Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kurzemes Vārds, Pasta 3, Liepāja, LV-3401 tālr. 3422419, fakss 3427652, e-mail kurvar@apollo.lv Pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz laikrakstu obligāta. (Internetā - links - www.kurzemes-vards.lv)

Vēstures baltie plankumi par šaušalīgāko traģēdiju Baltijas jūrā
Kāpēc arī Liepājā lepojās ar kuģi "Wilhelm Gustloff" nogremdējušās zemūdenes kapteini Aleksandru Marinesko
Edgars Lūsēns

Puspatiesību džungļi

Bez pagātnes izzināšanas nav nākotnes – šī frāze brīžiem šķiet banāla, brīžiem hrestomātiska, taču gadu simteņiem cilvēce to akceptējusi, pētot, pieņemot, noliedzot, apstrīdot, diskutējot un mēģinot salīmēt vēstures šķembas. Man šķiet, mums ir gadījies dzīvot vēsturiski ārkārtīgi dinamiski trauksmainā laikā. Gan tādēļ, ka civilizācijas progress nav nekad bijis tik straujš kā pēdējā gadsimta laikā, gan tādēļ, ka nekad nav bijis tik daudz vēsturisku puspatiesību, uz kuru niansēm būvētas ideoloģijas, tik daudz noklusējumu tāpēc, ka vieniem tas nepatīk, bet otriem bijis kauns to atcerēties. Bet jāņem jau vērā arī tas, ka vēl nekad mūsdienu Rietumu civilizācijas šūpulī nebija bijuši tik īsā laikposmā divi tik šaušalīgi pasaules kari kā 20.gadsimta pirmajā pusē. Un tāpēc nav brīnums, ka, piemēram, tepat mūsu zemītē viena vara lepojās ar strēlniekiem tāpēc, ka tie sarkanie, bet cita ar to, ka tie pirmo reizi ļāva kļūt Latvijai sevi vairāk nekā divdesmit gadus izjust kā brīvu valsti, taču ne vieni, ne otri negrib skaļi atcerēties tos, kas pēc Pirmā pasaules kara apmainīja mundieri pret čekistu ādas jakām un darīja asins darbus Krievijā vai Ukrainā. Arī Otrajā pasaules karā vieni pārnāca mājup ar uzvaru, citi zaudēja – gan dzimteni, gan tēva mājas, turklāt viņiem nebija īsta miera arī politkorektumu pārņemtajā Eiropā, jo formastērpus rotāja SS zīme, kuras piesaukšana vēl tagad ir vētras izraisīšana. Pa vidu karavīriem bija puspatiesības vai lielākoties pusčukstus paustais kauns par to, ka arī latvieši bija to vidū, kas slepkavoja ebrejus Biķerniekos un Liepājas pievārtē, par to, kā neitrālā Zviedrija izdeva patvērumu lūdzošos latviešu leģionārus, par to, ka vēju pilsētā pieminekli nopelnījušā Imanta Sudmaļa organizētā pretfašisma protesta akcija ar spridzekli Doma laukumā, par kuru zināja katrs Padomju Latvijas pionieris, būtu prasījusi galvenokārt civiliedzīvotāju dzīvības.

Nobela prēmijas laureāts dedz gaismu pār Gostenhāfenas šausmu nakti

Tieši par puspatiesību postažu es iedomājos vispirms, kad no vairākām pusēm mēģināju uzzināt ko vairāk par traģēdiju, kuru bez jebkāda pārspīlējuma var nosaukt par lielāko katastrofu uz ūdens pasaules vēsturē. Vieni to nodēvēja par zvaigžņu stundu un gadsimta uzbrukumu, stāstot, kā "zemūdene "S-13" 1945.gada 30.janvārī izsekoja pazīstamo transportkuģi "Wilhelm Gustloff", ar kuru uz rietumiem steidzās vairāk nekā 7000 cilvēku: augsti stāvoši ierēdņi ģenerāļi un augstākais virsnieku sastāvs. Viņu vidū – fašistu zemūdens flotes cerība un zieds – 3700 virsnieki 70 jaunākajām zemūdenēm."

