Grāvju Vernera atmaksa
Imants Liekniņš

Runājot ar jauniešiem par 1941. gada deportācijām, nereti tiek vaicāts – vai tiešām neviens nekur nepretojās varmākām ar spēku?! Tādi gadījumi bija, taču saprotamu iemeslu dēļ tos neafišēja. Par vienu no tiem zinu stāstīt.

Tauru sila malā atradās Vernera Grāvja Ligzdas – saimniecība, ko viņa ģimene bija iekopusi sūrā darbā, netaupot ne sievu Ilgu, ne pusauga dēlu, ne mazo meitu, kas rotaļājoties sēdināja lelles rindā un tām lika sevi saukt par skolotājas jaunkundzi. Grāvju ģimene bija ceļā uz turību, par ko liecināja sešas skaistas Latvijas brūnās ar ciltsrakstiem, pusotra desmita aitu, astoņi bekoni un skaists, lieliski saradušu zirgu divjūgs.

Divi brīdinājumi
1940. gadā, kad Latvijā ienāca krievu karaspēks, dzīves ritms nojuka. Pagastmājā un apriņķa iestādēs parādījās jauni cilvēki. Līdz ar viņiem sāka skanēt nedzirdēti biedējoši vārdi kā «ekspluatators», «budzis», «šķiru cīņa». Vārdi gan nekož – pie tiem varēja pierast. Taču pazuda pagasta vecākais, aptieķnieks, skolas direktors, viens otrs vecsaimnieks. Kā melnas, lipīgas purva dūņas klīda baumas, ka viņi Rīgā jau nošauti...
Vienurīt pienotavā pie Vernera pienāca pasta priekšnieks, pasauca sāņus un teica, dzirdējis, ka nākamnakt tikšot arestēti un izvesti uz Krieviju daudzi latvieši. Tā kā Grāvja kungs esot bijis aizsargos, tad lai uzmanoties. Verneram uzgūla briesmīgs smagums. Par ko viņu un citus pagasta zemturus svešā vara grib nīdēt, par smago zemnieka darbu?! Kālab viņam grib atņemt tēvzemi? Galva vai plīsa no domu drūzmas. Jau krēslā uz Ligzdām atnāca dzelzceļa pārmijnieks Kalvāns un stāstīja, ka nupat stacijā esot atkabināti un iedzīti strupceļā seši lopu vāģi. Pie pagastmājas (pa jaunam – pie izpildu komitejas) stāvot noputējis armijas «autiņš», un pie jaunā pagastveča ciemojoties četri siksnām sajozti, ar naganiem apkārušies vīri redīsu krāsas formas cepurēs. Kalvāns aizgāja salīcis, kā ar smagu nastu plecos...
Verners nopurināja galvu, pasauca sievu ar bērniem un, kamēr vēl cik necik var redzēt, lika viņiem iet uz mežsarga, kas bija vīra rados, kilometrus četrus attālajām mājām. «Gaidiet mani tur,» Verners noteica. Mežsargs gan pabrīnījies par tik vēliem viesiem, bet tad nodomājis, ka gan jau brālēns viņam visu izskaidros. Izvadījis ģimeni, Verners uzkāpa klētsaugšā un no mātes vecās pūralādes izcēla savu «Canada Ross» šauteni.

Ligzdas palika vienas
Ar šo rīku viņš aizsargu šaušanas sacīkstēs bija nopelnījis vairākas godalgas. Pēdējā – pulkstenis – svarīgi tikšķēja istabā pie sienas. Aizslēdzis mājas durvis un uzmetis šauteni plecā, Verners iegāja kūtī. Rāmi tusnīja govis un stūrī nobubināja ķēve. Tad saimnieks cietiem soļiem iegāja dārzā un, noņēmis šauteni no pleca un apsēdies pie bišu stropa, gaidīja. Nakts, kā jau jūnijā, bija pagaiša. Ap diviem viņš tālumā izdzirdēja automašīnas rūkoņu. Tā tuvojās. Drīzi redzēja arī prožektorus. Smagā mašīna iebrauca sētā un apstājās. No kabīnes izrausās viens, no kulbas vēl četri ar šautenēm uz muguras. Pirmais atpogāja maksti un, izvilcis naganu, nodzertā balsī nočerkstēja: « Vot, gospoda krepko spjat! Poiģom, buģiķ!» («Re, kur kungi cieši guļ! Iesim modināt!»). Uzkāpis uz lieveņa, viņš pacēla roku ar revolveri, taču pieklauvēt nepaguva. Pie dārza žoga pazibēja zaļgana uguns un nodārdēja šāviens. Stāvs pie durvīm sabruka. Kā mācību šaušanā viens pēc otra nodārdēja vēl četras reizes, un tikpat daudz vīru palika guļot. Pārsteigums bija tik liels, ka tikai pēdējais paguva noraut šaujamo no pleciem. Drudžaini iegrūdis patrontelpā nākamo aptveri, Verners pārlēca žogam un pieskrēja klāt pie mašīnas. Kabīnē gailēja papirosa oglīte. «Kāp ārā!» nosēca Verners. No kabīnes izlēca jauns puisis ar šofera naģeni galvā un, rokas sabāzis kabatā, nostājās saimnieka priekšā. «Kāpēc nemuki?» Vernis prasīja, nenolaizdams šauteni. Puisis iesmējās: «Kāda velna pēc man no laba šāvēja jāmūk pie sliktiem? Tu esi baigais, ja pietika ar vienu aptveri akurāt uz pieciem.» «Kas tu esi, no kurienes?» Vernis prasīja tālāk. Puisis kļuva nopietns: «Mobilizēts šķūtīs jau vakar vakarā.» Vernis ātri pārlika. Laika nebija. «Vai līdzēsi lopus aizdzīt uz mežu?» viņš jautāja. «Olrait!» puisis jautri atsaucās, «tikai aizņemšos no kungiem šaujamo un munīciju.»
Par baigo skatu Ligzdu pagalmā pagasta ļaudīm pirmā pavēstīja piena pārraudze Zenta, kas nākamā rītā agri bija devusies pie Grāvju Ilgas brūnaļām.
Par tonakt piedzīvoto Verners vācu laikā stāstīja pats. Viņš krita leģionā 1944. gadā pie Pilsblīdenes. Ilga ar bērniem emigrēja uz Kanādu.

Zemgales Ziņas, 24.10.2003