|
|
Mana bērnības zeme ir Sibīrija Gaitis Grūtups Maijai Skustai patīk cilvēkos. Nonākusi pensijas gados (labprāt jau būtu strādājusi vēl!), viņa darbojas Jelgavas Latviešu biedrībā, apmeklē vidējās paaudzes «Pīlādzīša» balles un ir Jelgavas politiski represēto kluba «Staburadze» valdes locekle. 1941. gada jūnijā, kad viņas ģimenes ligzda Penkules pagasta Biķos tika izpostīta, Maijai bija tikai pieci gadi. Tēvs Kristaps Habermanis, māju saimnieks, pēc dabas bija mierīgs un iecietīgs. Pēc atgriešanās no strēlniekiem viņu kā Nāves salas kauju dalībnieku, Atzinības Krusta, Viestura ordeņa un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri iecēla par vietējo aizsargu komandieri. Taču vēlāk viņš no šā amata atteicās. Kāpēc? Kā uzskata meita, tas bija viņa miermīlīgās dabas dēļ. Interesanti, ka Maijas vecāku kāzās, kas notika 1932. gadā, par vedēju nāca toreizējais Latvijas Valsts prezidents Alberts Kviesis. Jāpaskaidro, ka Kviešiem piederošā Vecvagaru saimniecība atradās turpat Penkules pagastā pāri Auces upītei kaimiņos. Ģimenes arhīvā ir liela fotogrāfija, kurā redzams vairāk nekā simts kāzu viesu un, protams, centrā jaunais pāris ar vedējiem. Latvijas Radio todien ziņojis, ka prezidents nav Rīgā, bet gan kāzās Penkulē. Tēvu atceros kā šodien Kristaps Habermanis cēlies no austriešiem. Ģimenes leģenda stāsta, ka grāfam Pālenam, kad tas reiz aizbraucis medībās uz Vīnes mežiem, līdzi bijis izcils dzinējsuns. Austrijā kāds augstmanis pierunājis to apmainīt pret kalpa zēnu. Darījums noticis. Tā pirms piecām paaudzēm Zemgalē nokļuvis Habermaņu dzimtas aizsācējs. Maijai bērnības atmiņas par tēvu ir spilgtas. Cik nu varēja, meitene viņam gāja pakaļ pa laukiem, klāt bija dažādos darbos. Vienīgi vakaros, kad tēvs ar māti brauca uz kori vai teātra spēlēšanu tautas namā, Maiju līdzi neņēma. Līdz ar jaunākajiem dvīņu brāļiem viņai, par lielu apbēdinājumu, bija jāpaliek mājās. Pēdējo reizi tēvu Maija redzēja 1941. gada 13. jūnija vakarā. Biķos ieradās kāds puisis un brīdināja, ka Kristaps Habermanis ir izvedamo sarakstos un jau tuvākajās stundās šī arestēšana un izvešana notiks. Mazo Maiju tajā vakarā dzina gulēt. Bet viņa tomēr nelikās mierā un redzēja, kā māte uz istabas sliekšņa ielika tēvam kabatā maizi un kā viņš naktī aizgāja. Domāja, pēc dienām trim, kad arestu vilnis būs pārgājis, tēvs varēs atgriezties. Nevienam neienāca prātā, ka kāds varētu arestēt Zentu Habermani politikā neiejauktu trīs mazgadīgu bērnu māti. Kad atbrauca vedēji un mātei ar bērniem lika sakravāt mantas, mazā Maija bija priecīga: «Brauksim!» šoreiz arī viņu, ko parasti atstāj mājās, ņems līdzi. Tā vēlāk atstāstīja māte. arestētāji tomēr bijuši cilvēcīgi. Likuši ņemt līdzi pēc iespējas vairāk siltu drēbju, kas vēlāk Sibīrijā ļoti noderēja, gan valkājot, gan iemainot pret pārtiku. Kristaps Habermanis, iznācis no meža, čekā pieteicās pēc trim dienām. Viņam tika dota ziņa lai neslēpjas, bet dodas līdzi sievai un bērniem. Protams, viņš nešaubījās, ka varētu rīkoties citādi. Tolaik jau nevarēja zināt, ka viņš nokļūs Vjatlagā un tur, nesagaidījis nāves spriedumu, no bada novārdzis nomirs 1942. gadā. Viena mājup uz Latviju Sibīrijā Krasnojarskas apgabalā Habermaņu kundze ar trim bērniem nokļuva mājās, kur vienā istabā tika izmitinātas četras latviešu sievas ar bērniem. Trūkums un bads, izmisums bija manāms ik uz soļa, tomēr par spīti visam Zenta Habermane savus trīs bērnus saglabāja. Taigā tika lasītas skābenes, žagari. Pēc kara, kad no Latvijas sāka pienākt pasts, Maija gāja caur purvu uz ciemu, kur arī dzīvoja tautieši, pārdot latviešu avīzes. 