Otri klusēs, jo pat pusgadsimtu pēc kara beigām Vācija joprojām nevar atgūties no kauna par savulaik sēto nacionālsociālisma sērgu un briesmu darbiem, kas ar tās ideoloģiju uz lūpām tika nodarītas ne tikai karalaukā, bet arī izrēķinoties ar karagūstekņiem un civiliedzīvotājiem koncentrācijas nometnēs. Nespēja pārdzīvot kaunu kopā ar bailēm no pārmetumiem revanšismā trasformējusies publiskā klusēšanā par savām sāpēm. Viens no nedaudzajiem, kurš tomēr uzdrošinājies runāt vismaz 21.gadsimta sākumā, ir vācu rakstnieks, 1999.gadā Nobela prēmiju saņēmušais Ginters Grass, kura grāmata "Krabja gaitā" izdevniecības "Atēna" paspārnē nesen nākusi klajā arī latviešu valodā. Manuprāt, Grasa talanta unikalitāte meklējama apstāklī, ka viņš, būvējot savu stāstu pirmajā personā par kuģa bojāejas naktī dzimušā žurnālista Paula Pokrīfkas pētījumiem, viņa mazliet jocīgās mātes atmiņu vēstījumiem un nacionālsociālisma idejām pārņemtā dēla mēģinājumiem būt vēstures tiesnesim, unikālā smalkumā ļauj saprast, kāpēc īsti "tomēr vēl arvien ir tā, it kā nekas nevarētu pārspēt "Titanic", it kā kuģa "Wilhelm Gustloff" nekad nebūtu bijis, it kā vairs nebūtu vietas nākamajai nelaimei, it kā pieminēt drīkstētu tikai tos un nevis šos mirušos". Tieši uz šo jautājumu vispirms arī gribas sadzirdēt atbildi, ja izvēlamies aplūkot statistiku par pašām iespaidīgākajām katastrofām uz ūdens www.infoplease.com. versijā. Lai gan pastarpināti, protams, ir skaidrs, kāpēc pasaulē vispirms tiek runāts par "Titanic" – ne pirms, ne pēc tam taču nav tik skaļi deklarēts sapnis, ka cilvēkam izdevies radīt kuģi, kas nevar nogrimt, un nekad – ne pirms, ne pēc tam nav bijis sapnis, kuru realitāte tik strauji, neatgriezeniski sašķaida drumstalās, un likumsakarīgi, ka tieši uz šādas nevainīgi skaudras nelaimes rēķina visparocīgāk ir radīt stāstu, ar ko pelnīt miljonus, kā to pierādīja fenomenālie Džeimsa Kamerona filmas panākumi.

Ar "Wilhelm Gustloff" to izdarīt nevarēja un šādi panākumi arī nevarēja būt piecdesmito gadu filmai "Pār Gostenhāfeni satumsa nakts". Kāpēc? Kāpēc vājprāta nāves nakts, kad gāja bojā ap 9000 pasažieru, no kuriem vairākums bija sievietes un bērni, tomēr tik ilgi tika noklusēta kā nekas ekstrēmi ārkārtējs, – uz šo jautājumu vislabāk atbild pats Ginters Grass, kurš savā "Krabja gaitā" iespaidīgāko traģēdiju uz jūras ataino kā personīgu vienas ģimenes stāstu, kas papildināts ar dokumentāli precīziem faktiem, kurus autors guvis, uzklausot atmiņas un izpētot vēstures faktus. Kā izrādās, šim stāstam no vienas puses ir zināma sasaiste ar Liepāju, par kuru nedaudz vēlāk, bet puspatiesības pirmās daļas atšifrēšanai laikam der pastāstīt, kas tad īsti bija "Wilhelm Gustloff" un kāpēc šī klusēšana.

Kas bija kuģis "Wilhelm Gustloff"?

