Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Neķītri zaimi
Franks Gordons
Kad mana māte Reha 1938. gada novembrī — Vācijā tajā laikā notika organizēts grautiņš, tā dēvētā "Kristāla nakts" — devās uz Kēnigsbergu viņas tēva mantojuma lietā, tikai Latvijas karodziņš uz jakas atloka paglāba viņu no piekaušanas, jo viņas paskats nebija diez cik ārisks.

Kad viņa 1941. gada 28. jūnijā devās bēgļu gaitās, glābdamās no Lielvācijas vērmahta, viņai vēl bija Latvijas pase, tāpat kā manam sirmajam vectēvam Hiršam Gordonam, kas palika savā puspagraba dzīvoklītī kanālmalas namā un tika nošauts tā paša gada nogalē ceļā uz Rumbulu, jo nevarēja vairs lāgā paiet.

Šo manas ģimenes locekļu piemiņu tagad zaimojis Rīgas domes deputāts Aleksandrs Giļmans, kas rus.delfi.lv portālā nācis klajā ar savārstījumu "Jaunā gvarde pēc 60 gadiem".

Man kauns par to, ka šis Giļmans ir mans tautietis jeb ciltsbrālis.

Viņš grimst tīkamās atmiņās par savu "padomju bērnību", kad bija pionieru nometnes, bērnu dzelzceļš un pārgājieni "dzimtajā — un toreiz milzīgajā — zemē". Viņa jaunība bija bezrūpīga… līdz 90. gadu slieksnim, "kad savienības nomalēs cits pēc cita sāka nobriest nacionālistiski režīmi, kas viegli un gandrīz bez pretestības visur guva uzvaru. Mums Latvijā tikt sakautiem bija sevišķi nepatīkami: mēs skaitliski bijām gandrīz vienā līmenī ar saviem pretiniekiem, mums bija pārsvars formālajā organizētībā (milzīgie darba kolektīvi, pilsētu iedzīvotāju vairākums), blakus bija draudzīgi noskaņota armija, pie kuras neviens nemēģināja griezties".

Šodien, rezumē Giļmans, esot skaidrs, "ka šajā traģiskajā sakāvē vainīgi esam mēs visi: gan muļķi, kas noticēja Dobelim un kompānijai, gan gļēvuļi, kas pasteidzās ātrāk pievienoties nākamajiem uzvarētājiem, un pat interfrontieši, kas izvēlējās visneizdevīgākos pretestības veidus. Bet iespēja noturēties bija — Piedņestra taču noturējās".

Giļmans Rīgā tāpat kā manis nesen pieminētais Rogozins Maskavā jūsmo par šo pusstaļinisko bufervalstiņu, kas bija sadumpojusies pret Moldovu. Šajā neatzītajā valstī, uzsver Giļmans, "situāciju izglāba no visas savienības sabraukušie dedzīgie dēkaiņi" (passionarnije avantjuristi).

Giļmans nožēlo, ka "visai mūsu sabiedrībai pietrūka šīs dedzības". Giļmans priecājas, ka tagad "krievvalodīgā paaudze, kas uzaugusi neatkarīgajā Latvijā, ir pavisam cita".

Jā gan, pavisam cita — kaujinieciska. Un Giļmans aicina atcerēties, ka Fadejeva romāna "Jaunā gvarde" galvenajam varonim Oļegam Koševojam bija tikai 17 gadu, kad viņš varonīgi stājās pretim nacistiskajiem okupantiem Krasnodonā.

Pašreizējā cīņa, tagadējā pretestība atgādinot tos leģendāros laikus, liek saprast Giļmans.

Liek saprast — un neķītri, derdzīgi zaimo.

Paklausieties Giļmanu: "Protams, režīms, pret kuru viņi sacēlās, bija briesmīgs. Bet vai tad tik liela ir atšķirība no tagadējā Latvijas režīma? (..) Jaungvardieši sāka savu cīņu vēl pirms tam, kad hitlerieši pastrādāja viņu pilsētā pirmos asiņainos noziegumus: pietika ar svešo varu viņu mājās. Bet vai tagadējā vara krievu pusaudžiem nav sveša? Vācu okupanti vismaz neaizliedza mācīties dzimtajā skolā dzimtajā valodā. Un karjeras iespējas bija lielākas nekā tagad, lai cik paradoksāli tas arī būtu: vietējā pašpārvalde hitleriskajā Ostlandē bija iezemiešu rokās."

Un to raksta ebreju izcelsmes darbonis! Viņš apgānījis manas mātes un mana vectēva piemiņu, viņš tik žultaini nīst Latviju, ka zaudē jebkādu mēru un elementāru goda sajūtu.

Latvijas krievvalodīgie pusaudži, viņaprāt, ir mūsdienu jaunā gvarde, kam svarīgākais ir nevis, teiksim, algebra — tā pagaidīs. Galvenais — "stingri pretoties nacionālistiem", kuri, kā uzskata Giļmans, esot ļaunāki par hitleriešiem.

Tālāk vairs nav kur iet. Rīgas domes deputāts Aleksandrs Giļmans ar šo savārstījumu, ar šo salīdzinājumu — Lielvācijai pakļautā Ostlande pārāka par tagadējo Latviju — ir zaudējis tiesības saukties par ebreju/žīdu/jūdu.

Man gan šķiet, ka viņš par šādu tiesību zaudēšanu īpaši neskumtu. Krievestība ueber alles!

Latvijas Avīze 10. marts, 2004.g. 

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home