Lieģu ģimenei Skrundā piederēja neliels apģērbu veikals, un droši vien tas bija par pamatu, lai šo ģimeni ar četriem bērniem 1941.gada 14.jūnijā deportētu uz Sibīriju. Vecākajam dēlam Harijam tajā laikā vēl nebija pat desmit gadu, dzimšanas diena bija 7.jūlijā. Brālim Imantam 10.februārī palika seši gadi, māsai Zentai augustā bija jābūt četriem gadiem, bet mazākajam brālim Jānim 23.maijā bija apritējuši divi gadiņi.

­ Mēs dzīvojām Skrundā, netālu no Ventas, ­ stāsta Harijs Lieģis, ­ un es tajā rītā aizgāju uz upi makšķerēt. Kad atnācu mājās, mūsu mazā virtuve bija svešu cilvēku pilna. Pazinu milici Orlovu, bet pārējie karavīri, trīs vai četri, bija sveši un runāja svešā valodā. Jautāja pēc tēva. Māte atbildēja, ka aizbrauca uz Rīgu vai Liepāju iepirkties.

Pēc kādām četrām stundām visi ieradās atkal. Šoreiz sacīja, ka būs jābrauc ļoti tālu, tāpēc līdzi jāņem drēbes un pārtika. Mūsu mājās maizes nebija, un veikali bija ciet. Mēs zinājām, ka Heniņi bija kurinājuši krāsni un izcepuši maizi. Mamma mani aizsūtīja pie Heniņiem pēc maizes un arī lūdza, lai mammas brālis Oskars Heniņš atnāk pie Lieģiem. Heniņi iedeva divus lielus maizes kukuļus, bet Oskars neatnāca.

Mamma mājās bija sapakojusi drēbes somās, bet uztraukumā savākusi vieglas vasaras drēbītes, priekšautiņu, sandales, bet aizmirsusi paņemt siltās drēbes.

Vaļējā kravas automašīnā mūs visus aizveda uz staciju un lika iekāpt preču vagonā. Nakti raudājām, sapratām, ka notiks kaut kas slikts un drausmīgs.

Otrā dienā bija svētdiena. Laiks bija saulains. Uz Skrundas staciju veda un veda cilvēkus. Mūsu vagonā viņus ar varu stūma iekšā, sabakāja kā siļķes. Es, mazs puišelis, pielīdu pie vagona loga un skatījos laukā. Ieraudzīju, ka brauc vieglā automašīna. Redzēju, ka uz pakaļējā sēdekļa starp diviem karavīriem sēž mūsu tētis. Es kliedzu, cik vien skaļi spēju: "Tēti, tēti!" Viņš izrāvās no karavīriem, pieskrēja pie vagona, nogrūda šķērskoku vagona durvīm, atrāva tās vaļā un kāpa vagonā. Karavīri tēti saķēra aiz kājām un rāva zemē. Viņš spēcīgi iespēra vienam karavīram sejā. Redzēju, kā viņa seja sāk asiņot.

Kamēr pārējie karavīri sniedza palīdzību cietušajam, tētis ar mammu parunājās. Mamma iedeva tētim puskukuli maizes. Viņš mūs visus mīļi nobučoja. Tad karavīri tēti aizveda. Mēs viņu nekad vairs neredzējām.

Vilciens brauca ilgi un bez apstājas. Laiks bija karsts. Vagonā atradās liels trauks ar ūdeni. Tas drīz izbeidzās, bet papildinājumu varējām saņemt tikai tad, kad vilciens apstājās. Tad no katra vagona izlaida divus cilvēkus ar trauku un, kad viņi bija saņēmuši ūdeni, tikai tad palaida ūdens nesējus no nākošā vagona. Visi vagonu braucēji to nepaspēja saņemt.

Vagonā bija sieviete ar bērnu, kuru baroja ar krūti. Tāds sīciņš, maziņš bērniņš. Viņš zīž un zīž krūti, bet mātei piena vairs nebija. Pietrūka ūdens, ko mātei padzerties. Bērniņš nomira mātes rokās, bet māte viņu tik auklēja un auklēja. Māte sajuka prātā? Kādā stacijā viņu ar auksto bērniņu rokās aizveda.

Mūsu vilciens brauca ļoti ilgi. Iespējams, tas bija pirms Urāliem, kad tas apstājās un no vagona drīkstēja izkāpt visi, kas to spēja. Netālu tecēja upīte, varbūt pat grāvis. Nelaime bija tā, ka visi nelaimīgie vēlējās nokļūt pie ūdens uzreiz. Vairākums ūdeni dzēra, bet citi mazgājās. Cilvēki no karstuma bija apdulluši, nespēja novērtēt apstākļus, ūdeni sajauca un saduļķoja, ka beigās dubļi vien bija.

