Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Atskatīšanās uz aizgājušo karu
INGRĪDA SOKOLOVA, bijusī padomju armijas gvardes vecākā leitnante

Kurš izdzīvojis karu, to nekad neaizmirsīs. Tas rādīsies ļaunos sapņos un sūrstēs itin visos kaulos. Un 60 miera gadi nav nekāds ilgais laiks, lai nomierinātu sirdi un prātu. Tā iet arī man. Kad atmodīšos tajā 2005. gada 9. maija rītā, atmiņā ļoti skaidri atausīs cits rīts: ciešanu namā piecos stāvos – kara hospitālī.

… Šāva jau no pusnakts. Uzliesmoja raķetes. Mēs, palātā gulošās, nevarējām saprast: kas notiek? Uzbrukums? Desants? Mēs – tās bijām tankiste bez kājas, ārste bez labās rokas un es – paralizēta pēc smagas kontūzijas jau uz Rumānijas – Ungārijas robežas. Palātā ieskrēja vecākā ārste: "Meitenes – miers, miers, miers!" Viņa mūs visas apkampa. Viņai bira asaras. Un arī no mums izlauzās asaru straumes. Tā tas notiks arī tajā dienā, kad mans vīrs, pats kontuzēts, tomēr atbrauks man pakaļ no tālās Vīnes un nesīs lejā pa hospitāļa kāpnēm… Tobrīd man bija tikai 21 gads.

Kas ir neizdzēšams atmiņā? Ak, ļoti, ļoti daudz. Man – gandrīz četri gadi starp aukstumu, netīrību, briesmām, sāpēm, bet arī starp neparastu vīrišķību, brālību. Starp smagu darbu, nedabisku esamību un gaišām salām: biedriskumu, uzticīgu mīlestību, nesavtību. Daudz kas kropļoja dvēseli, bet daudz kas to arī cēla augstumos.

… Ešelons pietuvojās Maskavai, kuras pievārti no visām pusēm žņaudza fašisti, kas tālskatos jau varēja redzēt Kremli. Mana karaspēka daļa apmetās Maskavas – Volgas kanāla krastā, kura tuvumā notika sīvas cīņas. Taču man kā gados visjaunākajai bija jādodas uz pilsētas centru pēc operatīviem kontrpropagandas materiāliem. Līdz Majakovska laukumam – neskaitāmas dokumentu pārbaudes. Pagāja tikai dažas dienas un 1941. gada 15. oktobrī jau redzēju, kā no Maskavas evakuē bērnus un rūpnīcas ar visiem strādniekiem.

Maskavas aizstāvēšanas vēsture ir dokumentēta pa dienām un stundām, taču īpaši par laiku no 4. līdz 11. oktobrim vēl daudz kas nav zināms. Tajās dienās ieraudzīju ko nesaprotamu: atkritumos milzīgas kaudzes ar grāmatām sarkanos vākos. Tūkstošiem sējumu no Ļeņina kopotajiem rakstiem, marksistiskā literatūra. Tos dedzināja. Viss centrs bija pilns sūriem dūmiem, sniegs melns. Dedzināja arī dokumentus, jo vācieši teju, teju ienākšot pilsētā, tanki jau esot pie Odincovas pilsētiņas (taču tur to nebija!). Kad, atgriezusies savā daļā, par to pastāstīju komandierim, viņš atteica: "Tas vēl nav viss. Izlaupīts Maskavas gaļas kombināts, grauj veikalus. Diemžēl otru tulku sūtīt nevaram, jo viņš ir ebrejs un notiek arī ebreju grautiņi." Un tā atkal devos uz centru un vai uz katra staba bija izlīmēta afiša par grandiozu un skaistu koncertu.

Šodien mēs zinām, ka 15. oktobra rītā Staļins savā kabinetā sasauca visaugstākās raudzes līdzgaitniekus. Runājis mierīgi – lai sagatavojot evakuācijai iestādes un "nekavējoties". "Pats es izbraukšu rīt no rīta." Vai viņš izbrauca? Bet kas tad 7. novembrī komandēja parādi Sarkanajā laukumā? Vislielākajā panikā esot nonācis Berija: vajagot atdot Maskavu, "citādi fašisti nositīs mūs kā cāļus".

