Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Igauņu leģiona mantojums
Uldis Neiburgs

Šogad aprit sešdesmitā gadskārta, kopš 1944. gada vasarā un rudenī pie Narvas notika asiņainas kaujas, kurās igauņu leģionāri mēģināja atturēt uzbrūkošo padomju karaspēku. Kaislības mūsu ziemeļu kaimiņzemē ap pieminekli igauņu leģionāriem Lihulā, tā uzsliešana un gāšana policijas pavadībā kārtējo reizi atgādinājusi, ka Otrā pasaules kara vēstures ziņā latviešiem un igauņiem kopīgā netrūkst. Arī sabiedrības un valsts šodienas attieksmē pret saviem karavīriem. Bet jāuzsver, ka Igaunija un Latvija principā bija vienīgās nacistu okupētās Eiropas valstis, kur leģiona izveidošana notika tiešas mobilizācijas ceļā.

Jau pēc Vācijas uzbrukuma sākuma 1941. gada vasarā Igaunijas teritorijā aktivizējās nacionālo partizānu darbība. Igauņu neatkarības centienus pauda pēdējā bijušās Igaunijas valdības vadītāja Jiri Uluotsa 1941. gada 29. jūlija memorands vācu 18. armijas pavēlniekam ģenerālpulkvedim Georgam fon Kihleram.

Memorandā teikts: "Igaunijas tauta savās atbrīvotās teritorijās arī turpmāk grib cīnīties kā par pārējo ienaidnieka okupēto apgabalu, tā arī par desmitiem tūkstošu uz Krieviju deportēto igauņu atbrīvošanu. Tad kļūst nepieciešama un vajadzīga Igaunijas armijas organizēšana un armijas vadības izveidošana." Taču arī Igaunijai tāpat kā Latvijai bija pieļaujamas vienīgi skaita ziņā ierobežotas bruņotas formācijas un pašpārvalde stingrā vācu kontrolē.

Par Igaunijas pašpārvaldes pirmo direktoru kļuva provāciski noskaņotās labēji radikālās igauņu brīvības cīnītāju savienības "Eesti vabadussojalaste Liit" (VAPS) līderis Hjalmārs Mē, kurš 1941. gada janvārī bija repatriējies uz Vāciju. Jau 1941. – 1942. gada ziemā vairāki igauņu austrumu bataljoni (Ostbataillon) un kārtības dienesta vienības bija iesaistītas armiju grupas "Nord" frontes līnijās un aizmugures dienestā. Saformēja arī speciālu igauņu policijas bataljonu "Ostland", kura divas rotas sastāvēja no pēcizceļotājiem no Igaunijas, bet viena no Latvijas. Igauņu policijas bataljoniem piešķīra numurus no 29 līdz 42, un no 286 līdz 293. Kopā tajos dienēja vairāk nekā 10 000 igauņu. Armiju grupas "Nord" virspavēlniecības prasības pēc jauniem karavīriem arvien pieauga, jo "jaunu lietuviešu, latviešu un igauņu formāciju izveidošana nozīmētu ārkārtīgu armiju grupas "Nord" atslogojumu". Lai gan sākotnēji SS reihsfīrers Heinrihs Himlers uzskatīja, ka "latviešu, igauņu vai pat lietuviešu vienību izveidošana ieroču SS sastāvā ir vilinoša, bet slēpj sevī ļoti lielas briesmas", vēlāk viņš armijas prasības izmantoja savās interesēs un panāca Ādolfa Hitlera lēmumu, kas aizliedza formēt baltiešu frontes vienības, bet atļāva jaunus policijas bataljonus. Šāda pozīcija bija pretrunā ar pašu baltiešu vēlmēm. Bijušā Igaunijas militārā atašeja Berlīnē pulkveža Ludviga Jakobsena 1942. gada jūlijā admirālim Vilhelmam Kanarisam nosūtītajā slepenajā vēstulē bija teikts: "Man jāuzsver, ka igauņu virsnieki un jaunieši negrib dienēt policijas bataljonos, bet viņu vēlēšanās ir iesaistīties cīņā Igaunijas karaspēka vienību sastāvā. Vienīgais ceļš stāvokļa uzlabošanai ir igauņu nacionālās divīzijas formēšana. Tai vajadzētu būt tīrai igauņu karaspēka vienībai."

