Guntis Kalme
25.
marts latviešu tautai ir sēru diena. Kalendārs atgādina, ka šī ir
komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Dievs vien zina, cik daudzi izsūtījumā
gāja bojā aukstumā un badā. Daudzi atgriezās, kad toreizējā vara pieļāva
viņu dzīvi Latvijā. Šodien dzīvie ar savām atmiņām turpina piepildīt
vēsturi.
1989.
gadā Politiski represēto kluba biedri meklēja telpas, kurās pulcēties. Un
ko toreizējā vara piedāvāja? Tikai kaut ko tādu, kas, pēc tās prāta,
šiem cilvēkiem piederējās - Jaunās kapelas drupas Lielo kapu teritorijā.
Ņemot visu par labu, pacietīgi un ar mīlestību šodien drupu vietā ir
atjaunota baznīca.
Rīgas
Augšāmcelšanās draudzē kalpo mācītājs Guntis Kalme, kas visus šos
gadus rūpējies ne tikai par baznīcas ēkas atjaunošanu, bet arī draudzes
augšāmcelšanos.
Guntis
Kalme veic arī Lutera akadēmijas prorektora pienākumus, lasa lekcijas,
raksta doktora disertāciju. Šajā kalpošanā Guntim pacietīgi līdzās ir
Iveta, rūpējoties par dēliem - trešklasnieku Tomu un piecgadīgo Kārli.
Pagājušā
gada jūnijā Augšāmcelšanās dievnams tika iesvētīts.
Guntis
Kalme: - Tā bija Dievjaušība, kad satiku Dzintari Pētersoni. Tiklīdz
dzirdēju par represētajiem iedalītajām telpām, teicu: ja reiz tā bijusi
baznīca, tādai tai jābūt atkal, un draudzi mēs varam nodibināt. Brīdi
padomājusi, Pētersones kundze sacīja: Jā! Nākamajā kluba
pilnsapulcē vienbalsīgi tika nolemts dibināt draudzi.
Daudzus
gadus dievkalpojumi un mūsu tikšanās notika dažādās telpās. Līdz ar to
piedzīvojām Svēto Rakstu domu, ka Dieva priekšā esam tikai piemājotāji.
Tas varbūt attāli atsauc atmiņā arī šo represēto cilvēku izsūtījuma
gadus.
Sibīrijas
izsūtījuma laikā toreizējie bērni un jaunieši tā arī palika neiesvētīti.
Kā mācītāja darba augstāko punktu šajā draudzē uzskatu to brīdi, kad
iesvētīju šos cilvēkus. Svētdienas Rītā draudzes priekšniece
Dzintara Pētersone, stāstot par to, teica, ka tad, kad viņi sacījuši Mūsu
Tēvs lūgšanas vārdus: Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs
piedodam saviem parādniekiem, tie bijuši bez rūgtuma sirdī par pārdzīvoto.
Ja to var sacīt cilvēks, kas izgājis cauri izsūtījuma mokām, domāju, ka
Dievs pie viņa daudz strādājis.
Nepiedošana
vispirms sagandē dvēseli. Tas nozīmē, ka cilvēks ir atkarīgs no
darītāja, palikdams paverdzinātības, pazemotības, apspiestības stāvoklī.
Piedošana, lai cik tas dīvaini izklausītos, vispirms ir vajadzīga mūsu pašu
dvēseles dziedināšanai. Visus šos cilvēkus raksturo tas, ka viņiem nav
kaprīžu, nav untumu, kas mums, pārējiem, ir bezgala daudz. Šīs īpašības
viņi atstājuši tālumā. Var tikai apbrīnot viņu sirds gaišumu.
-
Ir cilvēki, kas uzskata, ka nav iespējams piedot, ja pāridarītājs nav lūdzis
piedošanu.
-
Protams, tādam cilvēkam, kurš pats nācis pie atziņas un lūdz piedošanu,
tas ir vajadzīgi un svētīgi, un vērtīgi.
Bet
var piedot arī tad, ja piedošana netiek lūgta. Tas ir daudzkārt grūtāk
tam, kuram jāpiedod. Jo nav tiešā izlīgšanas momenta ar cilvēku viņa klātesamībā.
Bet var piedot caur Dievu.
