Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Par grāmatu - pieminekli savai tautai un laikam
Divu okupāciju laika dokumenti 590 lappušu garumā

Piektdien, 1999.g. 11.jūnijā, Valsts Mākslas muzejā tika atvērts Latvijas Vēstures arhīva sagatavotais dokumentu krājums "Okupācijas varu politika Latvijā 1939 - 1991". Grāmatā ievietotie 297 dokumenti un teksti, kuru lielākā daļa ir arhivāriju pirmpublicējumi, ļauj no pirmavotiem iepazīt okupācijas režīmu darbības būtību un sekas. Lai šos avotus darītu pieejamus cittautu lasītājiem, grāmatu jau šoruden paredzēts izdot arī angļu un krievu valodā.

Svinīgi atverot biezo melni sarkano dokumentu krājumu, Valsts prezidents Guntis Ulmanis uzsvēra, ka šī grāmata ir piemineklis tautai un laikam tāpēc tai jābūt katrā skolā un mājā. Svarīgs notikums ir grāmatas nākšana klajā, taču vēl svarīgāks ir fakts, ka Latvijā tiek veidota vēstures izpratne un pagātnes apzināšana, ka valsts ir parādījusi savu atbildību pret Latvijas nākotni, nododot nākamajām paaudzēm labu vēsturiskās patiesības pamatu. Šis dokumentu krājums, kam ir būtiska loma Latvijas vēstures izzināšanā, reizē iezīmē arī ceļu, kas vēstures izpētē vēl veicams. Šajā sakarā Guntis Ulmanis minēja Latvijas un pasaules speciālistu sadarbību Valsts prezidenta un Ministru prezidenta izveidotajā Vēsturnieku komisijā, kuras uzdevums ir objektīvi izvērtēt Latvijas 20.gadsimta vēsturi. Jau jūlija sākumā tiek plānota Vēsturnieku komisijas pirmā sēde pilnā sastāvā. Valsts prezidents pateicās grāmatas veidotājiem par ieguldīto darbu vēstures izzināšanā un tautas pašapziņas stiprināšanā.

Par līdzdalību dokumentu krājuma tapšanā tā veidotāji teica paldies arī Andrejam Eglītim. Viņš savulaik viens no pirmajiem mudināja Latvijas valdību publicēt šādu grāmatu, kas pasaulei atklātu patiesību par okupācijas režīmu nodarīto postu. Dzejnieks uzskata, ka tai vajadzēja būt ne Valsts arhīva, bet Latvijas valdības izdotai grāmatai un jāiznāk tai pēc iespējas drīzāk arī angļu valodā, lai to varētu izlasīt visur pasaulē. Atgādinājis Kārļa Skalbes vārdus, ka Latvju dainas mūsu tautai jāliek blakus Bībelei, Andrejs Eglītis uzsvēra, ka arī šai tautas ciešanu grāmatai jāatrodas līdzās Bībelei.

Grāmatas atvēršanas svētkos runāja ekspremjers Guntars Krasts un Pasaules brīvo latviešu apvienības ekspriekšsēde Vaira Paegle, tagadējais PBLA vadītājs Andrejs Ozoliņš, Politiski represēto apvienības priekšsēdis Visvaldis Aivars un Ogres politiski represēto biedrības vadītājs Augusts Meijers, grāmatas veidotāji un atbalstītāji.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Grāmatas galvenais redaktors Elmārs Pelkaus:

Šis dokumentu krājums ir radies Latvijas Valsts arhīva, Latvijas Universitātes, Latvijas Vēstures institūta un Totalitārisma seku dokumentēšanas centra sadarbības rezultātā. Vēsturnieki tādējādi ir atsaukušies Jūsu, Valsts prezidenta kungs, aicinājumam apvienot dažādu institūciju pētnieku spēkus Latvijas XX gadsimta vēstures izpētei.

Šī grāmata ir radusies Latvijas Republikas Ministru prezidenta Guntara Krasta kunga vadītās valdības ierosmē un uzdevumā, tās izdošanu atbalstījusi Latvijas Republikas Saeima. Latvijas valsts varas un pārvaldes institūcijas tādējādi ir parādījušas patiesu ieinteresētību Latvijas vēstures jaunākā posma izpētē.

Šī izdevuma sagatavošanai nozīmīga ir bijusi arhīvistu starptautiskā sadarbība. Īpaši lielu paldies es gribētu pateikt Krievijas Federācijas arhīvu darbiniekiem, kuri atsūtīja mums vairākus ārkārtīgi nozīmīgus dokumentus, kas raksturo komunistiskā okupācijas režīma represīvo politiku Latvijā.

