Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

No kirzas zābakiem līdz kita desai – ikdiena Hruščova laikmetā
Juris Pavlovičs

Sākumu sk. "Mājas Viesa" 2005. gada 9. septembra numurā

Pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigās smagi slimais "saulainais brīvības ģēnijs un ģenerālisimuss" Josifs Staļins sāka zaudēt kontroli pār savu impēriju, un viņa līdzgaitnieki iesaistījās cīņā par varu, kas risinājās uz ierindas pilsoņu dzīvības un labklājības rēķina. – Pats briesmīgākais Staļina laikos bija apziņa, ka vara var izdarīt ar tevi visu, ko vēlas, un jebkurā laikā, – tā ikdienu Josifa Staļina laikos raksturo daudzi no laikabiedriem.

Dzīve bez rītdienas

1949. gada 25. martā izsūtīja 42 149 Latvijas iedzīvotājus (no tiem – 1280 rīdziniekus), galvenokārt latviešus, un daudzi bija pārliecināti, ka sekos vēl plašākas deportācijas. Pat rakstnieks Andrejs Upīts regulāri sūtīja bailīgas vēstules savam draugam Augustam Pelšem, apjautājoties par jaunāko "politisko līniju".

Strādājot sešas dienas nedēļā, rūpnīcu un iestāžu ierindas darbinieki pelnīja apmēram 500 – 700 rubļus mēnesī, tomēr bija arī profesijas, kur algas tikko pārsniedza 200 rubļus. Kvalificēti darbinieki pelnīja ap tūkstoti, lielo rūpnīcu direktori – ne mazāk par diviem tūkstošiem, augstākās nomenklatūras pārstāvji – piecus tūkstošus rubļu. Josifa Staļina oficiāli noteiktā alga bija desmit tūkstoši rubļu, taču proletariāta vadonis vismaz pēdējo divdesmit gadu laikā nebija turējis rokās savas valsts naudas zīmes. PSRS augstākajām amatpersonām bija piešķirts neierobežots kredīts, savukārt republiku un apgabalu resoru vadītāji saņēma ikmēneša "aplokšņu algas", sākot no pieciem tūkstošiem rubļu.

1947. gada decembrī vienlaikus ar kartīšu sistēmas atcelšanu Padomju Savienībā notika naudas reforma, kuras laikā lielāko krājkasu noguldījumu īpašnieki zaudēja gandrīz pusi no saviem ietaupījumiem. Tā kā bija sagrauta jebkāda uzticība rublim, turīgākie ļaudis centās uzkrāt zeltlietas vai citu stabilu mantību. 1949. gadā rīdzinieks dzīvoja šodienai, jo rītdiena varēja arī nepienākt.

Jumts virs galvas un drēbes mugurā

Bēgot no 1945. – 1947. gada briesmīgā bada, kas tikai Moldāvijā vien prasīja vismaz 115 tūkstošu cilvēku dzīvības, uz Rīgu devās tūkstošiem laimes meklētāju. No 1945. līdz 1949. gadam pilsētas iedzīvotāju skaits palielinājās par 200 tūkstošiem cilvēku. Jaunpienācējus izmitināja, "sablīvējot" dzīvojamo platību, tādējādi veidojās komunālie dzīvokļi, kur katrai ģimenei bija pa istabai. Pie istabas varēja tikt jebkurš apmaiņā pret dažus tūkstošus lielu kukuli izpildkomitejā. 1949. gadā pēc turīgāko rūpnīcu iniciatīvas pilsētā uzbūvēja tikai četras piecas jaunas dzīvojamās mājas.

Valsts pārtikas veikalu apgāde bija haotiska. Vairs nebija nopērkami konservi, kurus ražoja gandrīz vienīgi armijas vajadzībām. Lielākā daļa veikalu atradās Rīgas centrā, un nomaļu iedzīvotājiem bija jāstāv garās rindās. Rīdzinieku glābiņš bija tirgus, kur regulāri bija pieejami milti, speķis un pat sviests, turklāt par pietiekami saprātīgām cenām. Pateicoties vēl neiznīdētajiem latviešu zemniekiem, rīdzinieki vismaz bija paēduši.

1949. gadā daudziem rīdziniekiem petrolejas prīmuss nozīmēja vienīgo iespēju pagatavot siltu ēdienu pašu spēkiem. Petroleju pārdeva īpašos izsniegšanas punktos ar ierobežotu darba laiku, pildot šķidro kurināmo pircēju atnestajos traukos. Nomocījušies ar limonādes un alus pudelēm, kurās nevarēja ievietot piltuvi, izmisušie pārdevēji nereti izkāra paziņojumu "Petroleju šauros kaklos nelej", kas izrādījās viena no retajām komiskajām epizodēm laikmetā, kas būtu jādēvē par "Staļina elli".

Izdevumi par pārtiku un "obligāti brīvprātīgajām" valsts aizņēmuma obligācijām prasīja lielāko daļu vidusmēra cilvēka līdzekļu, un viņš nevarēja atļauties domāt par garderobes uzlabošanu. Daudzmaz kvalitatīvs vīriešu uzvalks maksāja trīs strādnieku mēnešalgas, bet moderna sieviešu apģērba ražošana PSRS vispār nebija paredzēta. Staļiniskie ideologi noliedza pašu modes jēdzienu, uzskatot, ka labākais sievietes svētku apģērbs ir attiecīgā reģiona tautas tērps bez ornamenta.

