Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Intervija ar Helēnu Celmiņu
Līga RUŠENIECE

25. martā un 14. jūnijā katru gadu es paņemu ziedus un eju pie Brīvības pieminekļa, jo esmu piedzīvojuši šajos datumos notikušās šausmas… Uz Lesteni arī es braucu. 25. martā un 14. jūnijā katru gadu es paņemu ziedus un eju pie Brīvības pieminekļa, jo esmu piedzīvojuši šajos datumos notikušās šausmas… Uz Lesteni arī es braucu. Man tās ir piemiņas dienas," saka Helēna Celmiņa, publiciste, māksliniece un politiski represētā, kas četrus gadus pavadījusi lēģerī un 17 gadu – piespiedu emigrācijā.

– Mēs daudz runājam par to, ka sabiedrība aizmirst, kas ar to noticis relatīvi nesen – pirms gadiem desmit piecpadsmit, ko tās liela daļa ir piedzīvojusi, bet kā sabiedrībai neaizmirst to, ko liela daļa nemaz nav piedzīvojusi? Kā saprast to, kas, piemēram, ir politieslodzījums padomju laikā, ko jūs savukārt esat piedzīvojusi?

– Ir jāraksta, ir jāskaidro. Kad es biju Amerikā, mani aizsūtīja strādāt uz bērnu vasaras vidusskolu Beverīna. Tur man bija darīšana ar pusaudžu vecuma bērniem. Citu vispār nekas neinteresēja par Latviju, citu – mazliet, bet bija tādi, kas man pakaļ staigāja un mieru nedeva ar saviem jautājumiem. Tāpat ir šejieniešiem – kuru interesē, tam šāda informācija garām neiet, kuru neinteresē – vari runāt un rakstīt, cik gribi… Daudzi sevi pieskaita kosmopolītiem – te dzimis un audzis, tikai te nav labi, jo visur citur ir labāk. Kad dabū padzīvot citur un redzēt, un salīdzināt, tad nāk citas domas.

– Arī jums?

– Jā. Jo pasaulē nekur nav paradīze. Nu nav! Es biju prom 17 gadus, un tas ir ilgs laiks. Kad Ņujorkā māju bijām izlikuši pārdošanai, kļuvu pat nervoza, kamēr sagaidījām pircējus, lai tiktu atpakaļ uz Latviju, kur jau ir neatkarība – pa ielu iet ar valsts karogiem, dzied himnu, un es te nevaru būt! Katram ir jādzīvo savā zemē.

– Jums nebija bail braukt mājup, ticējāt, ka notikušais ir neatgriezenisks?

– Ne tikai ticēju, bet par to runāju jau 1978. gadā bērnu vasaras nometnē Piesaulē Ņūhempšīras štatā! Tolaik rietumnieki man neticēja, pat smējās, bet es teicu – neesmu gaišreģe, bet tas būs!

– Jūs taču bijāt piedzīvojusi padomju režīma rafinētās metodes un vienalga ticējāt, ka tas viss kādubrīd sabruks un režīms nebūs spējīgs izmantot pats sevis radīto represiju arsenālu?

– Jā, un pateikšu – kāpēc, jo šis apgalvojums nav paķerts no zila gaisa, tam ir pamatojums. Savulaik, vēl dzīvojot Latvijā, es 12 gadus biju braukājusi komandējumos uz Maskavu un mēnešiem ilgi tur dzīvojusi. Sadraudzējos ar vietējiem, tiku aicināta uz viesībām un redzēju, kāda Krievijā ir jaunā paaudze. Tā nelīdzinājās tiem divdesmito, pat ne piecdesmito gadu komjauniešiem un vispār neticēja ne sociālismam, ne komunismam, tieši otrādi. Nekam! Protams, viņi par to nerunāja, bet izrādīja gan, un pēc viņu izdarībām bija redzams, ka viņi dzīvo tādā zemē, kurā viņi nekam netic. Nekam! Tie, kas tolaik valdīja, bija veci, un viņu vietā vajadzēja nākt citiem, un tad... Gadījums ar Gorbačovu to pierādīja. Protams, es nezināju, kad tieši režīms pajuks, bet tas, ka nākamā paaudze to izārdīs, bija skaidrs.

