Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Atbildība | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Genocīds ir pret tautu
Viestarts Gailītis

Vēsturnieks Heinrihs Strods ir lepns par to, ka nekad nav bijis komunists

Līdz ar pavasari un vasaru nāk arī 25.marts un 14.jūnijs - latviešu masu deportācijas gadadienas, kas bezrūpīgi saulainajam laikam piešķir drūmāku raksturu. «Runājot par genocīdu, vienā otrā gadījumā mūsu prese vienkāršo - runā tikai par 14.jūniju vai 25.martu, taču patiesībā genocīds notika visu okupācijas laiku. Šie atsevišķie datumi bija uzplaiksnījumi,» norāda emeritētais zinātnieks vēsturnieks Heinrihs Strods. Tomēr tieši 25.martā tiek izdota ceturtā Okupācijas muzeja gadagrāmata ar nosaukumu Varas patvaļa, kas vēsta par PSRS gadu genocīdu un kuras sastādītājs un zinātniskais redaktors ir Heinrihs Strods, šī muzeja pētniecības grupas vadītājs.

Genocīds sākās vēl pirms okupācijas

«Mēs joprojām maz zinām par genocīdu,» uzskata runātīgais 77 gadus vecais H.Strods. «Ja senāk cilvēki dzīvoja neziņā vai aptuvenā nojausmā par to, kas bijis, tad patlaban zinām atsevišķus faktus, taču vēl neesam nonākuši pie vispārējām vēsturiskām atziņām.»

Uz gadagrāmatas vāka attēloti 18 aktieri, kuri nošauti 1938.gada 3.februārī - pirmais genocīda uzplaiksnījums bijis 1937.-1938.gadā Krievijā. «Visi no Maskavas Valsts latviešu teātra Skatuve. No aptuveni 150 tūkstošiem Krievijā dzīvojošo latviešu tika nošauti ap 20 000. Latvijā par to nezināja,» paskaidro Heinrihs Strods. Genocīds bieži esot totalitārā režīma dabisks attīstības posms - tas vairs nevēršas pret šķiru, bet pret tautu. Kopumā no 1940. līdz 1949.gadam gāja bojā ap 330 000 cilvēku no Latvijas.

Paši iedzīvotāji Latvijā sadalījās trijās grupās, stāsta Heinrihs Strods. Pirmie bija kolaboracionisti. 1989.gadā Latvijā bija 184 000 PSKP biedru. Otrā grupa bija pelēkā masa, kas pildīja pienākumus un neinteresējās par notiekošo. Trešie bija pretošanās kustība. Tie varēja būt 5-10% iedzīvotāju. No 1944. līdz 1956.gadam bruņotā pretestībā piedalījušies ap 20 000 cilvēku. Nevardarbīgi pretojušies tie iedzīvotāji, kuri piedalījās žurnālu izdošanā un antikomunistisku skolēnu pulciņos. Garīgā pretošanās izpaudusies, piemēram, Svecīšu dienā, kad cilvēki masveidā aizdedzināja sveces pie Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes kapa.

Arhīvos nelaiž labprāt

Darbs Heinriham Strodam notiek dažādos arhīvos - Rīgā, Vatikānā, Londonā, pārsvarā tiek izmantoti Vācijas un Krievijas arhīvi. Vēl būtu daudz ko rakties, jo nav dota atļauja ieskatīties Krievijas prezidenta, Valsts drošības komitejas, Ārlietu un Aizsardzības ministrijas arhīvos. Dažkārt arī atļautajos arhīvos neesot iespējams dabūt visu, ko vajag. «Vienreiz vēlējos ieskatīties 8.armijas (tie bija Latvijas «atbrīvotāji» 1941.gadā) arhīvā. Sākumā viena jauna meitene saka - mums te kaut kas nav kārtībā, atnāciet vēlāk. Kad atnāku, stāv jauns, stalts puisis un saka: Genrik Petrovič, generaļnij štab vam ņepozvoļjajet*,» stāsta Heinrihs Strods. Šādu aizliegumu dēļ joprojām neesot izpētītas vairākas tēmas, piemēram, Latvijas kolonizācijas vēsture. «Latvieši tika izsūtīti, viņu vietā nāca kolonisti aiz rūpniecības izvēršanas aizsega,» saka Heinrihs Strods un norāda uz citām vēl aktuālām izziņas jomām - politiskās cenzūras, kompartijas un komjaunatnes vēsturi, sarkanās sabotāžas vēsturi. Viņš atzīst, ka atbalsta no Latvijas elites puses šajos pētījumos nav bijis. «Tā ir komunisma garā ēna,» spriež Strods. Viņš apmierināti uzsver, ka atšķirībā no citiem vēstures profesoriem pats nekad nav bijis komunists.

Stukačus vārdā nemin

2002.gada gadagrāmatas jaunais pienesums ir informācija par latviešu likvidēšanu Krievijā 1937.-1938.gadā, pretošanās kustību 1940.-1941.gadā, politisko baumu nozīmi PSRS okupācijas pirmajā gadā, virkne Staļina lēmumu par Latvijas deputātu un Kirhenšteina valdības apstiprināšanu, kā arī nodaļa par Latvijas elites iznīcināšanu Vjatlaga nāves nometnē 1941.-1943.gadā. Ir arī sava veida atbaidoši kuriozi - Liepājas SD priekšnieka dienasgrāmata jeb Kriegstagebuch N.1. «Pie katra ieraksta uzrakstīts datums ar norādi, ka nošauti tik un tik ebreju. Un tad lakoniski piebilsts, ka laiks saulains. Viņš nekad nav aizmirsis ierakstīt laika apstākļus,» stāsta Heinrihs Strods. Dažiem sabiedrībā pazīstamiem nepatīkams var būt publicētais saraksts, kurā uzskaitīti Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ateistu padomes un Padomes cīņai ar buržuāzisko ideoloģiju locekļu vārdi. Taču vēsturnieki nekad nepublicējot ziņotāju vārdus. «Tikai cilvēkus oficiālos posteņus,» norāda Heinrihs Strods un piebilst, «1947.gadā vien bija 3400 stukaču, kuri strādāja ar nacionālajiem partizāņiem.»

Daļa izziņu tiek gūtas sarunās ar aculieciniekiem. «Taču atmiņās cilvēki mēdz pārspīlēt to kauju nozīmi, kurās viņi piedalījās, tos apstākļus cietumos, kurā viņi bija ieslodzīti,» atzīst vēsturnieks. Savukārt totalitārās PSRS un nacistiskās Vācijas ierēdņu ziņojumos priekšniecībai bija tendence pārspīlēt situācijas labvēlību. «Principā vadība tika dezinformēta,» smīnot rezumē Heinrihs Strods, sēžot zem Josifa Staļina apputējušā portreta Okupācijas muzeja tumšajā kabinetā.

*Henrik Petrovič, ģenerālštābs jums neatļauj - krieviski.

Diena, 2003. gada 25. marts

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home