Tas bija kruīza kuģis, kas, kā to ierindas vāciešu skatījumā tēlaini norāda "Krabja gaitā" autors, "balti mirdzēdams un pilns priecīgiem cilvēkiem devās garos un īsos jūrasbraucienos, ko rīkoja apvienība ar nosaukumu Kraft Durch Freude – spēks caur prieku". Ja atkāpjamies no lirikas, tad "Wilhelm Gustloff" nenoliedzami bija viens no nacistiskās Vācijas ideoloģijas spožākajiem ieročiem, kura darbība bija virzīta, lai it kā apliecinātu nacistiskā režīma tendenci veidot bezšķiru vienlīdzīgo sabiedrību. No neitrālāka skatpunkta un totalitārisma pazinēju skatījuma nekas ideoloģiski oriģināls, no padomju laikus pārdzīvojušu cilvēku lūkojuma – iespējams pat kaut kas dzirdēts. Respektīvi ideja par kruīziem pa Bavārijas Alpiem, Norvēģijas fjordiem, Ziemeļjūru un Madeiru ar devīzi Kraft Durch Freude pieder padomju laiku vēsturnieku fašistisko ienaidnieku sarakstos mazāk pieminētajam, taču sava laika ietekmīgajam ideologam Robertam Lejam, kas likvidēja arodbiedrības un miljoniem cilvēku lika apvienoties Vācu darba frontē. Ar Leja gādību un viņa tiešā pārraudzībā arī tapa " Wilhelm Gustloff ", kura kristībās Hamburgā piedalījās tūkstošiem cilvēku un kuram savu svētību 1937.gada 5.oktobrī deva fīrers Ādolfs Hitlers. Laikam nav lieki piebilst, ka vīrs, kura vārdā tika nosaukts kuģis, bija viens no svētākajiem nacistu mocekļiem, jo partijas biedru Šveicē bija nogalinājis ebrejs.

"Kad "Wilhelm Gustloff", pēdīgi uzbūvēts, caur un cauri balts, devās pirmajā braucienā, tas no priekšgala līdz pūpei esot bijis īsts peldošs piedzīvojums. Tādi izteicieni bija dzirdami pat no ļaudīm, kuri pēc kara apgalvoja, ka no paša sākuma esot bijuši pārliecināti antifašisti. Apmēram pusotra tūkstoša ikdienas rūpju aizmirsušu pasažieru varēja izklaidēties sauļošanās klājos, peldvietās, pastaigāties pa promenādes klāju ar nevainojami lakotām sienām vai saloniem ar riekstkoka paneļiem, pabūt svinību vai tautastērpu zālē, kā arī Vācijas un mūzikas hallē.. Visur karājās Hitlera vai mazākā formātā – Leja gleznas, bet netrūka arī ainavu, kas darinātas vecmeistaru stilā..." – šādu ainavu uzbur Grass, un atliek piebilst, ka ideoloģiski kuģa slavu vainagoja kādā no braucieniem izglābtā angļu jūrnieku ekipāža, un līdz pat Otram pasaules karam tas noteikti bija viens no nacistiskās Vācijas dzīvesprieka un sociālās varenības izteiksmīgajiem simboliem, ko plaši apdziedāja laikraksti.