– Tagad nāk nākamā paaudze, kuras pārstāvjiem uzskati ir galēji pretēji, turklāt 16. marta notikumi pie Brīvības pieminekļa parāda, ka uzskati tiek demonstrēti diezgan agresīvā veidā, kas, šķiet, jau robežojas ar naidu.

– Vienmēr tā bijis, ka bērniem nekad nepatīk, ko viņiem māca skolā un ko saka vecāki. Jauni cilvēki grib protestēt, pat nedomājot – vai tas ir labi vai slikti. Tādi indivīdi ir bijuši visos laikos un visās sabiedrībās. Ļoti reliģioziem vecākiem bērni nereti aizraujas ar sātanismu… Atceros, kad strādāju Maskavā, gadījos kādās viesībās, ko rīkoja krievu ģenerāļu dēli. Un viņu uzvedība bija ļoti dīvaina – viņi neparko negribēja runāt krieviski, tikai franciski. Viņi negribēja būt krievi! Pretestības gars vienmēr veidojas tad, kad kaut ko grib uzspiest, bet, ja neko neuzspiež, veidojas normāls cilvēks, bez ekstrēmiem izlēcieniem. Tiklīdz kādā ģimenē kaut ko krietnu vai sliktu, labu vai kreisu mēģina kultivēt, rezultāts lielākoties būs pretējs.

– Vai tādu pašu spiedienu var izdarīt sabiedrības vairākums, tajā valdošie uzskati? Kas šai valstī tiek darīts nepareizi, ja reiz tik izteikti rosās jauni cilvēki ar tik radikāliem uzskatiem?

– Īpaša spiediena jau nav, tomēr kaut kas viņus uz to mudina, iespējams, viņi jūt, ka var to atļauties. Bet tā ir visur un visās demokrātiskās zemēs. 1978. gadā pirmo reizi Holandē redzēju grautiņus, kuros jaunieši ar skūtām galvām gāja uz ielām iztrakoties, jo viņi jau grūtības nebija redzējuši – karu nebija piedzīvojuši. Krieviem ir ļoti labs teiciens – ot žira besitsa! Un ko šie kreisi orientētie jaunieši darīja? Sita skatlogus juvelieru veikaliem un laupīja zeltlietas. Izārdījās un iztrakojās, un jutās kā lieli varoņi, kas plosās tieši aiz dzīves pārpilnības. Un neviens neko neņēma galvā – aizveda uz policiju, uzlika soda naudas, un viss noklusa līdz nākamajai reizei. Tagad jau arī pirms lieliem pasaules sammitiem notiek grautiņi, un, manuprāt, tas notiek, lai izārdītos. Protams, ir kūdītāji, kas uzkurina kaislības un arī iedod naudiņu par piedalīšanos šādās akcijās. Un fakts ir tas, ka jaunu cilvēku ir viegli pacelt gaisā ar virpuli – ejam! Viņu pat neinteresē ideja, bet iespēja iztrakoties.

Un ikvienā sabiedrībā ir tādi eksemplāri, kam patīk, vienkārši patīk kurināt naidu. Kāpēc viņi sev šogad piekāra dzeltenu zvaigzni, it kā leģionāriem būtu kāda saistība ar žīdiem? Viņiem nebija nekādas saistības ar ebreju šaušanu, bet tos, kam bija, čeka jau sen ir atradusi un notiesājusi, viņi jau sen ir pagalam. Čekas sietam neviens nevarēja izsprukt cauri, uz to lai neviens necer, arī Vīzentāla centrs ne, ka Latvijā atradīs nacistus un ebreju šāvējus. Pirmkārt, Latvijā fašisms nekad nav bijis, otrkārt, Latvijā nekad nav šauts neviens žīds – Latvijas valstī, zem Latvijas karoga. Tas viss notika zem vācu karoga, ar vācu ieročiem, par vācu naudu. Pati zināju vienu tādu Liepājā – nu dzērājs pēdējais, staigāja un braši lielījās, ka viņš šaujot žīdus un katru reizi dabūjot kasti šņabja, ko vakaros dzert kopā ar draugiem. Tā tiešām ir nosodāma rīcība, bet padibenes var atrast visā pasaulē – tādas ir bijušas, ir un būs vienmēr it visur, tieši tāpat kā kriminālie elementi. Un šodien tādu ir vēl vairāk, un ja kādu vajadzētu iet šaut, būtu daudz vairāk tādu, kas to darītu, jo cilvēki ir degradējušies. Tad es prasu – kāpēc tik paranojiski ir jādegradē vēstures fakti, turklāt labi to apzinoties?