Šāds atbalsts un sadarbība ļoti palīdzēja mūsu darbā, kas nebija viegls. Pusotru gadu strādāt ar dokumentiem, no kuru lielākā vairuma dveš koncentrēts ļaunums, patiešām nebija viegli. Es teiktu, ka tas bija darbs garīgās radiācijas apstākļos, jo vairāk tāpēc, ka secinājumi ir sāpīgi un briesmīgi.

Ir sāpīgi un briesmīgi konstatēt, ka divu okupāciju rezultātā Latvija zaudējusi vienu trešo daļu pilsoņu kopskaita un apmēram trešdaļu ir zaudējusi latviešu tauta. Nevienai citai Eiropas valstij nav bijis tik smagu zaudējumu, nav bijis tāds demogrāfiskais liktenis. Latvijas vēsturiskā pieredze XX gadsimtā nepārprotami rāda, ka neatkarīga valsts ir nācijas pašorganizācijas augstākā forma, tās zaudēšana padara tautu neaizsargātu pret visbriesmīgākajām traģēdijām. Valsts rīcībspējas zaudēšana atņem pamatnācijai arī iespēju pildīt savus pienākumus pret minoritātēm, un tātad tā ir bīstama visam pilsoņu kopumam, visiem valsts iedzīvotājiem.

Un ja nu ir runa par pienākumiem un atbildību, tad jāsaka, ka šī krājuma dokumenti liecina, ka gan starp bendēm, gan starp upuriem ir dažādu tautu pārstāvji, tāpēc nav nekāda pamata par režīma noziegumiem vainot kādu tautu kopumā. Turklāt totalitārais režīms nenovēršami nodara milzīgu ļaunumu ne vien okupēto vai citādi pakļauto zemju tautām, bet arī tām tautām, kuru vārdā tas oficiāli var faktiski rīkojas. Sen jau zināms, ka tauta, kas apspiež citas tautas, pati nevar būt brīva. Tātad visas tautas ir objektīvi ieinteresētas pārvarēt totalitārisma un okupācijas sekas. Bet tas ir iespējams, tikai ieskatoties pagātnē ar plaši atvērtām acīm. Nožēlojami un gļēvulīgi ir šur tur vēl sastopamie apgalvojumi, ka Latvijā bijusi tikai viena okupācija vai arī bijusi viena laba un viena slikta okupācija. Nav labu vai sliktu okupāciju, ir tikai opkupācija, tāpat kā nav labu vai sliktu karātavu - ir tikai karātavas.

Šī grāmata ir vērsta uz sabiedrības atveseļošanu un integrāciju Latvijā. Bet brūci nevar pārsiet, neiztīrot to, citādi tā pūžņos un saindēs organismu. Okupācijas perioda vēstures izpēte un dokumentēšana ir brūces tīrīšana. Tas nav patīkams darbs, bet to nevar veikt ar naidu un aklā paštaisnībā. Un šī grāmata gadsimta un gadu tūkstoša nogalē arī ir veidota nevis kā naida manifests, bet kā brīdinājums un aicinājums labas gribas cilvēku modrībai aiz gadsimta sliekšņa.

Patiešām, dažādi ir bijuši mūsu likteņi, mūsu statuss un mūsu stāja okupācijas gados, taču mūs vieno tas, ka mēs tur esam bijuši. Mēs zinām, kas tas ir, un dokumentu izpēte ir padziļinājusi mūsu zināšanu. Un, ja nu tā, tad mūsu pienākums ir brīdināt nezinošos, brīdināt to Latvijas paaudzi, kas vēl nāks.

Tāpēc mēs arī uzņēmāmies un paveicām šo nebūt ne vieglo darbu, un tāda ir šīs grāmatas galvenā jēga.

Es domāju, ka to varētu izteikt arī ar Holdena vārdiem no Džeroma Selindžera stāsta "Uz kraujas rudzu laikā":

"Zini, es iedomājos, ka visi mazie bērni rotaļājas milzīgā rudzu laukā. Un es esmu tādas stāvas, stāvas kraujas malā. Viņi draiskojas un neskatās, uz kurieni skrien, un tad man jāpiesteidzas klāt un jāpasargā viņi, lai nenokrīt lejā no kraujas. Es esmu sargātājs rudzu laukā. Un tas ir viss mans darbs."

