"Apņemamies atklāti, bez cenzūras un spiediena no ārpuses informēt starptautiskās organizācijas par pārkāpumiem, kas izdarīti pret mūsu tautu… Mūsu princips – aizšķērsot ceļu meliem un teroram," vēsta uz rūtiņu papīra lapas rakstītais teksts, kuru pirms divdesmit gadiem varēja dzirdēt Rietumu radiostacijās.

Šā dokumenta autori ir liepājnieki – rotkalis Linards Grantiņš, šoferis Raimonds Bitenieks un elektroapgādes dienesta dispečers Mārtiņš Bariss. Ir 1986. gada 7. jūlija vēla nakts. Linarda Grantiņa dzīvoklis Liepājā, tagadējās Toma ielas namā. Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa "Helsinki – 86" ir dzimusi.

Vēlākajos gados viņus sauca dažādi. Par "politiskajiem huligāniem" un "aklajiem dunduriem karstā laikā", par drosminiekiem un brīvības cīnītājiem. Visvairāk šķeltajiem un nīcinātajiem, tomēr dvēselēs nesalauztajiem. Lai viņus neitralizētu, darbojās gan kompartija, gan tās bruņotais avangards – čeka. 1987. gada 14. jūnijā viņi uzdrīkstējās pieminēt padomju varas nogalinātos un deportētos. Tam sekoja tautas demonstrācijas 1988. gadā un trešā atmoda.

Pēc varas iestāžu spiediena lielākajai daļai no "Helsinku – 86" dibinātājiem bija jāpamet Latvija. Izjuka daudzas ģimenes, un helsinkiešiem svešumā viss bija jāsāk no jauna. Divdesmit gadu jubileja ir īstais brīdis, kad pajautāt – kā veidojušies viņu likteņi svešumā? Kā viņi, no šodienas viedokļa lūkojoties, vērtē "Helsinku" aktivitātes un devumu Latvijas neatkarības izcīnīšanā?

Nekad neesmu baidījies

– Manas nacionālās pārliecības veidošanā liela nozīme bija vectēva Klāva Grantiņa stāstiem par padomju soda nometnēs Sibīrijā piedzīvoto. Manus vecākus un vecvecākus deportēja 1949. gada 25. martā. Arī pats esmu dzimis Sibīrijā. Latvijā kopā ar vecākiem atgriezos tikai 1956. gada ziemā, – stāsta Linards Grantiņš. Grupas "Helsinki – 86" dibinātājs nu jau deviņpadsmit gadus par savām mājām sauc namu Minsterē, kur viņš dzīvo kopā ar dzīvesbiedri Agritu un divdesmit vienu gadu veco dēlu Klāvu no iepriekšējās laulības.

– Savā liktenī nevainoju ne Dievu, ne sātanu. Vienmēr esmu bijis brīvs cilvēks un neesmu baidījies. Tāpat kā mana ģimene, nekad neesmu cietis netaisnību, – uzsver Linards, kad jautāju, kā viņam radusies doma dibināt "Helsinki – 86". Izrādīt pretestību padomju varai viņš gribējis jau sen, tomēr gatavību arī pašam uzsākt kaut ko nopietnu izjutis 1986. gada sākumā. – Uzrakstīju pirmo protesta rakstu PSKP CK. Zem tā izdevās savākt tikai septiņpadsmit parakstus, jo izlasījuši cilvēki nobijās. 1986. gada jūlijā dibinot "Helsinki – 86", sākumā biju cerējis uz astoņiem dalībniekiem, tomēr beigās dokumentu, ko biju sagatavojis praktiski viens, parakstīja tikai divi.

Lai gan 1986. gadā jau pilnā sparā noritēja Gorbačova uzsāktā perestroika, durvis uz Sibīrijas nometnēm aizvien vēl bija plaši atvērtas. Kas pamudināja Linardu Grantiņu uzņemties šādu risku? – Izjutu, ka mani vada kādi augstāki spēki. Tā ideja toreiz jau virmoja gaisā un tika "piesviesta" vajadzīgajam cilvēkam. Atceros, kā bija ar uzsaukumu 14. jūnija manifestācijai, – kādu nakti pamodos divos un dzirdēju balsi: "Tev jānoorganizē 14. jūnijs!"

