Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Jā, latviešu leģionāri bija varoņi!
I. Gaigala, Murjāņos

Cien. "Lauku Avīzes" redakcija! Pilnīgi pievienojos dzejnieka Andreja Eglīša teiktajam — jā, latviešu leģionāri bija varoņi. Piederu vēl pie tās paaudzes, kas skaidri atceras 1940. gadu, zina, kāpēc un kā veidojās latviešu leģions. Tajos gados dzīvojām Vidzemē, Piebalgā. Māte un mēs, trīs bērni. Tēvs izsūtīts Sibīrijā. Atceros, bija septembris. Cauri mūsu mājas dārzam aizgāja latviešu 19. divīzijas karavīri. Kaujas dunēja pie Liezēres un mans tēva brālis Osvalds Korps, 19. divīzijas kapteinis, varbūt uz mūžu atsveicinājies no mums, piederīgajiem, un no tēva stādītajiem ozoliem, devās tālāk pa kara ceļiem Kurzemes virzienā, nezinot savu likteni. Sarkanās armijas pārspēks milzīgs un kas nu tādu mazu zemīti ko neieņemt… Bet ne tik viegli! Cīņas jo sīvas, kā dzirdējām, Kurzemē ritēja vēl visas ziemas garumā. Par Latvijas pakalniem, sētām un izpostītajām ģimenēm, par savu zemi šie vīri un jaunekļi stāvēja un krita. Arī manu krusttēvu saņēma gūstā 1945. gada maijā. Tālāk — tiesa Maršanskā (10 gadi lēģerī), cietumi Maskavā, spaidu darbi Pečoros utt. Drausmīgs bads, aukstums, pazemojumi, cilvēka prātam neaptveramas ciešanas gadiem ilgi. Kā visiem, kas neapgūlās Kurzemes zemē. Vai tie, kas šodien bļauj un auro par cilvēktiesībām, par valodu, kaut kripatiņu no šīs pasaules traģēdijas ir dzirdējuši?

Ebreji stāsta par savas tautas pārdzīvotajām šausmām, par bojā gājušajiem. Vai arī mēs to darām pietiekami skaidri un pārliecinoši, lai pasaule zinātu un beidzot arī saprastu mūsu sāpi? Kad 2000. gada vasarā vadāju topošo mācītāju studentu (amerikāņu) grupu un viņu profesoru pa Piebalgu un stāstīju par Latvijas kultūru, tradīcijām šajā novadā, uzvedu viņus Vecpiebalgā Zīles kalnā, kur ir leģionāru kapi, liels balts krusts. Neviens no viņiem par leģionāriem pat dzirdējis nebija. Stāstīju, rādīju, un viņi noturēja svētbrīdi, šo karavīru piemiņu godinot. Pēc laika mācītājs Brads Baijers no Santluisas man atrakstīja, ka nu par latviešu tautas likteņgaitām kara gados un par leģionu viņi stāstot savās draudzēs.

Šodien Latvijā daudzi neizprot vai negrib izprast vēsturisko patiesību — kaut svešos mundieros, šie vīri gāja cīņā par dzimtenes neatkarību, par brīvu Latviju. No šodienas viedokļa šķiet, ka veltīgi bija viņu upuri. Bet vai tiešām tā? Kaut vai šādā aspektā. Šodien tik daudzi ievērojami cilvēki, latvieši no ārzemēm brauc uz Latviju, palīdz gan materiāli, gan garīgi, neliedzot savu padomu un gudrību, ko guvuši, dzīvojot brīvā pasaulē. Ja latviešu leģionāri nebūtu noturējušies Kurzemē tik ilgi, viņu tēviem un vectēviem nebūtu iespējas aizbraukt, bet būtu jādodas pavisam pretējā virzienā uz neatgriešanos. Un jūs, cienītie skeptiķi, visdrīzāk šajā pasaulē nemaz nebūtu. Par to vajadzētu padomāt un vismaz paldies pateikt tiem karavīriem, kas savu jaunību un dzīvību ziedoja Tēvzemei. Un vēl — kā gan izskaidrot, ka tajā laikā līdz ar latviešu leģionu radās tik daudz skanīgu dziesmu un ka šīs leģionāru dziesmas cauri gariem gadiem saglabājušās vēl līdz mūsdienām? Retais nezina "Zilo lakatiņu", "Balto rozi" un vēl citas. Vēl un vēl. Es to izskaidroju ar tautas nezūdošo mīlestību, sapratni par laiku un cilvēkiem.

Ar cieņu I. Gaigala Murjāņos

P. S. Mans vīrs atceras, ka Cēsu rajonā Kaives pagastā pie ezera, dienvidu nogāzē, ir aprakti leģionāri. Tuvējā skolā bijusi lazarete. Kāds kaivēnietis, zemnieks, norakstījis kritušo vārdus un uzvārdus. Vēlāk šis lauks ar traktoru aparts. Ilgi gan neesot varējuši atrast traktoristu, kas būtu ar mieru to darīt. Beidzot tāds atradies. Tad arumus noecējuši un pāri uzsējuši labību.

Lauku Avīze, 2003. gada 15. oktobris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home