Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Fragmenti no 8. nodaļas Vācijas izvarotāji (1945)
Dainis Grīnvalds. Kā es redzēju tās lietas

No Daiņa Grīnvalda literarizētajām tēva Jāņa Grīnvalda Otrā pasaules kara dienasgrāmatu piezīmēm.

3. februāris

Vecākā seržanta Jefimenko un Kondaratenko vadībā 70 govis un deviņus zirgus dzenam uz Inovroclavu. Nonācām Flatovā – pirmā īstā vācu pilsēta. Pilsēta tukša. Šķiet, visi vācieši aizbēguši. Vēlāk Flatovā atrodas dažas sievietes un poļu ģimene. Mūsu daļās neizdodas nodibināt kārtību. Pamestos, pustukšos dzīvokļos un pamestos restorānos, aptiekā un veikalos gandrīz visi ķer, ko māk. Komandanta rotas viss mācību vads ķer trofejas. Trūkst cilvēku darbam. No frontes saņēmām 22 t benzīna. Vecākais leitnants Žukovs brauc vairāk nekā nedēļu līdz Varšavai un atpakaļ. Visā viņa rīcībā saskatāma kaitniecība un ļaunprātība. Daudz vīna Grišinam un pirmajā rotā. Majoram Kokajevam tikai tas, ko paprasīju no Seļiganova. Majors Kokajevs man atdod vienu pudeli. Rotās pamatīgi iedzēruši. Daudzi pilsētā lasa barahlo (krāmus). Ņem, kas tik gadās, jūrnieku uzvalkus, dažādas drēbes un mantas. Poļi sevišķi laupa. Viņu daļa atrodas mums blakus. Nepaņemto iznīcina. Mēs atrodamies Flatovā, Vilhelmstraße 6, drēbnieka Latus dzīvoklī. Lasu šuvējas Ģertrūdes Latus vēstules. Vīrs tikai 1944. gada 1. oktobrī aizgājis armijā. Sieva krāpusi savu vīru Pēteri ar matrozi Pēteri un nēsājusi nu pamestā rokassomiņā pornogrāfiskas kartiņas Jaunā ābece un citas. Izdzeru pudeli Reinas vīna. Ļoti viegls, nejūtu reiboni.

4. februāris

Sāp drusku galva. Dzīvoju vienā istabā ar Vaļunasu. Viegls sals. Sargkareivis 6.00 aizgājis mājā sildīties, patvarīgi pametis posteni. Majors Kokajevs atņēma Vaļunasam mazo revolveri. Kovaļovs iedzēris demolē baznīcu. Baranovs no rīta jau piedzēries. Atbrauc Poltarackis. Pazaudējis kasti Kokajeva vīna. Nav mācējis uzlādēt uz mašīnas piecas kastes. Kur palikusi piektā kaste, nezina ne Poltarackis, ne šoferis. Nav braucis pēc tabakas uz Vroclavu. No Polijas ieradās Zatuļins. Atved man sveicienus no Haļinas. Nav vēstules. Nakti Poltarackis pavadījis pie mīļākās. Jābrauc projām 6.00, bet Poltaracka vēl 8.00 nebijis. Kolonna aizbraukusi, atstājot Poltarackim citu mašīnu, bet ne ar produktiem. Produktu mašīnu neviens nav uzraudzījis, varējuši mierīgi izlaupīt, Poltarackim guļot pie mīļākās sāniem. Augstākās pakāpes nelietis un žuļiks, lupatlasis un zaglis. Pa īstam neko nedara, rij, guļ, jājas ar polietēm – vecām un jaunām. Tā viņš karo un pat saņem ordeni kā biroja loceklis.