Krievijas teritorijā vilciens ik pa laikam ilgi stāvēja un gaidīja, kad paies garām pretimnākošie vilcieni, kas brauca uz fronti. Bija sācies karš.

Beidzot tas apstājās kādā stacijā, mums pavēlēja to ātri atstāt. Stāvējām bariņos, kā no vagoniem izkāpuši, un gaidījām savu likteni. Atbrauca onkuļi un izvēlējās sev darbaspēku. Mēs palikām pēdējie. Mūsu mammu ar četriem bērniem paņēma zāģētavas priekšnieks. Mūs veda līdz Kanskai, tad līdz Ozjornajai un 25 kilometrus tālāk aizveda līdz sādžai Uzborga.

Pirmais nometinājums bija Uzborgas kultūras namā, bet pēc tam sadalīja pa mājām vietējo iedzīvotāju ģimenēs. Mūsu ģimeni norīkoja dzīvot mājiņā kopā ar Vanagiem no Skrundas.

Pirmajā ziemā mēs ar brāli Imantu gribējām sagādāt labu malku. No kaimiņiem aizņēmāmies zāģi. Zobus uzasināt nevarējām, jo nebija vīles. Mežā sniegs bija sasnidzis līdz jostasvietai. Spriedām, ja kokam nav ne skuju, ne lapu, tad tas ir sauss un kurināšanai derīgs. Noskatījāmies tādu un zāģējām. Zāģējām, zāģējām, un beidzot tas nogāzās. Izrādījās, ka tā ir sasalusi lapegle. Ar tikpat lielām grūtībām sazāģējām gabalos, lai varētu pārvilkt mājās. Sasmalcinājām pagalēs un ielikām krāsnī. Nedega! Kā mēs, bērni, varējām zināt, ka skārda krāsniņā nav tāda karstuma, lai degtu slapja malka?

Pirmajā gadā maizi varēja dabūt uz kartiņām, bet ar maizi vien paēst nevarēja. Vārījām zupas no nātrēm un balandām. Ziemā gāja visgrūtāk. Nebija arī ziemas drēbju. Ap kājām aptinām visādas lupatas, bet tās nodila, un kājas sala. Es izdomāju pie kājām piesiet dēlīšus. Lai sējums izturētu, es dēlītī ar drāti izdedzināju caurumu. Krāsniņu istabas vidū vajadzēja kurināt visu nakti. Malka bija jātaupa, bet lielas rezerves sagādāt arī nevarēja.

Zāģētava bija liela, tajā strādāja divi gateri, kurus darbināja lokomotīve. Koki gāja cauri briesmīgā tempā, zāģi zibēja. Skaidas bira kastē zem gatera, un tālāk tās stiepa pie lokomotīves kurtuves. Ja lokomotīvei skaidu bija pietiekoši, tās bēra kaudzē. Ar vienu tukšo kasti apkalpoja abus gaterus. To darījām mēs ar mammu bez atpūtas. Līdzko viena kaste izbērta, laiks mainīt pilno. Tas bija zvēra darbs.

Ziemā gribējās pabraukt ar slēpēm. Visapkārt lieli kalni, klāti ar biezu sniega kārtu, slīpumi gludi un laba slēpošana. Saules gaismā bija brīnišķīgs skats, un tajās reizēs aizmirsās nabadzīgā mocekļu dzīve.

Slēpes uzbūvēju pats. Zāģētavā sameklēju divus dēlīšus, noplānināju un nogludināju. Galus iebāzu spainī, verdošā ūdenī un laiciņu paturēju, pēc tam tos liecu ap mucu, ap to pašu mucu, kura kalpoja kā krāsniņa. Ar kabatas nazi rūpīgi apdrāzu un slēpes bija gatavas.

Sibīrijā kalni tik lieli, ka vesela diena paiet, kamēr uzkāpj tādā kalnā. Vienā kalnā uzkāpis, varēju saskatīt, ka aiz nelielas ielejas seko augstāks kalns.

Slēpošanu sāku ar zemāko kalnu. Kad veiksmīgi biju nobraucis un kļuvis drošāks, slēpoju uz augstāku kalnu. Tā sasniedzu pašu augstāko kalnu. Laidos lejā ar ļoti lielu ātrumu, iekšas kutināja, bija vietas, kur es lidoju. Man tas padevās.

Vasarā parādījās mazas mušiņas, kuras sauc par moškām. No tām nebija nekāda glābiņa. Līda gar aprocēm, gar kaklu, līda acīs, ausīs un degunā. Cilvēki dabūja tādu melnu smēri. Ar to nosmērēja rokas, kaklu un seju. Bet tā bija kodīga, un no tās sāpēja āda. No zirgu astriem noauda smalkus tīkliņus, apkārt tiem apšuva drēbi. Tādus vilka uz sejas. Bet moškas vienalga atrada spraugas, ielīda aiz tīkliņa un piezīdās. Seja uztūka, acis aizpampa.