Reiz,
atrodoties kādā konferencē ārpus Latvijas, ieslēdzu viesnīcā
televizoru, bija sākusies pārraide, kurā kāds angļu bīskaps intervēja
krievu bijušo disidenti Irinu Ratušinsku, kuru Latvijā pazīst kā grāmatas
Pelēkā - cerību krāsa autori. Un bīskaps viņai vaicā: ko jūs
gribētu ieraudzīt debesīs? Šī sieviete atbild: ja reiz būšu debesīs,
vispirms gribētu redzēt Dievu, tad - savus mīļos un arī tos, kas mani spīdzināja.
Kad es to dzirdēju
Tas tik daudz pateica par cilvēku! Pāridarītājiem
netika novēlēts tas, ko viņi sev godīgi nopelnījuši pēc sava prāta un
sirds neziņas. Cilvēkiem, kas bija spiesti būt brīvprātīgie vai
piespiedu bendes, taču vajadzēja vispirms nobendēt savu sirdsapziņu. Tas
ir pats šausmīgākais. Tad jau labāk būt par upuri nekā bendi.
-
Lai draudzi identificētu, ir vajadzīgs nosaukums. Augšāmcelšanās draudze
- šis nosaukums, man šķiet, ir bagātīgi pildīts gan ar garīgu, gan laicīgu
saturu. Kā draudze ieguva vārdu?
-
Kādu laiku meklējām nosaukumu, kas būtu šai draudzei zīmīgs un
simboliski piemērots. Tieši šo vārdu draudzei ierosināja Iveta. Un tas
tik labi sakrita ar situāciju. Kristus Augšāmcelšanās. Mirušo augšāmcelšanās
(pie tam dievnams taču atrodas kapos). Un beigu beigās visas mūsu tautas un
katra konkrēta cilvēka augšāmcelšanās.
-
Kā šajos gados notikusi draudzes augšāmcelšanās - augšana un attīstība?
-
Šī draudze nekad nav vēlējusies iekapsulēties sevī un savā vidū pieņemt
tikai tos, kas bijuši izsūtīti Sibīrijā. Tā nav perspektīva, un tas būtu
nekristīgi. Draudze ir visu kristīgo kopums.
Tagad,
kad esam savu dievnamu puslīdz sakārtojuši, redzam to, par ko sapņojām:
draudze pildās ar cilvēkiem. Baznīca atrodas labā vietā - starp Brīvības
un Miera ielu, abas ir blīvi apdzīvotas. Dievkalpojumi notiek katru svētdienu
pulksten 10. Ir jauniešu vakari trešdienās pulksten 19, Bībeles stundas,
svētdienas skola, iesvētes mācība. Mums ir profesionāls ērģelnieks -
Juris Griņēvičs. Viņš ir Baznīcas mūzikas semināra un Mūzikas akadēmijas
pasniedzējs. Ja būtu labas ērģeles, tad varētu rīkot ērģeļmūzikas
vakarus.
Draudzē
pirms kāda laika par evaņģēlistu kalpoja Krists Kalniņš, ko visi atceras
ar sirsnību. Tagad mans tuvākais palīgs kalpošanā ir Rinalds Grants. Viņi,
manuprāt, ir vieni no labākajiem Lutera akadēmijas studentiem, kuri februārī
saņēma augstskolas diplomus.
-
Kā tu pats sevi jūti kā Dieva darbarīku - vairāk kā draudzes ganu vai
akadēmisku darbinieku?
-
Savu ceļu neesmu izvēlējies pats - kā Dievs grib, tā arī notiek.
Paldies, Dievs, tas ir brīnišķīgi!
Nevēlētos
piedzīvot situāciju, ka man būtu jāizvēlas starp abiem šiem kalpošanas
veidiem. Vēl vairāk tāpēc, ka kalpošana mācītāja amatā nav sociālā
joma, tas ir Dieva aicinājums.
Zināmā
mērā ar to, ka mācu nākamos mācītājus, es kalpoju visai Baznīcai. Un
varbūt tādējādi man ir iespēja uzrunāt daudz vairāk cilvēku, nekā
kalpojot vienā draudzē. Tanī pašā laikā, nebūdams draudzes vidū ar
Dieva vārdu un sakramentiem, ko es varu pateikt nākamajiem mācītājiem?
Abas šīs jomas ir ārkārtīgi svarīgas un savstarpēji saistītas. Vēl jo
vairāk tāpēc, ka pasniedzu pastorālo teoloģiju, kas ir mācītāju kalpošanas
teoloģija. Tā kā to, ko iegūstu draudzē kā garīgu pieredzi, cenšos dot
nākamajiem mācītājiem. Man svarīgi būt gan pasniedzējam, gan mācītājam.