Sākoties karam, "Wilhelm Gustloff" kļuva vispirms par lazaretes kuģi, tad kazarmu kuģi, tad bēgļu transportkuģi, kas vispirms stāvēja tagadējā Liepājas sadraudzības pilsētā Gdiņā, kuru kopš kara sākuma dēvēja par Gostenhāfeni. Kaut arī laikā, kad bija lazaretes kuģis, tas uz saviem mastiem ieguva sarkanus krustus, tomēr savā pēdējā gaitā "Wilhelm Gustloff" devās kā karaflotei pakļauts, ar zenītartilērijas lielgabaliem apbruņots pasažieru kuģis, uz kura tika sastūķēta dažāda krava un oficiālā kārtā nepilni 7000 cilvēku, no kuriem vismaz 5000 bija bēgļi, taču pēc aculiecinieku un šā notikuma pētnieku atziņas, beigās uz kuģi sakāpa apmēram desmit tūkstoši cilvēku, no kuriem vismaz četri tūkstoši bija zīdaiņi un bērni, un likumsakarīgi, ka apmēram tikpat daudz sieviešu, no kurām speciāla palāta bija grūtniecēm. Uz kuģa atradās arī Kurzemes kaujās smagi ievainotie, kā arī vairāk nekā tūkstoš matrožu. Šādu versiju, atsaucoties uz vairākiem pētniekiem, piedāvā Ginters Gross, kurš bilst arī, ka ar savu pelēko kara krāsojumu "Wilhelm Gustloff" nebija nepārprotami identificējams mērķis.

Versijas par to, kā notika traģēdija?

"1945.gada 30.janvāra vakarā valdīja ledains aukstums – 18 grādu zem nulles, un ledlaužiem Dancigas (tā ilgstoši dēvēja pilsētu, ko tagad pazīstam kā Gdaņsku) līcī bija nācies attīrīt kuģu ceļu. Laika prognoze vēstīja par lieliem viļņiem un brāzmainām vētrām jūrā". Tomēr kā vairums lielu un šaušalīgu traģēdiju arī šī būtu varējusi nenotikt, un "Wilhelm Gustloff" būtu varējis veiksmīgi sasniegt savu galamērķi, ja vien ne vairāku liktenīgu apstākļu sakritība, no kurām būtiskākās šķiet trīs.

Lielo "Wilhelm Gustloff" teorētiski no nelaimes varēja izglābt tam paredzētie torpēdu pārtveršanas pavadītājkuģi, taču trīs no tiem nevarēja turpināt savu darbību dramatisko laika apstākļu dēļ. Liktenīgajā reisā faktiski par kuģa vadību lēma četri kapteiņi, kas savā starpā strīdējās, taču šī komanda beigās izšķīrās iet pa atmīnēto dziļūdens ceļu taisnā gaitā, nevis doties pa to ar mazāk bīstamajiem līkločiem vai arī braukt pa vietumis mīnām klāto, tomēr no zemūdens uzbrukumiem drošo ceļu. Visbeidzot "Vilhelm Gustloff" nogremdējušās zemūdenes kapteinis Aleksandrs Marinesko patvaļīgi, neinformējot savu štābu, nolēma kopā ar 47 vīru lielo zemūdens apkalpi doties faktiski nezināmā odisejā, jo konkrēta mērķa un uzdevuma Marinesko nebija, taču viņš labi saprata, ka tikai veiksme un panākumi uz jūras viņam ļaus izbēgt no nepatikšanām, kas viņu visticamāk drošības dienestu kara tiesas priekšā gaidītu krastā. Protams, vēl var minēt, ka, ja nebijis sniegputeņa un mākoņu, zemūdenei būtu grūti pietuvoties līdz 600 metru attālumam, tāpat mazāks būtu upuru skaits, ja vien glābšanas laivas būtu sagatavotas darbībai, nevis atstātas apledošanai. Un nenoliedzami ir arī tas, ka Marinesko bija pārdrošs un velnišķīgi talantīgs jūrnieks, izšķiroties par uzbrukumu Štolpes sekļa tuvumā, kur viņa zemūdene atradās lielās briesmās, jo tai varēja draudēt dziļbumbu uzbrukums...

"Pirmā torpēda trāpīja kuģa priekšgalā zemu zem ūdenslīnijas, tur, kur atradās komandas telpas. Tas, kurš (..) palika dzīvs eksplozijā tomēr neizglābās, jo tūdaļ pēc ziņojuma par bojājumu kapteinis Vellers lika automātiski aizvērt visas starpsienas uz kuģa priekšgalu (..) Starp bojāejai nolemtajiem matrožiem un horvātu brīvprātīgajiem bija daudzi, kas mācību laikā tika sagatavoti organizētai glābšanas laivu pielādēšanai un nolaišanai...".

