Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Dokumentē noziegumu
Tekla Šaitere

Pārķeru Dzintru agrā rīta stundā. Pēc intervijas viņa Zaķusalā televīzijas studijā uz visu dienu iegrims savas filmas Sveiciens no Sibīrijas montāžā. Līdz pirmizrādei palikušas dažas dienas, režisores mobilais zvana nepārtraukti, darbi dzen darbus, un Dzintra, izslēdzot mobilo telefonu, mēģina koncentrēties sarunai.

Tas nekad nebeigsies

Katru gadu 14.jūnijā karogi vēstī, ka Latvija atzīmē Komunistiskā genocīda upuru piemiņu. Tā tiešām ir tautas sēru diena, jo pavisam maz ir latviešu, kuru ģimenes, dzimtas, radus vai draugus neskāra 1941. un 1949.gada deportācijas. Mūsu tautas traģiskās vēstures lappuses nekad nedrīkst pārklāt aizmirstības putekļi. Taču iet laiks, un daudzi jauni cilvēki gandrīz neko vairs nezina par dramatiskajiem notikumiem Latvijā pirms tikai nieka sešdesmit gadiem. Lai katram personīgi sirdī iedzeltu sāpe, ir vajadzīgi konkrēti fakti, jāizjūt šoks, no reāliem cilvēkiem uzzinot par drausmīgajiem apstākļiem, kādos tika izsūtīti un pēc tam Sibīrijā nometināti deportētie vīri un sievas, bērni un vecie ļaudis. Deportāciju laiks atstājis rētas arī Dzintras Gekas sirdī — viņas tēvu kā politieslodzīto notiesāja uz divdesmit pieciem gadiem un izsūtīja. Sibīrijā viņš pavadīja piecpadsmit gadu. Dzintra tēvu satika tikai 1966.gadā Omskā, kad viņai jau bija sešpadsmit gadu.

Savulaik Dzintra strādāja Stīvena Spīlberga holokausta fonda SHOA projektā Latvijā — viņa filmēja ebrejus, uzklausīja viņu atmiņas un apguva šī darba metodoloģiju. Tā dzima atziņa, ka arī latviešiem jāuzklausa 1941. un 1949.gada deportācijās dzīvi palikušie, viņi jāfilmē, par viņiem jāraksta. Deportāciju upuru skaits sniedzas līdz 60 000 cilvēku, starp izsūtītajiem bija ap 4000 bērnu no zīdaiņa vecuma līdz sešpadsmit gadiem. No viņiem izdzīvoja katrs desmitā daļa.

Kopš 1998.gada režisore vāc atmiņas par Sibīrijas bērniem. Tagad jau tapušas filmas Sibīrijas bērni un filmas Sibīrijas dienasgrāmatas četras sērijas. Šajās filmās ietilpināti deportēto cilvēku dzīvesstāsti no izsūtīšanas brīža līdz pat mūsdienām. Sveiciens no Sibīrijas ir dokumentālā kinodarba pēdējā sērija, kas vēstī par tiem bērniem, kuri dažādu iemeslu dēļ palika Sibīrijā. Režisore uzklausījusi kopumā 280 dzīves gājumu. Kopā ar operatoru Aivaru Lubānieti Dzintra vairākas reizes bijusi Sibīrijā — Omskas, Tomskas un Krasnojarskas apgabalā, runājusi ar deportācijās cietušajiem Latvijas iedzīvotājiem un viņu pēctečiem. Starp deportētajiem bija ne tikai latvieši, bet arī ebreji, poļi, lietuvieši un citu tautību Latvijas iedzīvotāji. Režisore bilst, ka ar precīzu informāciju Krievijā iegūt ir grūti, taču viņa lēš, ka Krasnojarskas apgabalā dzīvo ap 6000 latviešu, Tomskas — ap 1000, bet Omskas apgabalā mazliet vairāk mūsu tautiešu. Dzintra saka: "Viņi ir asimilēti gan garīgi, gan mentāli, aizmirsuši latviešu valodu, ieauguši tālajā zemē, un viņiem zudusi sapratne par brīvību, par brīvu valsti, nacionālo identitāti, par piederību savai tautai un zemei."

Latvija negaida

Izvaicāta, vai Sibīrijā dzīvojošie latvieši nevēlas atgriezties dzimtenē, Dzintra rūgti pasmaida: "Ir jāzina vietējie apstākļi, lai spriestu par šo problēmu. Krasnojarskā, Tomskā un Omskā ir latviešu centri un kopienas, bet pa Sibīrijas zemi izkaisītajiem latviešiem tas praktiski neko nenozīmē. Viņi ir izolēti savos ciemos un nav informēti par notikumiem Latvijā, jo Sibīrija ir milzīga. Simt kilometru Sibīrijā ir kaut kas pilnīgi cits nekā tāds pats attālums Eiropā. Faktiski bezceļu un nabadzības dēļ turienes cilvēkiem šāds attālums ir nepārvarams. Savukārt tos, kuri nolēmuši atgriezties Latvijā, dzimtene diemžēl negaida, viņiem nav iespējams dabūt te dzīvokli un darbu, grūti nokārtot pat pensijas saņemšanu no Krievijas. Viņi netiek uzklausīti un bieži saskaras ar valsts un ierēdņu vienaldzību, no viņiem atgaiņājas kā no uzmācīgām mušām — sak, ko nu jūs, represētie!..." Diemžēl okupācija nebeidzās 1991.gadā, un tās sekas latvieši izjutīs vēl paaudžu paaudzēs. Dzintra pārliecināta, ka jāmaina likumdošana un jāpieņem likums, kas veicinātu deportācijās cietušo un viņu pēcnācēju atgriešanos.