Mana daļa palika Piemaskavā līdz 6. decembrim, kad sākās lielais pretuzbrukums. Fašistus atsvieda tālu no galvaspilsētas. Bet ko tas maksāja, ja visumā krita 600 000 cilvēku, vienā dienā pat 1500 karaskolu audzēkņu. Brīvprātīgo? Un latvieši, latvieši. Un mūsu svēts uzdevums neaizmirst savus puišus un meitenes, kuri guļ Narofominskas apbedījumā!

Tikt galā ar paniku Maskavā izdevās tikai ap 20. decembri, kad oficiāli ieviesa aplenkuma stāvokli ar patruļām un komandanta stundu, bet es tajā brīdī ešelonā jau braucu uz Kaļiņinas fronti.

Jā, vēl ilgi karoja ar asinīm, bet ne ar prātu un militārām zināšanām, jo Padomju Savienībā gandrīz vai kara priekšvakarā tika iznīcināti izcilākie kara speciālisti. Arī Maskavas kaujā komandieri ienāca tieši no cietumiem. Lubjankas pagrabos vēl turpināja šaut karavadoņus. Šo represiju dēļ jau arī Padomju Savienība nebija gatava karam. Bet vai tā nenotika arī pēc Uzvaras 1945. gadā? Mans komandieris – armijas politdaļas priekšnieks un vēlāk pat CK loceklis ģenerālis D. Šepilovs – kādā veterānu sanāksmē ar rūgtumu pateica: "Mēs vairs neesam vajadzīgi!" Un ja pats maršals G. Žukovs krita nežēlastībā?! Tas pats, kuru frontinieki sauca par "miesnieku". Tas pats, kuram pieder plaši zināmais "aforisms": "Nekas, krievu bābas vēl piedzemdēs."

Doma, ka karā uzvarēja Staļina ģēnijs – meli. Vai "ģēnijs" būtu varējis pieļaut pretinieka nonākšanu līdz Maskavai, līdz Volgai?

Cienīsim karavīrus!

Sūrs bija dienesta gads Ziemeļrietumu frontē. Mutiska un rakstiska tulkošana. Tad kādā kontrpropagandas virsnieku apspriedē kapteinis Mavriks Vulfsons piedāvāja: "Lai Ingrīda palido virs vācu pozīcijām ar "sienāzi". Efekts būs milzīgs!" Bija jau arī – sākumā pilnīgs klusums. Tad mežonīga šaušana. "Sienāzim" cieš spārns, man – galva un kakls. Rezultāts – liels pulks gūstekņu, kuri uztvēruši manu balsi kā "balsi no debesīm"!

Te es arī reizi izglābos no nāves 1 cm attālumā: sasnidzis ceļš, "vilītis" neizturami krata. Pēkšņi sprādziens. Mašīnai jumts nost. Šoferis saļimis virs stūres. Apakšpulkvedim uz pakaļējā sēdekļa – puse no galvas kā nošķelta. Cik reižu no nāves atrados kā tajā dziesmā – četrus soļus!

Pirms 25 gadiem braucu uz Ziemeļrietumu frontes virsnieku tikšanos. Jau sākot ar Rževu, pilns mežs ar galvaskausiem, bruņucepurēm, čaulītēm, katliņiem. Tas pats Novgorodas, Volhovas mežos: balti kauli, karotes, kara rati, pusiesūkti purvā, sūnām klāti. Cik upuru prasīja Demjanskas placdarms, vēsturiskā Staraja Rusa? Kāpēc nav apbedīti ar militāru godu šie "purva zaldāti"?

Kādus milzu attālumus esmu pārvarējusi cauri Ukrainai, Moldāvijai, Rumānijai līdz Ungārijas robežai! Cik upēm pāri, neprotot peldēt, uz mucas, dēļa, salmu kūļa! Ukrainā taču nepalika neviena vesela tilta! Jā, ceļš pa Ukrainu. Sādžas sagaida ar karātavām. Veči, sievietes, bērni. Redzēju sadistiski noslepkavotos padomju sakarniekus – visu posteni, Ribņicas pilsētā – nodedzinātu cietumu ar ieslodzītajiem. Fašistu zīmes! Viņi ilgi bija uzvarētāji un tādēļ atļāvās nedomāt par slikto. Uzvarētāji taču vienmēr ir varonīgi.

