No Sibīrijas Latvijā atgriezās ar 112 bērniem
Gaida Liepiņa
Ilgu Alksni izsūtīšana skārusi divreiz: 1941.gada 14. jūnijā, tad viņai bija divpadsmit gadu, un otrreiz 1950. gadā. Kopumā divkārtējā izsūtījumā pavadīti divdesmit gadi
Smiltene, 13. jūn. Smilteniete Ilga Alksne ir viena no tūkstošiem represēto latviešu, ko staļiniskais padomju režīms izsūtīja uz Sibīriju, aizlaužot visu turpmāko dzīvi. «1941. gada 14. jūnijā tika izputināta mūsu ģimene un sagrauta nākotne. Man nav bijis ne bērnības, ne jaunības. Tāpat arī manam brālim. Todien mums visiem atņēma mājas un Latviju,» joprojām ar asarām acis pēc vairāk nekā pusgadsimta baismos notikumus atceras L. Alksne. Tikai Dievs un labvēlīgais liktenis viņai esot palīdzējuši izturēt pārcilvēcīgās grūtības svešumā, kopumā divkārtējā izsūtījumā izciešot 20 gadus.
Neaizmirstams joprojām atmiņā viņai ir dramatiskais mājupceļš pirmoreiz 1946.gada septembri. Septiņpadsmitgadīgā Ilga uz dzimteni pavadīja 112 bērnus bāreņus.
«Izmisumā un bezizejā spēj visu,»
atzīst I. Alksne. Kad 1941.gada 14. jūnijā piecos no rīta māju Valkas rajona Bilskas pagasta Aizkalnos aplenca pieci bruņoti karavīri, viņai bija 12 gadu, bet brālim 10. Iepriekšējā dienā bijis atnācis kāds tēva draugs un viņu brīdinājis, lai taisās projām, ka ģimene esot izvedamo sarakstā. Taču tēvs tam nenoticējis. Latvijas brīvvalsts laikā viņš bija Smiltenes pilsētas policijas uzraugs. «1940.gadā padomju vara tēvu atlaida no darba, atņēma dzīvokli pilsētā, taču uzdeva vēl mācīt jaunos miličus. Kad tas bija izdarīts, tēvam atņēma arī personīgo motociklu, ar ko viņš no Smiltenes brauca uz Bilsku. «Es taču visu esmu atdevis. Ko no manis vēl var paņemt? Uz kurieni vest?» tēvs nesaprata. Tā izrādījās liktenīga kļūda,» secina I. Alksne.
Otrā rītā krieviski runājošie vīri gandrīz neko neesot ļāvusi ņemt līdzi. Ģimene paķērusi tikai mazu čemodānu ar maizes riecienu, sviesta piku un gabaliņu gaļas. Tēvs ticis nošķirts Valkā. Tajā pašā gadā kaut kur ieslodzījumā Sibīrijā viņš nomiris 40 gadu vecumā, atminas I. Alksne.
Pusmēnesi ilgajā izsūtīto braucienā uz Sibīriju daudziem nebija ko ēst, bet vagonā paretam deva tikai smirdīgu strebekli un ūdeni. Sākās nāvīgas infekcijas slimības. Nomirušos vienkārši izmeta no vagona un brauca tālāk. Visapkārt netīrība, izmisums un bezcerība. Dažām mātēm ar zīdainīšiem izvedēji nebija ļāvusi ņemt līdzi pat lupatiņu bērnu pārtīšanai. Cilvēki jau centās izlīdzēt, taču ne visas sievietes izturēja šīs mocības. Kāda māte vagonā izmisumā nonāvēja gan savus divus bērnus, gan pati sev padarīja galu.
Arī Sibīrijā Ačinskas apmetnē gāja bojā daudzi šķūņos sadzītie cilvēki. Turienieši atbraucējus sagaidīja naidīgi «kā fašistus, fabrikantus un bagātniekus». Vēlāk gan izrādījās, ka arī «vietējie» paši ir agrāk staļinisma represiju upuri, kas taigā bija uzcēluši pirmās koka mājas. Kad māte meža darbos smagi sagrieza rokas un tās kļuva mazkustīgas, Ilga nolēma doties uz tuvējo pilsētiņu Tjuhtjetu, lai kaut par maizes gabalu varētu strādāt slimnīcā. Drīz vien tur sīciņo pusaudzi ievēroja mediķi, jo meitēns prata ne tikai slimniekus apkopt, bet veikli izdalīt arī zāles un veikt citus darbus.
«Iedeva man lielo anatomijas grāmatu krievu valodā, kaut gan es Latvijā biju beigusi 4.1dases un krieviski zināju tikai dažus vārdus. Pašai nebija pat 15 gadu, kad jau pieņēmu pirmās dzemdības,» ekstrēmo vecmātes karjeru atceras I. Alksne. Tā viņai nemaz nav patikusi, tāpēc lūgusies pārcelt citā darbā. Tad tikusi norīkota strādāt infekciju nodaļā, kur novājinātā organisma dēļ izslimojusi vai visas kaites, difteriju un vēdertīfu ieskaitot
«Pēc tam kad divas nedēļas nogulēju bezsamaņā un pat māte vairs necerēja, ka es izdzīvošu, tomēr izķepurojos, mani norīkoja uz bērnu patversmi Tjuhtjetā. Tikko turējos kājās, tomēr paliku dzīva. Mani glāba ārstu ieteikums 10 dienas pēc kārtas izdzert pa litram svaigu asiņu. Tās es dabūju vietējā lopkautuvē. Strādājot par sanitāri, vajadzēja nest arī nomirušos, kas divreiz lielāki par mani. Arī to spēju. Es saņēmos un izmisusi dzēru liellopu asinis, lai pati izdzīvotu, jo citu zāļu nebija,» atceroties pārdzīvoto, stāsta I. Alksne.