5. februāris

Nav naktī sardzes ne pie majora Kokajeva, ne PFS, ne GSM. Vaļunass organizē veļas mazgāšanu ar vāciešu rokām. Poltarackis neizpilda pavēli braukt uz Vroclavu pēc tabakas. Viņam vēstule no Jagodņas, bet man nekā. Vēstules netiek nestas uz pastu. Pastnieks nekā cita nedara, kā meklē Grišinam trofejas. Nav avīžu. Ne velna nezinām par frontēm. Deg pilsēta – tāpat kā 1812. gadā Maskava. Piedzērušies kareivji to aizdedzina. Ejot pa pilsētu, ieraugu restorāniņu. Tas pilns ar kareivjiem. Pudeles vaļā nekorķē, nosit kaklus un dzer. Nekaunas piedāvāt man. Nekādas cieņas pret virsniekiem. Vācietes mazgā veļu mūsu bataljonam. Sevišķi laupa poļu daļa, arī daži mūsējie. Sirenčenko velk no rokām gredzenus, tāpat Baranovs. Atpalikuši no savām daļām, klaiņo pa pilsētu piedzēruši kareivji. Garām ejošai vācietei ar ūdens spaiņiem rokās izlej ūdeni uz nesējas galvas un apmierināti rēc. Pārbrauc vecākais leitnants Žukovs. Draudot ar revolveri, izvarojis polietes. Lūk, kāpēc viņš kavējies! Kokajevs noņem Športu no štāba priekšnieka amata. Viņa vietā pagaidām leitnants Jakimenko. Kokajevs alkst pēc trofejām, ko sūtīt uz mājām. Mantas jau sūta Grišins un citi. Vācieši uzdodas par poļiem. Pie poļu kurpnieka ģimenes paglābusies vācu jaunava. Bet Vaļunass vai kāds cits to atmaskojis, un tad ar Vaļunasa svētību viņa gājusi no rokas rokā. Es viņu redzēju, un vēl pēc gandrīz trīsdesmit gadiem sirds sažņaudzas un smeldz… Neģēlis Vaļunass uzaicina arī mani palustēties! Noķērām vācu spiegu, zēnu, it kā no Ļeņingradas, dzimušu 1926. gadā, bet dokumentos viņam 25 gadi. Nezina rajonu un stāsta citas nepareizas ziņas. Runā krieviski.

6. februāris

Vecākais leitnants Žukovs man nekā neatbild uz jautājumu: «Vai taisnība, ka jūs esat izvarojuši polietes?» Paciņu drudzis – iegūto mantu sūtīšana uz mājām, īpaši aizmugures štābā. Majors Kokajevs grib, lai Vaļunass vāc viņam zīdu un dārgumus. Neciena sudrabu un nepavisam kristālu. To dzīvokļos neievēro vai sadauza. Atkusnis. Apkārt pūst gaļa. Lopi pamesti, iet bojā. Uzsāku lopu savākšanu un kopšanu, arī slaukšanu. Paklusām pilsētā atgriežas vācieši. Apkārt klejo un jūtas pa daļai kā saimnieki dažādu tautu darba cilvēki, kuri bija atdzīti no dzimtenes šurp darbos pie muižniekiem. Sastopu pat dienvidslāvus, nerunājot par frančiem, poļiem, leišiem, pa retam sastopot arī latviešus. Ar Ļuļko iegūstam ap 25 l kondensētā piena. Atveda septiņas t benzīna. Deg mājas. Poļu zaldāti laupa, dedzina un gatavo paciņas vēl centīgāk nekā mūsējie.