Vasaras bija karstas. Atceros, mājas galā pie pamatiem bija smiltis. Tās dienā tā uzkarsa, ka varējām cept kartupeļus un olas. Ar plikām kājām pa zemi un smiltīm nevarēja paiet, dega pēdas.

Vasarā pāris mēnešu laikā izauga un nogatavojās ogas. Atceros interesantu gadījumu. Mežā mēs, bērni, ēdām avenes, lielas un garšīgas. Nevaram saprast, kas čabinās un kūļājas avenājam otrā pusē. Ieskatāmies. Liels, brūns lācis! Šausmas! Bet lācis tik ēd un ēd, neliekas traucēts. Lācis paēda ogas un aizgāja.

Es makšķerēju zivis, lai būtu ko ēst. Pirmos āķīšus izgatavoju pats no drātīm, vēlāk arī no mammas kniepadatām, bet tie neizturēja, liecās un lūza. Kalējs man uzdāvināja vairākus āķus, ko bija pats izkalis. Upē liku naktsāķus, auklas galu atsēju aiz akmens un noslēpu, jo bieži tie pazuda. Tos vajadzēja izņemt pirms saules lēkta. Aizgāju, kad bija vēl tumšs. Naktī kalnos bija nolijis lietus un ūdens līmenis bija cēlies. Tumsā es to neredzēju. Ilgi meklēju savus naktsāķus un beidzot atradu, bet nu jau lielākā dziļumā, ūdens bija līdz kaklam. Upē pludināja arī kokus, un pie mana krasta bija sastājušies daudz baļķu. Velku auklu uz krasta, tā ļoti smaga. Ausa gaisma, un krēslā ieraugu, ka duļķainajā ūdenī parādās ļoti liela zivs galva, pavisam briesmīga, ar atplestu muti. Pēkšņi zivs taisa cirtienu un viens no brīvajiem āķiem ieduras man labajā plaukstā. Zivs mani velk dzelmē! Ar rokām mēģinu saķert kādu priekšmetu, lai turētos pretī, bet mana galva ir zem ūdens. Saprotu, ka mani var pavilkt zem baļķiem. Kad paspēju izbāzt galvu virs ūdens, ievelku elpu. Cīnījāmies kādu pusstundu, roka sāp, un asinis tek. Pēdējiem spēkiem izmisumā tiku līdz krastam. Ar kreiso roku sagrābstīju kādu zaru un ar to iesitu zivij pa galvu. Izvilku krastā! Tagad ieraudzīju, ka mana labā sauja ir saplosīta.

Drausmīgs notikums bija tas, ka man sāka sāpēt un kustēties visi zobi. Lai izbēgtu no milzīgajām sāpēm, es pats izrāvu visus, palika tikai viens dzeroklis. Vecītis kalējs, kurš man uzdāvināja makšķerāķus, lika man ēst sakni, ko sauca par čeremša. Saknei ir viegla ķiploku garša. Tavu brīnumu, man ieauga jauni zobi. Tagad, kad aizeju pie zobārsta, saka, ka urbis manus zobus neņem.

Kādu kilometru uz ziemeļiem no mūsu mājas dzīvoja Guntis Ulmanis. Tajā laikā viņu par Ulmani gan nesauca, mēs zinājām Rumpīšus. Ar Rumpīšiem no Skrundas mēs braucām vienā vagonā. Gunta patēvs Rumpītis bija labs cilvēks. Viņš bija vienīgais pieaugušais vīrietis mūsu vagonā. Viņš labprātīgi brauca līdzi savai ģimenei.

Rumpīšu tētis Sibīrijā bija šoferis, reiz braucis pa ceļu, kas iet gar Buganajas upi. Pavasaros kūstošais sniegs rada zemes nošļūdumus un atsedz zelta tīrradņus. Saules staros Rumpīšu tētis ieraudzījis spīdumu, ievērojis orientierus un atradis zelta tīrradni.

Zeltu varēja nodot zelta raktuves administrācijai, un par taloniem kombināta veikalā saņemt produktus. Tur bija arī tādi produkti, ko toreiz pat sapņos nevarējām iedomāties ­ cukurs, bīdeļmilti, šokolāde. Arī mūsu mamma nodeva savu laulības gredzenu un par to saņēma produktus. Kādu laiciņu iztikai sanāca.