Uzzina pasaule

Dzintra Geka uzskata, ka padomju okupācijas laika deportācijas ir noziegums, kuram nav noilguma. Režisores filmas par deportācijās cietušo cilvēku likteņiem demonstrētas latviešu centros Amerikā, arī Stokholmā, Francijā un citur, filmas aizsūtītas uz vairākiem kinofestivāliem.

Režisore piedāvājusi Sibīrijas filmas demonstrēšanai skolās Latvijā, bet pagaidām interese nav bijusi liela. Kopā ar operatoru Aivaru Lubānieti, ar kuru viņa strādā jau septiņpadsmit gadus, Dzintra 2005.gadā atkal pošas uz Sibīriju: "Mēs vēlamies sameklēt un intervēt visus vēl dzīvos. Es ceru, ka šis darbs noslēgsies ar grāmatu, kurā būs publicētas intervijas ar katru no Latvijas deportētajiem bērniem. Man ir ļoti svarīgi to izdarīt, lai nākamībā vēsturniekiem un jaunajām paaudzēm būtu avots, kur smelties izziņas materiālu." Jāpiemin, ka Dzintras Gekas dzīvesbiedrs komponists Pēteris Vasks komponējis Mesu — veltījumu Sibīrijas bērniem.

Diena, 2004. gada 14. jūnijs.

Pieminot dzīve turpinās
Lolita Roze

Tuvojas 14. jūnijs. Diena, kad Latvijas karogmastos sarkanbaltsarkanie sēros pusmastā. Diena, kad Latvijas, lielākoties gan vecākā gadagājuma, cilvēku acīs tumsīs atmiņu smagums. Diena, kad Latvijas jaunākās paaudzes visai liderīgi turpinās ikdienas gaitas, zinot gan, kāpēc karogi sēros un kāpēc vecākiem ļaudīm skumjas rievos sejas. Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.

To šogad starp citiem piemiņas pasākumiem iezīmēs arī režisores Dzintras Gekas jaunās dokumentālās filmas "Sveiciens no Sibīrijas" pirmizrāde. Pirmizrāde, kas vienlaikus norisināsies kā kinoteātrī "Rīga", tā Latvijas Televīzijas ēterā, tādējādi filmas tautāiešanas brīdi padarot pieejamu Rīgā un Latvijas stūru stūros mītošajiem, jo šīs dienas piemiņa nav šķirojama pēc dzīvesvietas piederības, bet gan tikai un vienīgi pēc piederības Latvijai.

1941. gada 14. jūnijs. Deportācijās cieta vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju, to skaitā 3751 bērns. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un izvietoja nometnēs. Sievietes un bērnus speciāla nometinājuma apstākļos izvietoja Krasnojarskas apgabala un Tomskas novada sādžās. Daudzi gāja bojā Otrā pasaules kara gados trūkuma, smagā darba un slimību dēļ, daudzi izdzīvoja... Un izdzīvojušo stāstus līdz šodienas Latvijas sabiedrībai ar apbrīnojamu uzcītību un pacietību ir atvedusi kinorežisore Dzintra Geka.

Viņa mūsu apziņā ir guvusi tādas kā sava veida izsūtīšanas dokumentētājas statusu. Ar saviem smeldzīgajiem cilvēku likteņstāstiem un vienlaikus vēsturi dokumentējošajiem darbiem "Sibīrijas dienasgrāmatas", "Sibīrijas bērni" režisore par Latvijas okupāciju, par latviešu tautas likteni likusi aizdomāties ne tikai mājās, bet arī pasaules ārēs. Viņas filmas suminātas Latvijā un atsaucību guvušas arī pasaulē. Tā, piemēram, šopavasar - martā un aprīlī - vien Gekas sibiriādes darbi tika demonstrēti latviešu centros ASV: Čikāgā, Indianapolisā, Grandrepidsā, kā arī Madisonas universitātē, bet Viskonsinā, Vaupakas ģimnāzijā vēstures stundās režisore arī stāstīja par Latvijas vēsturi, okupāciju, ģeogrāfiju; Latvijas vēstniecībā Stokholmā; Maskavas starptautiskā filmu festivāla "Likums un sabiedrība" konkursa programmā.

"Es trīs gadus deldēju Izglītības ministrijas sliekšņus, piedāvājot skolām šīs filmas. Tās nopirkušas tikai atsevišķas skolas. "Sibīrijas dienasgrāmatās", kas sastāv no četrām sērijām un izstāsta vēsturi no 1941. gada līdz mūsdienām, vēstījumu sakombinējot no 180 cilvēku intervijām. Šo filmu es aizsūtīju uz vairākiem festivāliem, un, kā jūtams, pasaulē par šo tēmu tagad ir interese," kādā intervijā atzina režisore.