7. februāris

Bija pie mums Aizmugures priekšnieks, palkavnieks Bugrovs: «Drošāk rīkoties ar trofejām!» Uz mani: «Ņem kristālu, sudrabu un citu!» Devām viņam konservētus augļus un kristāla paplāti sudraba apdarinājumā ar bumbieru iespiedumiem stiklā. Ierosināju Kovaļčuku apbalvošanai par priekšzīmīgu darbu. Majors Kokajevs ironizē – par priekšzīmīgu darbu, vai par to apbalvo? Rotas izvirza apbalvošanai bandītus – Korņijenko un citus. Beidzot Korņijenko izsvītro. Vaļunass dzer vīnu no manām glāzēm, atļauju neprasīdams, bet man nepiedāvā. Neticami zemas kultūras cilvēks. Majors Kokajevs bez mana pieprasījuma licis izrakstīt man izziņu sūtījumam, bet Lavrentjevs neizpilda, jo man tak neesot nekā, ko sūtīt. Nododu ārstam kaudzi medikamentu no trofeju aptiekas ar tulkojumiem no latīņu un vācu valodas krievu valodā… Štāba priekšnieks, leitnants Jakimenko, man lielās, ka mūsu cilvēki no mūsu bataljona cits aiz cita, rindā gaidīdami, izvarojuši latvietes. Kur nelaimīgās dzīvo, man nestāsta, lai gan es to noteikti prasu. Iespaids, ka Jakimenko, vecs partijas biedrs, pats ir neģēlību organizētājs un līdzdalībnieks.[..]

10. februāris

Apspriede aizmugures štābā par apgādes nodrošinājumu. Pulkvedis Bugrovs: «Labu pasākumu autobatā iesācis biedrs Grīnvalds – savākt vērtīgas un vēsturiskas lietas.» Ģenerālleitnants Krjukovs: «Kur nosūtat?» Bugrovs: «Uz apgādes noliktavām.» Krjukovs: «Labi, iegriezīšos paskatīties!» Vaļunass ķengājas, ka mans darbs esot kristāla savākšana, viņam laikam taču derdzas, ka tas nonāk noliktavās, bet ne Vaļunasa rokās. Atbrauca ģenerālleitnants Krjukovs. Bija pārsteigts par savākto materiālu: gleznas, kristāls, porcelāns un cits krāšņums. Pats atlasīja maršalam Žukovam vienu kasti, sev vienu un vēl divas kastes. Pārējo un tepiķus nodot korpusa apgādes noliktavām. Man, roku spiežot, pateicība un atzinība. Pulkvedis Bugrovs: «Ceturtajā divīzijā apakšpulkvedis Čvokins vāc!» Krjukovs: «Deru uz litru šņabja, ka tur nekā krietna nav! Vajag cilvēka, kas saprot, kā Grīnvalds!» Krjukovs apspriedē: «Korpuss zaudējis ap 2000 cilvēku. Ņemt vācu zirgus. Mongoļu šķirnes, spēcīgus, niknus, pamaza auguma, ar lielām galvām, tikko pieradinātus, sūtīt uz Savienību. Savākt lopus, savākt pilnus štatus automašīnu – smago – pie velna limuzīnus. Savāktos lopus sūtīt uz divīziju un korpusa saimniecībām. Ņemt darbā krievu gūstekņus un pārvietotos.» Daudzi vadošie korpusa virsnieki ar korpusa komandieri, ģenerālleitnantu Krjukovu priekšgalā, pēc kara tiesāti. Krjukovs sodīts ar 25 gadiem, sieva Ruslanova – slavenā dziedātāja – ar astoņiem gadiem par neziņošanu. Ģenerālis Krjukovs bija atļāvies uzcelt greznāku vasarnīcu nekā tā, kas ir Augstākās Padomes priekšsēdētāja Kaļiņina rīcībā… Vaļunass aizliedzis saviem kareivjiem klausīt citiem, izņemot viņu, tas nozīmē neklausīt arī man un bataljona komandierim. Nelietis un stulbenis, jo tādas viņa pavēles kareivji nevar pildīt un nepildīs.

