Guntis Kalme

Guntis Kalme

25. marts latviešu tautai ir sēru diena. Kalendārs atgādina, ka šī ir komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Dievs vien zina, cik daudzi izsūtījumā gāja bojā aukstumā un badā. Daudzi atgriezās, kad toreizējā vara pieļāva viņu dzīvi Latvijā. Šodien dzīvie ar savām atmiņām turpina piepildīt vēsturi.

1989. gadā Politiski represēto kluba biedri meklēja telpas, kurās pulcēties. Un ko toreizējā vara piedāvāja? Tikai kaut ko tādu, kas, pēc tās prāta, šiem cilvēkiem piederējās - Jaunās kapelas drupas Lielo kapu teritorijā. Ņemot visu par labu, pacietīgi un ar mīlestību šodien drupu vietā ir atjaunota baznīca.

Rīgas Augšāmcelšanās draudzē kalpo mācītājs Guntis Kalme, kas visus šos gadus rūpējies ne tikai par baznīcas ēkas atjaunošanu, bet arī draudzes augšāmcelšanos.

Guntis Kalme veic arī Lutera akadēmijas prorektora pienākumus, lasa lekcijas, raksta doktora disertāciju. Šajā kalpošanā Guntim pacietīgi līdzās ir Iveta, rūpējoties par dēliem - trešklasnieku Tomu un piecgadīgo Kārli.

Pagājušā gada jūnijā Augšāmcelšanās dievnams tika iesvētīts.

Guntis Kalme: - Tā bija Dievjaušība, kad satiku Dzintari Pētersoni. Tiklīdz dzirdēju par represētajiem iedalītajām telpām, teicu: ja reiz tā bijusi baznīca, tādai tai jābūt atkal, un draudzi mēs varam nodibināt. Brīdi padomājusi, Pētersones kundze sacīja: “Jā!” Nākamajā kluba pilnsapulcē vienbalsīgi tika nolemts dibināt draudzi.

Daudzus gadus dievkalpojumi un mūsu tikšanās notika dažādās telpās. Līdz ar to piedzīvojām Svēto Rakstu domu, ka Dieva priekšā esam tikai piemājotāji. Tas varbūt attāli atsauc atmiņā arī šo represēto cilvēku izsūtījuma gadus.

Sibīrijas izsūtījuma laikā toreizējie bērni un jaunieši tā arī palika neiesvētīti. Kā mācītāja darba augstāko punktu šajā draudzē uzskatu to brīdi, kad iesvētīju šos cilvēkus. “Svētdienas Rītā” draudzes priekšniece Dzintara Pētersone, stāstot par to, teica, ka tad, kad viņi sacījuši “Mūsu Tēvs” lūgšanas vārdus: “Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”, tie bijuši bez rūgtuma sirdī par pārdzīvoto. Ja to var sacīt cilvēks, kas izgājis cauri izsūtījuma mokām, domāju, ka Dievs pie viņa daudz strādājis.

Nepiedošana vispirms sagandē dvēseli. Tas nozīmē, ka cilvēks ir atkarīgs no darītāja, palikdams paverdzinātības, pazemotības, apspiestības stāvoklī. Piedošana, lai cik tas dīvaini izklausītos, vispirms ir vajadzīga mūsu pašu dvēseles dziedināšanai. Visus šos cilvēkus raksturo tas, ka viņiem nav kaprīžu, nav untumu, kas mums, pārējiem, ir bezgala daudz. Šīs īpašības viņi atstājuši tālumā. Var tikai apbrīnot viņu sirds gaišumu.

- Ir cilvēki, kas uzskata, ka nav iespējams piedot, ja pāridarītājs nav lūdzis piedošanu.

- Protams, tādam cilvēkam, kurš pats nācis pie atziņas un lūdz piedošanu, tas ir vajadzīgi un svētīgi, un vērtīgi.

Bet var piedot arī tad, ja piedošana netiek lūgta. Tas ir daudzkārt grūtāk tam, kuram jāpiedod. Jo nav tiešā izlīgšanas momenta ar cilvēku viņa klātesamībā. Bet var piedot caur Dievu.