Leģionāri karoja īstā frontē pie Veļikajas upes, 16. martā bija šausmīga cīņa. Es personīgi pazīstu daudzus, kas tajā piedalījušies. Amerikā es trīs gadus strādāju par saimnieci pie Latvijas kara invalīdiem, dzirdēju viņu sarunas un zinu – viņi runāja tikai un vienīgi par fronti, tieši tāpat kā manā bērnībā veči, kad sagāja kopā, runāja par Pirmo pasaules karu.

– Valsts prezidente aicina visus karavīrus pieminēt vienā dienā – 11. novembrī, Lāčplēša dienā.

– Nelaime ir tā, ka šie datumi – 11. novembris un 16. marts – ir nozīmīgi dažādām paaudzēm. Tie ir divi dažādi kari, viņi izcīnīja katrs savas cīņas. Un kamēr šie cilvēki būs dzīvi, viņi gribēs to atcerēties un pieminēt. Un kas viņiem to var liegt demokrātiskā valstī?

– Pasaules politiskās spēles.

– Nē, tas, ka viņi negodīgi tiek apvainoti par žīdu šāvējiem.

– Vai mums tomēr nav jāmeklē korekta izdzīvošanas formula pasaules telpā? Vai jāpiekāpjas? Vai jāskaidro?

– Mums ir jācīnās par taisnību! Ir jācīnās par taisnību! Bet mēs esam mazi un neprotam cīnīties par taisnību.

Ja runājam par negatīvu ekstrēmismu, tad tas, manuprāt, rodas tiem cilvēkiem, kam nav savu dzīves mērķu. Arī aiz bezdarbības. Un nezināšanas. Man, piemēram, ir kaimiņš, kuram ir 78 gadi, saka – vienīgais vadītājs, kam varēja uzticēties, bija Staļins, cits neviens. Un par tām šausmām, kas notikušas padomju laikā, viņš saka – nekā tāda nav bijis, tas ir tikai amerikāņu imperiālistu izgudrojums un propaganda.

– Jūs taču esat dzīvs apliecinājums – politiskā ieslodzītā, četri gadi lēģerī, piespiedu emigrācija uz Rietumiem 1978. gadā.

– Viņš netic ne par lēģeriem, ne par latviešu izsūtīšanu uz Sibīriju, saka – nav bijis. Nav bijis tā! Un tie, kas to apgalvo, melojot. Jā, es biju lēģerī, bet viņi tam netic, un es nekādi to arī nevaru pierādīt!

– Un tā dzīvojat blakus katrs ar savu taisnību.

– Tieši tā! Un viņi nav vienīgie, kas tā domā un netic padomju režīma šausmām. Un dokumentālos pierādījumus var uztaisīt, tieši tāpat kā futūristiskās filmas par kosmosa kariem!

– Un atrastie un atraktie kapi!

– To esot citi darījuši! Fašisti. Tieši tāpat kā poļus Katinkā. Viņam neko nevar iestāstīt… Un šādi domājošo cilvēku bērniem, kas tic vecākiem, neko nevar iestāstīt. Un viņam, starp citu, ir arī dēls, kas izbraukājis pusi pasaules, bet latviski nerunā. Un nerunās. Jo, lūk, latvieši viņus neieredz. Es esmu ļoti laipna ar saviem kaimiņiem un, kad vāru galertu, vienmēr viņiem ienesu bļodiņu uzcienāt, bet viņi vienalga uzskata, ka es, latviete, viņus neieredzu.

– Jūsuprāt, mūsu sabiedrībā savstarpēji lojālo daļa ir pietiekami liela, lai mums nebūtu jābaidās no nopietna un plaša ekstrēmisma nākotnē?

