Igaunijas un Krievijas robežlīgumi un debates par valstu pēctecību
LL.M. Lauri Melkso (Lauri Mälksoo),* starptautisko tiesību docents, Igaunijas tieslietu kanclera padomnieks

* Raksts ar nosaukumu “Which Continuity: The Tartu Peace Treaty of 2 February 1920, the Estonian–Russian Border Treaties of 18 May 2005, and the Legal Debate about Estonia’s Status in International Law” (“Kura kontinuitāte: 1920.gada 2.februāra Tartu miera līgums, 2005.gada 18.maija Igaunijas un Krievijas robežlīgumi; un tiesiskās debates par Igaunijas statusu starptautiskajās tiesībās” – angļu val.) pirmo reizi publicēts Igaunijas tieslietu žurnālā “Juridica Intenational” (2005, No.1).

Raksta autora Lauri Melkso zinātniskās pētniecības lauks ir starptautiskās publiskās tiesības. L.Melkso ar izcilību (cum laude) beidzis Tartu universitātes Juridisko fakultāti Igaunijā (1998), studējis Getingenas universitātē Vācijā (1995–1996), ar izcilību (with distinction) ieguvis starptautisko tiesību maģistra grādu (LL.M.) Džordžtaunas universitātes Tiesību centrā, ASV (1998–1999), šobrīd studē doktorantūrā Humbolta universitātē Berlīnē, Vācijā. Papildus akadēmiskajam darbam L.Melkso darbojas arī Igaunijas starptautiskajā komisijā noziegumu pret cilvēci izmeklēšanā (Estonian International Commission for the Investigation of Crimes Against Humanity).

Pagājušā gada 18.maijā Igaunijas Republikas un Krievijas Federācijas ārlietu ministri Maskavā parakstīja līgumus par abu valstu jūras un sauszemes robežām. Līgumi paredz, ka esošā Igaunijas un Krievijas kontrollīnija ar nelielām novirzēm būs valsts robeža. Līgumu būtība tika saskaņota jau deviņdesmito gadu vidū, tomēr to parakstīšanu Krievijas Federācija atlika uz vēlāku laiku. Krievija izvirzīja noteikumu, ka neparakstīs robežlīgumus, kamēr pienācīgā veidā netiks atrisināti pārējie strīdīgie jautājumi starp Krievijas Federāciju un Igaunijas Republiku.

Politologi atzina, ka Maskavas vēlmi beidzot parakstīt līgumus pastiprināja Igaunijas Republikas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) 2004.gada 1.maijā. No vienas puses, robežlīguma ar Krieviju neesamība nekļuva par šķērsli Igaunijas iestājai ES, jo Igaunija varēja apliecināt, ka ir bijusi gatava parakstīt to jau kopš parafēšanas Pēterburgā 1999.gada 5.martā. No otras puses, pašai Krievijai arvien neatliekamāk ir vajadzīgas oficiāli atzītas rietumu robežas, tā kā Krievija ir paudusi savu interesi par bezvīzu režīma ieviešanu saviem pilsoņiem ES robežās, un Brisele uzstāja, ka robežjautājumu atrisināšana ar Igauniju un Latviju ir viens no šāda režīma priekšnosacījumiem.

Rīgikogu, Igaunijas parlaments, jau 2005.gada 20.jūnijā ratificēja robežlīgumus– apmēram vienu mēnesi pēc to parakstīšanas.¹ Ratifikācijas likuma tekstā parlaments iekļāva ievaddeklarāciju,² ko vairāki plašsaziņas līdzekļi ir kļūdaini nosaukuši par “preambulu”. Ievaddeklarācijā teikts, ka līgumi tika ratificēti “ņemot vērā 1918.gada 24.februārī pasludinātās Igaunijas Republikas tiesisko kontinuitāti, kā tas noteikts Igaunijas Republikas konstitūcijā, kā arī Igaunijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 20.augusta lēmumu “Par Igaunijas valstisko neatkarību” un Rīgikogu 1992.gada 7.oktobra deklarāciju “Par konstitucionālas valsts iekārtas atjaunošanu””. Rīgikogu pieņemtajā deklarācijā, ratificējot robežlīgumus, teikts, ka noslēgtais sauszemes robežlīgums ar Krieviju “daļēji maina 1920.gada 2.februāra Tartu miera līguma III panta 1.paragrāfā noteikto valsts robežlīniju un neietekmē pārējo [Tartu miera] līgumu, un neparedz ar robežlīgumu nesaistīto divpusējo jautājumu skaršanu”.