Prof. Rihards Treijs
"Latvijas Vēstnesim"

Tik apjomīgu pagātnes liecību krājumu "Okupāciju varu politika Latvijā 1939–1991" nule laidis klajā Latvijas Vēstures arhīvs. Vajadzīga, sen gaidīta grāmata, kura iznāk arīdzan krievu un angļu valodā, tādējādi palīdzot arī cittautu lasītājiem iepazīt no pirmavotiem šo drūmo posmu latviešu tautas vēsturē.

Pēc valsts neatkarības atjaunošanas 1990.gadā Latvijas historiogrāfiju jau bagātinājuši vairāki vēstures avotu krājumi par atsevišķiem okupācijas periodiem, taču kā tematiski, tā hronoloģiski tik visaptverošu izdevumu profesionāli vēsturnieki un visi interesenti saņem pirmo reizi. Grāmatā ievietoti 297 dokumenti un teksti vai to fragmenti. Diža puse no tiem ir arhivāriju pirmpublicējumi, kas kā zināms katram lietpratējam, tikai paaugstina šādu izdevumu vērtību.

Krājums tematiski sadalīts 14 nodaļās (šķiet, ka to skaits varēja būt arī nedaudz mazāks, tas padarītu grāmatu kompaktāku), kuras ievada to sastādītāju plašāki vai šaurāki komentāri, kas palīdz mūsdienu lasītājam labāk izprast publicējamo dokumentu saturu.

Visu izdevumu iesāk ievads, kuru autors ir krājuma atbildīgais redaktors Elmārs Pelkaus. Tā kā tajā ir izklāstīta visas grāmatas koncepcija, pie šiem sākumvārdiem jāpakavējas nedaudz sīkāk.

Grāmatā ievietoto dokumentu lielākā daļa attiecas uz PSRS komunistiskās okupācijas varas politiku Latvijā. Kāpēc? E. Pelkaus paskaidro, ka šāds sadalījums izriet no komunistiskās un nacistiskās okupācijas ilguma attiecībām — 47 gadi un 4 gadi. Turklāt jāņem vērā, ka Vācijas nacionālsociālistiskā režīma noziegumi jau visai plaši dokumentēti (piemēram, Starptautiskā kara tribunāla Nirnbergas prāvas materiālos), ko nevar teikt par otrās puses ļaundarībām, kuras līdz šim vēl nav pietiekami izvērtētas, kā arī nav nosodītas ne nacionālā, ne starptautiskā mērogā.

Teiktais, pasvītro ievadnieks "tomēr nekādā ziņā nenozīmē nacionālsociālistiskā režīma un tā īstenotās politikas attaisnošanu — pat ne daļēju, pat ne netiešu (..). Autori kategoriski noraida jebkura veida tiešu vai netiešu kāda okupācijas režīma īstenotās politikas attaisnošanu vēsturiskā perspektīvā. Šī režīma iztēlošanu par "mazāko ļaunumu" salīdzinājumā ar citu okupācijas režīmu. Mūsuprāt, jebkāda totalitārā režīma attaisnošana ir nekritiska, neproduktīva un amorāla un rada draudus demokrātijai, indivīdu un tautu tiesībām, sagatavo augsni šāda režīma atdzimšanai tieši tādā pašā vai pārveidotā formā".

Vēl jāakcentē šāds E. Pelkaua postulāts: "Šis dokumentu krājums nav vērsts ne pret vienu tautu un ne pret vienu mūsdienu valsti (..). Krājuma dokumenti liecina, ka gan totalitārā režīma politikas īstenotāju, gan tā upuru vidū ir, dažādu tautu pārstāvji, tāpēc nav nekāda pamata par režīma noziegumiem vainot kādu tautu kopumā. Teiktais jo vairāk attiecas uz tautām, kurām šo noziegumu izdarīšanas laikā nav bijis sava nacionālā valstiskuma vai arī tas ir bijis zaudēts, kādēļ šīs tautas nav spējušas pietiekami ietekmēt notikumu gaitu."

Grāmatas ievada sākuma daļā tā autors konspektīvi un vienlaikus konkrēti pakavējas arī pie dokumentos atspoguļoto norišu priekšvēstures Latvijā. Taču divas viņa tēzes te ir diskutablas, lai neteiktu vairāk. Pirmā: "Autoritatīvās varas periods (1934.–1940.g. — R.T.) latviešu tautas vēsturē iegājis kā spožākais (izcēlums mans — R.T.) saimnieciskās un garīgās rosmes laiks.