Es nevaru aizmirst Kurskas – Orlas kauju, kura ilga 50 dienas – no 5. jūlija līdz 23. augustam 1943. gadā. Nevaru aizmirst fantastisku skatu, varbūt pat vistraģiskāko, kādu frontē tiku redzējusi: noasiņojuši, apdeguši, pat vēl liesmojoši tankisti no abām pusēm ielēca upē un dzēsa viens otru… Saule ir paslēpusies aiz dūmiem, gaiss kā saindēts. Un pēkšņi kādā pavisam īsā mirklī tu redzi, cik skaistas upes ir Psjola un Vorskla. Taču tikai pēc gadiem sāc domāt – cik gan sarežģīts ir cilvēka uzvedības mehānisms karā! Jo kara laika likumus daudzkārt nosaka pats laiks. Pietiek vienam sākt mukt, lai viņam sekotu citi. Karš ir nedabisks, cilvēka likteņa laušana, viņa miesas un dvēseles kropļošana.

Es zinu, ka visi mani karabiedri ticēja uzvarai, taču vēl 1943. gada vasarā pats Tas Kungs Dievs nevarētu pateikt, kurš izrādīsies pārāks – Hitlers vai Staļins. 1942. gada vasarā pie Staļingradas lielā steigā, burtiski no ešelona uz pirmajām līnijām izcēla 6,5 tūkstošus jauniesaukto. Pēc dažu dienu kaujām par Mamaja kurgānu dzīvajos bija palikuši 138 cilvēki. Un tūlīt pat no hospitāļiem uz priekšējām līnijām aizdzina ievainotos. 1943. gada janvārī, februārī pēc sausiņiem un zirgu gaļas vācieši sāka ēst suņus, kaķus, ežus, vārnas, žurkas. Bija kanibālisma gadījumi. Pēc vāciešu kapitulācijas 64. armijas komandieris ģenerālleitnants M. Šumilovs uzlūdza uz pusdienām feldmaršalu Paulusu un viņa tuvākos padotos. Un ne tikai mans vīrs, kurš bija klāt kā tulks, man stāstīja, ka pirmais tosts bijis par karavīriem Staļingradā. Īstenojās senais latīņu teiciens: "Cieniet karojošos karavīrus."

Es te rakstu galvenokārt par pašas redzēto un izciesto. Un varu teikt, ka ar upuriem nerēķinājās abas puses: bija vienāda cietsirdība, jo bija vienāda totāla vara, kura grūda cilvēkus ugunī visbaigākajos frontes iecirkņos. 1942. gadā, kad stāvoklis frontē bija īpaši kritisks, soda bataljonus, kurā nokļuva arī dažs jauns virsnieks, augstāka komandiera sāncensis mīlas lietās, sāka izmantot primitīvi, pat pavēlot šķērsot mīnētus laukus, lai atklātu vāciešu ugunspunktus.

Kad izlasīju V. Astafjeva grāmatu "Nolādēti un nosisti", skaidri atcerējos dienas pirms Dņepras forsēšanas, kad Kijevas pievārtē korpusa štāba mašīnu aizturēja NKVD aizsprosta vienība. Maršalu memuāros jau netiek pieminēts, ka bija 897 soda bataljoni un pāri par 1070 soda rotu, ka kara tribunāli notiesāja 994 000 padomju karavīru, no tiem 157 000 nošāva, tādējādi iznīcinot 15 divīzijas.

Karš ir netīrs…

Atcerēsimies Vinstona Čērčila vārdus: "Pirmais kara upuris ir Patiesība." Taču ir pēdējais laiks karu attīrīt no meliem. Kaut vai precīzi pateikt, cik liels bija padomju gūstekņu skaits, kuru vācu virspavēlniecība novērtēja kā pieci miljoni divsimt septiņdesmit tūkstoši. (Ir taču zināms Staļina vērtējums: "PSRS nav gūstekņu, ir nodevēji.") Tāpat kā kritušo skaits, kurš no 10 miljoniem izauga līdz 19 miljoniem, un tad maršals Jazovs nosauca 27 miljonus. Bet nupat ar savu bezbailību gan kara, gan miera gados pazīstamais akadēmiķis A. Jakovļevs saka: "Ne mazāk kā 30 miljoni. Un Staļinu nevar nosaukt par dižu karavadoni. Tas bija noziegums…" Jāpiebilst, ka datus par zaudējumiem vienmēr samazināja pat 5 – 10 reizes. Nekad netika precizēts arī tā saucamo pulka dēlu skaits, kuru tagad lēš ap 50 000. Bet cik vēl ir pāragri mirušo no frontes rētām? Cik šodien saindēto ar nacionālsociālisma necilvēcīgo ideoloģiju? Cik vēl civiliedzīvotāju, kuri cieta no nacisma terora neskaitāmajās nāves nometnēs, arī Salaspilī?