Kad Linardu Grantiņu 1986. gada 21. augustā apcietināja, viņš cietumā iegājis uz neatgriešanos. Iespējams, viņa dzīvību izglābis tas, ka toreiz jau bija paguvis, pateicoties liepājnieces Elvīras Pujēnas drosmei, nosūtīt uz ārzemēm "Helsinku – 86" izstrādāto dokumentu fotokopijas, kuras čekai pilnīgi negaidīti visai pasaulei izklāstīja padomijai "naidīgās radiobalsis". 1986. gadā čekā pavadītie pieci mēneši tomēr nebija salīdzināmi ar to, ko Linardam nācās piedzīvot otrajā apcietināšanas reizē 1987. gada 9. jūnijā, kad viņu arestēja it kā par izvairīšanos no armijas, bet īstenībā, lai izolētu no politiskajām aktivitātēm. Tās ir Linarda drūmākās atmiņas. – Notiesāja un ieslodzīja pie kriminālistiem, lai tie mani nosistu. Tur piedzīvoto nemaz nevēlos atcerēties – man bija lauzts krūšu kauls, tiklīdz ieklepojos, zaudēju samaņu...

Linards Grantiņš bija viens no tiem mūsu neatkarības cīnītājiem, kurus čeka piespieda aizbraukt no Latvijas, lai gan tieši rokudzelžus neuzlika. – Kad man piedāvāja pirmās divas reizes, atteicos. Drīz pēc tam sekoja tiesa. Skaidri pateica: ja neaizbrauksi, mēs tavu dzīvību negarantējam! Biju tiktāl nomocīts, ka piekritu pēc atbrīvošanas aizbraukt no Latvijas. Dodoties prom, zaudēju ģimeni, jo manas meitas no pirmās laulības palika dzimtenē, – stāsta Linards. Šodien Līga un Gita jau audzinot pašas savus dēlus Armandu, Evertu un Henrihu. Puikas lepojoties ar vectēvu, jo viņš ir cīnījies par Latvijas neatkarību.

Kā Linardam sākumā veicies svešajā zemē? – Minsterē vispirms apguvu vācu valodu. Pašlaik strādāju par otrās klases tālbraucēju šoferi. Visu laiku atrodos ceļā. Esmu vēlreiz apprecējies – dzīvesbiedre Agrita ir nacionāli noskaņota liepājniece. Ar viņu iepazinos pirms dažiem gadiem, kad Agrita bija aizbraukusi uz Vāciju piepelnīties. Dēls Klāvs, kurš nosaukts par godu Linarda vectēvam, ne pa jokam aizrāvies ar datoriem.

Interesējos, vai "Helsinku" dibinātājs šobrīd domā par atgriešanos Latvijā, kura nu jau sešpadsmit gadus ir brīva un neatkarīga. – Svešatnē esmu izveidojis ģimeni. Man ir darbs. Iespējams, tas notiks, kad Vācijā būšu sev nopelnījis pensiju. Nekavējoties atgrieztos, ja mūsu dzimtenes brīvībai kādā brīdī draudētu briesmas. Latvijā nonācis, viņš noteikti vēlēšoties vispirms pamakšķerēt kopā ar mazdēliem, bet vēlāk droši vien iesaistīšoties politikā.

1996. gadā Linardam Grantiņam bija paredzēts piešķirt Triju Zvaigžņu ordeni, tomēr viņš neieradās uz pasniegšanas ceremoniju. Vēstulē toreizējam Valsts prezidentam Guntim Ulmanim viņš uzsvēra, ka atstāj ordeni glabāšanā Saeimā, jo viņam nav pieņemami kritēriji, pēc kuriem mūsu valstī dala augstākos apbalvojumus. Arī šodien Linardam nav skaidrs:– Kāpēc ordeņus nav saņēmuši Juris Ziemelis, Gunārs Rode, Viktors Kalniņš, Alfrēds Zariņš, Jānis Barkāns un citi, kuri bija faktiskais "Helsinku – 86" sākums? Man liktenis bija atļāvis tam visam pielikt punktu. Tas bija daudz, bet daudz par maz, lai es pirmais uzdrošinātos pieskarties šim augstajam apbalvojumam.