"Ne tikai šo rindu autors bet arī ne viens vien cits pētnieks un it īpaši tādā autoritāte kā trimdas profesors Arnolds Aizsilnieks (1898–1982) nav šāda uzskata piekritēji. Cienījamais ārzemju zinātnieks savā fundamentālajā pētījumā "Latvijas saimniecības vēsture. 1914–1945,"(Stokholmā, 1968) ar skaitļiem un faktiem pierāda, ka tik rožains šis laiks Latvijas ekonomikā nu nebija vis. Kas attiecas uz citētā apgalvojuma otro daļu, tad būs vietā atgādināt, ka autoritārajā Latvijā likvidēja preses brīvību, slēdza Strādnieku teātri, aizliedza uzvest lugas, kurās saskatīja režīmam nevēlamas tendences, nepublicēja tam nepieņemamus literārus un publicistiskus darbus utt., u.tml. Otrā E. Pelkaua tēze: "Ir ziņas, ka K. Ulmanis bija iecerējis radīt jaunu prezidentālās republikas satversmi, taču šis darbs līdz valsts neatkarības bojāejai netika paveikts." Ja jau "ir ziņas", tad tās vajadzēja minēt. Taču ir arī tāda ne ziņa, bet labi pazīstama Ulmaņa veca drauga Dr. Miķeļa Valtera 1939.gada 27.novembra vēstule (no daudzām) no Briseles, kur Valters iesaka diktatoram atjaunot tūlīt Latvijā demokrātiju, vienkārši sasaucot 1934.gadā atlaisto Saeimu. Ja tas būtu izdarīts, tad 1922.gada Satversme atsāktu funkcionēt automātiski un, iespējams, ka 1939.un 1940. gada notikumi risinātos citādi.

No daudzo krājuma iedaļu ievada autoriem gribas uzteikt profesoru Heinrihu Strodu, sevišķi par 13.nodaļas "Pretestības kustība Latvijā" komentārvārdiem.

Viņš savu īso stāstījumu par bruņoto un nevardarbīgo pretošanos okupācijas varai sadalījis it kā vēl mazākās nodaļās, kur izmantojot tādus parastus skaitļu vārdus kā pirmais, otrais, trešais utt., īsi bet maksimāli uzskatāmi parāda šo norišu cēloņus, dalībnieku sastāvu, grūtības un dažādās cīņas formas.

Tas tiek izdarīts gluži kā enciklopēdijā. Vēl jāpiebilst, ka profesora sagatavotajā 13.nodaļā (viņš ir arī 4.un 5.nodaļas autors) ietvertas vairākas viņa sastādītās tabulas, kuru pamatā, saprotams, ir arhīvu dokumenti.

Mēģināsim tālāk nedaudz plašāk raksturot grāmatā pirmo reizi publicētos vai mazpazīstamus dokumentus jeb to tematiskas grupas. Pirmajās nodaļās un, kur bijis vajadzīgs, arī vēlāk vēstures avotu atlasei izmantoti ne tikai arhīvu fondi, bet arī vairāki krievu un vācu valodā, kā arī trimdā latviešu valodā — iznākuši, galvenokārt dokumentāri izdevumi, kuru nozīmīgākās publikācijas par Latvijas jaunāko laiku vēstures problemātiku tagad būs pieejamas lasītājiem arī dzimtajā valodā. Žēl vienīgi, ka grāmatas sastādītājiem nav izdevies iegūt dokumentus par represiju sākumu pret latviešiem Padomju Savienībā 30.gadu beigās (tādi ir vienīgi par vāciešiem un poļiem). Un žēl, ka sakārtotāji publicējuši savā izdevumā 1939.gada 5.oktobra, t.s. bāzu līgumu, ar kuru sākās neatkarīgās Latvijas ceļš uz ešafotu, tikai fragmentāri, bet ne pilnīgā veidā.

Krājumā 3.nodaļā "Pirmais padomju okupācijas posms" ievietoti vairāki pirmreizīgi dokumenti, kuri liecina par Latvijā nodibināto nežēlīga terora režīmu. Tur var izlasīt Baltijas Sevišķā kara apgabala kara tribunāla 1941.gada 18.janvāra spriedumu ģenerāļa Kārļa Goppera lietā, kur trīs "tiesneši" pieņem lēmumu par kontrrevolucionāru darbību viņam "piemērot augstāko kriminālo soda mēru — nošaušanu, ar visa viņam piederošā īpašuma konfiskāciju." Nākamajā dokumentā teikts, ka PSRS Augstākās Padomes Prezidijs 1941. gada 23.martā noraidījis K.Goppera lūgumu par apžēlošanu, un pēc trim dienām spriedums izpildīts.