Otrās torpēdas trieciens licies visšaušalīgākais kuģa pasažieriem, jo detonēja zem kuģa peldbaseina uz viena no klājiem. Baseina flīžu un mozaīku sienu šķembas daudzas sievietes saplosīja gabalos. Strauji kāpjošajā ūdenī peldējuši līķi...

"Pēdējā torpēda trāpīja kuģa vidū, mašīntelpā. Darboties mitējās ne tikai kuģa motori, nodzisa arī iekšējais apgaismojums uz klājiem un vairs nedarbojās cita tehnika. Viss turpmākais risinājās tumsā. Tikai avārijas apgaismojums, kas ieslēdzās pēc pāris minūtēm, ļāva kaut cik orientēties sākušās panikas haosā divsimt metru garajā un desmit stāvu augstajā kuģī..."

Par tālāko visticamāk var pievienoties humānistam Grosam, ka tas, kas notika kuģa iekšienē, nav ietverams vārdos, un autors arī nemēģina "iztēloties šausmas un iespīlēt līdz beidzamajam sīkumam izgleznotās ainās baismīgo", atļaujoties atstāstīt to, kas citur citēts kā izdzīvojošo liecības. Tajā sacīts, ka "uz platām kāpnēm un šaurām noejām tika sabradāti sirmgalvji un bērni. Katrs bija tuvākais pats sev. Gādīgākie mēģināja aizsteigties nāvei priekšā. Piemēram, par kādu mācību divīzijas virsnieku tiek teikts, ka sev iedalītajā ģimenes kajītē viņš ar dienesta pistoli nošāvis vispirms savus trīs bērnus, tad sievu un visbeidzot nošāvies pats (..) Arī uz apledojušā sauļošanās klāja bija jālaiž darbā šaujamieroči, jo pavēle "Laivās tikai sievietes un bērni!" netika pildīta, tāpēc galvenokārt izglābās vīrieši, ko bezkaislīgi un bez komentāriem ir pierādījusi statistika, kura noslēdz jebkuru dzīvi".

Ar grāmatas personāža, katastrofas laikā dēlu dzemdējušās Tulles Pokrīfkas muti Ginters Grass arī izstāsta par simtiem bērnu, kas ledusaukstajā ūdenī peldpūšļos karājās ar kājām uz augšu, un visbeidzot piemin katastrofas beigu kliedzienu, kas "pacēlās no grimstošā kuģa korpusa iekšienes, no lauskās šķīstošā promenādes klāja, no pārplūdušā sauļošanās klāja, no strauji pazūdošā ahtera un bangainās ūdens virsmas, kur savās peldvestēs karājās tūkstoši, dzīvi vai miruši. No puspilnām un pārpildītām laivām, no pārblīvētiem plostiem, kas cilājās viļņos, pazuda viļņu ielejās, no visurienes, kopā saplūzdams, cēlās kliedziens un līdz ar pēkšņi sākušos un tad noslāpušo kuģa sirēnas kaucienu kāpinājās drausmīgā divbalsībā..."