Jautāju, kā Linards vērtē to, kas turpmākajos gados notika ar viņa grupu. – Pirms izbraukšanas jautāju čekistam, kurš kārtoja manu izceļošanu, vai viņi domā helsinkiešus iznīcināt.

Viņš man atbildēja – nē, viņi tikai izveidošot "savu" Helsinku nodaļu, kura atradīsies čekas kontrolē. Tā arī notika, – Linards domīgi atbild. Kā zināms, "Helsinku" iekšpusē izveidojās vairāki domubiedru grupējumi. Linards uzskata, ka politiskās autoritātes pieaugumā lieli nopelni bijuši vēlākā Saeimas deputāta Jura Galerija Vidiņa darbībai. 1989. gadā daļa helsinkiešu izveidoja Latvijas Atdzimšanas partiju ar mazliet vairāk nekā simts biedriem. Pēc neilga laika sevi pieteica Republikāņu partija, kuru arī veidoja bijušie helsinkieši. Jau kā politiska organizācija "Helsinki – 86" startēja 7. Saeimas vēlēšanās, iegūstot aptuveni procentu no vēlētāju balsīm. Pašlaik "Helsinku" politiskā mantiniece ir organizācija "Nacionālā spēka savienība". Mūsu sarunas nobeigumā Linards uzsver: – Negribu lielīt un cildināt to, kas vēlāk notika. Tomēr uzskatu – "Helsinki – 86" vienalga vienmēr ir izrāvušies soli priekšā tiem, kuru ideāls kādreiz bija "brīva Latvija brīvā Krievijā".

No Minsteres kaut kājām atnākt…

– Tas bija tik sen un nebija taisnība... Intervējiet nevis mani, bet tos, kuri pa šiem gadiem ir centušies iztirgot Latviju, – rezignēti smaida Raimonds Bitenieks, kurš, lai gan saglabājis Latvijas pilsonību, šodien pastāvīgi dzīvo Vācijā. Šobrīd viņš viesojas dzimtenē, tāpēc ar viņu satiekos Liepājas dzīvoklī.

Pirmo priekšstatu par padomju režīma nežēlību Raimonds guvis jau sešu gadu vecumā, kad bijis liecinieks, kā 1949. gada 25. martā no Liepājas bez pēdām pazūd cilvēki. Čekas uzmanības lokā nonācis jau krietni pirms "Helsinku – 86" dibināšanas. 1983. gada 4. septembrī viņš kopā ar toreiz pavisam jauniņo meitu Evu īpaši pielāgotā laivā no Liepājas pāri Baltijas jūrai mēģinājis nelegāli nokļūt Zviedrijā. Šim trakajam izlēcienam sekojuši divi gadi Šķirotavas cietumā.

1986. gadā viņš ne mirkli nešaubījies par pievienošanos "Helsinkiem – 86". – Pēc iznākšanas no cietuma čeka mani nepārtraukti izsekoja. Mašīnām tikai mainījās numuri un šoferi. "Helsinku" dibināšanas dokumentu parakstīju, lai gan iepriekš nebiju to pat lāgā izlasījis, jo Linardam Grantiņam pilnībā uzticējos.

Raimondu arestēja 1987. gada 22. augustā. Sekoja pieci mēneši KGB izolatorā Stabu ielā. Pēc iznākšanas brīvībā izjuka Raimonda ģimene, jo dzīvesbiedrei Brigitai bijis grūti izturēt ar viņa arestu saistīto stresu. Varasiestādes visdažādākajos veidos centušās atbrīvoties no nelabojamā disidenta. – 18. novembra priekšvakarā mani izsauca uz Rīgu un pat bija ar mieru tūlīt iesēdināt lidmašīnā un nosūtīt uz jebkuru rietumu valsti. Tā kā šim priekšlikumam nepiekritu, Latvijas proklamēšanas svētkos man uzlika mājas arestu.