1941.gada 7.jūlijā līdzīgu spriedumu par bij. Latvijas Ministru prezidentu Hugo Celmiņu pieņem PSRS Augstākās tiesas kara kolēģijas "troika" Maskavā. Vienīgi šis verdikts ir "galīgs un nav pārsūdzams". H. Celmiņu nošauj 30.jūlijā.

Tālāk seko vairākas dokumentu pirmpublikācijas, kuras vēstī par 1941.gada 14.jūnija deportācijas sagatavošanu, norisi un rezultātiem.

PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sagatavotajā deportācijas plānā Lietuvā, Latvijā, Igaunijā un Moldāvijā, kuru šā resora vadītājs L. Berija apstiprināja 14.jūnijā, bija paredzēts, ka no Latvijas uz Juhnovas nometni jāizsūta 5770 ģimenes galvas, uz Betbaltlagas labošanas meža darbu nometni — 1180 cilvēki, uz Oņegas tādu pašu nometni — 1000 cilvēki, uz Krasnojarskas novadu — 6850 cilvēki, kā arī uz Kazahijas PSR — 794 Latvijas un Lietuvas ... prostitūtas. (Faktiski no Latvijas deportēja 14194 cilvēkus).

PSRS valsts drošības tautas komisāra vietnieks I. Serovs savukārt akceptēja garum garu instrukciju par deportācijas veikšanas kārtību Baltijas Republikās. Šajā čekas 20.gadsimta inkvizīcijas dokumentā bija noteikts viss — izsūtīšanas vispārējā kārtība, kā tiek atšķirtas ģimenes no to galvām, izsūtāmo konvojēšanas kārtība, iekraušanas (sic!) kārtība ešelonos utt., u.tml.

Vietējie kolaboracionisti savukārt cita starpā 1941.gada 19.jūnijā sīki ziņoja galvenajam kolaboracionistam LK (b)P centrālkomitejas pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam par "speciālā uzdevuma" izpildi Tukuma apriņķī. Esot tikuši arestēti izsūtīšanai ģimenes galvas —148 cilvēki un ģimenes locekļi — 318. Tomēr 11, par nelaimi, esot aizbēguši un izvairījušies no aresta.

Aplūkojamās grāmatas 4.nodaļā "Latvija nacistiskās okupācijas varā " ievietoti 25 dokumenti, no kuriem apmēram puse ir nodota vēsturnieku profesionāļu un amatieru rīcībā pirmo reizi. Tie liecina, ka jauno okupantu kundzība iekarotajā zemē sākās ar ebreju genocīdu. Tā ideoloģisko "pamatojumu" var izlasīt krājumā publicētajā izvilkumā no Ā. Hitlera runas Vācijas reihstāgā 1938.gada 30.janvārī, kurā "fīrers" teica: "Ja starptautiskajai finansu ebrejībai Eiropā un ārpus tās izdosies tautas vēlreiz iegrūst pasaules karā, tad rezultātā notiks nevis vispasaules boļševizācija un ar to saistītā ebreju uzvara, bet gan ebreju rases iznīcināšana Eiropā!"

Citā dokumentā — izvilkumā no bijušā SS standarterfīrera K.Jēgera nopratināšanas protokola ir teikts: "Es atceros tikai, ka Heidrihs (SS Drošības dienesta vadītājs — R.T.) kādā uzrunā paziņoja, ka kara gadījumā ar Krieviju visi ebreji Austrumos jānošauj. Es gribētu piebilst, ka nevaru vairs atcerēties, vai viņš sacīja, ka visi ebreji jānošauj — vai ebreji jānošauj."

1941.gada 23.oktobrī Rīgas pilsētas okupantu komisārs H.Vitroks izdeva rīkojumu par geto ierīkošanu Latvijas galvaspilsētā. Pēc 38 gadiem sacerētajās atmiņās viņš kā nezinītis liekulīgi rakstīja: "1941.gads sliecās uz beigām, kad Rīgu apēnoja satriecošs notikums. Otrajā Adventes svētdienā pilsētā izplatījās baumas, ka ebreji ar SS un policijas augstākā komandiera Jekelna rīkojumu no geto aizvesti un ap desmit kilometrus no Rīgas vienā lielā kapā visi kopā — vīri, sievas un bērni — SS nošauti un turpat aprakti. Runāja par tūkstošiem cilvēku dzīvību. Kad briesmīgās baumas apstiprinājās un kļuva zināmas detaļas par notikušo noziegumu, par šo necilvēcīgo izrīcību Rīgā valdīja vispārējs sašutums."