Igauņu leģiona izveidošana

Vācu iesoļošanas Tallinā gadadienā 1942. gada 28. augustā Igaunijas ģenerālkomisārs Karls Zīgmunds Licmans paziņoja par Hitlera atļauju dibināt igauņu leģionu. Par tā komandieri iecēla SS oberšturmbanfīreru Franci Ausbergeru. Savu lēmumu vācieši pēc tam viltīgi izmantoja, zināmām latviešu aprindām uzsverot, ka igauņi nu spēruši soli tuvāk patstāvībai. Nodoms bija pamudināt arī latviešus aktīvāk iesaistīties vācu militāro mērķu sekmēšanā. Igauņu leģionu paredzēja nosūtīt uz Austrumu fronti. Sākotnēji brīvprātīgo skaits bija niecīgs, neskatoties uz 1919. – 1924. gadā dzimušo mobilizācijas izsludināšanu.

1943. gada aprīlī izveidoja pirmo igauņu leģiona vienību – bataljonu "Narva". To iekļāva SS 5. tanku divīzijas "Wiking" sastāvā, bet 5. maijā igauņu leģions ieguva 3. igauņu SS brīvprātīgo brigādes nosaukumu. 1943. gada septembrī savas vizītes laikā Tallinā Himlers izteicās, ka "Igaunijas autonomija reiha ietvaros igauņu SS brīvprātīgo drošsirdības dēļ fīreram neliktos nepieņemama doma". Viņš lika saprast Mē, ka Igaunijai paredzēts tālejošs autonomijas statuss, kura uzmetums jau iesniegts Hitleram, un tā paziņošana atklātībai ir "tikai dažu dienu jautājums". Kā "labas gribas izpausmi" Himlers gaidīja vispārējas mobilizācijas izsludināšanu, kas sekoja 1943. gada oktobrī – novembrī. Laikā, kad igauņu leģionāri cīnījās Neveles frontes sektorā, Ostlandes reihskomisāram Heinriham Lozem gan nācās konstatēt, ka vairāk nekā 2000 igauņu no mobilizācijas izvairījušies. 1944. gada februāra cīņās Narvas frontē igauņu brigādi papildināja un pārveidoja par 20. igauņu ieroču SS grenadieru divīziju.

Kaujas Igaunijas teritorijā

1944. gada sākumā sarkanās armijas ofensīva Baltijas virzienā sasniedza Igaunijas teritoriju, bet 2. februārī tika šķērsota Narvas upe. Īsi pirms tam visā Igaunijā izsludināja 1904. – 1923. gadā dzimušo vīriešu vispārējo mobilizāciju. Šajā brīdī Igaunijas brīvvalsts pēdējās valdības vadītājs Uluots izšķīrās par tās atbalstīšanu, pamatojot to ar nepieciešamību veidot iespējami lielāku igauņu militāro spēku atkārtotas padomju okupācijas novēršanai, lai vēlāk varētu panākt neatkarības atzīšanu no vāciešiem. 1944. gada 7. februārī vācu kontrolētajā radiofonā viņam izdevās paziņot: "Igauņu bruņotiem spēkiem Igaunijas zemē ir daudz lielāka nozīme, nekā es varu un esmu spējīgs te pateikt." Rezultāti bija pārsteidzoši. Kaut vācieši bija noteikuši 15 000 vīru limitu, mobilizācijai pakļāvās 38 000 igauņu, kuri gan nepaspēja iziet pilnvērtīgu apmācību un tika nepilnīgi apbruņoti. No jauna izveidoja septiņus robežapsardzības pulkus, papildināja jau esošās igauņu vienības, un ap 3000 tikai 16 –17 gadus vecus jauniešus iesauca vācu gaisa spēku palīgdienestā. Igauņu karavīru kopskaits Vācijas bruņoto spēku rindās 1944. gada vasarā sasniedza 50 000 – 60 000 vīru. Igauņu leģionāru noskaņojumu spilgti raksturo vācu kara ziņotāju vada komandiera SS unteršturmfīrera Paula Kurbjūna 1944. gada 29. jūnija ziņojums Berlīnei: igauņi ir naidīgi noskaņoti gan pret vāciešiem, gan krieviem; sadarbība ar vāciešiem notiek tikai krievu uzbrukuma apturēšanas dēļ; ja kāda trešā vara, piemēram, Lielbritānija, garantētu Igaunijas robežas, igauņi nekavējoties vērstos pret vāciešiem. Sākoties padomju uzbrukumam Igaunijas frontē 1944. gada augustā, arī ap 1800 igauņu, kuri nelegāli bija devušies uz Somiju, lai kā brīvprātīgie cīnītos tās armijā, atsaucās vācu izsludinātajai amnestijai un atgriezās dzimtenē, iekļaujoties igauņu vienību rindās.