Reiz, atrodoties kādā konferencē ārpus Latvijas, ieslēdzu viesnīcā televizoru, bija sākusies pārraide, kurā kāds angļu bīskaps intervēja krievu bijušo disidenti Irinu Ratušinsku, kuru Latvijā pazīst kā grāmatas “Pelēkā - cerību krāsa” autori. Un bīskaps viņai vaicā: ko jūs gribētu ieraudzīt debesīs? Šī sieviete atbild: ja reiz būšu debesīs, vispirms gribētu redzēt Dievu, tad - savus mīļos un arī tos, kas mani spīdzināja. Kad es to dzirdēju… Tas tik daudz pateica par cilvēku! Pāridarītājiem netika novēlēts tas, ko viņi sev godīgi nopelnījuši pēc sava prāta un sirds neziņas. Cilvēkiem, kas bija spiesti būt brīvprātīgie vai piespiedu bendes, taču vajadzēja vispirms nobendēt savu sirdsapziņu. Tas ir pats šausmīgākais. Tad jau labāk būt par upuri nekā bendi.

- Lai draudzi identificētu, ir vajadzīgs nosaukums. Augšāmcelšanās draudze - šis nosaukums, man šķiet, ir bagātīgi pildīts gan ar garīgu, gan laicīgu saturu. Kā draudze ieguva vārdu?

- Kādu laiku meklējām nosaukumu, kas būtu šai draudzei zīmīgs un simboliski piemērots. Tieši šo vārdu draudzei ierosināja Iveta. Un tas tik labi sakrita ar situāciju. Kristus Augšāmcelšanās. Mirušo augšāmcelšanās (pie tam dievnams taču atrodas kapos). Un beigu beigās visas mūsu tautas un katra konkrēta cilvēka augšāmcelšanās.

- Kā šajos gados notikusi draudzes augšāmcelšanās - augšana un attīstība?

- Šī draudze nekad nav vēlējusies iekapsulēties sevī un savā vidū pieņemt tikai tos, kas bijuši izsūtīti Sibīrijā. Tā nav perspektīva, un tas būtu nekristīgi. Draudze ir visu kristīgo kopums.

Tagad, kad esam savu dievnamu puslīdz sakārtojuši, redzam to, par ko sapņojām: draudze pildās ar cilvēkiem. Baznīca atrodas labā vietā - starp Brīvības un Miera ielu, abas ir blīvi apdzīvotas. Dievkalpojumi notiek katru svētdienu pulksten 10. Ir jauniešu vakari trešdienās pulksten 19, Bībeles stundas, svētdienas skola, iesvētes mācība. Mums ir profesionāls ērģelnieks - Juris Griņēvičs. Viņš ir Baznīcas mūzikas semināra un Mūzikas akadēmijas pasniedzējs. Ja būtu labas ērģeles, tad varētu rīkot ērģeļmūzikas vakarus.

Draudzē pirms kāda laika par evaņģēlistu kalpoja Krists Kalniņš, ko visi atceras ar sirsnību. Tagad mans tuvākais palīgs kalpošanā ir Rinalds Grants. Viņi, manuprāt, ir vieni no labākajiem Lutera akadēmijas studentiem, kuri februārī saņēma augstskolas diplomus.

- Kā tu pats sevi jūti kā Dieva darbarīku - vairāk kā draudzes ganu vai akadēmisku darbinieku?

- Savu ceļu neesmu izvēlējies pats - kā Dievs grib, tā arī notiek. Paldies, Dievs, tas ir brīnišķīgi!

Nevēlētos piedzīvot situāciju, ka man būtu jāizvēlas starp abiem šiem kalpošanas veidiem. Vēl vairāk tāpēc, ka kalpošana mācītāja amatā nav sociālā joma, tas ir Dieva aicinājums.

Zināmā mērā ar to, ka mācu nākamos mācītājus, es kalpoju visai Baznīcai. Un varbūt tādējādi man ir iespēja uzrunāt daudz vairāk cilvēku, nekā kalpojot vienā draudzē. Tanī pašā laikā, nebūdams draudzes vidū ar Dieva vārdu un sakramentiem, ko es varu pateikt nākamajiem mācītājiem? Abas šīs jomas ir ārkārtīgi svarīgas un savstarpēji saistītas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pasniedzu pastorālo teoloģiju, kas ir mācītāju kalpošanas teoloģija. Tā kā to, ko iegūstu draudzē kā garīgu pieredzi, cenšos dot nākamajiem mācītājiem. Man svarīgi būt gan pasniedzējam, gan mācītājam.