Zāģējamie koki bija lieli un resni. Bija pat tādi, kas negāja iekšā gaterī. Kokiem, kas iegāja gaterī, nomaļi bija smagāki par pašām brusām. Mammas darbs bija aizvākt tos no gatera. Cik es varēju, palīdzēju. Mamma, ceļot nomaļus, sastiepās un dabūja bruku. Zarnas zem vēdera izstiepās kā liels bumbulis. Bet bija vasaras laiks, zāģa skaidas un putekļi.

Es redzēju, ka mammai paliek ļoti slikti. Viņa lūdza padzerties, bet trauks ar ūdeni atradās tālu. Aizskrēju pie ūdens trauka, bet krūzīte pieķēdēta. Mamma līdz toverim aiziet nevarēja. Es ielēju ūdeni savā cepurē. Kamēr tiku līdz mammai, ūdens iztecēja. Tomēr kaut cik aiznesu un remdēju viņas slāpes.

Ārsta tuvumā nebija. Mūs ārstēja feldšeris. Viņam bija tāds balts akmenis, ar ko ierīvē iegriezumus vaigā, kad vīrieši dzen bārdu. Ar šādu akmeni feldšeris ierīvēja mammai saplaisājušās lūpas. Bēdīgi bija ar dupsi. Zarnas nevarēja savākt, operāciju neviens nevarēja izdarīt. Feldšerim nebija zāļu, nebija instrumentu.

Mamma nomira 1944.gada 22.martā.

No zāģētavas dēļiem mēs sanaglojām kasti, kas pat neizskatījās pēc zārka. Apguldījām māmiņu viņas mūža mājā un silti apsedzām. Vissiltāk ar savu ­ bērnu mīlestību, jo drēbju mums nebija. Zārku uzlikām uz ragaviņām. Māsa Zenta, brāļi Imants un Jānis, un es, ragaviņas aiz auklas vilkdami, aizvedām mammu uz kapsētu. Zeme bija vēl sasalusi. Izrakām kapu. Apglabājām.

Kad mammas vairs nebija, mums nebija vairs ko ēst. Vajadzēja iet nabagos. Iegāju kādās mājās un lūdzu pasildīties. Cilvēki mani sāka iztaujāt. Stāstīju, ka mamma mirusi, ka esam palikuši četri bērni, ka esmu vecākais, ka mazajam brālim pieci gadi. Viņi iedeva maizīti. Arī kartupeļus. Nogriezu katram kartupelim galiņu, lai pavasarī būtu ko iestādīt. Vajadzēja domāt par priekšdienām, lai nebūtu jāiet nabagos. Lai cik grūti mums gāja, bet pa kluso es neko neņēmu.

Vietējie redzēja, cik mums grūti. Daudzi no izvestajiem aizgāja bojā. Tajā vietā, kur bijām mēs, krievi bija sirsnīgi, arī viņiem nekā nebija, bet dalījās ar savu mazumiņu. Taču izsūtīto bija ļoti daudz.

Mūs visus četrus aizveda uz bērnunamu. Šeit vismaz dabūjām paēst un apģērbties.

1946.gadā mūs četrus un daudzus citus bāra bērnus atveda uz Latviju. Skrundā mēs dzīvojām pie mātes brāļa Oskara Heniņa. Bet onkuļa ģimenē jau auga četri dēli. Gulējām uz galda un soliem. Vēlāk dzīvojām kopā ar mammas māsu Emmu un vecomāti, ko saucām par Pumpurmāti. Mācījāmies runāt latviski. Jaunākais brālis Jānis latviešu valodu nemaz vairs neprata. Tante mums bija mīļa māmuliņa.

Es izmācījos par šoferi. Kad saslimu ar tuberkulozi, strādāju vieglāku darbu.

1974.gadā mēs visi ar "Zaparožecu" aizbraucām apskatīt Sibīriju un izsūtījuma vietas. Gribējām apmeklēt mātes kapu. Kapa vietu es, protams, nebūtu atradis, kapsētu gan. Pie kapsētas vārtiem būtu nolicis mātei puķīti un garā ar viņu parunājies. Taču dzeloņdrāšu žogs mums aizšķērsoja ceļu. Līdz kapsētai vēl bija tālu. Postenis pārbaudīja dokumentus. Karavīri brīnījās, ka sievietēm arī ir pases. Nevarēju viņiem ieskaidrot, kur atrodas Latvija. Zināja tikai, ka Baltija atrodas apmēram piecus tūkstošus kilometru tālu. Karavīri neticēja, ka ar "Zaparožecu" esam nobraukuši tādu ceļa gabalu.

Mūsu izpostītās bērnības, mīļās māmulītes un mīļā tēta dēļ es būtu varējis nobraukt vēl neskaitāmus tūkstošus kilometru.

Harija Lieģa atmiņas pierakstīja Elmārs Heniņš

Kurzemes Vārds