Jautāts par to, kā nonācis līdz lēmumam par aizbraukšanu no dzimtenes, Raimonds atklāti atzīst: – Man lika izšķirties – vai nu Rietumi, vai "saulainā" Magadana. Paliekot PSRS, man tobrīd draudēja septiņi gadi ieslodzījumā un pieci nometinājumā kādā Sibīrijas kolhozā. Pēc Šķirotavas cietumā un stūra mājas izolatorā pieredzētā, kam vēl pievienojās čekas nepārtrauktais spiediens – nevarēju ne soli paspert bez cilvēkiem "pelēkajos mundieros" – tik liels varonis vairs nejutos...

Raimonds nonāca tagadējā mītnes zemē Vācijā, Minsterē. Sācis arī kārtot dokumentus par braukšanu uz Ameriku. Izšķirties par palikšanu Vācijā palīdzējusi doma: – No Minsteres varu kaut ar kājām atnākt līdz Latvijai, bet no Amerikas ne – priekšā būtu okeāns. Nomākusi gan vientulība, gan arī doma: – Latvijā mūsu grupu sašķeļ un mēs tur neko nevaram izdarīt.

Vietējā "Daugavas vanagu" organizācija sākumā centusies atbalstīt Latvijas pēdējos politiskos trimdiniekus, tomēr iedzīvoties svešumā bijis grūti. Raimonds gandrīz ne vārda nezinājis vāciski. Gribējis strādāt par tālbraucēju šoferi, bet LPSR izdoto autovadītāja apliecību varējis izmantot vienīgi kā suvenīru. Divarpus nedēļas neizgājis no dzīvokļa, sagatavojies satiksmes noteikumu eksāmenam vācu valodā. Iekārtojies kādā transportfirmā par tālbraucēju šoferi. Kādā privātmājā īrējot divdesmit astoņus kvadrātmetrus lielu dzīvoklīti. Ir apbraukājis visas Eiropas valstis, izņemot Angliju. – Zināmā mērā esmu kļuvis kosmopolītisks – visās valstīs jūtos vienādi slikti, – ironizē Raimonds. Kad viņš ar savu treileri esot ceļā, tad jūtot, ka mājas ir Minsterē, bet, atrodoties Minsterē, sapņojot par Latviju. Šobrīd Raimonds nestrādā, jo pārmērīgās slodzes dēļ ir sabojājis veselību, iegūstot otro invaliditātes grupu. Interesējos, vai viņš šodien nenožēlo savu uzdrīkstēšanos, kuras dēļ ir nonācis svešumā. – Pie visa "vainīgs" ir mans cīņas gars. Esmu cilvēks, kurš ar galvu izsitīs mūri, bet panāks savu.

1989. gadā Raimonds pie sevis izsauca meitas – Evu un Janu. No atmodas laikiem droši vien daudzi atceras jaunu tautastērpā tērpušos meiteni Evu Bitenieci, kura kopā ar Rolandu Silaraupu 1987. gada 14. jūnijā nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Arī Evai ir piešķirta valsts augstākā atzinība – Triju Zvaigžņu ordenis. Viņa gan neesot piedalījusies tā piešķiršanas ceremonijā, jo tajā laikā bijusi Vācijā – tīrot vāciešu mājas, pelnījusi naudu, ar ko uzturēt savus bērnus. Šobrīd Raimonda mazdēlam Raimondam ir 18, bet mazmeitai Justīnei – 16 gadi. Pēc Raimonda vārdiem, Eva šobrīd jūtoties vīlusies Latvijas īstenībā. Bet Jana savulaik mācījusies Minsteres ģimnāzijā, ieguvusi dietoloģes specialitāti un šodien gatavojoties Vācijā sākt savu biznesu. Pašu Raimondu Minsterē gaidot draudzene Inese, kura uz Vāciju izceļojusi pirms sešiem gadiem.

Vai viņš plāno atgriezties dzimtenē? – Uz Latviju braucu diezgan bieži. Pēdējā laikā gan tas ir sarežģītāk, jo vispirms ir jāsakrāj nauda benzīnam. Arī viņš prognozē, ka pēc dažiem gadiem varbūt atgriezīsies… Šobrīd Raimonds visvairāk domājot par to, kā atgūt kādreiz vecaimātei piederējušo zemi Papes pagastā.