Krievijas reakcija uz ratifikācijas procesa iznākumu Rīgikogu bija negatīva. Vadošais Krievijas ārpolitiķis Mihails Margelovs pauda savu neapmierinātību ar to, ka Igaunija “gala versijā pamatojās uz 1918.gadu”, lai gan “līguma sastādītāji par pamatu ņēma 1944.gada robežas”.³ Margelovs apgalvoja, ka tas ļaus Igaunijas Republikai nākotnē izvirzīt “teritoriālas pretenzijas”. Turklāt Krievijas Ārlietu ministrijas amatpersonas apgalvoja, ka Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Paets 2005.gada 18.maijā Maskavā bija apsolījis, ka Igaunija nepievienos nekādu papildu deklarāciju ratifikācijas likumam (Igaunijas ārlietu ministrs šo apsūdzību noraidīja). Taču Igaunijas parlamentārieši ātri vien norādīja– ja arī solījums tiešām tika dots, likumdošanas orgāniem tas tomēr jāuzskata par nesaistošu.

2005.gada 27.jūnijā Krievijas Ārlietu ministrija nosūtīja notu Igaunijas vēstniekam Maskavā, informējot Igauniju par Krievijas lēmumu uzsākt iekšējās procedūras, lai atbrīvotu sevi no juridiskām saistībām, kas ir radušās robežlīgumu parakstīšanas dēļ. 2005.gada 1.septembrī Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins deva rīkojumu atsaukt Krievijas parakstu uz robežlīgumiem ar Igauniju.

Kāpēc šāda Rīgikogu deklarācija izrādījās tik traucējoša Krievijas Federācijai, ka tās prezidents pat deva rīkojumu atsaukt Krievijas parakstu? Ko izskaidro Rīgikogu pieņemtā deklarācija? Vai Krievija un Igaunija nav ieinteresētas neapstrīdamas kopīgas robežas izveidē saskaņā ar starptautiskajām tiesībām? Vai ir kāds racionāls pamats tam, ka Rīgikogu pieņēma šādu deklarāciju, bet Maskava to noraidīja?

Šiem jautājumiem ir gan tiesiski, gan politiski aspekti, un ir faktiski neiespējami saprast tiesiskos jautājumus, neizprotot pušu atšķirīgo politisko nostāju. Tādējādi, pirms runāt par likumu, ir jāsniedz attiecīgā diplomātiskā un politiskā interpretācija.

1. Tiesiskās pozīcijas diplomātija Igaunijas un Krievijas robežpārrunu laikā 1991.–2005. gadā

Lai saprastu Igaunijas parlamenta sagatavotās deklarācijas nozīmi un kontekstu, ratificējot robežlīgumus, ir jāatskatās uz Krievijas un Igaunijas pārrunām par robežām deviņdesmitajos gados.

1991.gada 20.augustā Igaunijas Padomju Republikas Augstākā padome⁴ pasludināja Igaunijas Republikas atjaunošanu. Ņemot vērā padomju okupācijas un aneksijas nelikumību 1940.gadā, Igaunijas Republika pasludināja tiesisko saistību un pēctecību ar pirmskara Igaunijas valsti.⁵ Padomju Krievija bija atzinusi Igaunijas Republikas neatkarību 1920.gada 2.februāra Tartu miera līgumā. Tā kā šis līgums⁶ tika parakstīts pēc Igaunijas Neatkarības kara (1918–1920), tā rezultātā izveidotās robežas atspoguļoja Igaunijas militāros un diplomātiskos panākumus.

Vairāki ciemi otrpus Narvas upei un Setumā (Pečoru rajonā), ko galvenokārt apdzīvoja krieviski runājošie, tika iekļauti Igaunijas Republikas teritorijā.

