|
Atmiņas, ko pierakstījis viens no vecākajiem
Latvijas iedzīvotājiem Viesturs Sprūde Tukumnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa zelta goda zīmes kavalieris Arnolds Hofmanis ir viens no vecākajiem Latvijas iedzīvotājiem. Dzimis 1900. gada 6. maijā Zaļenieku pagasta Kalna Micaišu mājās, viņš pavadījis raibu mūžu. Hofmaņa kunga dzīves stāsts līdzinās daudzu citu latviešu likteņiem, taču tikai retais spēj saglabāt atmiņas skaidras līdz pat mūža novakarei un vēl tās pierakstīt. Pieraksti tapa deviņdesmito gadu sākumā un tagad ar Arnolda Hofmaņa laipnu atļauju "Latvijas Avīzē" ar nelieliem komentāriem publicējam atsevišķus fragmentus un pārstāstus no tās atmiņu daļas, kas attiecas uz 1940. 1948. gadu un varētu būt interesanta plašākam vēstures interesentu lokam. ARNOLDA HOFMAŅA dzīves mezglupunkti ir pieteikšanās jaunās Latvijas armijas rindās, karošana pret Bermonta karapūļiem, studijas Latvijas Universitātes Tiesību zinību fakultātē, darbs Saeimā un Rīgas apgabaltiesā. 1944. gadā Hofmanim nākas atjaunoto amatu tiesu sistēmā nomainīt pret dzelzceļnieka darbu "Kurzemes katlā". Pēckara laiks nāk ar "vazāšanu" pa Rīgas cietumiem un izsūtījumā Karēlijā. Pēc atgriešanās agrākais jurists līdz pat pensijai strādāja Tukuma mežrūpniecības saimniecībā. Tāds īsumā ir Arnolda Hofmaņa dzīvesstāsts. Pievērsīsimies atmiņu stāstījumam. 1940. gada notikumus autors sagaidīja kā Rīgas apgabaltiesas sestā iecirkņa izmeklēšanas tiesnesis. Lūk, viņa liecība par tā laika norisēm tieslietu sistēmā: "Ar 1940. gada beigām izbeidzās Latvijas tiesiskā iekārta, likumi un tiesu iestādes tika likvidētas. Mani un citus tiesu darbiniekus atlaida it kā štatu samazināšanas dēļ, izmaksājot algu par divām nedēļām uz priekšu. Līdz 1941. gada 1. janvārim daudzi tiesu iestāžu darbinieki bija jau apcietināti. Darbojās "čeka" un, cik tas arī neticami, Rīgas apgabaltiesas izmeklēšanas tiesnesis Asaris sadarbojās ar čeku, sniedzot tai vajadzīgās ziņas un attiecīgo tiesu darbinieku raksturojumus (vācu okupācijas laikā viņu nošāva)." Bijušajam tiesnesim Hofmanim pēc atlaišanas neatrodas piemērotāks darbs kā iestāties Rīgas pilsētas attīrīšanas trestā un pastrādāt ar lāpstu un slotu, līdz izdodas iekārtoties finiera fabrikā Sarkandaugavā. "Kādu dienu, tas varēja būt 1941. gada jūnija otrā pusē ap pusdienas laiku, izejot no fabrikas pagalmā, Spilves virzienā dzirdējām lidmašīnu dūkoņu un eksplozijas trokšņus. Arī vadība iznāca klausīties un teica, ka tie esot manevri." Domas gan drīz nācās mainīt un pēc dažām dienām: "Vadība un bruņotā sardze saiņoja dokumentus un krāva mašīnā saiņus. Pēcpusdienā vadība un sardze sasēdās mašīnā un gatavojās braukt prom. "Pārējiem bija pieteikts "necelt paniku" un "gaidīt turpmākos rīkojumus". Tās pašas dienas pievakarē uz mājas sienas Hofmanis redzējis plakātu, ka "par signalizēšanu ar gaismas signāliem ienaidniekam nošauti vairāki nodevēji, starp tiem arī bijušais Ministru prezidenta [Ulmaņa] adjutants Miervaldis Lūkins". No vēstures zināms, ka runa ir par Rīgas garnizona priekšnieka ģenerālleitnanta Safronova 1941. gada 27. jūnija paziņojumu, kura pilnais teksts skan: "Vakar un šodien par kontrrevolucionāru darbību diversijas aktu