Iespējas iegādāties sadzīves tehniku bija nelielas – kopš 1948. gada brīvi pārdeva pulksteņus, uzvelkamos patafonus un novecojuša modeļa fotoaparātus. Radiouztvērēju piegāde tirdzniecības uzņēmumiem bija kūtra, jo režīms nevēlējās ļaut klausīties ārzemju raidstacijas. Vienīgā iespēja ātri tikt pie kārotās mantas bija tirgus, kur pārdeva zagtas lietas un no Vācijas atvestu kara laupījumu, kura kvalitāti un darbības ilgumu gan neviens neņēmās garantēt. Liels retums bija rakstāmmašīnas, ko PSRS tikpat kā neražoja, tāpēc to cena varēja sasniegt trīs tūkstošus rubļu.

"Kanādas piecīšu" paralēlā pasaule

Līdzās padomju oficiālajai ideoloģijai pastāvēja plašs, neatkarīgs sadzīves kultūras slānis, ko oficiālās iestādes piecieta kā neizbēgamu ļaunumu, jo daudz kas no tā patika arī pašiem komunistu vadoņiem. Lai mazinātu ikdienas spriedzi, rīdzinieks 1949. gadā varēja apmeklēt restorānu, doties uz opereti un noskatīties gluži "kapitālistisku" mūziklu, izbaudīt pirmskara amerikāņu filmu tuvākajā kinoteātrī vai arī, ja bija gados jaunāks, izdejoties kādā no uzņēmumu klubu rīkotajām "ballītēm". Izglītotākie cilvēki gan drīkstēja apjūsmot vienīgi senos klasiķus un 20. gadsimta krievu mūziku un literatūru, jo atklāta interese par Rietumiem jau sāka draudēt ar lielām nepatikšanām.

Atbilstoši Staļina priekšstatam par kaukāziešu stila dzīrēm kā labāko atpūtas veidu katrā PSRS lielpilsētā bija vismaz daži "restorāni" – vakara kafejnīcas ar orķestri un nelielu dzērienu un karsto ēdienu sortimentu. To apmeklēšana gan varēja izrādīties dārgs prieks – četru cilvēku kompānijas neliela "pasēdēšana" izmaksāja ne mazāk kā tūkstoti rubļu, turklāt labākajos restorānos, ieskaitot "Metropoli", nemaz nebija tik viegli iekļūt. Daudz svarīgāks par ēdienu, kas bija jāgaida vismaz stundu, apmeklētājiem šķita patīkami pavadītais vakars bez propagandas saukļiem, klausoties vieglu mūziku, ko spēlēja "džeza" ansamblis.

Kopš 1947. gada kinoteātri sāka demonstrēt trīsdesmito gadu vācu un amerikāņu filmas no Berlīnes kinoarhīviem, kuras dēvēja par kara trofejām. Neraugoties uz cenzūras labojumiem, kas nereti sakropļoja to saturu līdz pat nepazīšanai, tās izrādījās neticami populāras. Līdz 1950. gadam uz PSRS ekrāniem izrādīja ne mazāk kā sešdesmit Rietumu filmas – parasti tās gan demonstrēja, neafišējot seansus. Par laikmeta kulta figūru un jaunatnes elku kļuva brīvais meža cilvēks Tarzāns amerikāņu sportista Džonija Veismillera atveidojumā.

Samaksājot piecus rubļus, Rīgas jaunieši varēja apmeklēt izglītības iestādēs un klubos rīkotos deju vakarus, kur spēlēja pārējā PSRS teritorijā aizliegtu mūziku. Laikā, kad Maskavas klubos tikko sāka atcelt aizliegumu dejot tango, Rīgas skolu pašdarbnieku ansambļi spēlēja pēdējo pirmskara gadu hitus. Pašā Rīgas centrā – pie 1. vidusskolas – reklamēja ballīti ar džeza orķestra "Kanādas piecīši" piedalīšanos. Tomēr "dzelzs priekškars" jau bija nolaists un pašdarbniekiem tas bija pēdējais pagrīdes brīvības gads. Nebija ilgi jāgaida, līdz sāksies "nacionālistu" un ebreju inteliģences vajāšana.


Maskavā noteiktās mazumtirdzniecības cenas 1947.– 1949.g.(rubļos)

Maize "ķieģelis", kg 3 – 4
Piens, litrs 3 – 4
Cukurs, kg 15
Kafija, kg 75
Degvīns, puslitrs 60, pēc 01.03.1949. cenu pazemināšanas 40 – 45
Cigarešu paciņa 3,20 – 5,20
Vīriešu zeķes 17 – 19
Patafons 900
Šaujamierocis (melnajā tirgū) no 500
Auto "Moskvič – 401" 9000


Nozīmīgākie notikumi Rīgā

1947. g. maijs – aizturēta cilvēku gaļas tirgoņu Šakalu ģimene.
1947. g. decembris – naudas reforma, atceļ kartīšu sistēmu.
1948. g. maijs – nojauktas Melngalvju nama drupas.
1948. g. – pirmā garā trolejbusa līnija pa Gorkija (Valdemāra) ielu.
1949. gada 25. marts – izsūtīti 42 149 Latvijas iedzīvotāji.
1950. g. – sāk iznākt žurnāls "Zvaigzne".
1950. g. – atklāta elektriskā vilciena līnija uz Jūrmalu.
1950. g. augusts – kuģīša "Majakovskis" avārija Daugavā. 147 upuri.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home