Kara loģika ir tāda, ka uzvarētāji cenšas no tā gūt labumu. Tiesa, ko nevar panākt ar veiksmīgu karu, var panākt ar citiem spiediena un spēka paņēmieniem. PSRS spēja iekļaut Igauniju, Latviju un Lietuvu savā sastāvā 1940.gadā kā padomju republikas, izmantojot virkni ultimātu un laužot līgumus. 1941.–1944.gadā Baltijas valstis okupēja Vācija. Sarkanā armija kā uzvarētāja atgriezās 1944.gada septembrī.

1944. un 1945.gadā PSRS, “atsaucoties uz vietējo iedzīvotāju prasībām”, vienpusēji “laboja” Krievijas PFSR iekšējo padomju robežu ar Igaunijas un Latvijas PSR. Apmēram pieci procenti no pirmskara Igaunijas Republikas teritorijas tika “atdotas” padomju Krievijai. Uzspiestā padomju Krievijas un Igaunijas robeža bija tikpat etniski “tīra” kā tā, ko noteica Tartu miera līgums– vairāki setu iedzīvotāju ciemi, kas uzskatīja sevi par piederīgiem vairāk Igaunijai nekā Krievijai, ar šīm pārmaiņām nonāca Krievijas PFSR daļā.

Tāda bija situācija, kad 1991.gada augustā tika atjaunota Igaunijas neatkarība. Kad jaunā konstitucionāli ievēlētā Igaunijas valdība 1992.gadā sāka darboties, tā ievēroja valsts atjaunošanas politikas loģiku un izvirzīja Krievijas Federācijai pretenziju par valsts robežām saskaņā ar 1920.gadā noslēgto Tartu miera līgumu.

Tomēr Jeļcina Krievijas Federācija noraidīja šo pretenziju, un Igaunija nespēja iegūt nozīmīgu diplomātisko atbalstu savām prasībām. 1994.gadā Igaunijas ārlietu ministrs deva mājienu, ka nav reāli sagaidīt robežu atjaunošanu atbilstoši Tartu miera līgumam in toto. Tā vietā Igaunijas diplomāti centās atgūt Igaunijas Republikas sastāvā etniskos setu ciemus jeb, kā norādīja kāds reportieris, panākt “cienīgu kompromisu”. Tomēr Jeļcina Krievijas Federācijas “ņet” palika nemainīgs. Krievijas Federācija palika pie viedokļa, ka Tartu miera līgums starp divām neatkarīgām valstīm ir zaudējis savu spēku 1940.gadā, kad Igaunijas Republika “iestājās” PSRS un tika pārveidota par padomju republiku.

1995.gadā Igaunijas ārpolitika izvēlējās samierinošāku pieeju: daļēji tāpēc, ka Igaunijas sabiedriskā doma zināmā mērā “atvēsinājās” un sāka reālāk vērtēt iespējas atjaunot Tartu miera līgumā noteikto robežu, un daļēji arī tāpēc, ka ES uzstāja, ka neuzsāks sarunas ar Igauniju par iestāšanos, kamēr tā neatrisinās robežjautājumus ar Krievijas Federāciju. 1995.gada “Taranda iniciatīvas” būtība (saukta toreizējā Igaunijas premjerministra Andresa Taranda vārdā) bija – nošķirt Igaunijas un Krievijas robežjautājumu no galvenā jautājuma, t.i., vai Tartu miera līgums ir spēkā vai nav. Igaunijas valdība padevās tik tālu, ka piekrita 1944.–1945.gadā padomju radīto status quo pārveidot savstarpēji atzītā robežā starp Krievijas Federāciju un Igaunijas Republiku. Tomēr Igaunija neatlaidīgi apgalvoja, ka 1920.gada Tartu miera līgums ir bijis un nepārtraukti paliek spēkā, izņemot tās robežas, kas tiek mainītas ar jaunajiem robežlīgumiem, būtībā atzīstot 1944.–1945.gada padomju fait accompli (notikušo faktu– franču val.).