Būt par pasniedzēju nozīmē strādāt arī zinātnisku darbu. Un tas prasa daudz laika. To gan iznāk atraut draudzes darbam.

- Dieva aicinātu cilvēku pastorālajā kalpošanā kļūst vairāk. Bet Latvijā šobrīd luteriskajā teoloģijā trūkst augsti akadēmiski izglītotu teologu, kas vēlētos un spētu dot zināšanas nākamajiem mācītājiem un skolotājiem.

- Luterāņu Baznīcas Misūri sinodes Konkordijas seminārā mācos no 1993. gada. Esmu tur ieguvis maģistra grādu, tagad gatavojos doktorantūras eksāmeniem. Prasības ir ārkārtīgi augstas. Disertācijas tēma ir “Cilvēka identitātes problēma Apustuliskajā un Nikajas ticības apliecībā”. Esmu iecerējis parādīt to, kā mūsu identitāte eksistē Dievā.

Aizvien vairāk izjūtot nepieciešamību apzināties dziļāk arī savu vēsturisko identitāti, man ir radusies interese par vēsturi, un strādāju arī ar šo tēmu. Turpinu darbu pie raksta “Latviešu leģiona garīgi ētiskā nozīme Latvijas vēsturē“ (1. daļa jau publicēta žurnālā “Latvijas vēsture”, 2000, Nr. 4). Prātā ir idejas arī citiem akadēmiskiem darbiem. Garīgais tēvs, profesors Roberts Feldmanis manā 40. dzimšanas dienā novēlēja vēl 40 kalpošanas gadus. Kaut tas piepildītos! Ir tik daudz darba, kas vēl jāpadara Baznīcai un mūsu tautai par celsmi.

- Kāpēc cilvēkam vajag zināt vēsturi?

- Tā ir viņa identitāte. Ja nezinām savu pagātni un nesaprotam, ko tā mums nozīmē, tad esam tikai viendieņi - tauriņi, kuri plivina spārnus un iedomājas, ka var lidot kādā konkrētā virzienā, bet patiesībā tos nes vējš. Un viens no tautas iznīcināšanas veidiem ir iznīdēt tās saknes - mankurtizēt. Tieši tāpēc vēsturei ir ne tikai uzkrāšanas funkcija, bet arī sirdsapziņas un orientācijas funkcija. Nākamā ir tālāknodošanas funkcija. Ticības apliecības viena funkcija ir pārraidīšana no tēviem uz dēliem, tad tālāk uz brāļiem. Tas pats ir arī vēsturē. Tāpēc Baznīca vienmēr iestājusies par savas vēstures zināšanu un apzināšanos. Ir svarīgi zināt visu patiesību pat tad, ja tā ir ārkārtīgi nepatīkama. Kad varam pateikt: jā, mēs esam par to atbildīgi, jā, tur ir kāda mūsu līdzdaļa, - iegūstam savu pilnīgo cilvēcisko identitāti.

- Augšāmcelšanās draudzes locekļiem, stāstot par pārdzīvoto Sibīrijā, joprojām acīs sariešas asaras. Viņi viens otrā klausās kā sevī - viss tik pazīstams. Ne velti sabiedrībai ir raksturīgs grupēties, lai veidotos tuvība, - vai kā amata brāļiem, vai pēc sociālā stāvokļa, vai pēc interesēm. Šāda vide rada labas ģimenes sajūtu.

Margarita Krasņikova, izsūtīta 18 gadu vecumā, no 1941. līdz 1956. gadam pavadījusi Krasnojarskas apgabalā:

- Tēva brāli uzreiz nodalīja uz lēģeri. Mana māte, māsa Irēne un es pirmo ziemu strādājām lauku darbos sovhozā, tad mūs aizsūtīja uz galējiem ziemeļiem Ustjportā. Un tas bija šausmīgākais laiks.

Latvijā atgriezos divatā ar mammu. Mans tēvs 1942. gadā it kā par sacelšanās mēģinājumu tika nošauts. Tēva brālis miris 33 gadu vecumā. Mana māsa Tālajos Ziemeļos saslima ar ātro diloni un ir apglabāta Jeņisejskā. Māte vēl ir dzīva un pagājušajā vasarā nosvinēja 100. dzimšanas dienu. Mana meita ir dzimusi Jeņisejskā.