Leģendas par Aleksandru Marinesko

Puslīdz saprotams, kāpēc par kuģa "Wilhelm Gustloff" nogremdēšanu neziņoja Vācijā – jau tā neapskaužamajā kara situācijā tas vēl vairāk mazinātu pārpalikušo spēku pretošanās spēju tobrīd jau nenovēršamajai kapitulācijai. Daudz pārsteidzošāk, kāpēc par Baltijas Sarkankarogotās flotes komandas panākumiem, kuri, pēc tās kapteiņa vārdiem, bijuši pārliecināti, ka trāpījuši "fašistu suņiem, kas uzbrukuši viņu tēvuzemei un izpostījuši to", tik bikli un lielākoties pusbalsī stāsta oficiālie padomju varoņdarbu uzskaitītāji un rupori, it īpaši, ja ņemam vērā, kā šajā reisā Marinesko vadītā zemūdene atceļā pamanījās nogremdēt kādreizējo okeāna tvaikoni "General Von Steuben" ar vairāk nekā 3000 karavīru un ievainoto uz klāja. Kāpēc Marinesko, kurš gan pēc vācu, gan padomju speciālistu atzinumiem bija patiešām Dieva dots zemūdenes kapteinis, kurš bija, iespējams, pats izcilākais komandieris, kāds jebkad vadījis zemūdenes Baltijas jūrā un kuru pēc leģendas Hitlers ārprāta dusmās nosaucis par ienaidnieku uz jūras Nr.1, tomēr netika pie sev pienākošās slavas un goda. Kāpēc tik grūti ir noskaidrot, vai Marinesko patiešām pēc kara dienējis arī Liepājā, vai arī šeit atradusies tikai daļa, kurā viņš dienējis, kas ir tikpat neapstrīdams fakts, kā tas, ka viņam vairāk nekā gadsimta ceturksni pēc nāves – 1990.gadā tomēr piešķīra Padomju Savienības varoņa nosaukumu, ap kuru tik daudz šķēpu tika lauzts? Laikam jāsāk ar to, ka par Marinesko dienēšanu Liepājā un to, kā viņš to darījis (ja vispār darījis), kādreiz karaflotes vēsturnieki vēl diskutēs, jo bijušie padomju virsnieki par to ir pilnīgi pārliecināti un gatavi stāstīt nostāstus par komandiera ārpusdienesta gaitām. Arī padomju flotes vēsturnieks E.Poļinovskis melns uz balta raksta, ka viņš dienestu beidzis Liepājā, kamēr citi avoti min, ka jau 1945.gada oktobrī pēc trīspakāpju pazemināšanas Marinesko tika atlaists no flotes, un viņam īsti nebija, kad šajā pilsētā dienēt. Un tad nu laikam jāatklāj kārtis, ka iemesls skopajai oficiālajai informācijai un šīm vēsturiskās patiesības diskusijām ir pavisam triviāls – Odesā dzimušais ukrainietes un rumāņa dēls, būdams izcili talantīgs zemūdenes komandieris, kas uz ūdens prata sasniegt fantastiskus ieniršanas rekordus ar "M-96" zemūdenēm un prata ar savu "ščuku", kā jūrnieki plēsoņas vārdā godāja "S-13", izkļūt cauri visneiedomājamākajām grūtībām, vienlaikus ne tikai vismaz tikpat talantīgi dzēra un mīlēja sievietes ostās, kur stāvēja viņa kuģi. Bez šīm vaļībām Marinesko bija absolūts brīvdomātājs, kas nepakļāvās nekādam padomju armijas reglamentam, par oficiālo padomju morāli nemaz nerunājot. Tāpēc viņu – talantu uz ūdens un uzdzīvotāju krastā – tik ļoti cienīja ieroču brāļi un zemākais personālsastāvs, ar kuru pretēji nerakstītajiem karaflotes likumiem Marinesko brāļojās uz nebēdu. Un tieši tāpēc arī viņu ienīda un centās pazemot tie, kurus jūrnieki dēvēja par štāba žurkām, bet mēs varētu saukt par padomju armijas konjunktūristiem. Kurš padomju kara flotē bija spēcīgāks, šķiet nav jāstāsta...

Pēc padzīšanas no dienesta Marinesko iekļuva nepatikšanās kā pārvaldnieks būvlietu noliktavā, tika sodīts, un no Kolimas atgriezās tikai pēc Staļina nāves. Kaut īsi pirms paša došanās mūžīgajos medību laukos īstenie padomju flotes jūras vilki vēlreiz izmisīgi centās panākt Marinesko reabilitāciju, padomju birokrātija līdz pat viņa nāvei 1963.gada 25.novembrī to nepieļāva. Marinesko nomira Ļeņingradā lielā trūkumā, savas dzimtenes oficiālās varas neatzīts.

