|
|
Filma par
diviem vīriem un holokaustu Latvijā Ojārs J. Rozītis Minsterē notikusi Heikes Glēzeres dokumentālās filmas Prezidenti pirmizrāde Prezidenti (Die Prasidenten) - tā 1967.gadā dzimusī vācu žurnāliste un režisore Heike Glēzere ir nosaukusi savu pusotras stundas garo dokumentālo filmu par diviem Latvijas ebrejiem, kas pārcietuši holokaustu un nu dzīvo dažādās pasaules malās: jurists Aleksandrs (Saša) Bergmanis Rīgā, bet pensionējies veikalnieks Stīvens Springfīlds - Ņujorkā. Viņi vada katrs savu holokausta upuru apvienību - A.Bergmanis Latvijas ebreji - bijušie geto un koncentrācijas nometņu ieslodzītie (LEGU) Rīgā un S.Springfīlds Jewish Survivors of Latvia ASV. Ar šiem amatiem tad arī saistās filmas nosaukums. Holokausts ir temats, kas tverts daudzās filmās, atcerēsimies kaut vai dramatisko Stīvena Spīlberga Šindlera sarakstu vai Kloda Lansmana monumentālo dokumentāciju Shoah. Ko šeit vēl var pateikt jaunu, kā rast citu skatu? H.Glēzere ir atradusi pārliecinošu atbildi. Sarunā ar Dienu viņa saka: «Neviens holokaustu pārdzīvojušais nelīdzinās otram.» Filma ir par indivīdiem - diviem sirmiem vīriem, kas vācu nacionālsociālistu okupētajā Rīgā, toreizējā geto Maskavas priekšpilsētā piedzīvojuši neaprakstāmas kolektīvas šausmas un zaudējuši tuviniekus un paziņas. «Kā var dzīvot ar šo pieredzi?» jautā režisore un piemetina: «Es gribēju paskatīties, kas ar šiem cilvēkiem noticis tālāk.» Prezidenti ir viņas pirmā filma, taču H.Glēzere konsekventi īstenojusi savu pieeju. Ja A.Bergmanis filmā saka: «Es dzīvoju no holokausta, un tas nosaka mani,» tad ar to saistītais atklājas viņa personisko piedzīvojumu spogulī. Šis filmas princips, protams, pakļauj abus varoņus lielai slodzei. Viņu sejas ir filmētas tuvplānā, it kā pāri virtuves galdam, tuvi un intīmi. Un tieši šajos brīžos vispārliecinošāk izpaužas režisores smalkjūtība, viņas vēlme uzklausīt. Nedz no A.Bergmaņa, nedz no S.Springfīlda nedzird vispārinošus pārmetumus vāciešiem vai latviešiem. Pāridarījums šeit iegūst individuālus vaibstus: vārdā tiek nosaukts vācu policists Rīgas geto komandantūrā vai drošības policijas šefs, bet sāpe par nacionālsociālistu noslepkavotajiem tuviniekiem un draugiem var būt tikai personiska. Piemēram, dziļi skar A.Bergmaņa stāsts, kā viņš, būdams strādātspējīgs jauneklis, 1941.gada rudenī ticis pārcelts uz Rīgas t.s. mazo geto. Taču līdz šai dienai viņš nav spējis sev piedot, ka nav palicis pie savas mātes t. s. lielajā, tūlītējai iznīcināšanai lemtajā geto. Izvēles iespējas viņam gan toreiz nebija, taču vēl arvien A.Bergmani moka vainas apziņa: «Māti pamest nedrīkst. Tā bija nodevība...» Vai stāsts par to, kā, sarkanarmijai tuvojoties, vācieši likvidē Štuthofas koncentrācijas nometni pie Dancigas, bet tur ieslodzītos dzen t. s. nāves gājienā tālāk uz Rietumiem. «Atstāj mani nomirt,» novārdzinātais Pīters Springfīlds bija lūdzies savam brālim Stīvenam, taču tas bijis nepielūdzams un beigās izdzīvoja abi. Tas vēlāk izraisījis viņu atbrīvotāju aizdomas - uzskatot, ka nacionālsociālistu teroram pret ebrejiem varējuši izbēgt tikai kolaboracionisti, padomju vara Springfīldu tur ieslodzījumā... Ar to tad brāļiem kļuvis skaidrs, ka viņi dzimtenē vairs neatgriezīsies, - viņu tālākais ceļš ved uz ASV. Šie lielas emcionālas slodzes un intensitātes brīži filmā mijas ar mierīgiem posmiem. Brauciens pa Jūrmalu vai Maskavas priekšpilsētas ielām: uz ekrāna zib mājas, dārzi, pagalmi, parādās pludmale, aiz kadra atskan A.Bergmaņa balss bagātā vācu valodā, kas tā laika ebreju inteliģences aprindās Latvijā bija pašsaprotama. Viņš neapraksta tikai pirmskara bezrūpīgos atvaļinājumus pie jūras, bet arī to, kā vācu okupācijas gados ar Dāvida zvaigzni uz piedurknēm cauri pilsētai mērojis ceļu pie ārsta («Ebrejiem bija jāstaigā pa ielas braucamo daļu. Visi noskatījās uz mani.»), un tas veido gan zināmu atslodzi, gan vēl vairāk skatītāju pietuvina abu vīru liktenim, kas tverams vienā vārdā - holokausts. Darbam jānovēl izrādes ne tikai Vācijā vai ASV, bet arī Latvijā. Pēc Prezidentu pirmizrādes Minsterē notika režisores un producenta pārrunas ar publiku. Skatītāji uzsvēra filmas rimto un pārliecinošo iespaidu. Internetā informāciju par H.Glēzeres lenti var atrast http://www.die-praesidenten.com Diena, 2003. gada 3. februāris |
|
|