Mammai izsūtījumā līdzi bija Jaunā Derība. Viņa to lasīja. Ziemassvētkos un citos svētkos mēs, latvieši, sapulcējāmies un lūdzām Dievu un dziedājām dziesmas.

Tamāra Agriņa, izsūtījumā Amūras apgabalā bijusi no 1949. līdz 1955. gadam:

- Biju 11 gadus veca, kad mani kopā ar mammu izsūtīja. Kā vissmagāko laiku atceros lopu vagonus, kuros mūs veda. Pa ceļam nomira kāda veca sieviete, ko atstāja turpat pie dzelzceļa sliedēm. Ceļā pilnīgā klusumā piedzima viens puisītis. Mazgāties nebija iespējams. Vēlāk pirtī bija atutošana. Daudzi izsūtījumā mira ar dizentēriju. Mums, bērniem, bija augoņi, jo tiešām nebija ko ēst.

Mums izsūtījumā līdzi bija ikona. To izlikām redzamā vietā, par ko mūs komandanti izsmēja. Katru rītu un vakaru un īpaši grūtos brīžos skaitījām lūgšanas.

Man žēl savu vecāku, ka viņi nenodzīvoja līdz tam brīdim, kad Latvija kļuva brīva. “Dievs svētī Latviju” es nevaru dziedāt bez raudāšanas.

Velta Gringofa, izvesta 12 gadu vecumā kopā ar tēvu un māti, no 1949. gada līdz 1958. gadam pavadījusi Omskas apgabalā:

- Lasījām sasalušos kartupeļus uz lauka - tas kādu laiku bija mūsu ēdiens. Tad arī uzzināju, ko nozīmē lūgt maizīti. Aizgāju pie kaimiņiem, stāvēju pie durvīm un gaidīju, kad iedos maizes gabaliņu. Iedeva. Tad laimīgi nācu mājās, un mēs visi to sadalījām. Otrā dienā nostāvēju ilgi, ilgi, bet maizīti man neiedeva. Bada spiesta, mammīte aizgāja uz komandantūru un teica, lai mūs ved citur, citādi viņa izdarīs kaut ko, lai mēs visi nomirtu. Trešajā dienā mūs aizveda uz sovhozu, kur tētim bija jākauj slimie lopi. Nevienu gabaliņu gaļas nedrīkstēja nest mājās. Bet mans tētis bija nepaklausīgs, un mēs ēdām to gaļiņu - un atgriezāmies mājās. Vēlāk apprecējos, un man piedzima meitiņa. Dzemdības bija šausmīgas. Bet Dievs palīdzēja.

Mūsu ģimenē Dieva Vārdu vairāk deva mammīte. Kad braucām vagonā, viņa mūs visus saaicināja kopā un teica, ka Dievs vienmēr ir palīdzējis, tāpēc lūgsim. Salikām rociņas un lūdzām. To neaizmirsām, arī Sibīrijā dzīvojot.
Jānis Tīpmanis, izsūtīts 18 gadu vecumā kopā ar tēvu uz Amūras apgabalu, kur bijis no 1949. līdz 1956. gadam:

- Mammu laukos pabrīdināja, un viņai izdevās izvairīties no izvešanas. Es tolaik dzīvoju Rīgā un tēvs bija pie manis. Kad čekisti pusnaktī iedrāzās dzīvoklī, tēvu neņēma, jo viņu meklēja laukos. Bet tēvs pats pieteicās, jo domāja, ka es viens izsūtījumā aiziešu bojā. Mamma mums sūtīja paciņas, kas bija liels atspaids.

Visdrausmīgākie bija pirmie mēneši, kad izsēdināja stepē nabadzīgā kolhozā. Komandants visus sapulcināja un lika parakstīties, ka dzimteni vairs neredzēsim, ka esam izsūtīti uz mūžu. Līdz tam visu laiku bija cerība, ka atgriezīsimies dzimtenē. Tā kā liela daļa bijām jauni cilvēki, domājām par bēgšanu. Vecākie cilvēki to aizliedza darīt.
Ticība tiešām palīdzēja izdzīvot grūtos brīžos. Sirdī bija sajūta, ka Dievs palīdz. Sibīrijā tēvs vienmēr man atgādināja, lai neaizmirstu, ka glābiņš būs. Tā arī izdzīvojām un visi atkal satikāmies.