Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Gadsimts, kas runā caur kino
Tekla Šaitere

Režisors Uldis Brauns filmā Ardievu, XX gadsimt! parāda, cik daudz maina rokasspiediens

Filmas Ardievu, XX gadsimt! afišā skatāms padzeltējušas kartes melnraksts. Tajā attēlota Latvija. 1941.gada jūnijā komunisti 15 171 Latvijas iedzīvotāja izvešanai gatavojās rūpīgi. Kartē parādīts, cik šai akcijai nepieciešami vagoni un ešeloni, kurās stacijās notiks nelaimīgo upuru iekraušana, norādīti konvoja priekšnieku uzvārdi. Viens no baisākajiem mūsu tautas XX gs. dokumentiem, un visi to skatīsim pirmo reizi Ulda Brauna filmā Ardievu, XX gadsimt!. Otras tādas tautas traģēdijas liecinieces Latvijā nav.

Krita iekšā arhīvā

Filmas Ardievu, XX gadsimt! pieteikums tika parakstīts 1995.gada 13.martā. Pagājuši 11 darba gadi, un tagad, lai pirmizrādes gaidās parunātu ar Uldi Braunu, ir jādodas uz Vārmes pagasta Upeskalnu mājām pašā Ventas krastā, kur režisoram kopā ar dzīvesbiedri Dainuvīti iekārtota naturālā saimniecība. Pavasarīgi spožajā un saltajā ziemas dienā tur valda dziļš miers.

Aiz muguras režisoram ir garš un radošs darbs Rīgas kinostudijā no 1961.gada. Kinovēsturē U.Braunam vienmēr paliks sava vieta — viņš ir viens no poētiskā virziena aizsācējiem Latvijas dokumentālajā kino. 60.gados Brauna filma Baltie zvani apbalvota kinofestivālos Maskavā, Oberhauzenē, Sanfrancisko. Savukārt 1967.gadā pilnmetrāžas dokumentālajā filmā 235 000 000 režisors vizualizē vispārinātu Padomju Savienībā dzīvojošo tautu portretu. Uldis bija arī savu filmu scenārija autors. Viņam pieder arī vienīgā režisētā mākslas filma Motociklu vasara (1975).

Tagad 73 gadu vecumā Uldis Brauns nodod skatītāju vērtējumam vizuālu XX gs. portretējumu. Tas tapis kopā ar domubiedriem — scenārija autoru Imantu Ziedoni, teksta autoru Albertu Belu, komponistu Mārtiņu Braunu, skaņu režisoru Aivaru Znotiņu, operatoru Gvido Skulti, montāžas režisori Zaigu Vanteri, montāžas meistari Dzintru Krūmiņu un projekta vadītāju un producentu kino vecmeistaru Rolandu Kalniņu. "Arhīvā noskatījāmies visu kinohroniku aptuveni 450 kilometru garumā. Kad atradām mūs interesējošas epizodes, piefiksējām tās kartotēkas lapiņās un tad tās sistematizējām pa laikiem. Tā tas turpinājās pusgadu katru dienu," stāsta U.Brauns. Viņš un I.Ziedonis bija vienisprātis, ka visu pagājušā gadsimta likteni noteica vēsturiskais Ribentropa—Molotova rokasspiediens.

Ulmanis un sliedes

Uldis Brauns pārliecinājies, ka nacistu laikā hronika "bija vārga". Labākais, kas no tā laika saglabājies, ietverts filmā. "Pēc kara Latvijas dokumentālo kino stiprināja no Krievijas atbraukušie kara operatori. Pirmie kinostudijas hronikas dibinātāji atnesa ļoti augsta līmeņa vizuālo kultūru," stāsta U.Brauns. "Viņi filmēja kā dieviņi, it īpaši laukos. Tās bija vērienīgas postanovkas (inscenējumi — kr.val.). Piemēram, ražas nodošanā valstij pa visiem lauku ceļiem plūst zemnieku straumes, kolhoznieki dzied un spēlē, plīvo karogi. Krāšņi inscenējumi Smiļģa garā."

Lapoju filmas kartotēku. Lūk, viena kartīte: "1935.gads. Rež. E.Kraucs. Brīnišķīgs pavasaris, pa mazo Kangaru kalnu ceļu virzās mašīnu kortēža. Priekšgalā prezidenta K.Ulmaņa limuzīns, seko pārējās mašīnas. Visi piestājuši atpūtas vietā, kāds atgaiņā bites, prezidents elpo svaigu gaisu, pastaigājas pa augļu dārzu, fotografējas ar lauku saimnieci." Tā laika skaņu operators Voldemārs Blumbergs ierakstīja arī Kārļa Ulmaņa runas, un tagad daļa no tām skan filmā. Uldis stāsta: "Gribējām, lai filma būtu maksimāli pilnasinīga. Ir kadri, kas vēl nekad nav rādīti. Aivars Znotiņš ieteica filmā izmantot attiecīgā laika mūziku, šlāgerus un patriotiskās dziesmas."

Kinodarbā redzami arī naivi zīmējumi, kuros atainots ceļš uz izsūtījuma vietām. Filmas veidotāji atraduši zīmējumu autores, tagad jau cienījamas kundzes Olgu Šnori un Benitu Plezeri. Tās bija viņas, kas zīmēja ceļu uz Sibīriju — romantiski savijušos sliežu ceļus, vagonus, kur cilvēki sakrauti kā siļķes mucā, kapu kopiņas, kas palika ešelona ceļā. Arī šie zīmējumi ir vēstures liecinieki. Atskatīties uz vēsturi, uz pagātni vienmēr ir svētīgi. Uldis un viņa domubiedri to izdarījuši godīgi, ar lielu pašcieņu un atbildības sajūtu pret savu tautu.

Diena, 2006. gada 23. marts.

  Atpakaļ  Back   

 Sākumlapa  Home