Nākamais dokuments stāsta par līdzīgu akciju Liepājā. Pēc šā apgabala komisāra V. Alnora datiem no 1941.gada 14. līdz 17. decembrim Liepājā nošauts 2700 ebreju. Novada pārējās vietās, piemēram, Ventspilī "nošaušana veikta pilnīgi".

Runājot par šo jautājumu gribas vienīgi piemetināt, ka krājuma sakārtotājiem būtu vajadzējis publicēt arī kādu vai kādus dokumentus, kas parādītu t.s. Arāja komandas piedalīšanos šajās ļaundarībās. Gan jau Vācijā, kur tiesāja šo oberbendi, tādi atrastos,

Nacisti daudz nežēloja arī citādi domājošus latviešus un citus Latvijas iedzīvotājus. Kā redzams no SS brigādefīrera F.V.Štālekera 1941.gada 17. augusta pārskata, jau līdz šim laikam Latvijā bija nošauti 30 025 ebreji un 1843 komunisti, kuri, iespējams, visi arī nebija komunisti, bet pamatnācijas pārstāvji lielākoties gan. 14 Latvijas cietumos atradās 7064 politiskie ieslodzītie, jādomā, ka arī galvenokārt latvieši, bet tikai 243 kriminālnoziedznieki.

1941.gada 5.novembrī t.s. Ostlandes reihskomisariāts deva norādījumu ģenerālkomisāram Rīgā O. Dreksleram "18.novembrī, kurā agrākā latviešu brīvvalsts svinēja savu neatkarību, nedrīkst notikt nekādi sarīkojumi, kuri sevišķi izceļ kādreizējo neatkarību, to atgādina vai modina cerības uz jaunu neatkarību nākotnē".

Turpinot šo līniju, Austrumu apgabala ministrs A. Rozenbergs 1942.gada 2.janvārī izdeva rīkojumu par valodu lietošanu Ostlandē, kur vietējām valodām bija ierādīta, kā Latvijā teica XIX gs., "bauru valodas" vieta. Šajā aktā bija noteikts, ka vietējo iestāžu paziņojumi atklātībai "vispirms jāsastāda vācu valodā", ka "iekšējām dienesta" vajadzībām un savstarpējos sakarus vietējās iestādes pārejas laikā (izcēlums mans — R.T.) vācu valodas vietā vietējo valodu var lietot tikai tad, ja visi attiecīgās iestādes darbinieki šo valodu pārvalda un ka "vācu iestāžu darbinieki iemācīties kādu no vietējām valodām nav jāmudina". Ja nu vienīgi krievu valodu, lai "varētu saprasties, ar krievu strādniekiem".

Nacistiskie okupanti ne tikai iznīcināja daudzas Latvijas pamatnācijas pārstāvjus, diskriminēja latviešu valodu un izlaupīja ieņemtās teritorijas saimniecību, bet ar savu latvisko sulaiņu atbalstu rūpējās arī par lielgabala gaļu savu brūkošajai armijai no vietējo iedzīvotāju vidus. Par to stāsta vairāki līdz šim nepublicēti krājuma dokumenti.

SS Galvenās pārvaldes nodaļas vadītājs G. Bergers kādā vēstulē 1944.gada 8.februārī ciniski deklarēja: "Esmu pārliecināts, ka ir noziegums šodienas apstākļos neiesaistīt karā visus tos spēkus, kuri kaut kādā veidā ir gatavi par mums cīnīties. Ne par vienu kritušu ārzemnieku neraud vācu māte."

Viņam piebalsoja tā dēvētās Latvijas zemes pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektors Oskars Dankers, kas nemaz nerunājot par viņa aktivitātēm "brīvprātīgā "latviešu leģiona dibināšanā, 1944.gada 12.jūlijā pat deva rīkojumu iesaukt Latvijas jauniešus vācu armijas gaisa spēku palīgdienestā.

Latviešu tautas lielum lielais vairākums nevēlējās samierināties ar okupācijas režīmu. To savos slepenajos ziņojumos nereti bija spiesti atzīt pat paši nacistu dižvīri. Minēsim tikai vienu piemēru, jau 1942.gada 5.jūnijā Vācijas Drošības dienesta (SD) amatpersonas bija spiestas konstatēt, ka Latvijas inteliģences aprindās "kļūst arvien jūtamāks pretvācu noskaņojums (..). Pilnīgi apstājusies ir brīvprātīgo vervēšana. Latviešu strādnieku noskaņojumā nav vērojama nekāda uzlabošanās. Ļoti nepatīkami tika uztverta pārtikas produktu devu samazināšana (..) Noskaņojums sevišķi apgrūtinoši ietekmē darba spēka vervēšanu [Vācijas] Valstij, dažkārt atkāpjoties no brīvprātības principa. Latviešu darba pienākums pret [Vācijas] Valsti viņi vienmēr salīdzina ar latviešu izsūtīšanu uz Sibīriju (..), lai vājinātu latviešu tautību un sagatavotu zemi pārvācošanai."