Par sibiriādes darbu demonstrēšanas trūkumu Latvijas kinoteātros un LTV nevaram sūdzēties, arī šajā 14. jūnijā k/t "Rīga" būs iespējams atkal noskatīties "Sibīrijas dienasgrāmatas". Tomēr, lai arī pagājības vēsturei nav tendences attīstīties, Gekai, pagātni dokumentējot, tā piemīt. Un 14. jūnijā vienlaikus "Rīgā" un LTV programmā režisores jaunākās dokumentālās filmas pirmizrāde.

"Mēs neesam aizmirsuši 1941. gadā no Latvijas aizvestos bērnus - tādi bija četri tūkstoši vecumā līdz 16 gadiem. Bērni, kuri nosala, nomira badā, zaudēja tēvus un mātes, brāļus un māsas, izdzīvoja un atgriezās. Atgriezās, lai 1949. gadā viņus izsūtītu vēlreiz. Šim noziegumam nav noilguma, jo katrs desmitais ir izdzīvojis un šobrīd var liecināt," pauž režisore, piesakot savu jaunāko darbu "Sveiciens no Sibīrijas". "Esmu izveidojusi filmas "Sibīrijas bērni", "Sibīrijas dienasgrāmatas", un šī būs noslēguma sērija par tiem, kuri palika Sibīrijā, bet nevar vai negrib atgriezties Latvijā.

Parabeļa ir tāds dīvains vārds, bet šī vieta ir zināma daudziem no tiem, kurus 1941. gadā izsūtīja uz Tomskas apgabalu Sibīrijā. Turpat netālu sākas lielākais purvs pasaulē - Vasjuganas purvs un upe ar daudzām mazām pietekām, kuras veidoja salas, un tur 1941. gadā izsēdināja mātes ar maziem bērniem, no kuriem Latvijā dzīvo tikai viena "meitene".

Bet filmā stāsts būs par Maiju Podnieci un Valentīnu Kraucu, kuras Parabeļā palikušas kopš 1941. gada izsūtījuma. Starpība vien tā, ka Valentīna "beigās" gribētu nokļūt Latvijā, jo Parabeļas kapsēta vienmēr ir ūdenī... Maijai ir zudusi atmiņa un ticība par brīvu valsti, propagandas mašinērija joprojām strādā lieliski... Stāsts būs arī par Zelmu purva vidū, kura nezina, ka padomju varas sen vairs nav un Latvija ir brīva...

Tā monotoni aizrit dienas, samazinot to skaitu, kas ciešanās un ilgās pēc dzimtenes jāpavada tur, bet arī attālinot no tā, ko mēs uzskatām kā pašu par sevi saprotamu - būt brīviem Tēvzemē.

Sibīrijas skarbi skaistā daba zināmā mērā disharmonē ar netīrību un apmātību. Mēs neesam un tomēr esam atbildīgi par viņu likteņiem. Uz īpatnējās sadzīves fona rit cilvēku ikdiena, it kā tāla un sveša mums..." pārliecināta režisore.

Kā ierasts Gekas sibiriādes darbos, režisores labā roka ir LTV režisors Armands Zvirbulis ("Rīgas gambīts", "Izpostītā ligzda", "Kas notiek Latvijā?"). Arī "Sveiciens no Sibīrijas" ir viņa montējums. Geka uzskata, ka savā veidā viņa, tāpat kā mēs visi pārējie, vienlaikus esam un neesam atbildīgi par izsūtīto likteņiem, taču Zvirbulis reiz teicis: "Strādāt pie šīm filmām mani mudināja ne tik daudz radošais aspekts, cik - pilsoniskais! Lielos daudzumos caur sevi izlaist piecus simtus traģisku dzīvesstāstu nav viegli..."

Starp citu, reiz jau līdzīga akcija, kad vienlaikus LTV un "Rīgā" notiek Gekas filmas pirmizrāde, piedzīvota - pavisam nesen, 4. maijā, ar dokumentālo filmu "Amats Nr. 1. Valsts prezidents". Kā teica pati režisore, "šis darbs bija apcere par prezidentu personībām, par viņu cilvēciskajām īpašībām, viņu spēku un vājumu, viņu attieksmi pret valsts pirmās personas amatu. Filma ir arī skatījums uz prezidenta amatu, kas nostādāms līdzās citām profesijām un reizē ir nesalīdzināms ar tām."

Dzintra Geka jau otro reizi savam jaunajam kinodarbam piedzīvos dubultpirmizrādi: vienā dienā kā k/t "Rīga", tā LTV ēterā.
***
Pirmizrāde Sveiciens no Sibīrijas - 14. jūnijā 2004
- LTV1 19.30
- Kinoteātrī "Rīga" 18.00

Režisore: Dzintra Geka, montāžas režisors: A. Zvirbulis, operatori: A. Lubānietis, I. Tūns, A. Demčenko.

RB 08.06.2004

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home