Pilnībā “atteikties” no Tartu miera līguma Igaunijas valdībai neļauj konstitucionālās iespējas. 1992.gada 28.jūnija tautas referendumā pieņemtās Igaunijas Republikas konstitūcijas 122.pantā ir teikts, ka “Igaunijas Republikas sauszemes robežu nosaka 1920.gada 2.februāra Tartu miera līgums un citi starpvalstu robežlīgumi”. Deviņdesmitajos gados sākās konstitucionālas debates par to, vai šis nosacījums konstitūcijā ļauj Igaunijas valdībai noslēgt citus robežlīgumus, kas atšķiras no Tartu miera līgumā noteiktajām robežām. Lai gan strikta turēšanās pie šādas interpretācijas tādu iespēju izslēdza, toreizējais Igaunijas Republikas tieslietu kanclers prof. Ēriks Juhans Trūveli ieteica risinājumu – kamēr jaunie robežlīgumi sakritīs ar Tartu miera līguma robežu dažās (simboliskajās) teritorijās, formāli konstitūcijas prasības būs izpildītas.

Tādējādi Igaunijas delegācija robežlīgumu sarunu laikā ierosināja jaunajos robežlīgumos atgriezties pie Tartu miera līguma robežas– vismaz simboliskajā, tomēr formāli nozīmīgākajā daļā. Vienojās, ka robeža pie Pleskavas ezera starp Krieviju un Igauniju būs tāda, kāda tā bija pirms Otrā pasaules kara. Tas bija juridiski atjautīgs risinājums, lai “apmierinātu abu pušu vēlmes”, kaut arī neliela nepiekāpīgākā sabiedrības daļa Igaunijā kritizēja šo risinājumu, nodēvējot to par lētu triku.

Sākotnēji Igaunija uzstāja, ka par savu “teritoriālo piekāpšanos” Krievijai kā quid pro quo jaunajos robežlīgumos jābūt atsaucei uz Tartu miera līguma vispārējo piemērošanu, t.i., Krievijai ir skaidri jāatzīst miera līguma nepārtraukta spēkā esamība kā tāda. Savukārt Krievija, baidīdamās no padomju okupācijas atzīšanas sekām, atteicās to darīt, un Igaunijas puse pieturējās pie viedokļa, ka Tartu miera līgums, kas nekad nav atzīts par spēkā neesošu vai atcelts, turpinās būt spēkā jebkurā gadījumā (t.i., pat bez skaidras norādes jaunajos līgumos). Šajā gadījumā Igaunija palika pie viedokļa, ka Tartu miera līgumu varētu netieši mainīt tikai ar citu līgumu (jauniem robežlīgumiem). Šī nostāja– ka mainītais Tartu miera līgums turpinās būt spēkā, neskatoties uz to, ka jaunākajos robežlīgumos nebūs uz to tiešas norādes– bija Igaunijas nostāja, kad 2005.gada 18.maijā tika parakstīti jaunie robežlīgumi.

Interesanti, ka 2004.gadā, kad Krievija deva signālu Igaunijai par to, ka šķēršļu robežlīgumu parakstīšanai vairs nav, tieši Krievija ierosināja pievienot robežlīgumiem deklarāciju par divu valstu kopīgo vēsturi. Krievijas Federācijas sastādītais deklarācijas projekts drīz nonāca Igaunijas plašsaziņas līdzekļu rīcībā un tika publicēts dienas laikrakstā Eesti Päevaleht. Igaunijas sabiedrība to ļoti kritizēja, jo uzskatīja, ka tās formulējumā diezgan vienprātīgi ir parādīts Krievijas mēģinājums uztiept Igaunijai oficiālo Krievijas viedokli par 20.gadsimta vēsturi, noliedzot PSRS starptautiski nelikumīgo rīcību pret Igaunijas Republiku un noraidot apsūdzību par okupāciju. Tādējādi, noraidot kopīgās deklarācijas projektu, ko pirmā piedāvāja Krievijas Ārlietu ministrija, Igaunija noraidīja Krievijas prasību par tai vēlamo Igaunijas starptautiskā tiesiskā statusa interpretāciju. Savukārt Krievijas Ārlietu ministrija, paužot savu neapmierinātību par Igaunijas Republikas parlamenta vienpusīgi pieņemto deklarāciju (pat ierosinot sākt no jauna sarunas par robežjautājumiem), skaidri parādīja, ka nav gatava piekrist Igaunijas prasībai atzīt nelikumīgo padomju okupāciju 1940.–1991.gadā.