Nereaģējot uz izsekošanām

Atšķirībā no cīņas biedriem Mārtiņš Bariss visus šos divdesmit gadus ir dzīvojis tepat Latvijā, strādājis par elektriķi "Latvenergo" Rietumu elektrotīklos. Vaicāts par motivāciju, kas viņu 1986. gadā pamudināja uzdrīkstēties dibināt "Helsinkus – 86", atzīst: – Toreiz saistībā ar politiskajām pārmaiņām izjutu pārliecību – vai nu tagad, vai nekad! Mārtiņš rēķinājies, ka pēc "Helsinku" dibināšanas dokumenta parakstīšanas pret viņu var vērsties represijas no padomju varas iestāžu puses. – Tomēr biju pārliecināts, ka mani nevarēs iznīcināt. Nereaģēju uz izsekošanām, vairāk domāju par to, ko vēlos panākt, – par Latvijas brīvību. Čeka neizteica man skaidrus draudus, bet, psiholoģiski terorizējot manu māti, deva netiešus mājienus, ka labāk būtu aizbraukt. Galvenais bija izturēt šo psiholoģisko spiedienu.

Šos gadus viņš neesot uzturējis ciešus sakarus ar Linardu un Raimondu, jo, viņaprāt, viņi rīkojušies nepieņemami, aizbraucot no Latvijas. Kā pašlaik jūtas pats Mārtiņš? – Neesmu vīlies pašreizējā valstī, bet gan jūtos nodots. Uzskatu, ka nevajadzēja tik ļoti paplašināt mūsu grupu, jo tajā iestājās ļoti dažādi cilvēki, kuri vēlāk izrādījās šķēlēji. Lai gan savulaik startējis 5. Saeimas vēlēšanās, šobrīd izturas piesardzīgi pret iesaistīšanos politikā, jo neredzot domubiedrus, kuri būtu gatavi atbalstīt viņa pārliecību par mūsu valsts virzību.

Mīlestība un sāpe – Latvija

Manā priekšā ir fotogrāfijas, kurās fiksēts mirklis no "Helsinku – 86" organizētās 1988. gada 14. jūnija demonstrācijas. Gājiena priekšgalā ar sarkanbaltsarkano karogu rokās ir toreiz divdesmit četrus gadus vecais universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes students Konstantīns Pupurs. Mūsu valsts neatkarības simbolu viņš iznesa cauri visai Rīgai – no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem. Aiz viņa sekoja simtiem cilvēku. Konstantīnu varētu saukt par vienu no līdz šim aizmirstajiem mūsu varoņiem.

Par disidentiskas literatūras glabāšanu izslēgts no Maskavas Vēstures un arhīvu institūta, 1988. gada janvārī viņš bija pievienojies helsinkiešu rindām. Toreiz nemaz nebija tik daudz cilvēku, kuri bija gatavi šajā grupā iestāties atklāti...

Pēc 1988. gada 14. jūnija demonstrācijas nepagāja ne mēnesis, kad čeka Konstantīnu piespieda izbraukt no Latvijas. Viņš uzsāka ceļu uz Austriju, pēc tam – uz Vāciju, bet 1990. gadā – uz ASV. Šodien Konstantīns atceras: – Cilvēku var pakāpeniski novest līdz situācijai, kad viņš piekrīt pamest dzimteni, atstājot radus, draugus un visu sarūpēto. Izsaukšanas uz prokuratūru, nepārtraukta izsekošana, telefona atvienošana, aresti, aizklāti vai atklāti draudi... Mēs toreiz izceļojām uz neatgriešanos… Biju ideālists un maksimālists. Pārāk asi izjutu, ka esmu nokļuvis svešā mentalitātē, svešā vidē, traucēja svešā valoda. Lai gan jutu atvieglojumu, ka man vairs nedraud padomju cietums, vēl ilgi, ejot pa ielu, mēdzu ik pa laikam atskatīties, – šādi Konstantīnam atmiņā palikuši pirmie svešumā pavadītie gadi.