13. februāris

Naktī apšaudīšanās. Frontes speciālā daļa žūpo. Rīko traci. Beigusies Krimas konference. Ieņemta Budapešta. Vaļunass aizbrauc pēc trofejām uz Lindi. Bija pie mums Bugrovs. Izvēlējās kristālu. Skatīja lopus. Majors Kokajevs visu labāko Ķīnas porcelānu manā prombūtnē licis jau iepriekš sev iepakot. Kokajevs slepeni nīst Bugrovu. Es pie Bugrova no paša sākuma labāk «pierakstīts» nekā viņš. Tā izput mana trofeju noliktava. Poltarackis nedara neko. Sazvejojām zivis. Majors negrib, ka es sūtu tās Bugrovam nogaršošanai. Spirts noliktavā. Ārkārtīgi riebjas iedzert provi pārbaudes nolūkā. Jau pieradis pie labiem vīniem. Pārtraukta paciņu – pa 10 kg katra – pieņemšana no otrā ešelona. Pieņemot tikai no pirmā ešelona. Griņko naktī gribējis izvarot vācieti. Tā kliedz. Sardze šauj. Tad kliedz pats uzbrucējs: nešaujiet, te Griņko! Dzīvoklī ārkārtīgi pārkurinātas istabas. Smoku. Barahoļščiki bēniņos, meklējot dārglietas, saplēsuši daudz kristāla un porcelāna.

14. februāris

Naktīs mocoši karsti istabās. Murgoju: atkāpjamies, mūs ielenkuši «civilie» bandīti… Pazaudētas divas automašīnas. Vaļunass un Ļuļko brauc pēc trofejām. Vienā aerodromā 1. Ukrainas fronte saņēmusi vairāk nekā 300 lidmašīnu. Leitnants Seļiganovs paķēris simts pāru dāmu zeķu. Šneidemīlē ielenktā vācu grupa rīta krēslā izlauzusies no ielenkuma un dodas uz ziemeļiem, izsūtot tālu flangu aizsegu. Pašreiz vācieši apmēram sešus km no Flatovas, pie Annenfeldes, kur iznīcināta mūsu korpusa veterinārā lazarete. Ap 16.00 trauksme. Tomēr paliekam uz vietas. Naktī jābūt kaujas gatavībā.

16. februāris

Naktī štāba priekšnieks Jakimenko ar Grišinu, pulkvedim Bugrovam palīdzot, sacēla trauksmi, ka vācieši 3 km no Flatovas, esot jābēg. Poļi aizbēguši, tas fakts, pametot salaupīto (poļu kontrizlūkošanas daļa). Arī mūsu korpusa speciālā daļa aizbraukusi, nerēķinoties ar apcietinātajiem vāciešiem, hitleriešiem, varbūt reizē arī gestapoviešiem, jo izmeklēšana tikko bija sākusies. Gestapo namā, iespaidīgā ēkā, pārvērstā par cietumu, es sastapos ar speciālās daļas darbiniekiem, kuri bija neizpratnē, ko darīt ar apcietinātajiem, jo ir briesmas, ka hitlerieši ielauzīsies Flatovā. Stāvoklis bija kritisks. Mūsu komandieris, majors Kokajevs, galīgi pārdzēries. Majors Grišins un štāba priekšnieks Jakimenko kliedz – ātrāk, ātrāk bēgt. Abi atsaucas uz Bugrovu. Kokajevs nīst Bugrovu un tagad aizmuguriski lamā – on akademik, ņe vojeval, ņi huja ņe znajet! Kokajevs pret bēgšanu. Bet Grišins un Jakimenko saka – tik piedzēruša cilvēka domas nav ņemamas vērā! Šoreiz es atbalstu Kokajevu: «Nav jābēg!» Mums labi ugunspunkti baznīcā un mūra mājās, bet vāciešiem jāsteidzas izrauties uz ziemeļiem pie savējiem. Viņi neielaidīsies ilgstošā kaujā. Kamēr mēs štābā cīnāmies par armijas godu, gatavodamies bēgt, paša dzīvoklī mani aptīrījuši leitnanti Matvejevs un Berdņikovs, Kļujevs un regulētāji. Piedalījies arī partorgs Barsukovs. Kokajevs un es nedodam pavēles iedarbināt mašīnas un bēgt. Pēc pāris stundām atgriežas poļi. Tie vaimanā: automobilisti pievākuši viņu čemodānus ar salaupītajām mantām.

Neatkarīgā Rīta Avīze
,
2002. gada 20. decembris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home