|
|
Viņi bija barikāžu iekšpusē Ināra Egle Bijušie Iekšlietu ministrijas aizstāvji Bauskas miliči barikāžu laika 15.gadadienā atceras 1991.gada janvāri Iekšlietu ministrijas ēkas naksnīgais, dūmakā tītais siluets, kuru apskauj trasējošās lodes, ir vienīgais attēls, kas astoņiem Bauskas miličiem var atgādināt par dalību barikāžu dienās. Viņiem, kas toreiz atradās viskarstākajā punktā, nav to dienu fotogrāfiju. Pirms 15 gadiem 20.janvārī drīz pēc pulksten 21.00, kad sākās omoniešu uzbrukums Iekšlietu ministrijai, četri no viņiem bija tikko sākuši dežūru ārpusē pie ēkas durvīm, bet četri nomainītie iegājuši atpūsties, grasījās liet kafiju krūzītēs, taču nepaguva, jo bija sākusies apšaude. "Manu dzīvi tas vakars sagrieza ar kājām gaisā, jo pirms tam nebūtu iedomājies, ka kļūšu par muzeja darbinieku," tagad atzīst viens no astoņiem toreizējiem ministrijas aizstāvjiem Renārs Zaļais. Viņš vada 1991.gada barikāžu muzeju un Barikāžu dalībnieku atbalsta fondu tagad 1991.gada barikāžu dalībnieku biedrību, kas ik gadu organizē arī barikāžu atceres pasākumus. Pēc fonda iniciatīvas Saeima 20.janvārī noteica Barikāžu aizstāvju atceres dienu. "Tas vakars mainīja visu mūsu dzīves," uzskata Aļģis Simanavičus, kas bija viens no diviem vissmagāk ievainotajiem un sevī joprojām nēsā lodi. Jānis Jasevičs, ko sašāva kājās, slimnīcā sagaidīja maiju, bet kruķus nolika malā tikai augustā. Bauskas policijā vairs strādā tikai viens no viņiem Valerijs Markuns, kurš tāpat kā R.Zaļais bija vieglāk ievainoti. Ložu krusā iekļuvušie Barikāžu dienās uz Rīgu no visas Latvijas tika aicināti arī toreizējās milicijas darbinieki. Baušķenieki sargāja Iekšlietu ministriju. Deviņos vakarā notika dežūras maiņa. "Pirmo šāvienu izdzirdēju 21.07, tajā brīdī uzmetu acis elektroniskajam pulkstenim. Tad sienā virs Jāņa Jaseviča galvas ieurbās lode," atceras R.Zaļais, kas kopā ar kolēģi bija ienākuši atpūsties. "Viens no omoniešiem tiešā tēmējumā iešāva man kājā," atminas J.Jasevičs. Ārpusē pie ieejas Raiņa bulvāra pusē dežurēja Gundars Bergs un Agris Kociņš, kuri palika apšaudes vidū piespiesti pie sienas. A.Simanavičus un V.Markuns bija pie otras ieejas pretim viesnīcai Rīdzene, nomainot Māri Kļaviņu un Didzi Traumani. A.Simanavičus esot aizgājis līdz krustojumam, ieraudzījis traucamies divus bobikus un smago automašīnu, vēl paguvis brīdināt A.Kociņu un G.Bergu, tad sākusies ložu krusa. A.Simanaviču sašāva, kad viņš bija starp divām ieejas durvīm. V.Markuns ievilka ēkā ievainoto kolēģi, kurš vēl teicis: "Mums durvis palika vaļā." V.Markuns paguvis tās aizslēgt, tad, krītot uz kāpnēm, pāršķēlis ceļgalu. "Pēc apšaudes atbrauca Bauskas milicijas vadība, un mēs ministrijas ēkā sākām meklēt pazudušos, vākt kopā lietas," stāsta M.Kļaviņš. Ministrijas apšaudē gāja bojā miliči Vladimirs Gomonovičs un Sergejs Konoņenko no Rīgas. "Vladimiru nogalināja mūsu acu priekšā, par Bauskas zēnu naudu viņam ministrijā uzlikta piemiņas plāksne," bilst