2. Debates par Tartu miera līguma spēkā esamību: vēsturiskais simbolisms un centieni pēc atzīšanas

Igaunijas un Krievijas debatēm par kopēju valsts robežu (tiesiskā izpratnē tās ir gandrīz identiskas Latvijas un Krievijas debatēm par robežu) ir saikne ar daudz vispārējāku valsts identitātes un valsts statusa problemātiku starptautiskajās tiesībās.⁷ Var secināt, ka Igaunijas Republika un Krievijas Federācija ir vienisprātis par savām kopīgajām robežām, bet tās nav vienisprātis par “notikumiem” (vēsturi) un valstu starptautisko tiesisko statusu.

Debašu pamatā ir Kremļa atteikums atzīt trīs Baltijas republiku padomju okupācijas un aneksijas nelikumību 1940.gadā. Gandrīz visas valstis, vēsturnieki un starptautisko tiesību zinātnieki piekrīt Baltijas viedoklim, ka ar šo republiku “uzņemšanu” Padomju Savienības sastāvā tika pārkāptas tajā laikā spēkā esošās starptautiskās tiesības, bet Krievijas Federācijas vadība to turpina noliegt.

Krievija to dara daļēji tāpēc, ka debatēm par Igaunijas Republikas starptautisko tiesisko statusu ir vairāk nekā tikai simboliski vēsturiska nozīme. Daudzi ar to saistītie praktiskie jautājumi no tiesiskā viedokļa attiecas uz Tartu miera līguma robežjautājumu.

Apsveriet jautājumu par krieviski runājošās minoritātes tiesībām uz pilsonību Igaunijā! Krievijai un Igaunijai ir divi samērā atšķirīgi tiesiski izejas punkti šī svarīgā jautājuma apspriešanā. Pēc 1991.gada Igaunija automātiski nepiešķīra pilsonību tiem, kas bija ieceļojuši padomju laikā, uzstājot uz pilsonības atjaunošanu un iespēju naturalizēties un integrēties, iemācoties igauņu valodu. Maskava kritizēja šo pieeju kā diskriminējošu un apvainoja Igauniju par “1940.gada notikumu izmantošanu”, lai diskriminētu etniskos krievus. Ja Igaunijas Republikas dzimšanas diena patiešām būtu 1991.gada 20.augusts, pilsonības politika bez šaubām būtu bijusi diskriminējoša un nepieņemama no starptautisko tiesību aspekta. Vienlaikus ir ļoti grūti pamatot, kādēļ tieši bijušās okupācijas varas turpinātājvalstij būtu jelkāds tiesisks vai morāls iemesls uzstāties par cilvēktiesību aizstāvētāju attiecībā uz iebraucējiem, kuri uz Igauniju tika pārvietoti, pirmkārt, jau pārkāpjot starptautiskās tiesības (un kuriem būtu automātiski piešķirta Krievijas pilsonība, sabrūkot PSRS). Par laimi, spriedze ap šo jautājumu, šķiet, izplēnē, jo pēdējā laikā krieviski runājošās minoritātes integrācija Igaunijā ir ievērojami progresējusi.

Otrs tādas pašas vispārējas dabas jautājums ir – vai Igaunijas Republika ir tiesīga prasīt kompensāciju par represijām un izdarītajiem noziegumiem pret tās pilsoņiem padomju laikā.

Baltijas valstu tiesas un komisijas, kas nodarbojas ar starptautisko vēsturi, tai skaitā Igaunijas starptautiskā komisija, kas izmeklē noziegumus pret cilvēci un ko vada bijušais somu diplomāts Makss Jākabsons, politiskos arestus, ieslodzīšanu un masu deportācijas 20.gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados ir definējušas kā noziegumus pret cilvēci.⁸ Viens no iemesliem, kāpēc Krievija ir tik negribīga atzīt Igaunijas prasību par valsts kontinuitāti (un līdz ar to Tartu miera līgumu), ir bailes, ka Igaunija un pārējās divas Baltijas valstis izvirzīs prasību par kompensāciju.