– Domāju, ka ir pietiekami liela. Arī daudziem no tiem, kas publiski gānās, iekšēji nav dusmupret šejienes iekārtu, jo viņi tomēr apzinās, kā paši dzīvo. Tomēr daudziem ir bail runāt pretī saviem tautiešiem. Atceros, kā pēc neatkarības atgūšanas krievi krita virsū Marinai Kosteņeckai, jo, redz, viņa esot pārāk lojāla.

– Lasot jūsu dzīvesstāstu, man nereti šķita, ka ļoti labi sapratāt, ka uzprasāties uz nepatikšanām, un tik un tā – gājāt līdz galam, uz konfliktu ar padomju iekārtu.

– Tas arī bija azarts. Gribējās.

– Arī bija vienalga – pret ko, par ko?

– Nē, nebija gan vienalga. Tomēr bija jāiet līdz galam, jo man bija izjūta, ka atpakaļceļa nav.

– Un dzīve, kas priekšā, nav atpakaļceļš?

– Ir, bet… Es biju izgājusi cauri lēģerim, bet uzreiz pēc tā sāku rakstīt grāmatu par sievietēm PSRS cietumos. Atnāca kratīšana un atņēma visu, ko biju uzrakstījusi. Staļina laikā par to būtu dabūjusi desmit gadus… Tam, kas nav bijis lēģerī, ir šausmīgas bailes no tā, bet tas, kas tur jau reiz pabija, tas no tā nebaidījās. Jo bija jau zināma robeža, cik tālu drīkst iet… Tomēr kaut kas bija jādara, nedrīkstēja ļauties neko nedarīšanas plūsmai. Tāda bija mana pārliecība, un tur nekā nevarēja darīt. Jā, man ne tikai jaunībā baiļu slieksnis bija ļoti zems. Turklāt man arī patīk risks. Iespējams, pēc dabas esmu nedaudz avantūriste.

– Vai sevi uzskatāt par padomju režīma upuri?

– Neko neesmu upurējusi un pati upuris neesmu. Piemēram, komuniste Austrijā Hilda Vichūna, bēgot no Hitlera, laidās uz Krieviju, bet viņu tur ielika cietumā, viņa zaudēja vīru, kas arī bija kominternietis, un divus savus bērnus. Hilda Vichūna gāja par savu ideju, bet tas beidzās… rezultātā viņa bija izārstēta no komunisma idejām. Kad es ar viņu Vīnē tikos, mums bija interesantas sarunas. Viņa bija uzrakstījusi arī grāmatu par to, kā Krievijā gājis, bet to neviens nedrukāja.

Savukārt man lēģeris bija tikai manas izturības pārbaude – vai mani salauzīs vai ne. Kad biju nosēdējusi pāris gadu, atbrauca kāds Bērziņš no Augstākās Padomes un teica – parakstiet, ka nožēlojat, un varēsit braukt mājās. Es atteicos, jo neko nenožēloju.

Kad pēc atgriešanās no lēģera strādāju kombinātā Māksla, komjauniešiem stāstīju, kas ar mani notika lēģerī. Godīgi. Ar lepnumu.

– Un no jums nenovērsās kā no spitālīgās?

– Brīnumainā kārtā – ne. Uzreiz pēc lēģera bija gadījums, kad man pretī nāca Džemma Skulme, izlikos neredzam viņu, jo domāju, ka varbūt viņa negribēs ar mani runāt. Viņa pienāca klāt un iedeva man roku.

– Jūs varat saprast tos cilvēkus, kas bija lojāli tai iekārtai un izmantoja visus tās sniegtos labumus?

– Jā, es viņus saprotu, bet nevaru attaisnot. Cilvēkam taču patīk komforts, patīk slava, patīk iespējas, kādas bija un varēja būt. Saprotu, bet sirdī nosodu. Interesanti ir tas, ka no tiem, kas izgājuši cauri lēģeriem, arī ir tādi, kas pēc tam piekrituši sadarboties ar čeku. Saprotu, ka bailēs no cietuma cilvēks var spert izmisuma soli, lai glābtu savu ādu, bet pēc soda izciešanas… To nevaru saprast. Tādu eksemplāru ir maz, bet tādi ir.

Lai gan daudziem tieši ieslodzījums pastiprināja pretestības spēku. Ne tikai man.