Epilogs

"Tas nebeidzas. Nekad tas nebeidzas" – tā savu stāstu beidz vācu rakstnieks Ginters Grass. Godīgi sakot, arī es esmu pārliecināts, ka šajā gadījumā nekas nebeidzas, jo arī Latvijā, tāpat kā daudzviet Eiropā, sabiedrība taču joprojām dzīvo pārciesto kara dzirnavu aizvainojumu putekļos, kur katra uzdrīkstēšanās pakāpties virs kādas no puspatiesībām vai diskutēt par tām automātiski saskaras ar aizdomām par revanšismu vai tās otrās puses ideju propagandu. Es nezinu, kad dzisīs totalitārisma ideoloģiju un kara šausmu dzemdētās mūžīgās aizdomās, kad apslāps aizvainojums. Un vai tas vispār kādreiz pavisam un līdz galam izplēnēs. Tāpēc pagaidām tas noteikti nebeidzas – pat, ja šķiet, ka labākais veids, kā karu nepieredzējušai paaudzei saprast šajā vārdā ietvertās šausmas, ir mēģinājums pakāpties puscentimetru virs daudzajām puspatiesībām.

Desmit visvairāk upuru prasījušās katastrofas uz ūdens pasaules vēsturē*

1. 1945.gada 30.janvāris, "Wilhelm Gustloff". Pēc padomju flotes zemūdens uzbrukuma apmēram 10 000 bēgļu un karavīru pārvadājušais kuģis nogrimst Baltijas jūrā uz ziemeļaustrumiem no Dancigas. Izdzīvo apmēram 1200 cilvēku.

2. 1987.gada 20.decembris, "Dona Paz". Apmēram 4000 cilvēku iet bojā, pasažieru kuģim saduroties ar naftas tankkuģi 110 jūdžu no Filipīnām.

3. 2002.gada 26.septembris, "Joola". Kursēja starp Senegālas krastiem netālu no Gambijas, vētras laikā slīkstošajā kuģī ar 1863 cilvēkiem izglābās tikai 64 pasažieri.

4. 1865.gada 27.aprīlis, "Sultana". Pēc boilera eksplozijas uz tvaikakuģa Misisipi upē netālu no Memfisas iet bojā 1547 cilvēki, no kuriem vairums bija karavīri, kas atgriezās mājās pēc Pilsoņu kara.

5. 1912.gada 15.aprīlis, "Titanic". Par nenogremdējamu uzskatītais britu okeāna laineris savā pirmajā reisā nogrimst pēc sadursmes ar aisbergu. Vairāk nekā 1500 upuru.

6. 1915.gada 7.maijs, "Lusitania". Pie Īrijas krastiem pēc vācu zemūdenes uzbrukuma tiek nogremdēts britu luksusa kuģis. 1195 upuru.

7. 1914.gada 29.maijs, "Empress of Ireland". Nogrimst pēc sadursmes Santlourensas upē, un bojā aiziet 1024 pasažieri.

8. 1904.gada 15.jūnijs, "General Slocum". Ekskursiju tvaikonis aizdegas Austrumu upē Ņujorkas štatā, un šī izklaide kļūst liktenīga 1021 pasažierim.

9. 1954.gada 26.septembris, "Toya Maru". Vairāk nekā 1000 pasažieru iet bojā komercprāmja braucienā netālu no Japānas krastiem.

10. 1994.gada 28.septembris, "Estonia". Pasažieru prāmis iekļūst vētrā dienvidrietumos no Somijas. Tikai apmēram 140 cilvēkiem no 1040 pasažieriem izdodas izglābties.

* Šajā sarakstā nav minētas to kuģu bojājejas, kas pārvadāja galvenokārt militārpersonas I vai II pasaules kara laikā.

A Memorial to the Wilhelm Gustloff

Cits raksts no "Jaunās Gaitas": http://zagarins.net/JG/jg231/JG231_Silenieks.htm

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home