Savā grāmatā "Figūras uz fona" esmu pieminējusi Ņikitu Hruščovu, kuram 1943. gada vasarā Ukrainā tiku uz laiku piekomandēta par tulku. Laiks bija bargs – kaujas ar SS divīzijām "Miroņgalva" un "Lielvācija", vēlāk arī "Ādolfs Hitlers". Tajās "Hruščova dienās", kad apkārtskriešana un braukšana nerimās pat naktī un labi ja kādu stundiņu varēja nosnausties kaut kur sēdus vai braucot mašīnā, nostiprinājās priekšstats par viņu kā par nerimtīgu, labestīgu cilvēku, kas labprāt iedzēra un brangi lamājās krievu vārdiem un arī ukrainiski. Mani viņš nekad nesauca pēc virsnieka ranga, bet gan "dočka" un īpaši bīstamos brīžos piedāvāja iedzert. Reiz, kad braucām it kā necaurredzamā putekļu mākonī, pavīdēja zeltaina gaisma. Hruščovs apstādināja mašīnu. Mēs izkāpām brīnumainā saulespuķu laukā vīru augumā. Viņš klusēja un tad es ieraudzīju asaras. Un pati nesavaldījos… Viņš nemīlēja karu. Kinogrupai, kura viendien piebrauca viņu filmēt, teica: "Pat vislabākā filma par karu – meli. Karš ir tik netīrs un briesmīgs, ka par to nevar teikt neko labu." Viņa dēls Sergejs atmiņās par tēvu atcerējās: "Kad televīzijā rādīja filmas par karu, tēvs to izslēdza."

Tā esot noticis arī ar ģenerāli D. Eizenhaueru, ar kuru tikos Vīnē, jo bija vajadzīgs tulks, kas vienlaikus runātu vāciski, angliski, krieviski. 1944. gada janvārī Londonā viņš stājās augstākā virspavēlnieka amatā, taču jau no paša sākuma neatrada kopēju valodu ar angļu karaspēka virspavēlnieku Montgomeriju. Sekas – sabiedrotie nepiedalījās Berlīnes ieņemšanā, bet ceļā uz Vācijas galvaspilsētu tikai ap 70 kilometriem no tās pagriezās citā virzienā un tikšanās ar krieviem notika pie Elbas. Padomju pusei galvenais bija ienākt Berlīnē pirmajiem. Tāpēc bezjēdzīgi lauzās pāri Zēlovas augstienēm, kur krita 33 000 padomju un 5000 poļu karavīru. Arī cauri šaurajām Berlīnes ieliņām. Un tā no 16. aprīļa līdz 8. maijam krita 361 367 karavīri. Šodien Berlīnes upurus skaita 600 tūkstošos!

Vīnes apspriedē Eizenhaueru sagaidīja kā militāro ģēniju. Uzņēma viņu sirsnīgi, bet arī mazliet pakalpīgi. Klātesošie klusēja, kad viņš runāja par Potsdamu, uz kuru ceļš bija nosēts līķiem. Pilnīgi bezmērķīgi! Esot jautājis Žukovam: "Kādēļ šīs Potsdamas dēļ tik daudz cilvēku upurējāt? Pēc pāris dienām vācieši paši būtu padevušies." Apspriedes laikā auga cieņa pret Aiku (kā sauca Eizenhaueru). Jo viņš ļoti sirsnīgi runāja arī par tiem 26 000 padomju karavīru, kuri krita kaujās par Vīni. Un ar savu garo roku uzsita man pa plecu: "Okay!" Un tomēr, tomēr – tikšanās pie Elbas būtu varējusi notikt nesalīdzināmi agrāk nekā 1945. gada 25. aprīlī.

Kā šodien iet kara veterāniem, kuriem katram ir sava frontes vēsture, kuri visu ir ziedojuši mieram? Reiz nācās pabūt Ladogas ezera Valaama salā. Vecajā klosterī bija nometināti invalīdi bez kājām, bez rokām, tie, no kuriem atsacījušies piederīgie. Labāk nebūtu tur braukusi. Un redzu, ka tomēr nav notikusi nacionālā samierināšanās, lai gan veterāniem vairāk nekā jebkad vajadzīga vienotība. Ir traģiski, kad maza tauta, svešu varu maldināta, nonāk pretējos ierakumos un brālis ceļ ieroci pret brāli.

Latvijas Avīze 5. maijs, 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home