Tomēr nevienā tautā vairumā nav cīnītāju… Igauņi ir patriotiskāki, latvieši ne tik daudz, iespējams, tāpēc, ka esam vairāk sajaukušies…

– Vai nožēlojat to, ka neizbraucāt no Latvijas Otrā pasaules kara izskaņā?

– Jā, toreiz viss izjuka, un to es ļoti nožēloju, jo dzīve man būtu bijusi citāda. Tomēr es vienmēr esmu teikusi, ka čekai esmu pateicību parādā par to, ka mani iesēdināja, jo citādi es nebūtu uzrakstījusi grāmatu Sievietes PSRS cietumos. Ja pati nebūtu bijusi lēģerī, tādu grāmatu es neuzrakstītu, jo aculiecinieku stāstītais ir pavisam kas cits nekā paša piedzīvotais. Turklāt ja es nebūtu pati tam lieciniece, manu grāmatu neviens arī neizdotu. Tas ir mans pasaules mēroga triumfs. Un šī grāmata ir liela kompensācija par notikušo.

– Tā vietā varēja, iespējams, būt stabila un veiksmīga karjera kādā jomā?

– Man pietiek ar to, kas man jau bija. Pelnīju labu naudu, man bija dzīvoklis, mašīna, ārzemju plates… Tomēr es to atstāju un devos piespiedu emigrācijā. Sākumā Rietumos strādāju par vēdera tiesu un pajumti, bet – nekas, nekādas nožēlas. Tā dzīve mani nesa, un – viss kārtībā.

Starp citu, neticēju, ka mani izlaidīs ārā no PSRS, domāju, ka mani vilcienā nogalinās. Esmu reliģioza, tāpēc domāju – tā bijusi Visuvarenā griba, un, ja reiz esmu tikusi ārā no PSRS, tad man maksimāli jāstrādā par to ideju, kā dēļ sēdēju lēģerī un kuras dēļ mani izraidīja. Tā kā es sēdēju par pretpadomju aģitāciju, nospriedu – par to esmu nosēdējusi avansā, nu man tas patiešām jādara!

– Jūs teicāt, ka 25. martā ejat pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus, jo klātesamība vairāk jūsos uzjundī patriotiskās jūtas.

– Īpatnēji ir tas, ka es neesmu patriotiski audzināta. Mana mamma bija tā saucamā skalu vāciete, kas ar mani mājās runāja tikai vāciski un vienmēr draudēja – ja tu, meitene, mani neklausīsi, aizsūtīšu tevi uz laukiem, pie latviešu baueriem cūkas ganīt! Latvietis bija kaut kas zemāks, vācietis – augstāks. Mani pat izolēja no latviešiem, nelaida satikties. Kad man izdeva pasi, izrādījos latviete, jo mans tēvs ir latvietis, kas ar māti izšķīrās, kad man bija četri gadiņi, un arī skolā man draudzenes bija latvietes, es pieķēros latvietībai. Ar visu sirdi.

Vajag izvairīties no radikālisma audzināšanā, nepieciešama mērenība un skaidrošana, nevis tikai pavēles, uz kuru fona es izaugu, jo man neko neviens neskaidroja.

Helēna CELMIŅA

- dzimusi 1929. gada 12. aprīlī Dobelē
- beigusi Liepājas ģimnāziju, paralēli mūzikas skolai apmeklējusi gleznotāja K. Hartmaņa mākslas studiju
- 1948. gadā "par pasu režīma pārkāpšanu" izcietusi viena gada cietumsodu Rīgas Centrālcietumā
- 1962. gadā apcietināta un notiesāta uz četriem gadiem par pretpadomju aģitāciju, sodu izcietusi Mordovijā stingrā režīma labošanas darbu nometnē
- 1968. gadā sākusi strādāt kombinātā Māksla par mākslinieci
- bijusi precējusies ar gleznotāju Bruno Celmiņu, 1974. gadā apprecējusies ar Viktoru Kalniņu
- 1978. gadā izceļo no PSRS pēc Valsts drošības komitejas brīdinājumiem pārtraukt pretpadomju aktivitātes
- sarakstījusi grāmatas Sievietes PSRS cietumos (1980), Kā plika pa nātrām (1998), Tuvumā un tālumā (2004)

Neatkarīgā Rīta Avīze  26.03.2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home