Būt
par pasniedzēju nozīmē strādāt arī zinātnisku darbu. Un tas prasa daudz
laika. To gan iznāk atraut draudzes darbam.
-
Dieva aicinātu cilvēku pastorālajā kalpošanā kļūst vairāk. Bet Latvijā
šobrīd luteriskajā teoloģijā trūkst augsti akadēmiski izglītotu
teologu, kas vēlētos un spētu dot zināšanas nākamajiem mācītājiem un
skolotājiem.
-
Luterāņu Baznīcas Misūri sinodes Konkordijas seminārā mācos no 1993.
gada. Esmu tur ieguvis maģistra grādu, tagad gatavojos doktorantūras eksāmeniem.
Prasības ir ārkārtīgi augstas. Disertācijas tēma ir Cilvēka identitātes
problēma Apustuliskajā un Nikajas ticības apliecībā. Esmu iecerējis
parādīt to, kā mūsu identitāte eksistē Dievā.
Aizvien
vairāk izjūtot nepieciešamību apzināties dziļāk arī savu vēsturisko
identitāti, man ir radusies interese par vēsturi, un strādāju arī ar šo
tēmu. Turpinu darbu pie raksta Latviešu leģiona garīgi ētiskā nozīme
Latvijas vēsturē (1. daļa jau publicēta žurnālā Latvijas vēsture,
2000, Nr. 4). Prātā ir idejas arī citiem akadēmiskiem darbiem. Garīgais tēvs,
profesors Roberts Feldmanis manā 40. dzimšanas dienā novēlēja vēl 40
kalpošanas gadus. Kaut tas piepildītos! Ir tik daudz darba, kas vēl jāpadara
Baznīcai un mūsu tautai par celsmi.
-
Kāpēc cilvēkam vajag zināt vēsturi?
-
Tā ir viņa identitāte. Ja nezinām savu pagātni un nesaprotam, ko tā mums
nozīmē, tad esam tikai viendieņi - tauriņi, kuri plivina spārnus un iedomājas,
ka var lidot kādā konkrētā virzienā, bet patiesībā tos nes vējš. Un
viens no tautas iznīcināšanas veidiem ir iznīdēt tās saknes - mankurtizēt.
Tieši tāpēc vēsturei ir ne tikai uzkrāšanas funkcija, bet arī sirdsapziņas
un orientācijas funkcija. Nākamā ir tālāknodošanas funkcija. Ticības
apliecības viena funkcija ir pārraidīšana no tēviem uz dēliem, tad tālāk
uz brāļiem. Tas pats ir arī vēsturē. Tāpēc Baznīca vienmēr iestājusies
par savas vēstures zināšanu un apzināšanos. Ir svarīgi zināt visu
patiesību pat tad, ja tā ir ārkārtīgi nepatīkama. Kad varam pateikt: jā,
mēs esam par to atbildīgi, jā, tur ir kāda mūsu līdzdaļa, - iegūstam
savu pilnīgo cilvēcisko identitāti.
-
Augšāmcelšanās draudzes locekļiem, stāstot par pārdzīvoto Sibīrijā,
joprojām acīs sariešas asaras. Viņi viens otrā klausās kā sevī - viss
tik pazīstams. Ne velti sabiedrībai ir raksturīgs grupēties, lai veidotos
tuvība, - vai kā amata brāļiem, vai pēc sociālā stāvokļa, vai pēc
interesēm. Šāda vide rada labas ģimenes sajūtu.
Margarita
Krasņikova, izsūtīta 18 gadu vecumā, no 1941. līdz 1956. gadam pavadījusi
Krasnojarskas apgabalā:
-
Tēva brāli uzreiz nodalīja uz lēģeri. Mana māte, māsa Irēne un es
pirmo ziemu strādājām lauku darbos sovhozā, tad mūs aizsūtīja uz galējiem
ziemeļiem Ustjportā. Un tas bija šausmīgākais laiks.
Latvijā
atgriezos divatā ar mammu. Mans tēvs 1942. gadā it kā par sacelšanās mēģinājumu
tika nošauts. Tēva brālis miris 33 gadu vecumā. Mana māsa Tālajos Ziemeļos
saslima ar ātro diloni un ir apglabāta Jeņisejskā. Māte vēl ir dzīva un
pagājušajā vasarā nosvinēja 100. dzimšanas dienu. Mana meita ir dzimusi
Jeņisejskā.