Šodien Konstantīns Pupurs dzīvo Halifaksā Masačūsetsas štatā un strādā ASV Kara akadēmijā par asociēto profesoru. Viņa dienesta pakāpe ir virsnieka vietnieks. Plānojot pēc dienesta beigām kopā ar ģimeni atgriezties Latvijā. Konstantīns ir ar izcilību absolvējis Masačūsetsas valsts universitāti un Londonas Biznesa augstskolu. (2002. gadā Amerikas valdība viņam uzticēja būt par kādreizējā PSKP ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova personīgo tulku.) 2005. gada novembrī ASV valdība Konstantīnu apbalvoja ar ASV kara flotes un jūras kājnieku medaļu par izciliem panākumiem dienesta pildīšanā.

Svešumā Konstantīns ir nodibinājis ģimeni. Viņa dzīvesbiedre Sāra, pēc izcelsmes latviete, strādā par advokāti kādā lielā Bostonas firmā. Viņas senči, Helmanu un Daugaviešu dzimtas no Liepājas, uz Ameriku aizceļojuši vēl 1905. gadā. Dzimusi un augusi Amerikā, nu jau Sāra kaut nedaudz runājot latviski, bet viņas mātei šī valoda esot svešāka.

Neraugoties uz nodrošināto un stabilo dzīvi ASV, Konstantīns nekautrējas šodien atklāti atzīt: – Mana mīlestība un sāpe ir Latvija. Toreiz domāju, ja atjaunosim pirmskara brīvo Latvijas Republiku, tad visi būsim laimīgi. Tagad, pēc sešpadsmit neatkarības gadiem, tas izklausās naivi un bērnišķīgi.

Konstantīnam šķiet, ka Latvijas sabiedrība līdz šim pārāk maz ir uzsvērusi helsinkiešu devumu mūsu neatkarības izcīnīšanā. – Katrai lielai lietai un notikumam ir savs laiks. "Helsinku" izveide bija ne tikai izaicinājums Padomju Latvijas valdībai, tas bija sākums atbrīvošanas kustībai Baltijā un visā Padomju Savienībā. Mēs bijām sākumā...

Helsinkiešiem bieži pārmet, kāpēc viņi neatgriežas Latvijā, par kuru tā cīnījās. Šobrīd šie drosmīgie cilvēki nereti jūtas nesaprasti, nenovērtēti, kaut grupas dibinātāji formāli saņēmuši valsts augstāko apbalvojumu. Var jau būt, ka reiz Tēvzemes aicinājums izrādīsies spēcīgāks par visu…

14. jūnija demonstrācija, kuras laikā varasiestādes pie Brīvības pieminekļa rīko riteņbraukšanas svētkus.

Ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa 23. augustā. Abās pusēs piemineklim – milicijas kordoni. Rīga pirmo reizi pieredz laistāmās mašīnas un ūdens strūklas raidīšanu cilvēku vidū. Simtiem arestēto, paši helsinkieši – izolēti kādā mājā pretī Brīvības piemineklim.

No LPSR prokurora Jāņa Dzenīša 1988. gada 13. marta intervijas laikrakstā "Cīņa": "Tiesību aizsardzības orgānu rīcībā ir pietiekami liels līdzekļu arsenāls, lai pasargātu sabiedrību no šiem nepievilcīgajiem provokatoriem, kuri pilda Rietumu speciālo dienestu norādījumus. (..) Grupai ir nacionālistisks raksturs, rietumnieciska orientācija un tās mērķis ir kurināt naidu starp tautām."

No bijušā VDK priekšsēdētāja vietnieka Jāņa Trubiņa intervijas laikrakstā "Diena" 1997. gada 14. jūnijā: "Neviens jau nedomāja, ka viņiem kaut kas izdosies…"

1996. gadā grupas dibinātājiem piešķir Triju Zvaigžņu ordeni (Linardam Grantiņam – otrās šķiras, bet Raimondam Biteniekam un Mārtiņam Barisam – 3. šķiras ordeni).