu neuzticību un nebūt viņu neuztvēra kā vāciešu draugu. Piemēram, Okupēto Austrumu apgabalu ministrs A.Rozenbergs 1943.gada novembrī viņu raksturoja kā "galveno latviešu prasību izteicēju".

 Un beidzot, vācu izcelsmes dokumenti ir neatsverams avots, lai varētu sekmīgi pētīt nacistu izveidoto represīvo sistēmu Latvijā. Šajā gadījumā runa ir par vācu okupācijas varas cietumu un koncentrācijas nometņu struktūru, to darbības mehānismiem, policijas aparāta veidošanu, ietverot latviešu policijas bataljonu formēšanas norisi un to funkcijas.

 Paldies par uzmanību!

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home