Viens no komplicētajiem jautājumiem, piemēram, ir Tartu (Jurjevas) universitātes muzeja kolekcijas liktenis. Šī kolekcija 1918.gadā tika pārvesta uz Voroņežu Krievijā un saskaņā ar Tartu miera līgumu tā bija jāatdod Igaunijas Tartu universitātei. Krievija to 20.gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados neizdarīja, un vērtīgā kolekcija palika Voroņežā. Ja Krievija tagad atzītu Tartu miera līguma spēkā esamību, tai nebūtu argumentu, kāpēc neatdot kolekciju Tartu, vai arī tai būtu jāpaskaidro, kāpēc tā jau agrāk netika atdota. Līdzīgs ir jautājums par Igaunijas prezidenta Konstantīna Paeta ordeņu likteni. Tos Maskava tur savā valsts arhīvā kā “laupījumu”. Igaunija pieprasīja atdot prezidenta Paeta ordeņus, un Maskava deva mājienu, ka būtībā ir gatava to darīt, tomēr, lai atdotu, ir jāpagaida “mazliet labāki politiski laiki”. Un atkal – ir atšķirība, vai Igaunijas Republikai ir juridiskas tiesības saņemt atpakaļ šos valsts simbolus vai arī tas vienkārši būs draudzības un labvēlības žests no Krievijas puses, apmainoties dāvanām ar Igauniju.

Tomēr valsts identitātes/kontinuitātes jautājuma vissvarīgākais aspekts Igaunijas Republikai ir ar simbolisku nozīmi un ietekmē Igaunijas Republikas fundamentālo un konstitucionāli glabāto pašizpratni. Galvenā nozīme nebija cerībām atgūt veco muzeja kolekciju vai saņemt kompensāciju par padomju režīma nodarījumiem (lielākā daļa igauņu netic, ka Krievijas valdība kādreiz izmaksās šādu atlīdzību),– svarīgākais bija pats fakts, ka Igaunijas parlaments vēlreiz apstiprināja Tartu miera līguma (izņemot robežas) vispārējo spēkā esamību. Juristi un vēsturnieki vienisprātis dēvēja 1920.gada 2.februāra Tartu miera līgumu par Igaunijas Republikas “dzimšanas apliecību”. Šis līgums bija pirmais līgums starptautisko tiesību vēsturē, kur atdalīšanās expressis verbis tika atzīta, balstoties uz cilvēku pašnoteikšanās tiesībām.

Tartu miera līguma II pantā ir teikts:

“Pamatojoties uz Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas pasludinātām visu tautu tiesībām uz brīvu pašnoteikšanos, neizslēdzot pat pilnīgu atdalīšanos no valsts, kuras sastāvā tās ietilpst, Krievija bez ierunām atzīst Igaunijas valsts neatkarību un autonomiju un labprātīgi un uz visiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Igaunijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri šajā nozīmē kopš šī brīža zaudē savu spēku.

No agrākās piederības pie Krievijas Igaunijas tautai un zemei nerodas nekādas saistības attiecībā pret Krieviju.”⁹

Šādā skatījumā debates par Tartu miera līguma nepārtrauktu spēkā esamību, pirmkārt, ir simboliskas, kad atzīšana jau ir dota. Atzīšana, ko Igaunija prasīja no Krievijas un 1920.gadā panāca, bija bezierunu un “uz visiem laikiem”. Igaunijas sarunu dalībnieki Tartu miera konferencē uzstāja, ka līgumā ir atsauces uz Igauniju un Krieviju kā valstīm un nevis uz to attiecīgo un iespējami mainīgo valdības formu (“buržuāziskā” republika, padomju republika utt.).¹⁰ Jau 1939.–1940.gadā Staļina padomju Krievija rupji pārkāpa 1920.gadā padomju Krievijas izteikto atzīšanu.

Šobrīd Krievijai ir ļoti grūti saskaņā ar starptautiskajām tiesībām pārliecinoši pierādīt, kādēļ 1940.gadā vai vēlāk Tartu miera līguma II pantu varēja neievērot. Tā kā šodienas Krievija nav spējusi un/vai nav gribējusi atvainoties par padomju agresiju 1940.gadā, tas bija Igaunijas Republikas tālredzīgs raison d’état (valstisks iemesls – franču val.) skaidri parādīt, ka igauņu piekrišana uzspiestajām padomju robežām nenozīmē padomju okupācijas un aneksijas retrospektīvu legalizēšanu.