Mammai
izsūtījumā līdzi bija Jaunā Derība. Viņa to lasīja. Ziemassvētkos un
citos svētkos mēs, latvieši, sapulcējāmies un lūdzām Dievu un dziedājām
dziesmas.
Tamāra
Agriņa, izsūtījumā Amūras apgabalā bijusi no 1949. līdz 1955. gadam:
-
Biju 11 gadus veca, kad mani kopā ar mammu izsūtīja. Kā vissmagāko laiku
atceros lopu vagonus, kuros mūs veda. Pa ceļam nomira kāda veca sieviete,
ko atstāja turpat pie dzelzceļa sliedēm. Ceļā pilnīgā klusumā piedzima
viens puisītis. Mazgāties nebija iespējams. Vēlāk pirtī bija atutošana.
Daudzi izsūtījumā mira ar dizentēriju. Mums, bērniem, bija augoņi, jo
tiešām nebija ko ēst.
Mums
izsūtījumā līdzi bija ikona. To izlikām redzamā vietā, par ko mūs
komandanti izsmēja. Katru rītu un vakaru un īpaši grūtos brīžos skaitījām
lūgšanas.
Man
žēl savu vecāku, ka viņi nenodzīvoja līdz tam brīdim, kad Latvija kļuva
brīva. Dievs svētī Latviju es nevaru dziedāt bez raudāšanas.
Velta
Gringofa, izvesta 12 gadu vecumā kopā ar tēvu un māti, no 1949. gada līdz
1958. gadam pavadījusi Omskas apgabalā:
-
Lasījām sasalušos kartupeļus uz lauka - tas kādu laiku bija mūsu ēdiens.
Tad arī uzzināju, ko nozīmē lūgt maizīti. Aizgāju pie kaimiņiem, stāvēju
pie durvīm un gaidīju, kad iedos maizes gabaliņu. Iedeva. Tad laimīgi nācu
mājās, un mēs visi to sadalījām. Otrā dienā nostāvēju ilgi, ilgi, bet
maizīti man neiedeva. Bada spiesta, mammīte aizgāja uz komandantūru un
teica, lai mūs ved citur, citādi viņa izdarīs kaut ko, lai mēs visi
nomirtu. Trešajā dienā mūs aizveda uz sovhozu, kur tētim bija jākauj
slimie lopi. Nevienu gabaliņu gaļas nedrīkstēja nest mājās. Bet mans tētis
bija nepaklausīgs, un mēs ēdām to gaļiņu - un atgriezāmies mājās. Vēlāk
apprecējos, un man piedzima meitiņa. Dzemdības bija šausmīgas. Bet Dievs
palīdzēja.
Mūsu
ģimenē Dieva Vārdu vairāk deva mammīte. Kad braucām vagonā, viņa mūs
visus saaicināja kopā un teica, ka Dievs vienmēr ir palīdzējis, tāpēc lūgsim.
Salikām rociņas un lūdzām. To neaizmirsām, arī Sibīrijā dzīvojot.
Jānis
Tīpmanis, izsūtīts 18 gadu vecumā kopā ar tēvu uz Amūras apgabalu, kur
bijis no 1949. līdz 1956. gadam:
-
Mammu laukos pabrīdināja, un viņai izdevās izvairīties no izvešanas. Es
tolaik dzīvoju Rīgā un tēvs bija pie manis. Kad čekisti pusnaktī iedrāzās
dzīvoklī, tēvu neņēma, jo viņu meklēja laukos. Bet tēvs pats pieteicās,
jo domāja, ka es viens izsūtījumā aiziešu bojā. Mamma mums sūtīja paciņas,
kas bija liels atspaids.
Visdrausmīgākie
bija pirmie mēneši, kad izsēdināja stepē nabadzīgā kolhozā. Komandants
visus sapulcināja un lika parakstīties, ka dzimteni vairs neredzēsim, ka
esam izsūtīti uz mūžu. Līdz tam visu laiku bija cerība, ka atgriezīsimies
dzimtenē. Tā kā liela daļa bijām jauni cilvēki, domājām par bēgšanu.
Vecākie cilvēki to aizliedza darīt.
Ticība
tiešām palīdzēja izdzīvot grūtos brīžos. Sirdī bija sajūta, ka Dievs
palīdz. Sibīrijā tēvs vienmēr man atgādināja, lai neaizmirstu, ka glābiņš
būs. Tā arī izdzīvojām un visi atkal satikāmies.
© 2001 SIA "Vārds & Co" - žurnāls "Tikšanās"