organizāciju, teroru, signalizāciju ienaidniekam utt., arestētas vairākas personas, starp tām: LŪKINS Miervaldis Jāņa d., RAINICS Nikolajs Georga d., NEIBERGS Heinrichs Jāņa d., KUZŅECOVS Matvejs Nikolaja d., KAGANS Jāzeps Abrāma d., ČUIBE Arnolds Jāņa d. un citi. Visiem arestētiem piespriests nāves sods nošaujot un spriedums izpildīts. Tā rīkosies ar katru, kas kaut kādā veidā mēģinās atbalstīt ienaidnieku un nodot savu Dzimteni. Uzaicinu Rīgas pilsētas darba ļaudis būt palīdzīgiem naidīgo elementu atklāšanā." "Rotas" drāma Nebija ilgi jāgaida, lai 1. jūlijā Arnolds Hofmanis, no rīta ejot uz darbu, jau ieraudzītu vācu karavīrus, kas "atrotītām piedurknēm, kailām galvām, blakus noliktiem ieročiem" sēdēja uz tagadējās Aizsardzības ministrijas kāpnēm K. Valdemāra ielā. "Uz ielām vāciešus sveica dāmas un cienāja ar ēdieniem un saldumiem. Vāciešus sagaidīja ar ovācijām. (..) Uz ielas redzēju, ka sveši cilvēki satikās un skūpstījās." Traģikomiska ir epizode ar sarkanarmiešiem, kas pāris dienas vēlāk kravas automašīnā no Bolderājas puses ieradušies pie finiera fabrikas un prasījuši kādam garāmgājējam ceļu uz Ļeņingradu: "Tas norādīja braukšanas virzienu un mašīna aizbrauca. Kas ar to notika vēlāk nezinu." Vācu varas laikā Latvijā Hofmanis atgriežas tiesu sistēmā. No sākuma kā izmeklēšanas tiesnesis, bet pēc tam kā prokurora vietnieks. Zīmīga ir atmiņu epizode par jaunākā brāļa Vernera motivāciju pieteikties brīvprātīgajos kopā ar nelielu grupu latviešu 1941. gada novembra beigās: "Deportācijā kopā ar vecākiem aizveda viņa meiteni. To viņš smagi pārdzīvoja un aizgāja karot." Par Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu kara gados lasāms rindās: "Kara laikā dzīve ritēja trauksmaini, bez kādas perspektīvas. Katrs dzīvoja tikai tai dienai, nezinot, ko nesīs rītdiena.""Ņem karā no dzīves, ko viņa tev dod, miers būs briesmīgs," sacījis viens no Hofmaņa biedriem, 19. divīzijas virsnieks Bērtulis Pabērzs. Tiem, kas vācu laikā karoja vai ieņēma kādus amatus, ilūzijas par savu likteni 1944. gada rudenī neradās. Dzīve prasīja evakuēties uz Liepāju vai Ventspili. "Galvenais, ka negribējās šķirties no Dzimtenes un bija vēlēšanās te palikt līdz pēdējai iespējai. Bija cerība arī krīzes laikā pāri jūrai nokļūt Zviedrijā." Uz Vāciju, vēlāk ASV devās Hofmaņa dzīvesbiedre un abu ceļi šķīrās uz mūžu. Kad Rīgas krišana kļuva nenovēršama, arī atmiņu autors evakuējās uz Ventspili, kur iekārtojās darbā uz dzelzceļa. "Ventspilī tanī laikā bija daudz latviešu inteliģences. Kultūrpasākumi tika rīkoti vietējā kinozālē. Tie bija kupli apmeklēti. Uzstājās no Rīgas atbēgušie mākslinieki. Esmu tur dzirdējis dziedātāju [Alīdu] Vāni, deklamējam aktieri [Edgaru] Zīli un daudzus citus. Satiku arī rakstnieci Elvīru Kociņu, rakstnieku Krūzi. Daudzus paziņas varēja satikt Ventas otrā pusē zvejnieku motorlaivu stāvvietā. Tur pulcējās cilvēki, kuri gribēja tikt Zviedrijā. Arī man radās izdevība ar grupu latviešu doties zvejnieku motorlaivā uz Gotlandi. Bijām apmēram desmit braucēji, starp tiem arī profesors Freijs. Par pārcelšanu naudu neņēma bet dižmetālus (zeltu, sidrabu). Izbraukšanai bija nepieciešama vācu komandanta rakstiska atļauja. Tā tika sagādāta, pasniedzot komandantam kūpinātu