Kā jau sacīts šīs recenzijas sākumā, krājumā ievietoto dokumentu lielākā daļa ir veltīta Latvijas otrajai boļševiku okupācijai, sākot ar 1944. un 1945.gadu. Šādu dokumentu ir ļoti daudz. Tie stāsta kā par pēckara laikā izveidoto varas sistēmu republikā, masu teroru un deportācijām, tā par kolonizāciju un rusifikāciju, beidzot ar pretestības kustību, baznīcas un kultūras attiecībām ar komunistisko režīmu.

Krājumu likumsakarīgi, tā teikt, noapaļo pēdējā 14.nodaļa "Neatkarības atgūšana". Tajā no 25. dokumentiem ir tikai trīs pirmpublicējumi, taču par tiem nevar nerunāt. Iedaļu ievada LKP CK nodaļu 1988. gada 27.janvāra slepena vēstule LKP pilsētu un rajonu komitejām par partijas attieksmi pret neformālo organizāciju darbību, kuru bija parakstījis neviens cits kā pēdējās nedēļās un dienās tik bieži pulgotais A. Gorbunovs. Vēstules secinājums, protams, ir tā laika gaisotnei atbilstošs: "Nepieciešams īstenot enerģiskus pasākumus, lai pārvarētu negatīvās tendences, pašdarbīgo formējumu (kas par apzīmējumu! — R.T.) atsevišķu ekstrēmiski noskaņotu personu darbībā. Lai novērstu viņu noslīdēšanu antisabiedriskās pozīcijās, nepieciešams enerģiski pastiprināt partijas arodbiedrību un komunistisko ietekmi uz dažāda veida sabiedriskajiem formējumiem, vest tos sev līdzi, aktīvi izmantojot republikas iedzīvotāju pašdarbīgo enerģiju pārbūves interesēs. Pie tam ir svarīgi novilkt noteiktu robežu starp patiesu sociālo "aktivitāti un politisko ekstrēmistu izdarībām".

Pirms šīm skaļajām un tukšajām frāzēm gan tika sadots tagadējam Saeimas deputātam, toreizējam Rēzeknes pilsētas un rajona centrālās slimnīcas galvenajam ārstam, partijas biedram un rajona padomes deputātam Jurim Vidiņam, kas bija iedrošinājies nākt klajā ar bezprecedenta paziņojumu par savu pievienošanos t.s. grupai "Helsinki—86". Paziņojumu esot pārraidījušas Rietumu radiostacijas. Vidiņam piedraudēja, ka viņa idejiski politiskajai nenosvērtībai "tiks dots atbilstošs partejisks vērtējums".

Ja Gorbunovs parakstītās vēstules tonis visumā tomēr bija korekts, tad to nevar teikt par odiozā stagnāta LPSR prokurora J.Dzenīša 1988.gada 13.septembra vēstuli "pelēkajam kardinālam" LKP CK otrajam sekretāram V.Soboļevam par Latvijas Tautas frontes dibināšanas nevēlamību. Pēc prokurora domām:

— TF neveicinās pārbūves attīstīšanu un padziļināšanu;
— nav skaidrs, vai jautājums par LTF veidošanu ir saskaņots ar PSKP CK Politbiroju un PSRS "Augstākās Padomes Prezidiju un ar ko konkrēti";
— TF programmas un statūtu projektā faktiski netiek atzīta PSKP politiskā vadī
ba;
— tiek ignorēts fakts, ka LPSR ir PSRS sastāvdaļa;
— virkne tēžu orientētas uz Latvijas nacionālās savrupības nostiprināšanu u.tjpr.

Pēc augstā likum(cietum)sarga ieskata, "šajā konkrētajā gadījumā ir izvirzīts mērķis izveidot republikā jaunu opozicionāru politisku partiju, kam nevar piekrist."