1946. gada vasarā nāca mīklainais čekas rīkojums par to, ka Latvijā var atgriezties izsūtītie bērni. Mazākajiem dvīņu brāļiem nācās palikt kopā ar māti, bet Maija varēja braukt. Māte nosprieda, ka meita varētu braukt mājup un padzīvot Penkulē pie tantes. Vispirms ceļš veda uz Krasnojarsku, kur mājupvedamie bērni tika sapulcināti nometnē. Gulēšana dzelzs gultās divi bērni vienā galā, divi otrā. Koda utis. Desmitgadīgā Maija nometnē saslima ar masalām. Nācās ārstēties kādā Krasnojarskas slimnīcā. Izveseļojusies viņa tika vilcienā. Paklājusi zem sola savu Biķos austo villaini, meitene gulēja uz vagona grīdas. Bija karsts. Maijai slāpa, un, kā jau bērns, viņa neaptvēra, ka nedrīkst dzert pavisam aukstu ūdeni. Izkāpusi Rīgas stacijā, viņa vēlreiz nonāca slimnīcā, kur ārstēja plaušu karsoni. Savējo klusais atbalsts Zināms, ka daudzi Latvijā dzīvojošie tuvinieki centās savus izsūtītos atbalstīt. Protams, ne čeka Maskavā, ne traģiski apmuļķotais Latvijā atjaunojamās demokrātijas «tēvs» Kirhenšteins absurdās represēto lietas tolaik nepārskatīja. Taču, pateicoties klusai latviešu cilvēku, var teikt pat varonībai, Penkules pagastā tapa savāda izziņa, ka vietējā vara neiebilst par Habermanes Zentas un viņas bērnu atgriešanos mājās. To parakstīja ciema izpildu komitejas priekšsēdētāja Rude. Pamatojoties uz šo pavisam necilo dokumentu, Maijas māte ar brāļiem 1947. gadā atgriezās mājās. Vēl viens varonīgs nevainīgi cietušo cilvēku atbalstītājs bija pagasta sekretāre Jūlija Ērmane. Viņa nokārtoja Zentai Habermanei pasi. Diemžēl bija arī naida pilni līdzcilvēki. 1949. gadā, kad komunistiskās represijas atkal pieņēmās spēkā, Penkules pagasta komsordze panāca, ka Habermaņu ģimenei ar bērniem vajadzēja Biķus atstāt. Māte dabūja slaucējas darbu kaimiņos Bēnes pagastā. Tomēr tas viņu neglāba no vēlreizējas izsūtīšanas, šoreiz uz mūžu. Tomēr 1956. gadā māte atgriezās pie saviem bērniem Latvijā. Maija tajā laikā dzīvoja pie radiem Jelgavā. Mācījās vakarskolā, sešpadsmit gadu vecumā sāka strādāt linu fabrikā un cerēja izstudēt par juristi vai skolotāju. Taču ne vienā, ne otrā augstskolā, uzzinot to, ka viņa bijusi izsūtīta, meiteni nepieņēma. Sakarā ar politisku neuzticamību vēlāk, jau septiņdesmito gadu beigās, iestāšanās jūrskolā tika atteikta arī Maijas dēlam Aigaram. Tomēr līdz pat aiziešanai pensijā Maija, pateicoties atkal kāda augstāka priekšnieka dziļi cilvēciskai labvēlībai, ir strādājusi ar juridiskām lietām saistītu darbu, kas, protams, nebija tas, ko viņa savā dzīvē bija cerējusi darīt. Mūsdienu pārsteigumi Jelgavā viņa apprecējās arī ar politiski represēto Māri Skustu. Diemžēl ģimene izjuka. Taču Maija ir gandarīta kā vecmāmiņa. Rūpes par mazbērniem ir ļoti būtiska viņas dzīves daļa. Maijas kārtīgais, punktuālais darbs ir ievērots arī «Staburadzē», kur viņa kā lietvede sakārtojusi apvienības biedru sarakstus. Īpašā sarakstā Maija atzīmējusi tos «staburadziešus», kuriem sapulcēs, piemiņas pasākumos un svētkos nav iespējams piedalīties vājās veselības dēļ. Stiprākie likteņa biedri cenšas viņus uzmundrināt un iesaistīt savā lokā. Viela pārdomām par Maijas dzimtajām mājām Biķiem. Tās 1980. gadā pagasts pārdeva kā bezsaimnieka mantu. Labticīgais mantas ieguvējs bija visai ietekmīgs ierēdnis 90. gadu Latvijā. Tiesāšanās ilga desmit gadu. Kā atceras Maija Skusta, šajā laikā tika noliktas apmēram piecdesmit sēdes. Savas mājas Habermaņu mantinieki neatguva, tomēr zemi gan. Interesanti, ka lietas izskatīšanas piektajā gadā Dobeles tiesa pēkšņi konstatēja, ka Maija Skusta šajā lietā ir par pusotru mēnesi nokavējusi prasības pieteikuma iesniegšanas termiņu. Tie bija meli, kas vēlāk tika atzīti par tehnisku rakstvežu kļūdu. Kā Maija Skusta uzskata, pateicoties Dobeles tiesas priekšsēdētājas godīgumam un Zemgales apgabaltiesas objektīvajam apelācijas spriedumam, viss nostājās savās vietās. Taču doma, ka kādā mūsdienu Latvijas tiesā varētu viltot dokumenta iesniegšanas datumu, Maijai, kas savā dzīvē ir pieredzējusi daudz nelikumību, šķiet pārsteidzoša. «ZZ» 2004-06-11. |