cūkas miesu un apgalvojot, ka brauksim uz Kēnigsbergu." No braukšanas nekas neiznāca, jo braucēji, lielo viļņu nobaidīti, pusceļā griezās atpakaļ uz Ventspili. Vērtīga liecība ir stāsts par dramatisko bēgļu un leģionāru bēgšanas mēģinājumu no Ventspils uz Zviedriju 1945. gada 8. maijā, Vācijas kapitulācijas dienā: "Aizgāju uz ostu, un radās izdevība ar tvaikoni "Rota" braukt uz Zviedriju. Kuģis bija pārpildīts gan ar privātpersonām, gan ar latviešu karavīriem, gan formas tērpos bez zīmotnēm, gan privātdrēbēs. Stāvot ostā, atlidoja kāda krievu lidmašīna un apšaudīja no ložmetēja. Zaudējumu nebija." Kuģis "Rota" ar aptuveni četriem mazākiem kuģīšiem brauca visu nakti un no rīta jau parādījās cerības drīz sasniegt Zviedrijas ūdeņus taču, kad vienu no kuģiem tehniskas kļūmes dēļ nācās vilkt, karavānas ātrums samazinājās. Bēgļus pamanīja padomju torpēdlaivas. "Kad laivas bija tik tuvu, ka par to piederību vairs nebija šaubu, kāds latviešu virsnieks ar pistoli nošāvās. Lode bija tam izgājusi caur kabīnes sienu un nošāva vēl kādu zēnu. Runāja, ka tas bijis Ventspils latviešu komandants. Nošāvās vēl viens virsnieks." Kā vēlāk izrādījies, pēdējais bija sevi tikai smagi ievainojis. "Krievu ātrlaivas piebrauca pie borta, no tā kādi jūrnieki uzkāpa uz mūsu kuģiem un aicināja braucējus kāpt uz viņu laivām. Kad pasažieri bija uzņemti, kuģīšus sašāva un tie nogrima.""Rotas" pasažierus torpēdlaivas vairs uzņemt nespēja un kuģim dots rīkojums atgriezties Ventspilī. Kaut bijusi doma ceļu uz Zviedriju turpināt, no tās bija jāatsakās, jo "Rotu" uzmanījusi padomju lidmašīna. "Tuvojoties Ventspilij, viens no virsniekiem, kuru domājām mirušu, pēkšņi pamodās un sāka kliegt. Izrādījās, ka viņš tēmējis deniņos, bet izšāvis abas acis un, nākot pie samaņas, sācis kliegt no sāpēm. Viņu apsedza ar brezentu." "Žēlīgā" padomju vara Neveiksmīgos bēgļus Ventspils sagaidījusi ar drūmu klusumu ielās: "Šur tur slaistījās vāciešu atbrīvotie krievu gūstekņi. Viņi pa lielākai daļai bija piedzērušies. Ostas frontes noliktavas bija uzlauztas un tur atrodošās mantas, it sevišķi alkoholiskie dzērieni, bija pieejami plašam patēriņam." Drīz vien Hofmani kā bijušo dzelzceļnieku vācu dienestā apcietināja. Precīzi 100 dienas turpinājās vazāšana pa Rīgas namu pagrabos iekārtotiem cietumiem, tostarp dzelzceļa čekā Merķeļa ielā. Gadījies arī kāds kuriozs notikums: "Kādā svētdienā, kad visapkārt valdīja relatīvs klusums, pie mums kamerā ienāca apsardzes zaldāts. Viņš bija redzami iereibis, apsēdās blakus, sāka raudāt, nometa mums slēdzenes un teica, lai ejam mājās. Viņš esot tikpat nelaimīgs kā mēs un arī tikpat kā apcietinātais. Viņš pēc tautības varēja būt kazahs vai uzbeks." Piedāvājumu ieslodzītie gan nav pieņēmuši, jo baidījušies no provokācijas. 