Ar mirstošu zēnu uz rokām
«1946-gadā, kad strādāju Tjuhtjetas bērnu patversmē, piepeši pienāca ziņa, ka bāreņi esot jāved uz Latviju. Gribēju brāli dabūt uz mājam, taču vadītāja, kas kārtoja šo braucienu, arī mani kā medicīnas darbinieci bez jebkādām ierunām norīkoja par vagona ar 112 bērniem pavadītāju. Vagonā, kas no Krasnojarskas devās ceļā uz Latviju, bija grieķu, latviešu, lietuviešu, igauņu un vēl citu tautību bāreņi no sešiem gadiem līdz jauniešu vecumam. Vienreiz dienā viņiem deva zupai līdzīgu smirdīgu suslu un gabaliņu maizes. Taču bērni, pat būdami svešinieki, cits par citu rūpējās, bija draudzīgi un izturēja ap pusmēnesi garo atceļu uz Latviju. Diemžēl man kopā ar viņiem līdz galam neizdevās aizbraukt, jo, jau sākot ceļu no Sibīrijas, smagi saslima vismazākais mājupbraucējs sešgadīgais Vairis. Zāļu nekādu nebija. Naktis man bija baigi skatīties uz dziestošo bērnu un viņa izmisušo māsiņu. Pie Maskavas Vairis jau gulēja bezsamaņā. Ar sešgadīgo bērnu uz rokām es kādā pieturā devos meklēt piecus kilometrus attālo slimnīcu. Ešelons ar pārējiem bērniem devās tālāk, paspēju tikai nosūtīt telegrammu uz dzimteni, lai viņus sagaida. Tomēr Vairītis tajā pašā nakti slimnīcā nomira. Ar nākamo ešelonu es pati arī atgriezos Rīgā,» stāstīja I. Alksne.
Dienai telefoniski izdevās sazināties arī ar ceļā bojā gājušā Vaira māsu Aldu Viļumsoni. No baigā brauciena viņa gan neko daudz neatcerējās. Atgriezusies Rīgā, 10 gadu vecumā esot sākusi dzīvot pie tēva māsas. Arī viņa 6 gadu vecumā 1941. gada 14.jūnija agrā rītā kopā ar tēvu, māti un brāli tikusi izsūtīta uz Sibīriju no Valkas rajona Trikātas pagasta Jaunaudzītēm. «14. jūniju arī tagad nav viegli atcerēties, jo tad faktiski izira mana un tuvinieku dzīve un es pakāpeniski viņus visus zaudēju. To sāpi nekas nevar izlīdzināt,» Dienai sacīja A.Viļumsone, viena no 112 bērniem toreiz vilcienā no Krasnojarskas.
Izsūtījumā otrreiz
I. Alksnes ģimeni 1950. gadā vēlreiz izsūtīja uz Sibīriju. Ilga tikai nesen bija apprecējusies, un virs Tālis labprātīgi pats ieradās dalīt ar viņu visus grūtumus. Krasnojarskas pusē viņiem piedzima dēls un meita. Kad māmuļa abiem mazbērniem gribēja atrast pajumti Latvijā, dzimtenē viņus atraidīja. Izsūtītos sabiedrībā toreiz daudzi uztvēra kā nevēlamus līdzpilsoņus, par represijām skaļi neviens nedrīkstēja runāt. Tā Alkšņu ģimene no Sibīrijas atgriezās tikai 1964. gadā un pamazām atkal nostājās uz kājām. Sākoties atmodai, Ilga vispirms centās pulcināt represētos, lai mēģinātu kliedēt agrāk nodarītās pārestības.
1990. gada 14. jūnijā pēc I. Alksnes ieceres Smiltenē tika atklāts piemineklis «Tiem, kas nepārnāca». No akmens cilvēkos ar mēmu sāpi raugās ģimene. I. Alksne neslēpj, ka meta tapšanā bijusi arī doma par pašas pārdzīvoto. Lai gan ir izdevies dzimtenē uzaudzināt un izskolot meitu un dēlu, sagaidīt arī mazbērnu pulciņu, taču mūža uzdevumu I. Alksne vēl nejūtas izpildījusi. Savulaik viņa Sibīrijas izsūtījuma līdzgaitniecei rakstniecei Melānijai Vanagai esot apsolījusi uzrakstīt atmiņu stāstu par pārdzīvoto. Tādēļ gada nogalē I. Alksne cer apciemot savus «bērnus», ar kuriem 1946. gadā viņa kopā atgriezās Latvijā.
Diena, 1999.g. 14. jūnijā. Pārpublicējot un citējot, atsauce uz Dienu obligāta
Noziegumi pret cilvēci Crimes against Humanity