Čekas maisi jau tikpat kā vaļā. Bet...
Māris KRAUTMANIS

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šovasar atdeva Saeimai caurskatīšanai likumu par tā saukto čekas maisu satura publiskošanu. Izskatās, ka deputāti likumu atbalstīs atkal.

Viens juridisks knifiņš – starplaikā likuma tekstā nomainīts likuma spēkā stāšanās datums no 1. novembra uz 1. martu, kas, iespējams, Valsts prezidentei ļauj likumu vēlreiz sūtīt atpakaļ uz Saeimu.

Kāpēc ar maisiem tāds futbols?

Acīmredzot vairākums tautas priekšstāvju ir noskaņoti uz populistiska viļņa un saviem vēlētājiem grib demonstrēt nelokāmību čekas maisu publiskošanas lietā jeb citiem vārdiem – āzisku spītību. Daļēji tas ir arī aiz slinkuma – jo vienkāršāk ir pateikt: taisīsim tik maisus vaļā, bet grūtāk – paskaidrot, ka nav tie maisi jāatver, ka neko labu šī atvēršana nedos. Maisu atvēršanu tīksmīgi gaida tā publika, kas pa vidu seriālu skatīšanai televīzijā pašķirstīs Latvijas Vēstnesi un pameklēs publikācijā savus kaimiņus, paziņas un pazīstamus mākslas, literatūras un zinātnes darbiniekus.

Par to, ka tādi tur būs, laikam nav lielu šaubu, jo ne viena vien persona, kas pēc sava matu sakārtojuma, runas spējām un citiem kalibra rādītājiem it labi iederētos publisko politiķu plejādē, tomēr nekad nav kandidējusi Saeimas vēlēšanās. Liela kalibra personāži gan varēs izskaidroties un savu nevainību censties pierādīt krāsainajos žurnālos; taču mazāki gariņi, kas nav interesanti plašsaziņas līdzekļiem, klusi smilkstēs mājās zem deķa un gudros, vai nevajadzētu nošauties. Varbūt dažs arī nošausies. Kā rāda visa vēsture, biezāka āda un nevainīgākas acis parasti ir tiem, kas lielāki maitas.

Zinādami, ka pašiem nekas nedraud, deputāti tik labprāt iestājas par maisu satura publicēšanu. Jau sen ir pieņemti gana stipri likumi un darbojas gana kompetenta institūcija – Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, kā rezultātā ir novērsta iespēja kādai aģentu sarakstos atrodamai personai tā klusi tapt ievēlētai augsta priekšstāvja godā. Līdz ar to kādu pasargāšanas funkciju jaunais likums neveiks. Likums veiks tikai ziņkārības apmierināšanas funkciju.

Turklāt atrašanās aģentu sarakstos vēl nenozīmē, ka automātiski ir pierādīts, ka persona apzināti sadarbojusies ar čeku. Var gadīties, ka vienā maisā ir gan stukači, gan tie, ko čeka sauca uz pratināšanām, čekas upuri. Ar publikāciju gan tiks izcūkoti vienā piegājienā visi uzreiz. Teikt, ka ar maisu satura publicēšanu sabiedrība iegūs pilnīgu un patiesu informāciju, būtu ļoti pārspīlēti. Līdztekus maisu aģentiem Latvijas PSR darbojās arī armijas pretizlūkošanas struktūras, Vissavienības VDK pakļautības izlūki. Par šo vērtīgo uzvārdu paturēšanu noslēpumā padomju spiegu iestādes parūpējās. Maisos ir tikai tās kartītes, kas tajos atradās brīdī, kad tie nonāca Atmodas darbinieku rokās, bet tās, kas ir tikušas izņemtas kādu laiku agrāk, saprotams, maisos nav.

Likuma spēkā stāšanās maz līdzēs sabiedrības veselībai, toties tai būs daudzas nepatīkamas blaknes.

Pati smagākā blakne ir kaitējums tiesiskās paļāvības principam. Redzot, ka jo viegli nāk atklātībā VDK aģentu uzvārdi, mūsdienu Latvijas speciālo dienestu un tiesībsargājošo struktūru potenciālie aģenti nebūs pierunājami sadarbībai, jo gara acīm iedomāsies, ka arī viņu vārdi kādā jaukā dienā var tapt publicēti avīzēs.

VDK ne tikai mauca nagus disidentiem, bet ķēra arī noziedzniekus. Nav izslēgts, ka publikācijai paredzētajos sarakstos ir pa kādam aģentam, kas palīdzēja atmaskot kādu kriminālelementu. Un ko tad, ja šis kriminālelements nupat nāk ārā no cietuma un tā nejauši izlasa avīzē, kurš no viņa sadarbības partneru loka bijis ziņotājs?

Saeima, protams, var darīt, kā grib, un Valsts prezidentes iespējas mest atpakaļ likumu jau ir tikpat kā izsmeltas. Jau tagad atlicis vairs tikai mazītiņš formāls iegansts, lai likumu varētu mēģināt nobremzēt, jo visus prezidentes būtiskos iebildumus deputāti jau ir ignorējuši. Ir grūti arī paredzēt, vai prezidente atradīs juridisku pamatu un spēku sevī pret maisu virināšanas likumu vēl pacīnīties.

2006.g. 26. oktobrī