1944. gada 11. februārī sarkanās armijas daļas triecienā mēģināja ieņemt Narvu, taču pilsēta krita tikai nākamajā lieluzbrukumā 1944. gada 26. jūlijā. Sekoja cīņas pie Sinimē augstienēm jeb Zilajiem kalniem 1944. gada jūlija beigās – augusta sākumā, kad vācu spēkiem izdevās nostiprināties tā saucamajā Tannenbergas līnijā. Gandrīz trīs nedēļas ilgušās cīņas bija asiņainākās, kādas notikušas uz Igaunijas zemes. Tās prasīja vairāku desmitu tūkstošu karavīru dzīvības abās pusēs. Igauņu karavīriem nācās šaut arī vienam uz otru, jo sarkanā armija kaujās raidīja 8. igauņu strēlnieku korpusa artilērijas vienības. Augusta vidū sarkanā armija ar triecienu no dienvidaustrumiem ieņēma Veru un Tartu, atspiežot vācu spēkus līdz Emajegi upes pozīcijām. 16. septembrī Hitlers pavēlēja evakuēt karaspēku no Igaunijas, noturot tikai Tallinas tilta gala pozīciju. Nākamajā dienā sākās jauna sarkanās armijas ofensīva. 18. septembrī Igaunijas pretošanās kustības centrālā organizācija "Republikas nacionālā komiteja" Tallinā paziņoja par pagaidu valdības izveidošanu ar premjerministru Otto Tīfu priekšgalā. Atsevišķas igauņu vienības pat iesaistījās cīņā pret vācu vienībām, kas atkāpās, un izveidoja aizsardzības pozīcijas Tallinas austrumu daļā, citas atvairīja padomju karaspēka uzbrukumu. Kad 22. septembrī sarkanā armija ieņēma Tallinu, galvaspilsētas Garā Hermaņa tornī plīvoja Igaunijas karogs. Pilnībā PSRS invāzija Igaunijā noslēdzās tikai 24. novembrī ar Sāmsalas ieņemšanu. Pēc Igaunijas teritorijas atstāšanas 20. igauņu divīzija nonāca Vācijā, kur pēc pārformēšanas 1945. gada martā pie Breslavas no jauna iesaistījās cīņās. Īsi pirms nacistiskās Vācijas kapitulācijas ap 1000 igauņu karavīru izdevās šķērsot Elbu un nokļūt pie Rietumu sabiedrotajiem, bet lielākā daļa divīzijas nonāca padomju gūstā.

Kaislības piemiņas dēļ

No 90. gadu sākuma, līdzīgi kā 16. martā Latvijā, arī Igaunijā jūlijā notiek bijušo leģionāru gājiens cauri Tallinas centram un piemiņas pasākumi ar valsts amatpersonu piedalīšanos. Bet ir kāda vēsturiski būtiska atšķirība. "Daugavas vanagi" par latviešu leģionāru piemiņas dienu savulaik izraudzījās 1944. gada marta cīņas pie Veļikajas, kad leģiona abas divīzijas pirmo un vienīgo reizi latviešu augstākajā vadībā cīnījās kopā. Taču šīs kaujas notika Krievijas teritorijā, kamēr igauņi katru jūliju godina savus karavīrus par padomju ofensīvas apturēšanu pie Igaunijas robežām. Toreiz sarkanā armija bija spiesta mainīt uzbrukuma virzienu un otrreizējā padomju okupācija aizkavējās par pusotru mēnesi. Toties pieminekļu atklāšana Igaunijas vadošajām amatpersonām pēdējos gados radījusi daudz vairāk galvassāpju nekā mums latviešu leģionāru Brāļu kapu iesvētīšana Lestenē. 1999. gada jūnijā Igaunijā zināmu rezonansi izsauca leģendārā 20. igauņu ieroču SS divīzijas pēdējā komandiera Bruņinieka krusta ar Ozollapām kavaliera pulkveža Alfonsa Rebanes pārapbedīšana Tallinā. Pēc Aizsardzības ministrijas lūguma 40 000 kronu tai piešķīra Marta Lāra valdība. Šo pasākumu nosodīja Igaunijas krievvalodīgie un ebreji, kā arī Maskava. Šogad Krievijas Ārlietu ministrija savā mājas lapā publicēja apgalvojumus par latviešu un igauņu SS leģionu dalību kara noziegumos, paužot pārliecību, ka Latvijā un Igaunijā oficiālā līmenī notiekot nacistisko noziedznieku heroizācija. Par vēl vienu diskusiju objektu kļuva šā gada maijā Ziemeļigaunijas zemnieka Lembita Somerila uz savas zemes pulkvedim Rebanem uzceltais piemineklis.