1945. gada augustā Hofmani atbrīvo, izmeklētājam sakot, ka vācu dzelzceļnieku nodarījums pret padomju varu neesot sevišķi ievērojams, tādēļ tiesai nenodošot, toties ieskaitīšot darba dienestā. Tur kāds kapteinis Robežnieks politnodarbībās klāstījis: "Mēs pēc savas pārliecības esot padomju varas ienaidnieki un mūs būtu vajadzējis nošaut. Padomju vara esot humāna, gribot mūs labot un pāraudzināt. Mums būšot sava vaina jāizpērk, atjaunojot fašistu sagrauto dzimteni.""Dzimtenes atjaunošana" notika Karēlijā, Baltās Baltijas jūras kanāla atjaunošanas darbos. "Mūsu darbs bija kanālu malu nostiprināšana. Kanāla malā šahtveidīgi bija jārok tādas akas, kuras pildīja ar akmeņiem vai oļainu granti. Tā kā zeme bija sasalusi, tad tie, kas bija novājējuši un smagāku darbu nespējīgi, naktī uz akām nospraustās platībās kurināja sārtus, lai zeme kaut cik atkustu. (..) Atkusušo zemi aizmetām ar lāpstām, bet sasalušo kapāja ar kapļiem vai arī viens turēja rokā īsu lauzni, bet otrs sita pa laužņa galu ar smagu āmuru. Zeme bija slapji smilšaina un cieti sasalusi. Atbrīvojās pēc katra sitiena kāda šķipsna sasalušās smilts. Darbs bija smags, sevišķi, ņemot vērā mūsu novājējumu. Pēc kādiem 5 uzsitieniem sitējs mainījās vietām ar laužņa turētāju. Ražība kā jau novājējušu vergu darbam bija niecīga. (..) Mums tehnikas nebija nekādas." Darbs ziemā notika ap -25 oC salā un, vienīgi temperatūrai sasniedzot -29 oC, darbā jāiet nebija. "Kad Karēlijā slimības vai vājuma dēļ kāds no mums šķīrās no dzīvības, viņš pa lielākai daļai mira bez fiziskām sāpēm. No rīta tāds aizgājējs nepiecēlās, lai ietu pēc brokastu viras, jo uz savām nārām bija aizmidzis uz mūžību. Darba nespējīgo brigāde viņu savāca, iebāza maisā, apraka mežmalā aiz barakām un kapa vietā iedzina mietiņu. Tas tika darīts tādēļ, lai, rokot nākamo bedri, neuzraktu apbedīto. Par tiem, kuri pie Belomora kanāla atjaunošanas palika mūžīgā izsūtījumā, jaucoties ar Karēlijas zemi, oficiāli piederīgajiem ziņots netika. Par to parasti paziņoja aizgājēja draugi vai citi barakas iemītnieki, kuriem bija zināma piederīgo dzīvesvieta. Ja tādu paziņotāju nebija, neviens arī neuzzināja par aizgājēja likteni." 1946. gada 20. aprīlī Arnolda Hofmaņa dzīvē "iezīmējās liela pārvērtība": "Belomorstroja vadība bija nākusi pie atzinuma, ka tāds piespiests vergu darbs nav ražīgs, un, lai darba ražību stimulētu, mūs atbrīvoja no apcietināto statusa. Izaicināja visus pagalmā, tā bija svētdiena, un paskaidroja, ka aiz humāniem apsvērumiem padomju vara mums tagad dod brīvību. Mēs tagad būšot brīvi padomju pilsoņi, mēs varēšot vadību saukt par biedriem, ne vairs par pilsoņiem (graždaņin) kā līdz šim." Pārmaiņas nozīmēja zināmu samaksu par darbu, lielāku pārvietošanās brīvību un dzīvi barakās bez dzeloņstiepļu žoga un apsardzes. Cerības, ka sekos galīga atbrīvošana, neattaisnojās, jo bijušos ieslodzītos vēl piespieda kļūt par līgumstrādniekiem un kādu laiku pastrādāt pie kanāla apkalpošanai nepieciešamo ēku būvniecības. Tikai tad beidzot izsniegta alga un "spravka", kas ļāva no tuvējās Medvežegorkas stacijas sākt mājupceļu: "Vilcieni no ziemeļiem nāca diezgan reti un tie bija pārpildīti. Daži vilcieni bija tā pārpildīti, ka burtiski nebija iespējams iekļūt vagonā. Viens krievs no aizmugures ieskrējās, uzlēca mums uz pleciem, pārrāpās pāri galvām un tādā veidā iekļuva vagonā, arī tur gaitenī atrodoties virs braucēju galvām. Bija dzirdamas rupjas lamas, vilciens sāka kustēties, kas notika tālāk ar pieminēto pasažieri, nezinu. Vismaz viņš aizbrauca." Pašam Arnoldam Hofmanim un viņa biedriem izdevies iespraukties vien kādā nakts vilcienā. Bet galvenais, ka tas veda Dzimtenes virzienā. 
2004-10-25
|