3.Tiesiskie jautājumi par nākotnes risinājumiem

Ņemot vērā faktu, ka Krievijas Federācija uzskata, ka Tartu miera līgums zaudēja savu spēku vairāk nekā pirms sešdesmit gadiem (1940. gadā), vai Igaunijas Republika nopietni var uzskatīt, ka 1920.gada miera līgums joprojām ir spēkā un piemērojams?

Starptautiskos līgumus var izbeigt vai nu ad hoc, pusēm savstarpēji vienojoties, vai arī izmantojot nosacījumus, kas ir noteikti vai nu saistītos līgumos, vai – daudz vispārīgāk – Vīnes konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām.¹¹ Tartu miera līgums, būdams traité-loi un radīdams jaunu starptautisko tiesisko statusu Igaunijai, bija tik fundamentāls un inovatīvs līgums, ka tajā acīmredzami nebija ietverti nekādi nosacījumi līguma izbeigšanai. Krievija nevar atsaukties uz fundamentālām apstākļu izmaiņām clausula rebus sic stantibus, kas ir viens no vispārējiem principiem minētajā Vīnes konvencijā, jo PSRS ar starptautiski nelikumīgu rīcību ne tikai “veicināja” apstākļus, uz kuriem tagad varētu atsaukties, bet tieši PSRS nelikumīgā rīcība šādus apstākļus arī radīja.

Tāpēc Krievijai, no juridiskā viedokļa, šajā lietā ir samērā nepārliecinoši argumenti, ar ko varētu pamatot, ka Tartu miera līgums tika pārtraukts 1940.gadā. Neizskatās, ka kāda cita valsts piekristu Krievijas oficiāli paustajam viedoklim, ka Baltijas valstis “pievienojās PSRS brīvprātīgi” un izdarīja to saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.

Tādējādi, kamēr Krievijas Federācija nenāks klajā ar nopietnu tiesisku argumentu, kāpēc Tartu miera līgums ir zaudējis spēku un kāpēc PSRS nav (nelikumīgi) okupējusi Igauniju 1940.gadā, Igaunijas Republika faktiski var uzskatīt Tartu miera līgumu par joprojām spēkā esošu starptautisku līgumu. Igaunijas valsts statusa atzīšanu Tartu miera līgumā nevar atņemt – tāpat kā nevar padarīt par nebijušu vēsturisko faktu, ka 1940.gadā šī atzīšana tika pārkāpta.

Krievijas vadības pārāk emocionālā reakcija uz Igaunijas parlamenta deklarāciju, kas tika pievienota 2005.gada robežlīgumu ratifikācijas likumam, šķiet, politiski parāda to, ka oficiālā Krievija turpinās noliegt Baltijas valstu padomju okupācijas nelikumību 1940.gadā un vēlāk. Iespējams, tā turpinās to darīt, kamēr jutīs, ka pašas valsts identitāte ir simboliski apdraudēta. Varbūt, ka tā būs gatava atzīt okupācijas faktu un oficiāli atvainoties tikai tad, kad saņems garantiju, ka nekādas kaitīgas sekas Krievijai nebūs no okupācijas fakta atzīšanas (piemēram, kad visi Baltijas upuri, kas cietuši no padomju represijām, būs miruši).

Retrospektīvi no ratifikācijas procesa mēs varam secināt – tas bija vai nu naivi vai ilgpilni ticēt, ka Igaunijas un Krievijas robežlīgumu noslēgšana ir iespējama situācijā, kad pastāv domstarpības par pamatprincipiem, īpaši par 1940.gada okupācijas un aneksijas nelikumības jautājumu un no tā izrietošo Baltijas valstu starptautisko tiesisko statusu (valsts kontinuitātes izpratnē).

