Kad viņa
1941. gada 28. jūnijā devās bēgļu gaitās, glābdamās no Lielvācijas
vērmahta, viņai vēl bija Latvijas pase, tāpat kā manam sirmajam
vectēvam Hiršam Gordonam, kas palika savā puspagraba dzīvoklītī
kanālmalas namā un tika nošauts tā paša gada nogalē ceļā uz
Rumbulu, jo nevarēja vairs lāgā paiet.
Šo manas ģimenes locekļu piemiņu tagad zaimojis Rīgas domes
deputāts Aleksandrs Giļmans, kas rus.delfi.lv portālā nācis klajā
ar savārstījumu "Jaunā gvarde pēc 60 gadiem".
Man kauns par to, ka šis Giļmans ir mans tautietis jeb ciltsbrālis.
Viņš grimst tīkamās atmiņās par savu "padomju bērnību",
kad bija pionieru nometnes, bērnu dzelzceļš un pārgājieni
"dzimtajā un toreiz milzīgajā zemē". Viņa jaunība
bija bezrūpīga
līdz 90. gadu slieksnim, "kad savienības
nomalēs cits pēc cita sāka nobriest nacionālistiski režīmi, kas
viegli un gandrīz bez pretestības visur guva uzvaru. Mums Latvijā
tikt sakautiem bija sevišķi nepatīkami: mēs skaitliski bijām gandrīz
vienā līmenī ar saviem pretiniekiem, mums bija pārsvars formālajā
organizētībā (milzīgie darba kolektīvi, pilsētu iedzīvotāju vairākums),
blakus bija draudzīgi noskaņota armija, pie kuras neviens nemēģināja
griezties".
Šodien, rezumē Giļmans, esot skaidrs, "ka šajā traģiskajā
sakāvē vainīgi esam mēs visi: gan muļķi, kas noticēja Dobelim un
kompānijai, gan gļēvuļi, kas pasteidzās ātrāk pievienoties nākamajiem
uzvarētājiem, un pat interfrontieši, kas izvēlējās visneizdevīgākos
pretestības veidus. Bet iespēja noturēties bija Piedņestra taču
noturējās".
Giļmans Rīgā tāpat kā manis nesen pieminētais Rogozins Maskavā
jūsmo par šo pusstaļinisko bufervalstiņu, kas bija sadumpojusies
pret Moldovu. Šajā neatzītajā valstī, uzsver Giļmans, "situāciju
izglāba no visas savienības sabraukušie dedzīgie dēkaiņi" (passionarnije
avantjuristi).
Giļmans nožēlo, ka "visai mūsu sabiedrībai pietrūka šīs
dedzības". Giļmans priecājas, ka tagad "krievvalodīgā
paaudze, kas uzaugusi neatkarīgajā Latvijā, ir pavisam cita".
Jā gan, pavisam cita kaujinieciska. Un Giļmans aicina atcerēties,
ka Fadejeva romāna "Jaunā gvarde" galvenajam varonim Oļegam
Koševojam bija tikai 17 gadu, kad viņš varonīgi stājās pretim
nacistiskajiem okupantiem Krasnodonā.
Pašreizējā cīņa, tagadējā pretestība atgādinot tos leģendāros
laikus, liek saprast Giļmans.
Liek saprast un neķītri, derdzīgi zaimo.
Paklausieties Giļmanu: "Protams, režīms, pret kuru viņi sacēlās,
bija briesmīgs. Bet vai tad tik liela ir atšķirība no tagadējā
Latvijas režīma? (..) Jaungvardieši sāka savu cīņu vēl pirms tam,
kad hitlerieši pastrādāja viņu pilsētā pirmos asiņainos
noziegumus: pietika ar svešo varu viņu mājās. Bet vai tagadējā
vara krievu pusaudžiem nav sveša? Vācu okupanti vismaz neaizliedza mācīties
dzimtajā skolā dzimtajā valodā. Un karjeras iespējas bija lielākas
nekā tagad, lai cik paradoksāli tas arī būtu: vietējā pašpārvalde
hitleriskajā Ostlandē bija iezemiešu rokās."
Un to raksta ebreju izcelsmes darbonis! Viņš apgānījis manas mātes
un mana vectēva piemiņu, viņš tik žultaini nīst Latviju, ka zaudē
jebkādu mēru un elementāru goda sajūtu.
Latvijas krievvalodīgie pusaudži, viņaprāt, ir mūsdienu jaunā
gvarde, kam svarīgākais ir nevis, teiksim, algebra tā pagaidīs.
Galvenais "stingri pretoties nacionālistiem", kuri, kā
uzskata Giļmans, esot ļaunāki par hitleriešiem.
Tālāk vairs nav kur iet. Rīgas domes deputāts Aleksandrs Giļmans
ar šo savārstījumu, ar šo salīdzinājumu Lielvācijai pakļautā
Ostlande pārāka par tagadējo Latviju ir zaudējis tiesības
saukties par ebreju/žīdu/jūdu.
Man gan šķiet, ka viņš par šādu tiesību zaudēšanu īpaši
neskumtu. Krievestība ueber alles!