Savu ieguldījumu igauņu leģiona vēstures izvērtējumā devusi 1999. gadā pēc toreizējā prezidenta Lennarta Meri iniciatīvas izveidotā Igaunijas Starptautiskā komisija noziegumu pret cilvēci izmeklēšanai. Tās 2001. gada maija ziņojumā, kurā izvērtēta arī igauņu sadarbība ar okupācijas varu, konstatēts, ka "tie, kuri dažādos laikos ieņēma direktoru vietu vai darbojās citādi augstākos amatos, sava ieņemamā amata dēļ dala atbildību ar vācu iestādēm par visām kriminālām izdarībām Igaunijā, kā arī par darbiem ārpus tās robežas, kurus veikušas militāras vienības vai policijas bataljoni, saformēti ar viņu piekrišanu vācu okupācijas laikā". Starp astoņām redzamākajām igauņu amatpersonām bija nosaukts igauņu leģiona ģenerālinspektors Johanness Sodla. Jāatceras, ka arī Latvijā 1995. gadā dažādu preses reakciju un valdības norobežošanos izpelnījās latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska pārapbedīšana Brāļu kapos Rīgā, taču Latvijas Vēsturnieku komisija nav ieņēmusi tik nosodošu nostāju. Kas attiecas uz igauņu militārajām vienībām, Igaunijas Vēsturnieku komisija konstatēja, ka igauņu leģions un vairāki policijas bataljoni ir bijuši iesaistīti ebreju transportēšanā un iznīcināšanā, nometņu apsargāšanā un civiliedzīvotāju pārvietošanā Baltkrievijā, Polijā un Igaunijā. Par to liecina 36. igauņu policijas bataljona līdzdalība ebreju masu slepkavībās Baltkrievijas pilsētā Novgrudokā 1942. gada 7. augustā un piedalīšanās ebreju ieslodzīto nometņu apsardzē Polijā, kā arī pastāv aizdomas par 286., 287. un 288. igauņu policijas bataljonu dalību nometņu apsargāšanā un ebreju pārvietošanā uz okupētās Igaunijas teritoriju. Tiesa, eksistē arī viedoklis, ko aizstāv Igaunijas drošības policija, ka 36. igauņu policijas bataljona lietu 60. gados safabricējusi čeka.

Starp citu, augusta beigās Lihulā uzstādītais piemineklis ar igauņu leģionāra atveidu un uzrakstu: "Visiem igauņu kareivjiem, kuri krituši par savu tēvzemi un brīvu Eiropu Otrajā neatkarības karā 1940 – 1945" 2002. gada jūlijā deviņas dienas paspēja nostāvēt arī Pērnavā. Viens no pieminekļa iniciatoriem – igauņu ieroču SS rotas privātā muzeja izveidotājs Leo Tammiksārs izteicās: "Mēs šo pieminekli veltām mūsu karavīriem, nevis Briselei!" Toreizējais Igaunijas premjerministrs Sīms Kallass pieminekļa atklāšanu nosodīja un paredzēja, ka tas radīs daudz problēmu. Uzraksts uz šogad 20. augustā pēc Lihulas pagasta vecākā Tīta Madisona iniciatīvas no jauna atklātā, bet pēc valdības rīkojuma 2. septembrī atkal demontētā pieminekļa tika mainīts un jau pauž vēstījumu: "Igauņu karavīriem, kuri no 1940. līdz 1945. gadam cīnījās pret boļševismu un par neatkarīgas Igaunijas izveidošanu". Laikam tieši piemineklī attēlotais karavīrs SS uniformā bija pamatā Juhana Partsa valdības lēmumam par tā nojaukšanu. Laiks rādīs, vai Igaunijas valdība reaģēs uz sabiedrības nosodījumu par pieminekļa demontāžu un pildīs solījumu godināt Igaunijas brīvības cīnītājus pieņemamākā formā.

Latvijas Avīze 2004. gada 27. septembris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home