Deklarācijas sagatavošana (“preambula” pie ratifikācijas likuma), ko Igaunijas parlaments pieņēma, kad 2005.gada 18.maijā ratificēja robežlīgumu, pati par sevi valstu praksē ir parasta lieta. Valstis ratificē līgumus, tomēr dažreiz uzskata par nepieciešamu izskaidrot savu nostāju par konkrētā līguma noteiktiem aspektiem. Igaunijas vienpusējā deklarācija saskaņā ar Vīnes konvenciju nav nedz atruna (divpusējiem līgumiem atrunas nav pieļaujamas), nedz arī preambula pie līguma (tā kā tas nav abu pušu akts). Igaunijas vienpusējā deklarācija neliegtu Krievijas Federācijai ratificēt līgumu un sagatavot savu deklarāciju, izklāstot, kāpēc Igaunijas deklarācija Krievijai nav pieņemama. Vispārsteidzošākais Krievijas lēmumā atkal ir jebkādas nopietnas tiesiskas argumentācijas trūkums, kāpēc Krievija nepiekrīt Rīgikogu viedoklim par okupācijas jautājumu vai Igaunijas valsts kontinuitātes principam.

Maldīgi ir teikt, ka Igaunijas parlaments rīkojās nepareizi, sagatavojot šādu deklarāciju, jo par šādu rīcību pārrunu laikā nebija vienošanās. Igaunijas pozīcija šajos jautājumos ir palikusi nemainīga kopš 1991.–1992.gada; tas vienkārši vēlreiz tika apstiprināts un ar līguma partneri pārrunāts. Kas attiecas uz atsaucēm uz Igaunijas parlamenta sagatavotajām iepriekšējām deklarācijām, tad Rīgikogu agrākās deklarācijas jebkurā gadījumā ir spēkā; nekas un neviens nav tās grozījis, kopš tās tika sagatavotas 1991.–1992.gadā.

Igaunijas Ārlietu ministrija uzskata, ka tai nav nepieciešams atsākt pārrunas par robežu, jo viss ir izrunāts. Igaunija ir ratificējusi līgumus un uzskata, ka lieta ir izbeigta. Vienpusējā deklarācija, kas tika pievienota, ratificējot divpusēju līgumu, nav līguma formāla daļa, tas ir konteksts, kādā līguma partneri redz pašu līgumu. Otra puse var piekrist un var nepiekrist šai interpretācijai. Turklāt ārpolitikas analītiķi apgalvo, ja reiz pašreizējā demarkācijas līnija starp Igauniju un Krieviju de facto darbojas kā valsts robeža, tad tūlītēja robežlīgumu ratifikācija no abām pusēm pat nav nepieciešama.

Tomēr robežlīgumu debašu šā brīža iznākums neapmierinās nevienu no pusēm. Nākotnē Krievijas Federācija varētu atkal vēlēties līgumu ratifikāciju. Vēl viena iespēja būtu kopīgi šo jautājuma pārskatīt un kā kompromisu 2005.gada robežlīgumos kā būtisku sastāvdaļu iekļaut 1920.gada Tartu miera līguma II panta atkārtotu apstiprināšanu.

5. Kopsavilkums

Šajā rakstā ir risināti starptautisko tiesību jautājumi vai, precīzāk, galvenais starptautisko tiesību jautājums saistībā ar nesenajiem diplomātiskajiem notikumiem valsts robežas jautājumā starp Igaunijas Republiku un Krievijas Federāciju. 2005.gada 18.maijā abu valstu ārlietu ministri parakstīja starpvalstu robežlīgumus Maskavā (vienu par sauszemes robežu, otru par jūras robežu). Mēnesi vēlāk Igaunijas parlaments Rīgikogu ratificēja abus līgumus, tomēr pievienojot tiesiski vēsturisku deklarāciju, kas attiecās uz Igaunijas Republikas kontinuitāti. 2005.gada 1.septembrī Krievijas prezidents Putins deva rīkojumu atsaukt Krievijas parakstu uz robežlīgumiem.

Rakstā ir apskatīts Krievijas un Igaunijas atšķirīgais viedoklis par Igaunijas starptautisko tiesisko statusu, igauņu uzstājība par Padomju Savienības okupāciju (1940–1941, 1944–1991) un prasība par Igaunijas Republikas kontinuitāti.

Tulkojusi Vija Kaugare