V.Markuns. Sapņos ilgi karoja "Pēc tam ilgi vēl sapņos karoju, modos no murgiem. Tā bija kā otrā piedzimšana. Reālā kaujā saskarties ar nāvi tas atstāj iespaidu uz psihi," atminas V.Markuns, kura teiktais sasaucas ar vairāku bijušo miliču atmiņām. Tolaik nebija pieejams psihologs, kas būtu noderējis. Taču esot cilvēki, kas viņus vēlākos gados atcerējušies. To vidū ir arī bijušais iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers, Valsts policijas priekšnieks Jānis Zaščirinskis, janvāra dienās pirms pāris gadiem bijusi tikšanās arī ar bijušo iekšlietu ministru Māri Gulbi, pērn ministrijas vadība visiem astoņiem piešķīrusi prēmiju. A.Simanavičus, J.Jasevičs un R.Zaļais ir saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeni, taču Barikāžu fonda lūgums apbalvot visus palicis bez atbildes. "Nav ko nožēlot, mums ir neatkarīga Latvija. Taču tik smaga dzīve nebūtu, ja valdība domātu arī par tautu," sacīja J.Jasevičs, kuram ar izdienas pensiju grūti iztikt un viņš strādā apvienībā Apsardze. Kā ievainotajam ārpus kārtas bijis apsolīts žigulis, taču, kad viņš atgriezies pēc ārstēšanās, rajona padome to jau bija atdevusi kādam citam. Par saviem līdzekļiem viņam veiktas vēl četras operācijas. Izdienas pensija ir arī A.Simanavičam viņš saņem 88 latus, no kuriem 51 lats jāmaksā par apkuri. Formu vēl nav novilcis A.Kociņš, kas strādā iekšlietu sistēmā Rīgā. M.Kļaviņš tagad ir uzņēmuma Zemgales granulas kaltes operators. "Vilšanās? Kurš tad nav vīlies? Katrs jau sapņoja par labāku dzīvi. Ne jau par šādu valdību, kas katru vakaru lamā cits citu televīzijā, mēs gājām cīnīties. Ja būtu tie vīri, kas toreiz, mēs ietu atkal..." saka M.Kļaviņš, ar labu atceroties arī bijušo Augstākās padomes priekšsēdi Anatoliju Gorbunovu. V.Markuns, kuram pirmajā barikāžu atceres gadadienā uzticēja uzvilkt Svētā gara tornī Latvijas karogu, vēl cer satikt vienīgo fotogrāfu, kas to iemūžinājis. R.Zaļais kā muzeja darbinieks tagad citādi skatoties uz lietām un sapņo izveidot muzeju ar spēcīgu pētniecisko bāzi, jo uz daudziem jautājumiem vēl neesot atbildēts muzejā nevarot atrast atbildi arī uz jautājumu, kāds īsti bijis 1991.gada 20.janvāra uzbrukuma mērķis. *** Galvenie atceres pasākumi - 10.janvāris plkst.16.00 jaunās ekspozīcijas atklāšana 1991.gada barikāžu muzejā - 13.janvāris plkst.8.15 ugunskura iedegšana Doma laukumā. Degs katru dienu līdz 20.janvārim plkst.11.30 konference Nevardarbīgās pretošanās Latvijas pieredze Kara muzejā plkst.18.00 atceres ugunskurs Zaķusalā - 20.janvāris plkst.14.00 ziedu nolikšana II Meža kapos plkst.16.00 ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa un kritušo piemiņas vietās Bastejkalnā plkst.20.45 svētbrīdis un koncerts Doma baznīcā, noslēgums Doma laukumā, kur lielajos ekrānos varēs vērot arī svētbrīdi un koncertu plkst.21.35 ugunskuri Doma laukumā plkst.22.00 pasākums Ķīpsalā (LTV translācijas tiešraide līdz 23.00) Diena, 2006. gada 10. janvāris |