Tādā pašā garā bija sacerēta A.Rubika 1989.gada 12.oktobra vēstules LKP CK birojam un PSKP CK politbirojam par LTF darbību un politisko situāciju Latvijā. TF bija šajā laikā jau nodibināta, un tur Alfrēds Petrovičs vairs neko nevarēja padarīt. Tālab viņš vispirms metās virsū frontes otrajam kongresam, kas tikko bija beidzies. Kongress pēc savas būtības esot bijis "jaunas politiskas partijas kā alternatīvas PSKP dzimšanas demonstrācija." PSKP biedra D.Īvāna referāts un koreferāti esot bijuši pēc savas būtības vērsti pret partijas vadošo lomu sabiedrībā. "Tas nav nekas cits kā atkāpšanās no pārbūves ideoloģijas un daudziem sociālisma un marksisma–ļeņinisma principiem." Rubiks bija sašutis, ka no dažādiem nosaukumiem pazūd vārdi Ļeņins, Stučka, sarkanais, padomju, komunisms, ka LTF rokās atrodas TV un radio, daudzi laikraksti un žurnāli utt. u.tml. Nevar tomēr atņemt viņam tālredzības spējas. Pēc Rubika domām, ja stāvoklis netiks labots (protams, viņa izpratnē), tad vietējo padomju un Augstākās padomes vēlēšanās uzvarēs Tautas fronte. Kā zināms, tā arī notika.

Dokumentu krājumu noslēdz pēcvārds, kura autors arī ir E.Pelkaus, un vairāki pielikumi. Pēcvārdā prevalē skaitļi, un tas ir labi. Jo bez tiem nebūs līdz galam saprotama Latvijas visjaunāko laiku vēsture. Pēc jaunākajiem datiem, norāda E.Pelkaus, padomju okupanti Latvijā nogalinājuši, ieslodzījuši cietumos un filtrācijas nometnēs, deportējuši vai citādi represējuši vairāk nekā 200 tūkstošus cilvēku, kuru lielākā daļa bija Latvijas pilsoņi. Nacistiskie okupanti iznīcinājuši Latvijā aptuveni 110 tūkstošus cilvēku, no kuriem ap 90 tūkstoši bija Latvijas pilsoņi (t.sk. 70 000 ebreju, 18 000 latviešu, 2000 čigānu). Ap 160 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās uz Eiropu, no kuriem ap 140 tūkstoši palika Rietumu valstīs. Ap 50 tūkstošu Latvijas vīru krita vācu armijas sastāvā, vairāki desmiti tūkstoši — Sarkanās armijas rindās. Pavisam Otrā pasaules kara laikā gāja bojā ap 120 tūkstoši Latvijas pilsoņu — karavīru un civiliedzīvotāju.

1939.–1941.gadā uz Vāciju aizbrauca ap 70 tūkstoši vācbaltiešu. Vairāku Abrenes apriņķa pagastu nelikumīgas sagrābšanas rezultātā Latvija zaudēja ap 40 tūkstošus pilsoņu.

"Tādējādi okupācijas varu politikas rezultātā", rezumē E.Pelkaus, "Latvija ir zaudējusi gandrīz 700 000 pilsoņu jeb vienu trešo daļu pilsoņu. Liktenīgo notikumu gaitā apmēram trešdaļu zaudējusi arī Latvijas pamattauta — latvieši."

Nebūs lieki citēt arī priekšvārda autora ģenerālsecinājumu: "Latviešu tauta, tāpat kā pārējās Baltijas tautas, ir uzkrājusi unikālu pieredzi, kā izdzīvot, saglabāt identitāti un pašcieņu neredzēti ilgas okupācijas un intensīvas kolonizācijas apstākļos. Atmiņas par neatkarīgo valsti, vēlme atgūt neatkarību bija vadzvaigzne svešnieku kundzības naktī. Vēsture nepārprotami rāda, ka neatkarīga valsts ir nācijas pašorganizācijas augstākā forma, tās zaudēšana padara tautu neaizsargātu pret kolīzijām un traģēdijām. Valsts rīcībspējas zaudēšana atņem pamatnācijai arī iespēju pildīt savus pienākumus pret minoritātēm nacionālajā teritorijā, un tātad tā ir bīstama visam pilsoņu kopumam, visiem valsts iedzīvotājiem."

Savu recenziju gribu beigt ar šā kapitālā izdevuma sākumā ievietotā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa apsveikuma pēdējiem vārdiem: "Vēsturnieku darbs ļauj ne vien spriest par aizgājušiem notikumiem, bet spēj sniegt arī pārliecību, ka pagātne var vienot sabiedrību labklājīgas, demokrātiskas valsts veidošanā. Ejot cauri savai vēsturei, domāsim par mūsu nākotni."

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home